Camino Santiago – 400km desmit dienās

Desmit stundās pieveikt 45 kilometrus nav nekāds varoņdarbs un droši vien pie labas veselības un nākamās dienas brīvas to varētu katrs. Bet desmit dienās pievarēt vairāk kā 400km noteikti ir izaicinājums un savu spēku pārbaude daudziem. Stāsts ne gluži par skriešanu, bet tajā ir visas ar skriešanu saistītas lietas – tulznas, sāpes ceļos, nogurums, bailes un paveikšanas prieks. VSK Noskrien biedrs Ivars piedalījās Camino Santiago un šī dienasgrāmata var kalpot daudziem par iedvesmu pārvarēt sevi un noiet vai noskriet.

Camino Santiago – šis vārdu salikums mani intriģēja jau sen, tomēr nevarēju iedomāties, ka man gribēsies tā vienkārši iet kājām n-tos simtus kilometru tikai tāpēc, lai pastaigātu pa Spāniju. Bet kādā jaukā dienā pamodos un sapratu, ka man ir jāiet. Ryanair biļetes noorganizēju diezgan ātri, savācu visu vajadzīgo informāciju par maršrutiem, internetā tie ir nejēgā, pietiek tikai uzguglēt “camino santiago”. Tā kā man vairāk patīk kalnu takas, izvēlējos viskalnaināko un extrēmāko maršruru – 320 km garo Camino Primitivo – tas iet no Oviedo cauri Astūrijas pakalniem, tālāk pa Galīcijas līdzenumiem līdz nonāk Santiago de Compostela. Kurā kā gliemežvāka rievas vienā punktā satek visi iespējamie maršruti, no kuriem populārākais bez šaubām ir Camino Frances – vairāk kā 800 km no Francijas robežas cauri visai Spānijai un Camino Norte – arī no Francijas robežas, bet gar pašu Atlantijas okeāna krastu. Tātad Camino Primitivo un manas piezīmes telefonā katras dienas beigās.

6. jūnijs, svētdiena

Rīta agrumā neliela mandrāža, pamostos jau pirms modinātāja, pašsajūta čābīga, kakls sāp, pēc dziesmu svētku tusiņa nav gulēts, doma par to, ka šodien jānokļūst Spānijas ziemeļos, liekas nereāla un muļķīga. Tomēr tukšā mugursoma un mantu kalns tai apkārt atsauc realitātē. Stunda līdz taksim, tā kā jāsāk rosīties. Baltic taksis ir punktuāls un – ceļš ir sācies. Nepatīkams pārsteigums lidostā- gaidītā miegainā svētdienas rīta vietā te čum un mudž, tomēr Ryanaira rindu izstāvu ātri, tieku vaļā no mugursomas. 9,5 kg – drusciņ par daudz – saskaņā ar rekomendācijām, svaram nevajadzētu pārsniegt 10% no paša svara, viens kilograms lieks.

Lidojums līdz Briselei Charleroi paiet mierīgi, ja neskaita divgadnieku, kurš bija nospriedis, ka vecākiem, piesprādzējot viņu pie sēdekļa, ir kas ļauns prātā, tāpēc jāķērc cik jaudas. Par laimi jauda drīz izbeidzās u iestājās klusums, kuru pārtrauca tikai stjuartu nebeidzamie piedāvājumi nopirkt to un šo. Briselē riktīgi līst, bet gaidot nākamo lidmašīnu uz Santanderu, jau kļūst itin saulains. Apēdu salātus + Evian + plātsmaizi, 10,5 eur, izdzeru tēju 2,4 eur un tad jau arī laiks kaut kā pavadīts.

Santanderā , lai atrastu viesnīcu, kas izrādās industriāla rajona vidū, jāliek lieta spāņu valoda. Man par lielu pārsteigumu, tas izdodas tīri labi un viesnīcu atrodu pat bez lielas maldīšanās. Pirmos 5 km jau varu pieskaitīt Camino rēķinam. Vislielākās bailes ir par veselību, ceru, ka tikšu uz pekām. Iedzeru 2 citramonus un dodos pie miera.

