Ehhh, nostaļģija pārņem, lasot un liekot kopā jaunāko mēneša skrējēja interviju – skriet, jo patīk, negribēt skriet ultras… Ir arī vēl tādi skrējēji, izrādās! Bet, ja nopietni, tad skriešanas apjoms 2018. gadu noslēdzošajai mēneša skrējējai ir tāds, ko lielākā daļa ultramaratonistu varētu apskaust. Ar pērnajā gadā noskrietajiem 5500km viņa viennozīmīgi ir līdere starp dāmām un arī no kungiem viņu apsteidzis tikai viens. Tas nozīmē, ka vidēji vienā mēnesī noskrieti 460km, nedēļā – 105km un, skrienot katru dienu, jāpieveic vidēji 15km, lai sasniegtu šādu kilometru apjomu. Bet viņas distance ir pusmaratons un sacensībās piedalās reti. Kas motivē skriet tik daudz un kur tam rast laiku? Jautājām Ginchaa jeb Gintai Zēbergai.
Kļūt par Latvijas vicečempionu taku skriešanā, piekāpjoties tikai labākajam. Kļūt par Latvijas čempionu 100km. Uzvara CET 42 km distancē. Tas viss sasniegts šogad un ir pamatotas aizdomas, ka nākošgad no viņa redzēsim vēl ko vairāk. Arī viņš pats ir par to pārliecināts un apņēmības pilns. Mums patīk drosmīgie un pašpārliecinātie, tāpēc ar interesi vērosim, par ko tas izvērtīsies. Mēneša skrējējs – Kripucis jeb Kristaps Magone. Lasīt tālāk.
Sporta tērpos mēs vairāk vai mazāk visi esam līdzīgi – atšķirīgas tikai gaumes un aksesuāri, bet vienojošā ir skriešana. Tāpēc vienmēr ir interesanti, kas aiz kura sporta tērpa slēpjas dzīvē ārpus skriešanas. Kuru gan vairs pārsteigsi ar noskrieto ultru distancēm un biežumu? Jāsaka klasiķa Matīsa vārdiem – kilometri ir devalvējušies, tāpēc pārsteiguma moments, izvēloties kārtējo mēneša skrējēju, kļūst arvien mazāks. Aktuālā mēneša skrējēja arī ir no ultru cilts – vasaras saulgriežos aizskrējusi uz Valmieru, CET 77km augustā, 111 km apkārt Māras dīķim 12h skrējienā septembrī un šogad tik ļoti skarbais Hānjas simtnieks oktobrī. Šādos skrējienos finišē tikai apņēmīgākie un izturīgākie. Oktobra mēneša skrējēja ir bioloģijas doktore, zinātniece, kuras profesionālā darbība saistīta ar audzēju diagnostikas izpēti – Aija Linē jeb Cassandra. Lasīt tālāk.
Pēc 170 kilometru pieveikšanas skrējienā apkārt Monblānam šādi ielēkt finišā var vēl uz emociju spēka. Un kāpēc gan lai nebūtu emocijas – 6.vieta starp pasaules labākajiem prestižajā UTMB. Nejaušību nav – šis esot bijis pirmais ultramaratons, kuram skrējējs bija mērķtiecīgi gatavojies. Pārējais tikai prieka pēc. Jau aptuveni 5 gadus mitinoties tuvāk vertikālēm, Romānam ir sapnis par piedalīšanos piedzīvojumu sacensību pasaules čempionātā. Kamēr līdz tā realizēšanai netiek, citu startus viņš vērošot pie ekrāna ar alu un čipsiem. Bet labākās piedzīvojumu sacensības tomēr esot bijušas Latvijā. Kuras? Par to intervijā ar Romānu Evartu. Lasīt tālāk.
Ultramaratoni nu jau ir tā iegājušies mūsu ikdienā, ka vairs jau nešķiet nekas īpašs skriet 100 km vai diennakti, vai 100 un vairāk kilometrus pa kalniem, vai aizskriet līdz kādai attālai pilsētai. Bet izrādās, ka var vēl trakāk – papeldēt dažas stundiņas, tad pavizināties ar riteni gandrīz diennakti un pēc tā visa vēl noskriet trīs (!!!) maratonus. Nu bet kā? Gatavojot interviju, šķiet, ka sarunājies ar pilnīgi normālu cilvēku. Bet darbi runā pretējo. Miezer, Tu neesi normāls! Labākais līdzjutēju uzmundrinātājs, tempa turētājs ar stāžu, ultratriatlonists un izrādās arī ekonomists – Jānis Miezers. Lasīt tālāk.
Latvijas čempione rogainingā, kas ir arī aktīva brīvprātīgā skriešanas pasākumos un organizatore orientēšanās mačos. Sportistes “karjeru” iesākusi jau agrā jaunībā ar mākslas vingrošanu un vēlāk nopietni arī ar bridžu, kurā iegūts arī Latvijas čempiones tituls. Un arī viņu meži atņēmuši asfaltam – ir skrietas ultras un diennakts rogainingi, bet klasiskā maratona kontā kā nav tā nav. Ja vēlies zināt, kā bērnus turēt tālāk no ekrāniem, šķiet, Ildze būtu laba kandidāte, kam šajā jautājumā lūgt padomu. Par to visu intervijā ar mēneša skrējēju Ildzi Straumi. Lasīt tālāk.
km 
-