Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”)
Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav.
Pēc pārlieku ilga pārtraukuma 6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” varēja atgriezties un piedāvāt klasiskas vērtības:
1) veselīgu (iespējams, nedaudz sāpīgu) apreibināšanos 12 stundu riņķojumā ap Māras dīķi
2) nekad nepieviļošu caurskrienamo restorānu pēc katra veiksmīgi paveikta apļa
3) organizatoru komandu, kas lec no priekiem, ieraugot katru sevis pārspējēju
Turklāt šogad viss minētais tika papildināts ar iespēju reibinošo svētceļojumu veikt sertificētā aplī.
Kopš pēdējā Stirnu buka esmu Šveicē. Nē, nē – neesmu nodomājis kļūt par profesionālu taku skrējēju un sākt beidzot nopietni trenēties, dzīvojot augstkalnē. Bija vajadzīgas pārmaiņas un jauns darbs bija labs risinājums tam. Apstākļu maiņa un jaunās iespējas, pavērušas man atkal durvis uz skriešanu. Grūti iet. Pēc katra skrējiena jūtos, it kā tās visas šveiciešu kazas man pāri pārskrējušas, bet ceru, ka tas ir skriešanas atsākšanas blakus efekts un paliks labāk.
2019. gada rudens. Pa vasaru esmu izkritis no normāla skriešanas ritma. Joprojām, protams, skrienu gan tāpat, gan dažādās sacensībās, tomēr vismaz treniņiem grūti sevi piespiest, jo ar esošo režīmu pietiek, lai piedalītos dažādos pasākumos un pat cīnītos par augstām vietām rogainingos. Tomēr iekšā kaut kas urda, ka tomēr būtu forši kaut kāds ritms un mērķis. Nu, labi. Parunāju ar Ievu, kā arī Jāni un Eviju par to, vai varbūt ir vēlme kaut kur aizceļot kopā. Man skrējiens, citiem ceļojums. Viņi piekrīt, tāpēc es piedāvāju dažādus variantus. Izvēle krīt uz Transgrancanaria skrējienu, kas marta sākumā notiek Grankanārijā. Sounds good – varēs Latvijas ziemu (ha!) nomainīt pret siltumu uz kādu laiku; man ir jauns izaicinājums (128 km distance), kā arī par skrējienu labas atsauksmes. Beidzot ir mērķis, kam mazliet nopietnāk trenēties. (Ar “mazliet nopietnāk” es saprotu skriet vairāk un regulārāk. Tas joprojām sevī neietver nekādus papildu treniņus, iešanu uz koptreniņiem utt. Tam visam man nav ne laika, ne iedvesmas.) Lasīt tālāk.
Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu, vai tas ir kompliments vai kritika.
2020. gada sezonas galvenais vārds ir izbaudīt. Nevis tikai dzīties pēc rezultāta, bet tiešām izbaudīt. Treniņu procesu, došanos uz sacensībām, pašas sacensības. Tas iet labi kopā ar 2020. gada sacensību kalendāru. Jau kādu laiku iepriekš ir izlemts, ka 2020. gadā tiks skriets tikai jaunās vietās, tikai sacensības, kurās es neesmu piedalījies. Šeit, protams, varētu piekasīties TDS esībai kalendārā, tomēr tas ir tāds mazs izņēmums, jo lai arī UTMB nedēļas nogalē esmu bijis vairākkārt, TDS man būs kas jauns. Lasīt tālāk.
Ir 31.janvāris un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Pavisam neliela „slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu „atzīmē” nedaudz savādāk kā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb „Arc of attrition 2020” (AoA).
Kā paši organizatori raksturo šo sacensību, tad AoA ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem, gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no pilsētas Coverack līdz pilsētai Porthtowan. Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits sastāda 54%.
km 
-