Briseles piedzīvojumi

Brīvdienas tuvojas. Piektdienas vakarā tiek cītīgi krāmēta soma. Pārcilātas vasaras skriešanas drēbes, jo tur ir silts. Galamērķis – Brisele, Briseles pusmaratons.

Modinātājs. Brokastis. Termometra stabiņš rāda +1°C, auksts. Kur ir mans e-talons? Autobuss. Tik ierastā ikdienas ainava tikai caur autobusa logu. Laika kavēšanai līdz nākamajam autobusam tiek ieskriets veikalā. Pāris šokolādītes, ātri vārāmā putra brokastīm un vēl brokastis pa ceļam. Autobuss. Jūrmalas apvedceļš. Lidosta.

Ļautiņi lidostā kā skudras pārvietojas. Novietojos pie kāda no satikšanās punkta tā teikt, lai nepazustu. Drīz ar nākamo autobusu atbrauc Arviko, parādās arī Guntars. Esam gatavi doties tālāk. Pase, biļete kabatā vēl tikai drošības pārbaude un tu jau atrodies citā pasaulē. Lejā uz lidmašīnu jau gaida prāvs ļaužu pulciņš. Pļāpājam. Te parādās imy sasveicinās un pazūd skatieniem. Pēc brītiņa pievienojas Gatis ar draudzeni un Ilze (viņa neniekojas ar īsām distancēm, bet uzreiz skrien maratonu) un tā jau mēs esam daudz, un tā arī tiek nolemts kopistiski doties uz Expo. Tiek padota lidmašīna. Lidostas busiņš. Traps. Bagāža iepakota plauktiņos. Drošības jostas. Skrejceļš. Pacelšanās. Esam gaisā. Rīta saule. Jūs lidojat 11km augstumā ar ātrumu 850km/h. Pirmais lidojums. Jūra. Pilsētas tik maziņas. Mākoņus nemana. Atkal ausis aizkrita. Nolaišanās. Aeroport de Charleroi Bruxelles sud. Un šeit pievienojas sabine.m. Tālāk ceļš uz pilsētas centru turpinās kopistiski jau visiem astoņiem un ne ar autobusu kā bija domāts, bet gan ar taksi. Nedaudz pārpratis mūsu galamērķi šim sanāca pabraukāt pa pilsētas sastrēgumiem un pariņķot apkārt parkiem. Nebija īsto parku atzīmējis. Vienu gan var teikt šoferis bija laimīgs, kad mēs izkāpām.

Tālāk mūsu ceļš veda caur Cinquantenaire parku uz Briseles maratona expo, kurš atradās Militārajā akadēmijā. Liela māja ar pieklājīgu apsardzi. Opā, mūs pārsteidz rinda. Stājamies rindas galā un drīz vien tiekam iekšā expo. Pusmaratons. Vajadzīgais numuru diapazons. Reģistrācijas apstiprinājums un pretī tiek saņemta sava aploksne. Ātri un nesāpīgi. Nākamās durvis un tur rindas uz krekliem. Arviko, Sabīne un Ilze tiek pie zilas krāsas Briseles pusmaratona krekliņa. Ārpusē priekš plisētas viesiem piestājis busiņš ar pilsētas kartēm. Ko var vairāk vēlēties. Vēlreiz pārskaitāmies. Esam visi. Novēlam viens otram veiksmes, ja nu rītā uz starta nesaskrienas un dodamies meklēt katrs savu viesnīcu. Neesam tikuši ārā no akadēmijas, kad sastopam Didzi. Šis ar izdomājis atnākt pēc sava numura. Pāris vārdi un dodamies tālāk. Cauri parkam aiz muguras atstājot rītdienas starta vietu. Luksofors, tad vēl viens. Garām vienai no Eiropas komisijas mājam, garām pieturai, pa ielu uz leju un klāt esam – First Euroflat hotel. Istabiņas (meiteņu un puišu) viena otrai blakus ar skatu uz ielu.

