Pavasaris. Latvijā snieg. Gaisa temperatūra ap un zem nulles. Bet mēs dodamies uz siltākām zemēm izbaudīt pavasari. Šoreiz uz Berlīni.
|
||||||
Pavasaris. Latvijā snieg. Gaisa temperatūra ap un zem nulles. Bet mēs dodamies uz siltākām zemēm izbaudīt pavasari. Šoreiz uz Berlīni. Sagatavošanās posms Pasaules čempionātam 100 km skrējienā man personīgi noslēdzas ar lēmumu nepiedalīties, tā vietā rast iespēju izoperēt menisku, jo sāpes kreisajā kājā pēdējos gados sāka traucēt ne tikai sacensību laikā, bet pat vienkārši ejot pa ielu. Lētāko magnētisko rezonansi atradu Liepājā. Zvans Irīnai Štūlai Pankokai un varēju doties uz Liepāju. Diagnoze: meniska plīsums un vēl komplektā vecs saites plīsums, par ko pat nezināju. Lēmums – rīt uz operāciju. Tā izrādījās sarežģītāka nekā bija domāts, bet viss notika ātri un pavisam nesāpīgi, par ko paldies slimnīcas personālam un personīgi ķirurgam Uldim Ārgalim. Lasīt tālāk. Divdesmit devītajā aprīlī Rīgā sāksies otrā sezona garo distanču skriešanas sacensībās “Skrien Latvija.” Pēc tam Ventspils, Liepāja, karstā Kuldīga, Valmiera un Sigulda. Vienā skrējienā vesela valsts sešās dažādās Latvijas pilsētās. Un simtiem skrējēju, kas tur dosies un noskries. Lasīt tālāk. Attiecībā uz maratonu skriešanu šogad un arī vispār bija divi mērķi – beidzot noskriet zem 4h un piedalīties kādā maratonā ārzemēs, kur ir liels dalībnieku skaits un līdz ar to cita atmosfēra kā Latvijā. Pirmo mērķi izdevās izpildīt Valmierā, kaut arī ne tik pārliecinoši kā gribētos (3h57min), bet otro bija plānots paveikt Frankfurtē. Lasīt tālāk. Lai arī kāds no VSK Noskrien ir jau piedalījies sacensībās Ziemeļamerikas kontinentā, tomēr šķiet Edgars Puriņš ir pirmais, kas sacensībās piedalījies Meksikā. Viņš novembra beigās piedalījās Puerto Vallarta pusmaratonā, kas gan oficiāli tiek saukts par “Medio Maraton Turistico & 10K Riviera Nayarit.” Lasīt tālāk. Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu. |
|
|||||
Redakcija un kontakti |