Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Jebkurš sporta veids ir veselīgs līdz pirmajai sporta klasei


Par viņu ir tik daudz dzirdēts, ka mēs nolēmām sekot parunai “labāk vienreiz redzēt”. Saruna ar sporta ārstu, fizioterapeitu Ati Grundmani.
Lasīt tālāk.

Plantārais fascīts vai sāpošs papēdis

Rit gada 39. nedēļa… Skatoties uz savas skriešanas vēstures pieticīgo diagrammu, ar skumjām jāsastopas ar faktu – mans pēdējais skrējiens ir noritējis gada 31. nedēļā, 6. augustā, Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Skrējienu atceros labi, atceros arī sāpes pēc skrējiena, manāmi vājākas skriešanas spējas skrējiena laikā un apziņu, ka kaut kas ir jāmaina… Lasīt tālāk.

Divi pusmaratoni minimālistu apavos

Kādu brīdi domāju – vai vispār rakstīt šo rakstu, jo nekāds dižais sasniegums jau tas nav. Ivans Ļisicins šogad Romā noskrēja maratonu basām kājām, OreMan Vibramos noskrējis ne vienu vien pusīti un arī citi biedri savos skrējienos vairāk vai mazāk iekļauj baskāju kilometrus. Mans mērķis arī nav raisīt kārtējo diskusiju par to, kas ir „pareizāk”, jo katram pareizi ir tas, kas vislabāk der. Tomēr, redzot cik daudz materiāla forumos ir pēc atslēgvārdiem – „sāpes potītēs, ceļos, cirksnī, mugurā”, nolēmu padalīties ar savu pieredzi, kas varbūt kādam noder lai tiktu pāri traumām un sāpēm. Lasīt tālāk.

Kāpēc man sāp kāja?

Baskāju skriešana ir dabiska un skaista (bilde nav mana, bet gan ņemta no tīmekļa)Tieši ar šādu jautājumu iesākās bijušā Associated Press kara reportiera un pazīstamā rakstnieka Kristofera Makdugala stāsts “Dzimis, lai skrietu” jeb oriģinālvalodā – “Born To Run“. Tagad, domājot pretēji hronoloģiskajai lietu kārtībai – šo grāmatu pēc kāda laika būšu izlasījis arī es, pagaidām esmu to tikai knapi iesācis, Ziemassvētkos ieguvu to savā īpašumā, vēl pirms dažiem mēnešiem ieguvu savā īpašumā šo grāmatu audio formātā, bet nenoklausījos, vēl pirms kāda laika pirmo reizi dzirdēju, ka tāda vispār eksistē (un šķita saistoša, tādēļ radās vēlme pie tādas tikt), bet vēl agrāk – ap 2010. gada pavasara sezonu – par šādu grāmatu vēl nebiju dzirdējis vispār neko.

Un tomēr – 2010. gada februāra mēneša izskaņā arī mans prāts pēkšņi bija spiests nodarbināt sevi ar šo pašu jautājumu – kāpēc man sāp kāja? Uzdevu šo jautājumu lielākiem skriešanas speciālistiem par sevi (pats tikai salīdzinoši nesen biju uzsācis nodarboties ar šo hobiju), saņēmu dažādas atbildes, par kurām esmu visiem pateicīgs, taču pa īstam ar situāciju mierā nebiju..

Vai man jālieto glukozamīns, lai spētu skriet bez sāpēm? Vai man tiešām ik pēc pusgada jāpērk jauni skriešanas apavi, lai izvairītos no savainojumiem? Ja gribu ar skriešanu nodarboties regulāri un daudz, vai man tiešām nāksies samierināties ar kortizona injekcijām un pieņemt to kā normu? Vai tiešām papildus sāļu šķidrumiem jālieto vēl arī atjaunošanās šķīdumi, ja gribu skriet katru dienu? Vai patiešām gan pirms, gan pēc ikkatra skrējiena nepieciešams tik dikti staipīties, ja negrib sastiept kādu muskuli vai atkal savainoties citā veidā? Vai tiešām visu mūžu man skriešanas (un arī iešanas) apavos būs jānēsā iekšzoles, kas koriģēs manu “nepareizo” pēdu? Tas nelikās ne īsti normāli, ne dabiski.. Vai tiešām cilvēks ir vienīgā dzīvības forma uz šīs planētas, kas nespēj skriet dabīgi, neizmantojot visas šīs iepriekš minētās lietas un piesardzības formas? (Atzīstos, ka šī doma šādā formā manā galvā tolaik vēl noformulējusies nebija, tā klīda apkārt visai nenoformulētā veidā, bet tagad nesen to šādā formā kaut kur izlasīju). Lasīt tālāk.

Pēdējās stundas pirms maratona

Skriešana veselībai

title1.jpgJaunībās ir jānodarbojas ar sportu, un skriešana ir lielisks sevis izzināšanas un apliecināšanas veids, tas ir ļoti piemērots jaunatnei. Nereti skriešana prasa ne tikai fizisko un morālo spēku pilnīgu atdevi maksimālo iespēju robežās, bet arī visgrūtāko cīņu – cīņu pašam ar sevi – un viskaistāko uzvaru – uzvaru pār sevi. Tomēr jāatzīst, ka jaunatnes vidū skriešana nav ieguvusi sevišķu popularitāti un iespējas pievērst jauniešu intereses skriešanai ne tuvu nav izsmeltas. Lasīt tālāk.