Pulkstenis rāda pusdienlaiku. Turpmākās dienas plāns – atrast veikalu, paēst un iet skatīties pilsētu. Domāts darīts. Mazītiņš pārtikas veikaliņš tiek atrasts praktiski uz tās pašas ielas kur viesnīca tik ielas lejā. Maizītes, siers, kola, banāni. Pusdienām derēs. Kā gadījās kā ne, bet šajās dienas viss tusiņš notika puišu istabiņā.

Šodienas mērķis ir nokļūt līdz Atomam un Mini Eiropai. Recepcijā tiek noskaidrots, ka jābrauc ar metro no Maelbeek līdz Heysel. Nav tālu – ies ar kājām un vēl pilsētu apskatīs. Sākumā ceļš ved pa pusmaratona trasi. Garām Beļģijas parlamentam. Pa ielu uz leju, tas labi, tādi arī ir pēdējie kilometri tikai lejā. Briseles parkā nopētām interesanti veidotās liepu alejas. Smuki. Nākamais apskates objekts Szent Mihály katedrāle skaista. Garām kino un nonākam uz vienas no iepirkšanās ielas. Tad Royales Saint-Hubert galerija tā, kurai griesti no stikla. Mazas ieliņas ar daudz un dažādiem restorāniem. Veikali, veikli un vēlreiz veikali. Šur tur pabāžam arī degunu iekšā. Kam jauna cepure, kam krekli. Publika visdažādākā. Atceramies par galamērķi un paātrinām tempu. Jo tālāk no pilsētas centra, jo vairāk var redzēt pilsētas dažādību. O, lielveikals. Tātad būs arī vakariņas un šis tas ko aizvest uz mājām ar. Pulkstenis rāda septiņi vakarā un mēs ar iepirkuma maisiņiem turpinām ceļu. Pilsētā satumst mēs tiekam līdz Koekelberg katedrālei. Tālāk prāts nenesās iet. Rīt tomēr visiem pusīte jāskrien. Tuvāka metro stacija. Un drīz vien esam atpakaļ viesnīcā. Puiši vēl recepcijā paspēja izdīgt kaltiņu un šķīvīšus. Ar esošo aprīkojumu tējkannu un mini krūzītēm tur nebija ko iesākt.

Vakariņas. Makaronu vārīšana izvērtās par lielu pārbaudījumu viesnīcas plītij. Viņa to godam izturēja, jo ūdens ik pa brītiņam gāja pāri. Maziņš katliņš bija. Puišu istabiņā tiek ievilkts bezmaksas internets ar viesnīcas labvēlību. Tiek izlasīti laba vēlējumi pirms starta. Lai arī nav diez ko vēls visiem nāk miegs. Šeit dzīvojam citā laika zonā un rīt arī agri jāceļas. Pats galvenais vēl arī jāskrien.

10.10.10. Rīts. Atskan modinātājs. Blakus istabiņā dzird rosību. Drīz arī mūsu istabiņā atskan telefona zvans, lai ceļamies. Jā, jā, tā viņi mūs modināja. No somām tiek izvilktas skriešanas drēbes, botes. No aploksnītes piesprausts numurs un botē iesiets čips. Pulkstenis rāda pus deviņi. Laiks brokastīm. Auzu pārslu putra ar kolu, kas var būt labāks par šo. Prātojam, vai iet skatītes maratona startu, tikmēr aiz loga dzirdam policijas sirēnas. Skaidrs – maratonieši, tai skaitā Didzis, Aivars, sm72 un Ilze ir devušies kārtējā piedzīvojumā pa Briseles ielām.

Ārā spīd saulīte. Varētu būt kādi +12C, pa dienu būs siltāk. Parka virzienā ir redzami virzāmies skrējēji. Esam izgājuši tā laicīgāk. Pie viena sanāk noskatīties 5km skrējienu. Skatienus piesaista karavīri, kuri skrien un dzied. Guntars jau ienākot parkā pazūd mūsu skatienam. Paliekam trijatā. Pēc brītiņa noskatāmies uz Laydies run, kuras dodas savā 10km garajā distancē. Saulīte turpina spīdēt. Nedaudz iesildāmies, pastaipāmies un nepacietīgi gaidām startu. Komentētājs spītīgi turpina runāt mums nesaprotamā valodā, nekas. Vēl nedaudz līdz startam. Skrējēju pūļi, lēnām sākam virzītes uz starta koridoru. Komentētājs ziņo, ka pusītei ir pieteikušies 6000 skrējēju no 45 valstīm (no Latvijas pa visām distancēm kopā esam 18).