7.jūnijs, pirmdiena

Pamostos atkal pirms modinātāja, sajūta tāda, ka uz darbu neietu, kakls sāp, galva dun, bet nav variantu. Tā kā biļete uz Oviedo jau nopirkta, nolemju braukt un tad skatīties pēc sajūtām, varbūt vienkārši padzīvot pāris dienas hostelī. Iepriekšējā vakarā jau esmu atradis Estacion de FEVE un pēc 15 minūšu gājiena esmu vilcienā uz Santanderu. Tā ir skaista pilsētiņa okeāna krastā un man ir kāda stunda laika pastaigāt apkārt. Autoostā apēdu tostada un iedzeru kafiju un tad jau arī laiks autobusam. Braucu ar pārkruto Supra+ busu, pa ceļam mūs baro ar maizēm, sulu un ledenēm. Pēc ceļā pavadītajām divām stundām jūtos jau daudz labāk un sāku meklēt, kur tad sākas Camino. Protams, īsti veči jau ceļu nevienam neprasa, bet karte uzrāda kaut kādu mistisku ceļu tur, kur tā patiesībā nav. Kad tūrisma birojā saņemu īsto karti un noskaidroju virzienu, ir jau gandrīz divi. Pusotras stundas esmu apskatījis Oviedo, ko arī nenožēloju.

Ceļš vijas ārā no pilsētas un pārsvarā iet pa maziem celiņiem un taciņām. Pāris posmi pa lielo ceļu bez gājēju joslas man riktīgi nepatīk, bet šoferi ir uzmanīgi un apbrauc ar lielu līkumu. Avotiņā uzpildu ūdens pudeli, bet tā ātri izbeidzas, jo saule spiež diezgan krietni. Kādā ciematiņā parunājos ar vīru, kurš laista rozes un no viņa ūdens uzpildos vēlreiz. Mans mērķis šodien ir San Juan de Villapanjada, oficiālais kilometru skaits ir 24, bet es droši varu vēl 5-6 pielikt par riņķošanu Oviedo. Arī Grado neforsēju ar pirmo reizi, nākas pajautāt, lai jauneklis mani uzved uz pareizā ceļa. Cilvēki ir atsaucīgi, redzot tipāžu ar mugursomu bezpalīdzīgi lūkojoties apkārt, parāda pareizo virzienu un novēl Buen Camino.

Nonāku hostelī, pulkstenis ir deviņi un ārā pie galdiņa vakariņo un pūtina kājas kāds desmits ceļinieku. Konstatēju, ka vietas vēl ir un arī atviegloti pastaigāju basām kājām pa zāli. Uz labā papēža neliela tulzna, bet ceru, ka līdz rītam pāries.

Otrdiena, 8. Jūnijs

Šorīt jau pussešos pirmie ceļinieki sāk rosīties, es nolemju vēl pagulēt. Tomēr miegs jau vairs nenāk un kaut kā novārtījies līdz septiņiem, ieturu pieticīgas brokastis – tradicionālā bulka ar visu ko. 8:10 startēju, visi jau ir aizgājuši, izņemot vienu pāri, kurš atnāca vēlu naktī. Ceļš vietām riktīgi stāvs, pie tam visu laiku augšā lejā. Sajūtu vakardienas tulznas, liekas, ka plešas plašumā. Ceļu daudzviet pārtrauc celtniecības darbi, spāņi par Eiropas naudu būvē nu milzīgus lielceļus cauri kalniem un pāri ielejām. Tā pēdējie 4 km līdz Salas jāmēro pa asfaltu, kas nu patiešām nav nekāda izklaide. Salas padzeru kafiju kopā ar iepriekšējā vakarā satiktajiem džekiem no Šveices.

