Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Latvijā notiekošo garo distanču skriešanas sacensību dalībnieku reitings – „Noskrien 2011”

Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet. Šis VSK Noskrien sauklis šogad iegūs jaunu nozīmi, jo garo distanču skriešanas sacensībās, protams, forši ir uzvarēt, bet vēl foršāk ir spēt veiksmīgi piedalīties sacensībās arī pēc nedēļas vai mēneša. Tāpēc, lai veicinātu skriešanas mīļotāju piedalīšanos ne tikai vienās sacensībās sezonā, bet dotu stimulu skriet dažādās Latvijas pilsētās, VSK Noskrien izsludina garo distanču skriešanas sacensību dalībnieku reitingu – „Noskrien 2011.” Lasīt tālāk.

Coastal Trail Series. Anglesey.

Coastal Trail Series ir krosa skriešanas seriāls, kas norisinās Lielbritānijas skaistākajās un klinšainākajās krasta vietās desmit mēnešu garumā, katru mēnesi aizvadot pa vienam posmam. Mēs izlēmām piedalīties piektajā posmā – Anglesey salas skrējienā, kas norisinājās Anglesey un Holyhead salās, Velsas ziemeļu daļā. Divi no mums (laumiic un OreMan) bija pieteikušies pusmaratonam, bet divi (minikin un es, Laura) – 10 kilometru skrējienam.

Lasīt tālāk.

Kāpēc man sāp kāja?

Baskāju skriešana ir dabiska un skaista (bilde nav mana, bet gan ņemta no tīmekļa)Tieši ar šādu jautājumu iesākās bijušā Associated Press kara reportiera un pazīstamā rakstnieka Kristofera Makdugala stāsts “Dzimis, lai skrietu” jeb oriģinālvalodā – “Born To Run“. Tagad, domājot pretēji hronoloģiskajai lietu kārtībai – šo grāmatu pēc kāda laika būšu izlasījis arī es, pagaidām esmu to tikai knapi iesācis, Ziemassvētkos ieguvu to savā īpašumā, vēl pirms dažiem mēnešiem ieguvu savā īpašumā šo grāmatu audio formātā, bet nenoklausījos, vēl pirms kāda laika pirmo reizi dzirdēju, ka tāda vispār eksistē (un šķita saistoša, tādēļ radās vēlme pie tādas tikt), bet vēl agrāk – ap 2010. gada pavasara sezonu – par šādu grāmatu vēl nebiju dzirdējis vispār neko.

Un tomēr – 2010. gada februāra mēneša izskaņā arī mans prāts pēkšņi bija spiests nodarbināt sevi ar šo pašu jautājumu – kāpēc man sāp kāja? Uzdevu šo jautājumu lielākiem skriešanas speciālistiem par sevi (pats tikai salīdzinoši nesen biju uzsācis nodarboties ar šo hobiju), saņēmu dažādas atbildes, par kurām esmu visiem pateicīgs, taču pa īstam ar situāciju mierā nebiju..

Vai man jālieto glukozamīns, lai spētu skriet bez sāpēm? Vai man tiešām ik pēc pusgada jāpērk jauni skriešanas apavi, lai izvairītos no savainojumiem? Ja gribu ar skriešanu nodarboties regulāri un daudz, vai man tiešām nāksies samierināties ar kortizona injekcijām un pieņemt to kā normu? Vai tiešām papildus sāļu šķidrumiem jālieto vēl arī atjaunošanās šķīdumi, ja gribu skriet katru dienu? Vai patiešām gan pirms, gan pēc ikkatra skrējiena nepieciešams tik dikti staipīties, ja negrib sastiept kādu muskuli vai atkal savainoties citā veidā? Vai tiešām visu mūžu man skriešanas (un arī iešanas) apavos būs jānēsā iekšzoles, kas koriģēs manu “nepareizo” pēdu? Tas nelikās ne īsti normāli, ne dabiski.. Vai tiešām cilvēks ir vienīgā dzīvības forma uz šīs planētas, kas nespēj skriet dabīgi, neizmantojot visas šīs iepriekš minētās lietas un piesardzības formas? (Atzīstos, ka šī doma šādā formā manā galvā tolaik vēl noformulējusies nebija, tā klīda apkārt visai nenoformulētā veidā, bet tagad nesen to šādā formā kaut kur izlasīju). Lasīt tālāk.

Kā gadu sāksi… jeb treniņu nometne Āfrikā

Jaunas dzīves sākšana vismaz mentāli ir nodarbinājusi ne tikai VSK Noskrien klubiņa biedrus. Cits vēlas šogad noskriet maratonu zem 2:39:59, cits vēlas Prāgas maratonā ieņemt vismaz 200 vietu, bet vēl cits vēlas tikai šogad aplipināties ar „skriešanas vīrusu”. Pie tam nez kāpēc jaunas dzīves sākšana ideja visbiežāk ienāk prātā tieši uzsākoties jaunam gadam. Mana „jaunā dzīve” šogad tika uzsākta ar ieplānotu skrējienu pa diviem kontinentiem, jo 1.janvārī rīta 5 km noskrēju Rīgā, kas kā zināms atrodas Eiropā, bet vakarā 5km izdevās noskriet miestiņā netālu no Ēģiptes pilsētas Hurgadas, kurš iekārtojies krāšņās Sarkanās jūras krastos, pievilinot tūristus Āfrikas kontinentam.

Lasīt tālāk.

Ir jāsāk vienkārši skriet

Monvīdu pirmo reizi satiku pavisam savādā vietā priekš skrējējiem. Mēs nakts vidū vērojām uz deju laukuma trakojošus cilvēkus un runājām par rokenrolu. Man nākamais rīts bija grūts, bet milzīgu pārsteiguma sagādāja Monvīda ziņa – noskrēju 16 kilometrus un jūtos lieliski. Ceru, ka šī nelielā intervija, dos pārliecinošu atbildi uz jautājumu par to kas jādara, lai varētu noskriet desmit kilometrus, pusmaratonu, maratonu vai pat 55 kilometrus pa Siguldas kalniem, lai arī pirms tam parastu skriešanu uzskata par lielāko pasaules absurdu. Lasīt tālāk.

VSK Noskrien “Stipro skrējienā 2″

Kuram gan no aktīvā dzīvesveida piekritējiem nav zināms Siguldas ACG Maratons – pasākums visai ekstrēms un drosmi prasošs, lai ne tikai tiktu pie laba rezultāta, bet vienkārši nofinišētu. Vēl viens pasākums, kura distances garums nav tik liels (~6km), un nav tik ļoti kalniem bagāts, bet tai piemīt savs šarms, jo.šī skrējiena distance ir klāta ar dažāda lieluma un rakstura dabīgajiem un cilvēka veidotajiem šķēršļiem. Šo sacensību nosaukums  ir “Stipro skrējiens”, nu jau ar numuru 2.  Pirmais skrējiens notika pavasarī un kluba biedru vidū pagāja visai nemanāmi.  Šoreiz ķēros vērsim pie ragiem un sazinājos ar dažiem mūsu kluba biedriem, kas ir piedalījušies skrējienā. Lasīt tālāk.