Starts! Stāvam zem arkām. Šāvienu tā arī nedzirdējām, tikai manāma kustība uz priekšu. Novēlam viens otram veiksmes un uz tikšanos finišā. Starta līnijā nopīkst čips. Viss notiek un vēl pa īstam. Visapkārt cilvēku pūļi. Sākumā skrējiens pa parka zālīti. Tad ārā no parka, pa ielu lavierējot starp citiem skrējējiem atrodot savu tempu. Garām parlamentam, parkam. Pagrieziens, tramvaja sliedes ceļš ved uz priekšu. Skatam paveras visādās dīvainas skulptūras – galvas tik otrādi pagrieztas. Pa kreisi paliek pils. Ilgi nav jāgaida un pirmais pazemes tunelis. Visi apkārt aplaudē, forši. No tuneļa izskriet ārā, mjā nedaudz kalniņš sanāk. Gps šo attālumu izvilcis pa taisno un diezgan precīzi. Katrā tunelī ir rakstīts cik tālu ir līdz otram galam. Viens pazemes tunelis pievarēts priekšā jau nākošais. Šis jau vairs ar tik lielu sajūsmu netiek sagaidīts. Nekas. He. Ilgi nav jāgaida un trīs lietas labas lietas. Saulīte turpina spīdēt. Un tas viss jau pirmajos 6km. Pirmajā dzeršanas punktā tiek paķerta ūdens pudelīte. Ērti korķīši. Pieci malki ūdens padzerti un pudele tiek aizripināta. Nav ko rokas apgrūtināt un staipīt līdzi. Ar ovācijām tiek pavadīts orķestris un turpinājumā lēzens kalniņš. Skrienam pa platu ielu. Vienā ielas pusē paliek universitāte, tad vēl kāda skulptūra ar zirgiem, vēl kāda ievērojama ēka. Ēnas praktiski nav. Līdzskrējēji nemitīgi mainās. Nākamajā dzeršanas punktā tiek iemēģināts enerģijas dzēriens. Un skrējiens turpinās. Pulkstenis rāda, ka skriets jau tiek 45minūtes. Daudz. Un vēl vismaz tik pat jāskrien. Vēl viens līkums un apmēram kilometrs uz leju. Uzreiz pasaku, man kā stāvošai visi garām aizskrēja. Un tas viss ap 10-11km. Ja jau lejā skrienot ātrums uzņemts un kājas neprotestē, tad, kamēr var tikmēr jāskrien ātri. Elementāri. Vienā pusē parks. Otrā tramvaja sliedes. Priekšā paveras tirgus un sāk skanēt bungu ritmi. Iedvesmojoši. Vēl viens parks. Skrienu jeb lavierēju garām skrējēju pūļiem. Mani kājas pašas nes uz priekšu. Ir sajūta, ka iet daudz ātrāk nekā sākumā. Arī līdzjutēji parādījušies, tas priecē. Vēl viena ūdens pudelīte tiek aizripināta tālēs. Un tā pāris kilometrus. Priekšā redzams pagrieziens un norāde, ka pievienojas maratonisti. Tas ir 15km. Pagrieziens un skatam paveras TĀDS kalns, ka vai ziniet. Ne smieties, ne raudāt. Temps ir uzņemts un augšā ir jātiek. Apziņa jau kādu laiku ir atslēgusies un skatiens raugās bezmērķīgi tālumā. Varbūt tā pat labāk. Atgriežoties pie tā kalna. Nekas traks, ja vien tas nebūtu iespiests vienā kilometrā. Augstuma starpība kādi 50m. Ja tā padomā, tad tā vien ir ja kalns iet uz leju, tad kaut kur viņš ies augšā. Kalns, tas kāpums. Prasīt prasīja piepūli, skrējiena ātrumu arī nedaudz par minūti atmeta atpakaļ. Bet skrēju gandrīz visiem garām, no kurienes tas ātrums nezinu. Daudzi jau bija pārgājuši soļos. Cik tālu skaties tik galu neredzi. Viltīgi. Tik zini, ka jābūt arkām un tad jau finišs arī vairs nav tālu. Augšā tiku tā nedaudz aizelsusies. Un spēks skriet ar bija pazudis. Cerēju ieraudzīt dzeršanas punktu. Bezcerīgi. Toties, tur bija līdzjutēji, kuri uzmundrināja visus pēc kārtas. Lēnām sakopojot atlikušos spēkus skrēju tālāk. Pāris pakāpieni, arka vēlreiz. Skatiens nekāds, kaut kur aizklīdis. Skrienu pa parka zālīti pēdējā un brīdī pamanu fotogrāfu, kurš iemūžina visus skrējējus. Tālāk ārā no parka. Urā, paķeru enerģijas dzērienu. Pēdējos trīs kilometros būšu dzīvotājs. Pēc nostāstiem tagad trase ved tikai uz leju, bet ielas galā horizonts ir augstāk, bet iela iet uz leju. Nekas, maziņš kāpumiņš. Un tagad gan uz leju, uz leju vien. Līkumojot pa Briseles ieliņām pēdējie 2km iet uz leju, garām skaistajai Szent Mihály katedrālei, tad pagrieziens un esam uz mazas bruģētas ieliņas, kuru ieskauj mājas. Līdzjutēju pūļi parādās. Vēl pāris līkumi. Kājas pašas nes uz priekšu. Vēl dažiem aizskrienu garām. Skatam paveras finišs. Smaids līdz ausīm. Es lidoju. Finišs! Pirmā pusīte man šogad. Medaļa. Ūdens. Maizīte. Enerģijas dzēriens. Folijs. Čipa atdošana. Visapkārt laimīgas un apmierinātas sejas. Sabīne teica: „Trīs lietas labas lietas, ceturtā no sirds” norādot uz sevi un mani. Tā arī ir.