Gabaliņu aiz pilsētas apstājos iesmērēt pēdas un tikai tad ieraugu visu postu, ko ceļš tām nodarījis. Pabrīnos, kā tomēr tik salīdzinoši viegli iet un lūdzos lai tulznas nepārplīstu. Ceļš līdz Tineo ir samērā garlaicīgs pa meža celiņu, ko vietām šķērso mazi avotiņi un upītes. Smaržo pēc jasmīniem, bet tos nekur neredzu. Ap pusseptiņiem nonāku Tineo, esmu nogājis 36km, svētceļnieku hostelis ir kā glābiņš. Ātrāk tikt ārā no krosenēm čībās. Nomazgājos un dodos uz aptieku iepirkt pret tulznu plāksterus, ko arī atrodu, 8 eur. Droši vien ļoti pieprasīta prece. Veikalā nopērku šo to vakariņām un nemaz neskatos rītdienas plānu. Tad jau redzēs, vai vispār būšu gājējs.

Trešdiena, 9. jūnijs

Pieceļos jau tradicionāli viens no pēdējiem, brokastu bulka un ap 8:30 esmu gatavs ceļam. Visi jau ir prom, izņemot Romanu no Šveices, kurš iegrimis sarunā ar vietējo spānieti. Džeks runā angliski, spāniski, portugāliski, laikam arī vāciski un tajā jocīgajā Šveiciešu valodā (sorry, zinu, ka tā nav šveiciešu valoda). Tulznas riktīgi lielas, lai krosenēs tām būtu vieta, izņemu pēdiņas. Liekas, ka tā ir labāk. Šodien plānoju tikai 19 km līdz Borres, tomēr vēl iekļaujos sākotnējā plānā. Laiks apmācies un lietains, ceļš diezgan garlaicīgs. Pēc kādas stundas, kad atpūšos pēc riktīgi nogurdinoša lejupceļa, mani raitā solī panāk Romans, parāda veidu kā viņš pārvar lejup gājienus – lecot uz pirkstgaliem – un garajiem matiem plīvojot prom ir. Džeks starp citu vēl ir alpīnists un maratonists. Pārbaudu viņa ieteikto metodi, liekas ceļiem tā patīk labāk. Pa ceļam pie avotiņa uzpildu ūdeni, tad abi kopā ar lielu un draudzīgu suni apēdam manu brokastu atlikumus un drīz jau Campiello – padzeru burvīgu cafe con leche, apēdu pāris jogurtiņus un dodos tālāk. Visi muskuļi sāp, vakardienas 36 km ir bijuši par daudz. Ceru, ka varēšu paēst kaut ko normālu šodienas galamērķī Borres, bet tas izrādās ciematiņš ar 3 mājām.

Hostelis ir nekurienes vidū, es esmu vienīgais viesis, iekārtojos un domāju kā pavadīt atlikušo dienu, jo pulkstenis ir tikai 12:50. Tomēr tālāk nevaru iet, jo jūtama pārslodze, tulznas sāp un nākošais posms ir 29 km pāri kalniem, kur nav neviena patvēruma. Tā nu kārtīgi izžāvēju visas slapjās drēbes, paklausos dažas Pimsleura spāņu valodas stundas un tad jau arī laiks kaut kā nolauzts. Tā arī neviens cits neparādās, tikai ap trijiem ienāk poļu džeks no Vācijas, bet viņš konstatē, ka te ir pārāk garlaicīga vieta, neesot neviena bāra un dodas tālāk uz Pola de Allande, tas ir vēl 15 km. Novēlu viņam Buen Camino, varbūt vēl ceļā tiekamies. Man P.de Allande neder, jo eju citu maršrutu caur kalniem. Vakarā ejot gulēt, joprojām līst. Nav diez ko cerīgi.

Ceturtdiena, 10. jūnijs.

