Biedriem

Dzīve nav 21km gara

Parastais stāsts – izdomāja sākt skrien un skrēja. Vienīgi šogad to darīja tik daudz un labi, ka kļuva par Noskrien 2011 reitinga uzvarētāju VSK Noskrien komandas vērtējumā. Jānis nav profesionāls skrējējs un viņa treniņi pieliek punktu dienai, ļauj sakārtot domas un nomierināties. Bet pēdējā laikā skriešana viņa dzīvē ir ieņēmusi nozīmīgu lomu. Arī VSK Noskrien.
Lasīt tālāk.

Tik un tā tie ir četrdesmit divi kilometri

Šogad Valmierā savu pirmo maratonu noskrēja ne tikai akcijas „Uzdrošinies noskriet 2” dalībnieki, bet arī vairāki skrējēji no VSK Noskrien komandas. OreMan par savu skrējienu jau rakstīja, savu pirmo maratonu noskrēja ro, kā arī vēl daži. Lai arī kārtējais apraksts par maratonu virs četrām stundām, Indra pie noskrieta maratona savā pilsētā neapstāsies un iedvesmo citus sākt skriet. Lasīt tālāk.

Valmiera pret Londonu

Fotogrāfs: Juris Bērziņš-SomsNoskriets kārtējais Latvijas čempionāts maratonā Valmierā. Katrs tam gatavojies pēc sava plāna, bet lielāko daļu no mums vienoja viens vienots mērķis – noskriet šo maratonu ar savu labāko rezultātu. Izņēmums ir tikai daži no mums. Piemēram, mūsu tempa turētāji, kuriem bija disciplinēti jāskrien pēc noteikta tempa, lai palīdzētu daļai skrējēju sasniegt savus šā brīža mērķus. Ir arī tādi Latvijas elites skrējēji, kuri neskrēja Valmieras maratonā. Viena no šādām skrējējām, kura neskrēja Valmieras maratonā, jo viņai šogad priekšā vēl nopietnāks maratons, ir Dace. Pirms diviem gadiem Dace daudziem izraisīja interesi ar jautājumu – kas tā tāda, kas Valmieras maratonā iekļuva godalgotajās vietās? Šogad būtu pamatoti jautāt – kāpēc Dace neskrien Valmieras maratonā? Sakarā ar visiem šiem jautājumiem vērsāmies pie pašas Daces Linas. Lasīt tālāk.

Maratonu var noskriet jebkurš

Šis tomēr nebūs stāsts par maratona noskriešanu. Šis būs stāsts par to ko cilvēks var. Ja grib. Jā, parastais viduvējais Latvijas iedzīvotājs. Un Nāves ielejā, Sahārā un Alpu kalnos vairākas dienas pavadot skrienot var finišēt ar Latvijas karogu rokās. Ja grib. Artūrs pirms dažiem gadiem nebija skrējējs, bet nu viņš ir labākais un pieredzējušākais ultramaratonists Latvijā un skriešanas ziņā viņam vairāk izaicinājumu nav. Lasīt tālāk.

Iespēja pabūt pašam ar sevi

Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu.  Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem. Lasīt tālāk.

Tradicionālais Reiki

Neformālās sarunās policisti stāsta par saviem arestu kurioziem, pavāri par ēdieniem ko taisījuši slavenībām un datoriķi par to cik ātri var iekļūt tavā draugu profilā. Skrējēji stāsta par citiem trakajiem skrējējiem. Par Didzi un viņa pusmaratoniem brokastu vietā vai par Mareka attiecībām ar strūklakām.

Par Aināru es stāstu apmēram tā. “Mums komandā ir viens džeks. Reāli aizņemts, daudz darba, visādi pienākumi, ka pat pusdienas nav laika ieēst. Vienīgā iespēja viņam skriet ir uz miega rēķina. Ceļas ātrāk nekā pārējā ģimene un iet skriet. Un jāskrien viņam ļoti ātri, jo mazi bērni, kā zināms, arī agri ceļas.” Lasīt tālāk.