Ārā no finiša zonas. Ietinusies folijā. Silti un labi. Atsildīšanās ir izstaipīšanās ilgi un kārtīgi. Izdzeru enerģijas dzērienu. Vēlreiz pastaipos. Gaidu pārējos. Parādās imy – atskrējis sen, trase patika. Pēc brītiņa parādās arī Didzis un cenšas atrast mantu glabātuvi. Kas, kā vēlāk izrādās, ir pa to pašu ieliņu uz priekšu kādu gabaliņu. Arī pārējie skrējēji cenšas atrast mantu glabātuvi, atliek vien smaidīt un māt ar galvu, ka nezinu. Vēl pēc brītiņa parādās arviko, teic, ka redzējis Sabīni finišējot. Pagaidām brītiņu. Nolemjam, ka iesim uz viesnīcu, gan jau uzradīsies. Spraucoties atpakaļ vēlreiz nokļūstam finiša zonā, kur pacienājamies ar vēl vienu enerģijas maizīti. Garda gan. Vēl aizvien finišē maratonisti un pa kādam lēnākam pusmaratonistam. Pretim nākošie ļaudis mums kaut ko uzsauc, ka malači esam. Esam arī. Līdz viesnīcai no finiša ir 3km un tie ir augšup kalnā. Pēc pāris testa soļiem saprotu, ka paskriet nevar. Atliek tikai iet. Skatoties kā skrien maratonisti, pēkšņi uzsauc: Čau! Re, Ilze skrien. Pulkstenis rāda, ka viņa trasē atrodas jau vairāk kā četras stundas (Finišēja ar laiku 4:42:31). Novēlam veiksmes tikt līdz galam un uzsaucam, ka trase tagad iet tikai uz leju. Pa ceļam vienā no dzeršanas nost vācamajiem punktiem tiekam pie enerģijas dzēriena un ūdens. Tas šodien vēl noderēs. Urā, viesnīca! Silta vanna. Sabīne nav atradusi mūs un viena atnākusi uz viesnīcu, Guntars arī. Tagad mums katram ir sava durvju atslēga. Pusdienas puišu istabiņā un atkal tiek pārbaudīta plīts izturība. Makaroni ar sieru un enerģijas dzērienu. Burvīgi. Saldajā – šokolādīte.