Ir pieci pēcpusdienā un esmu tiktāl atjēdzies, lai spētu uzrakstīt kādu rindu. Rīts atausa tikpat lietains kā vakar vakarā, arī naktī pāris reizes pamodos no vēja gaudošanas un nospriedu, ka rīt gaida jautra diena. Tā kā variantu nav, jāiet ārā vienalga cik stipri līst, nobruņojos ar apmetni pāri mugursomai, aizslēdzu hosteli, nolieku atslēgu kastītē un dodos ceļā. Sākumā cilāju kājas, lai slapjā zāle tās nesamērcē. Smieklīgi! Paeju garām La Mortera, kur biju paredzējis ēst brokastis un padzert kafiju, bet tas pat nav ciemats, tikai nosaukums. Nākošais tikai pēc 20 km kalnu takām, neko darīt, būs stimuls ātrāk iet. Pirms lielā kāpiena ir maza svētnīciņa, piestāju, noskaitu Tēvreizi, nododu sevi Viņa rokās un dodos tālāk.

Izskatās, ka cerības uz laika uzlabošanos ir jāatmet, jo augstāk kāpju, jo asāk zēģelē vējš, lietus nelīst, bet sit horizontāli, atrodot visas iespējamās spraudziņas apģērbā. Tomēr auksti nav, mana lietus jaka labi aiztur arī vēju. Tagad jau vairs necenšos atrast sausākas vietas uz takas, jo kājas ir cauri slapjas un jauna ūdens porcija ir tikai kā mazs atvēsinājums. Esmu sasniedzis kalna, vai pareizāk sakot plato virsotni un tagad sajūtu visu dabas spēku, lietus sāpīgi sit sejā, liekas pat, ka tā ir krusa, bet nē. Vējš purina apmetni, neko nedzirdu, liekas, tas tūlīt pašķīdīs un aizlidos. Kad sasniedzu tādu kā kalna kori, brāzmas iesit ar tādu spēku, ka saļogās kājas un paliek reāli bail, ja mani te nopūtīs lejā, cik dienas paies kamēr mani kāds atradīs. Kā apliecinājumu pasaules nīcībai gādīga roka pie vairākiem ceļa stabiņiem nolikusi pa dzīvnieka galvaskausam. Lietus šaltīs neredzu nākošo norādi, uznāk viegla panikas lēkme, liekas, ka jāskrien uz labu laimi kaut kur, bet tomēr saņemu sevi rokās. Kliedzu skaļā balsī, nezinu kāpēc, varbūt lai drošinātu sevi. Uznāk neizskaidrojamas bailes, liekas, ka kāds ir aiz muguras, visu laiku jāatskatās. Pēkšņi no miglas kā rēgi iznirst trīs govju stāvi. Kāpēc viņas tur bija, kur gāja, ja neviena cilvēka ar viņām nebija? (tagad sāku domāt, vai tās vispār bija īstas, jo te visām ir zvaniņi, bet tad tos tiešām nedzirdēju).

Pamazām ceļš ved lejup, tas ir pārvērties par upīti, bet ir vienalga, ka tik ātrāk lejā. Sasniedzu Lago un iedzeru pirmo kafiju, pulkstenis ir divi, piecas stundas esmu gājis bez atpūtas. Vēl pēc stundas sasniedzu Berducedo, hostelī mani līksmi sagaida visi jau pa ceļam sastaptie, un – kāda laime! – ir vēl viena brīva gulta. Kamēr vēl slapjš, aizeju uz veikalu, tad ar baudu ieeju dušā, uzvelku sausas drēbes un atlaižos slīpi. Ir forši… bet šodienas piedzīvojumu vairs negribas atkārtot.

Piektdiena, 11. jūnijs.

