Reizēm pietiek tikai ar šķietami maznozīmīgu sīkumu, lai lietas notiktu. Tā janvāra trešajā nedēļā cieņas cīņā “minikin pret Bembelāts” komentārs “Te prasās pēc kāda basa kilometriņa, ne?” bija kā dzirkstele baspēdu koptreniņam pa sniegu ar tam sekojošu mērkšanos āliņģī. Kad jāraksturo žūrijas izvēlētā janvāra Mēneša skrējēja, tad kāds saka: “Cilvēks kultūra, cilvēks skrējējs, cilvēks piedzīvojums.” Nevar nepiekrist – vēl pērnā gada nogalē pēc nedēļas askēzes viņa aizbrauc klases ekskursijā un noskrien gandrīz simtu kilometru un visas pārējās dāmas. Mēneša skrējēja janvārī – Bembelāts, kas šķiļ dzirksteles, ko pēc tam dzesēt āliņģos. Lasīt tālāk.
Par šo skrējēju, droši vien, daudzi teiks, ka viņai sen bija jābūt Mēneša skrējēja godā. Un viņa jau ir bijusi tuvu tam – neskaitāmas reizes pieminēta atlasot kandidātus un tik par mata tiesu no tā līdz šim bija izglābusies. Gadu noslēdzot tas viņai vairs neizdevās – skraidīšana pa purviem, skriešana uz Valmieru, pasaules čempionātos un visādos ultramaratonos un rakstu sacerēšana par savām skriešanas aktivitātēm ir tikai daļa no iemesliem. Essnee jeb Gunta Amoliņa jūsu uzmanībai! Lasīt tālāk.
Noskriet maratonu zem trim stundām ir daudzu skrienošo kungu sapnis. Tad nu, kungi, lasiet un apskaudiet – par novembra mēneša skrējēju iebalsota meiča, kura savu pirmo maratonu noskrēja ar rezultātu 3:32:31 un tikai pusotru gadu vēlāk savu pirmo rezultātu laboja par 38 (!!!) minūtēm un iekļuva daudzu iekārotajā trīsstundnieku klubiņā. Ak, un vēl viņa divus gadus “Skrien Latvija” seriālā pelnīja punktus komandai “VSK Noskrien Gliemeži”… Tā ir neviena cita kā lellde jeb Lelde Neimande – skrējēja, kuras vārdu varējām dzirdēt gandrīz katrā šī gada pusmaratonu apbalvošanā.
Ilgi viņu “marinējām” – jau visu šo gadu, bet vēl vairāk kopš augusta, kad viņš uzvarēja Cēsis Eco Trail svarīgāko distanci. Kā pats rakstīja, tad apņēmās, ka nākošgad uz CET reklāmas plakāta jābūt kāda latvieša sejai. Sacīts, darīts! Tas ir – uzvarēts ir, plakāta lietas gan uz organizatoru pleciem. Droppy jeb, kā vecāki viņu pazīst – Andri Ronimoisu varētu saukt par kārtējo spīdekli, kurš uzradies no zila gaisa, pagājušā gadā tik iemēģinājis taku skrējienus, bet nu jau sāk šūpināt pjedestālus. Taku skrējēji, uzmanieties, jums ir parādījies nopietns konkurents. Uz Valmieru viņš gan neskriešot. Varbūt tāpēc, ka galvenā taka par lielu? Lasīt tālāk.
Septembris mums bija raibs – čempionāti, daudzdienu sacensības, maratoni, kalnu skrējieni un vienkāršas sacensības. Žūrijai jautājām:
kas bija spilgtākais notikums un sasniegums septembrī?
essnee 10h06min Pasaules čempionātā 100km?
shahs 3 dienu piedzīvojumi Britu salās, pieveicot 216 km?
Kampara atgriešanās ierindā ar 2:46 maratonu Latvijas čempionātā (Valmierā)?
vai CET uzvarētāja Droppy 4.vieta Norvēģijas kalnu 84 km?
Žūrija balsoja un lēma, ka kronīti par piedzīvojumiem septembrī liksim dāmai, kura prot atrast visādus interesantus pasākumus, jo viņai nepatīk skriet pakaļ modei. Tāpēc viņa aizskrēja uz Bikstiem nevis Valmieru, iespējams, tāpēc pērn brauca uz Lavaredo nevis Monblānu. Un šogad viņa pavēra jaunus apvāršņus, piedaloties swim-run sacensībās Norvēģijas fjordos. Varbūt kāds teiks, kas gan tas par sasniegumu, jo meitenes nefinišēja, nespējot iekļauties kontrollaikā, bet uzskatām, ka sasniegums tāpat ir iespaidīgs. Kaut vai uzdrošināšanās un treniņu dēļ vien. Nu un tagad – septembrī viņa atkal pieveica ko netradicionālu – trīsdienu skrējienu, kurā pievarēja 216km. Jūsu uzmanībai mūžam smaidīgā un neatkarīgi no distances garuma un noguruma pakāpes trasēs mūžīgi dejojošā shahs jeb Inese Gulbe.
Kad vēl spriedām par jūlija skrējēju, tika aprunāti arī kandidāti augustam un neviens neieminējās un neiedomājās par viņu. Bet mēnesim beidzoties darbi runā paši par sevi – iesākumā karstajā Kuldīgā, kad daudzi citi mocījās mirdami, viņš izskrien personīgo rekordu pusītē (1:27:46)un pēc 11 dienām jau stāv Ultra-Trail du Mont-Blanc®TDS distances (119 km garumā un 7250 m augstumā) startā. Finišā viņš nonāk pēc nepilnas diennakts un ir 161. no vairāk kā 1200 finišējušajiem (startēja 1809 dalībnieki). Domājat, ka tagad pienāktos pelnīta atpūta, guļot gaisā saslietām kājām? Nekā nebija – pēc divām dienām viņš jau skrien 3.Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km garajā distancē, kuru pieveic kā piektais pēc 4 stundām un 8 minūtēm. Mēs sakām, ka tas ir traki, bet vispār jau viņš izklausās gaužām prātīgs, un par to liekam mēneša skrējēja kroni galvā Edgaram Vanteram jeb Vančukam. Lasīt tālāk.
Ilgi viņu “marinējām” – jau visu šo gadu, bet vēl vairāk kopš augusta, kad viņš uzvarēja Cēsis Eco Trail svarīgāko distanci. Kā pats 
km 
-