Ja man jāatbild – kāpēc, es to varu pateikt trīs vārdos – tāpēc, ka kalni. Dalība tieši šajās sacensībās gan bija pilnīga nejaušība. Pagājušā gada oktobrī pārlūkoju MynextRun.com meklējot kādu maratonu Eiropā, ko varētu apvienot ar atvaļinājumu, kad nejauši uzdūros Marathon Du mont-Blanc. Paskatoties mājas lapu, varētu tikai jautāt – nu kurš gan nepavilktos uz kaut ko tādu. Vismaz man noskatoties āķis lūpā iecirtās neprātīgi dziļi. Tik ļoti, ka pirms jebkāda saprātīga lēmuma norezervēju apartamentus, tad pieteicos sacensībām, un tikai tad paskatījos, uz ko tad īsti pieteicos. Un tad sabijos, jo izskatījās skarbi. vienīgais mierinājums bija ilgais laiks līdz sacensībām. Lasīt tālāk.
Stāsti jāraksta, kamēr emocijas ir tik siltas kā nesen no krāsns izņemti pīrāgi, kas laiski atpūšas māla bļodā uz mūrīša. Šis noteikti nav stāsts par augstu rezultātu vai savu izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet gan par cīņu līdz galam, nespēju padoties, fizisko nabadzību (lai piedod jel` „klasiķis”) un īstajiem vārdiem īstajā laikā. Tik plašu emociju gammu kā Lavaredo Ultra trail neatminos – no pilnas laimes līdz absolūtam bezspēkam, sāpēm un izmisumam. Tas ir bijis grūtākais, ko nācies piedzīvot – ne Prāgas bezmiega naktis, kad prāts sāka rādīt neeksistējošas bildes, ne diennakts piedzīvojumu sacensības – nekas nestāv tuvumā. Pat pagājušajā gadā pieveiktā CCC distance likās vienkāršāka. Bet par visu pēc kārtas. Lasīt tālāk.
Piektdien aizbraucu uz ‘Alfu’ un izņēmu savu starta numuru. No sākuma biju domājusi, ka uzreiz atdošu čipu, lai nebūtu lieki kārdinājumi šodien iekāpt trasē… Gaidīju savu rindu un nodomāju: “Bet varbūt… Varbūt svētdien man viss būs kārtībā..?!” Un čipu tā arī neatdevu, bet klusumā zināju, ka tas būs jāizdara tā vai tā…
Sēdēju autobusā, paskatījos pulkstenī – 12:00… Tiek dots starts skrējējiem Biķernieku trasē un šajā brīdī es varu tikai iztēloties, kā lielais bars nemierīgo skrietgribētāju viens pēc otra šķērso start līniju un tad, iegūstot brīvāku un raitāku soli, dodas iekarot Biķernieku trases asfaltētos paugurus meža ieskāvumā.
Šo apcerējumu nebija plānots publicēt – savā slimošanas laikā piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku plānot 2014.gadu. Es, pretēji Zatleram, zinu, kas es esmu, bet man grūtības dažkārt sagādā jautājums: „Ko tu īsti vēlies?”.
km 
-