Mazajā telpā saspiestie 10 ķermeņi izdala tik daudz siltuma un patērē tik daudz skābekļa, ka pamostos smagu galvu un ceļos kopā ar pirmajiem. Ir 6:30, lietus lijis visu nakti un turpinās arī tagad. Izeju jau 7:40, šodien plānā sasniegt Castro, kas ir ap 28 km. Eju ( kāpju) jau kādu stundu pa straumes izpostītu grants ceļu, vīri ar traktorīšiem mēģina to saglābt. Lietus pārgājis smalkā rasinātājā un nopriecājos, ka kājas vēl joprojām gandrīz sausas. Tad Camino nogriežas no lielā ceļa uz kājceliņa, kuru no abām pusēm ieskauj akmens krāvuma žogs. Arī viss ūdens nogriežas turpat un mana taciņa nu ir līdz potītēm dziļa upīte. Nopūšos un kāpju iekšā, nekādu apkārtceļu nav. Auksti liekas tikai sākumā, tad jau pierod. Pēc brīža ceļš iznāk uz lielās šosejas, lietus atkal pāriet rasinātājā un var pat noņemt kapuci. Tomēr necik ilgi un atkal nogriežos pa taciņu cauri pļavai, kur smilgas maigi pieliekušās, lai gādīgi nodotu visu uzkrāto ūdeni manām tikko žūt sākušajām biksēm.

Tad seko nogurdinošs 5km lejup kāpiens līdz upei, kas manus ceļus piebeidz galīgi. Ejot pāri HES aizsprostam, nesaprotu ar kuru kāju klibot – labajai sāp celis, kreisajai tulzna. Palicis vēl 6 km kāpiens līdz Grandas de Salime, kur iedzeru kafiju ar vietējo šņabi “roho”, tas patīkami sasilda un atlikušie 6 km līdz Castro vairs neliekas tik grūti, kaut arī atkal nākas mērot gabalu pa taciņu – upīti. Iekārtojos hostelī, te ir 3 četrvietīgas mini istabiņas, nav pat iespēja uzvārīt ūdeni, bet līdz bāram jāiet kilometrs. Toties no rīta būs brokastis. Nojaušu, ka tas būs tradicionālais “tostada”…

Sestdiena, 12. Jūnijs

Ceļamies 6:30, jo septiņos sarunātas brokastis. Grauzdiņi ar marmelādi, kēksiņš un kafija. Un cepumiņš. Kā lai cilvēks te notievē?! Labi, ka šis nav mans galvenais mērķis. Pa TV rāda, kādus postījumus nodarījusi vētra. Bija jau ar ne pa jokam. Laiks ir apmācies, bet nelīst, un tā kā krosenes jau ir izžuvušas tiktāl, ka vairs nepil, manā galvā dzimst viltīgs plāns – tā kā taciņa visu laiku iet paralēli šosejai, šodien nemērcēt kājas, bet iet pa šoseju. Arī visi mani istabas biedri- divi franču un viens spāņu pensionārs dara to pašu. Vīri soļo dūšīgi, es knapi tieku līdzi. Pa ceļam spānis pastāsta, ka šādi laika apstākļi nav raksturīgi, parasti ir 25 grādi un saulīte. Uzzinu arī, ka bezdarbs ir 20% un sevišķi slikti esot kļuvis pēc eiro ieviešanas. Vaina esot politiķos, kuri nežēlīgi zogot. Un es domāju, ka tā ir tikai Latvijas problēma. Kļuva daudz mierīgāk ap sirdi.

Pēc 6 km man šoseja apnīk un dodos pa Camino, kurš iet pāri kalnam, ietaupot dažus šosejas km. Ceļš ir labs, lielie ūdeņi noskrējuši. Šķērsoju Astūrijas un Galīcijas robežu. Kad Camino atkal pienāk pie šosejas, man liekas, ka nu gan vīrus būšu apdzinis, bet nekā – turpat priekšā vien ir. Visu cieņu. Pa ceļam ir kārdinošs krodziņš, kur izdzeru kārtējo devu cafe con leche. To gan spāņi māk uztaisīt tik garšīgu. Līdz Fonsagradai Camino turpinās pa grantētu celiņu blakus šosejai un jau ap divpadsmitiem esmu klāt. Aptiekā nopērku kārtējo porciju pret tulznu plāksterus un voltarena krēmu, ko ieziest ceļus. Biju gan domājis, ka esmu labāk sagatavojies. Bārā izdzeru mēriņu Torres ar dažām tapām un brīnišķīgu karsto šokolādi. Vajadzētu kaut ko vakariņām, prasu vienam senjoram, kur tad ir supermercado. Tepat esot, eju, eju, protams uz uzrakstu Autoservicio pat nepaskatos, jo autoservisu tak man nevajag. Pēc puskilometra saprotu, ka esmu paskrējis garām un eju atpakaļ. Esmu iemācījies to, ka Galīcijā Autoservicio ( pašapkalpošanās) nozīmē to pašu, ko citur Supermercado. Nopērku musli ar pienu (vēlāk konstatēju, ka esmu nopircis putukrējumu, pats vainīgs, ka neizlasīju, jo tik daudz jau gan no spāņu valodas saprotu).

Pēc 2 kilometriem ir Padrona, hostelī priekšā ir mans spāņu ceļabiedrs, drīz arī pievienojas vācu pāris Ute un Mikaels, ar kuriem ejam paralēli jau no Tineo. Abi francūži nav rādījušies un domājam vai būtu aizgājuši tālāk, vai vienkārši sēž Fonsagradā kādā krodziņā.

Svētdiena, 13. jūnijs

Tā kā mans istabas biedrs uzlicis pulksteni uz 6:30, man arī nekas cits neatliek kā celties. Kafijas automātā nopērku melnu kafiju, pieleju putukrējumu, arī musli ēdu ar putukrējumu, garšo labi. 7:20 jau dodos ceļā un satieku abus francūžus, viņi bija palikuši Fonsagradā viesnīcā.

Soļojam pa šoseju, drēgnajā miglā sāk salt rokas, bet drīz Camino nogriežas kalnā un tad jau tūlīt arī ir karsti. Vienā brīdī priekšā ir tik daudz ūdens, ka skaidrs, ka sausā cauri netiksim. Tā kā blakus ir šoseja, abi francūži dodas uz turieni. Brīdi pasvārstījies, arī es nobalsoju par sausām kājām. Kā izrādās, tas maksā vismaz četrus liekus km pie šodienas 27, jo šoseja aizvirzās riktīgu gabalu apkārt kalnam. Čortodamies, špagoju pa šoseju, kad Camino atkal ir klāt, dodos pa to, lai arī vietām ūdens joprojām ir daudz. Migla te ceļas, te krīt, brīžiem atsedzot skaistos kalnu skatus, brīžiem liedzot saskatīt pārdesmit metrus priekšā. Kad ir noieti kādi 20 km, es padodos kārdinājumam un mazā ieskrietuvē izdzeru kafiju ar brendiju un paņemu klāt cieti žāvētu desu. Garšo super. Brendiju džeks tā dāsni ielējis, to jūtu, kāpjot nākamajā kalnā.

Pēc kāda stundas gājiena skatienam paveras Cadavo Baleira un tas nozīmē atpūtu, dušu un gultu, pēc kuras esmu tā noilgojies. Piecās ar pusi stundās noieti pie 30 km.

Otrdiena, 15. jūnijs

Vakardienas gājiens no Cadavo līdz Lugo bija diezgan garlaicīgs, pat neviena skaista krodziņa pa ceļam, kur padzert kafiju. Vienā brīdī, aizdomājies aizšauju garām zīmei pa nepareizo ceļu. Te pēkšņi priekšā braucošais traktors apstājas, izlec jauns džeks un sāk man stāstīt, ka neeju pareizi. Viņš izved mani uz pareizā ceļa, izrādās traktors pēkšņi sabojājies un nevar vairs iedarbināt un lai aizietu pēc palīdzības, pa ceļam ir krustcele ar manu ceļu. Var jau to saukt par sakritību, bet es esmu pārliecināts, ka tad, kad jauneklis atnāca atpakaļ pie sava traktora, tas iedarbojās bez problēmām..

Lugo ir paliela pilsēta, varētu būt kā Liepāja. Hostelī ir 42 vietas un gandrīz visas arī ir pilnas. Guļamtelpa līdzinās lazaretei – uz visām gultām izbērtas aptieciņas, kurš berzē muguru, kurš kājas. Smaržo pēc ziedēm un krēmiem. Problēmas ar tulznām laikam ir visiem. Arī es konstatēju, ka 31 km garajā ceļā esmu iedzīvojies divās jaunās tulznās. Kopš beigušies Astūrijas kalni, ceļš kļuvis daudz neinteresantāks, lieli gabali pa asfaltētiem ceļiem, te labāk braukt ar riteni.

Arī šodienas ceļš 20 km līdz San Romao da Retorta galvenokārt iet pa asfaltu. Mēģinu atrast optimālo sasiešanas stiprumu, lai tulznas sāpētu vismazāk. Pirmā diena, kad atkal esmu ielicis krosenēs pēdiņas. Tomēr ar visu to, pie hosteļa esmu jau 11:30, līdz vieniem jāgaida “hospitalero”. Pa to laiku pienāk arī citi. Ievācos hostelī, tā kā es biju pirmais, spāņi man liek pirmajam izvēlēties gultu. Mīļi. Ir vēl agrs, bet tulznas neļauj šodien vairs doties tālāk. Un īsti arī nav variantu – nākošais hostelis ir 30 km Melidē. Tagad galvenais atpūtināt kājas un atjaunoties rītdienas gājienam. Hostelis ir pavisam mazs, 12 gultas, tā kā labi, ka esmu paspējis. Vispār man jau ir apnicis un gribas mājās.

Trešdiena, 16. jūnijs

Šorīt jau “ņi svet, ņi zarja”, nepacietīgie sāk rosīties, jo priekšā garais gabals, 30km. Nemaz negribu skatīties, cik pulkstenis. Izeju rekordagri, pulkstenis rāda 6:54. Ceļš kādu brīdi ved pa grantētu ceļu, bet tad pievienojas asfaltētajam un tā turpinās līdz 15 km, tad, lai es galīgi nezaudētu optimismu, tieku apbalvots ar 2 km gājienu pāri kalnam. Atlikušie km līdz Melidei ir pilnīgs sviests, visu laiku pa asfaltu, manas pēdas svilst. Jūtu, kā veidojas jaunas tulznas. Galamērķi droši vien sasniegšu pēc labākajiem svētceļnieku standartiem – asiņainām kājām varēšu mesties ceļos uz katedrāles sliekšņa. Melidē ierodos 12:30, tas nozīmē, ka 30 km noieti 5,5 stundās. Tipiski spāņiem, ir nostrādājis “manjana” princips unmunicipalitātes hostelis vēl nav izremontēts. Apmetos privātajā par 12 eur. Toties te par 7 eur var izmazgāt un izžāvēt veļu, ko arī nekavējos darīt. Gribas taču apustuli Jēkabu apciemot tīrās drānās. Par vienu eur 30 minūtēs tieku pie datora, ielieku bildes draugos.

Melidē mans Camino Primitivo pievienojac Camino Frances, tas ir kā mazs strautiņš ietek lielā upē. Pareiza bija mana izvēle, nu nepatīk man tas pūlis, kas iet pa franču ceļu. Hostelī arī publika raibu raibā- franču pensionāri, angļu budistes, utt. Labi, ka man tikai 2 dienas palikušas. Izeju pa pilsētu un satieku savu spāņu kompāniju, tie sēž krogā un skatās futbolu, kā Spānija kāš Zviedrijai. Viņi ir apmetušies municipalitātes pagaidu hostelī par 5 eur, bet man ir labi kā ir, jo nebija vairs spēka neko meklēt.

Ceturtdiena, 17. jūnijs

Šodienas piedzīvojumi sākas jau naktī, kad pamostos no kaut kāda industriāla agregāta trokšņa. Tomēr, tas nav nekāds agregāts, bet vecis, kas krāc. Krāc, tas būtu tā vienkārši un neko neizsakoši. Viņš to bija izkopis līdz pilnībai. Vispirms apmēram 10-15 cikli tā, it kā viņam rīklē plivinātos lieks gaļas gabals fluk-fluk-fluk-fluk un tad apdullinoši skaļa izelpa – zziuussshhsss. Tad iestājas klusums uz apmēram 5 sekundēm, un, kad es jau sāku laisties miegā, ar briesmīgu žagu fluk-fluk cikls sākas no jauna. Aizmigt man palīdzēja koncentrēšanās uz pārējo ritmisko un ieaijājošo zāģēšanu, tā ka pusseptiņos pamodos tīri spirgts.

Šodien programmā 30 km līdz Pedrouzo, lai pēdējai dienai paliek 20. Ceļš ir patīkams, pa meža vai grantētiem celiņiem, pēc 30 km jūtos gana spirgts, lai varētu doties tālāk. Nākošais variants ir 5km pirms Santiago, tātad vēl 15 km, kas kopā būs 45km. Nekad neesmu tik daudz gājis. Tāpat kā maratons sākas ar 35. kilometru, arī man pēc 35km uznāk lūziens. Bet atkāpties nav kur, apēdu šokolādes pusīti, atpūšos barčikā un dodos tālāk.

Kad nonāku Monte de Gozo – Prieka kalns – jo no šejienes var saskatīt katedrāles torņus, ir 17:10, tātad 45 km esmu nogājis tieši 10 stundās. Noskrien.lv laikam gan ar šādu maratona rezulātu nevarēšu palielīties, bet sajūta ir forša. Recepcijā mani sagaida latviešu meitene Māra Kalniņa un pa blatu iedod veselu astoņvietīgo istabu vienam. Kopš Lieldienām esmu otrais latvietis, ko viņa šeit satiek.

Piektdiena, 18. jūnijs

Līdz cēlajam mērķim palikuši tikai 5 km un jūtos varen lepns, ka esmu nogājis saskaņā ar ieplānoto. Atļaujos pagulēt ilgāk, līdz pusastoņiem, pēc 9 nonāku pilsētā. Sajūtas, kādas pārņem ieejot katedrālē, patiesībā īsti nemaz nevar aprakstīt, tas jāpiedzīvo pašam.

Tagad saprotu, kāpēc cilvēki iet Camino otro, trešo un piekto reizi. No šīs vietas staro TĀDS SVĒTUMS! Ja arī biju skeptisks par to, ka tas tiešām ir apustulis Jēkabs, kas tur apglabāts – man tas stāsts par to, kā viņa skolnieki viņu laivā atveda no Jeruzalemes pēc tam, kad pēc valdnieka Agripas pavēles viņam nocirta galvu, apglabāja nomaļā Galīcijas nostūrī, un tikai ap 800. gadiem eremīts, aizmirsu viņa vārdu, sekojot dievišķai atklāsmei, atrada viņa kapu – likās drusku tā kā aiz matiem pievilkts. Bet, tad, kad tas ir sajusts, par to patiešām vairs šaubu nav. Katedrālē pavadu kādu pusotru stundu, tad atrodu naktsmītni, kas nemaz nav viegli, galu galā nakšņoju garīgā semināra viesnīcā, 17 eur par atsevišķu istabu.

Atlikušo dienas daļu klejoju pa vecpilsētu, laiks beidzot ir labs, ap +25, iedzeru alu, apēdu astoņkāji un visbeidzot brīnumgardu kūciņu ar obligāto grande con leche. Vakarā knapi uzvelkos kalnā, kur atrodas seminārs, labais celis smeldz pavisam nepatīkami. Bet rīt 8 stundas autobusā, gan sadzīs. Kopumā ņemot – bija vērts, tas ir ceļojums, kāds manā mūžā vēl nav bijis.

Vairāk bildes.

Apraksts draugos.