Elpa atvilkta. Diena arī pusē. Otrais piegājiens pilsētas apskatei. Šoreiz recepcijā tiek noprasīts, kur tad ir tas slavenais puisēns. Šodien trešo reizi, ne pēdējo, atgriežamies parkā, lai iemūžinātu vietu, kur divas reizes skrējām. Pa ceļam pārrunājām šodienas notikumus. Visiem ļoti paticis kāpumiņš no 15km. Pat ļoti. Līkumojam pa mazāk ieliņām. Apbrīnojam mazos veikaliņus, kuriem augļi izlikti ārpusē. Guntars un arviko iet ar kartēm, es ar Sabīni tik sekojam. Garām patraucas paliels bariņš velosipēdistu. Šodien tak tā zaļo diena. Parks. Bibliotēka. Muzejs. Galvenā Eiropas parlamenta ēka. Teikšu kā ir – liela un iespaidīga. Nākamais pieturas punkts ir pils, kurai garām skrējām. Skrējiena laikā īsti jau redzēt nevarēja, tikai vienu maliņu gan. Un tad vēl tās skulptūras – galvas. Jā, jā, šeit arī bijām. Pa šīm sliedēm es skrēju. Tālāk lejā caur vēl vienam parkam. Pāri ielai pie zirgiem, daudz zirgiem. Dažas mazas ieliņas un atrodam arī puisēnu. Jutāmies nedaudz šokēti, ka viņš ir tik maziņš. Pāris foto un tālāk. Visapkārt smaržo vafeles. Arī mēs tiekam pie tādas. Garda gan. Pārmijam pāris vārdus ar citiem latviešiem, kuri Briselē iegriezušies pa ceļam uz Portugāli. Guntars ieskrien pāris suvenīru veikalos nopirkt pastkartes. Ejam tālāk. Šodien veikalu ielu tukša un klusa. Paliek vēsāks. Pārtikas veikals arī ciet. Visi saprot, ka ar kājām līdz atomam netiksim. Šodien brauksim ar metro. Cik labi ir pasēdēt. Tiekam līdz Heysel stacijai un tāpat kā Latvijā, arī te dzīvo kontrole. Uzkāpjot virszemē pirmais ko ieraugam ir Atoms. Tas bija tā vērts atbraukt. Meklējam ceļu arī uz Mini Eiropu. Viņa tāpat kā Atoms šodien vairāk nestrādā. Redzēts ir. No apakšas izskatās tik pat iespaidīgi kā no gaisa. Tagad gan žigli atpakaļ uz metro. Jāpaspēj tikt atpakaļ līdz nebeidzas biļete. Puišiem rodas ideja – kā būtu paskatīties uz tiem vārtiem tumsā. Domāts darīts un ar metro aizvizināmies līdz Shuman stacijai. Ārā satumst. Pie arkas uz soliņa sēž imy. Tā nu jau piecatā dodamies uz viesnīcu atkal un atkal pārrunādami šodienas piedzīvojumus.

Vakariņas. Un atkal pārbaudījums plītij. Uzzinām, ka beidzot atradies arī sm72. Tas labi. Tiek pārrunāts mājup braukšanas plāns. Imy ar Guntaru naktī dodas uz autobusu un tad uz tālo lidostu. Šie lido nedaudz pēc sešiem. Un kāds gulēs uz grīdas, tā varbūt pat labāk nekā tusēties visu nakti lidostā. Nākošie ceļas ap septiņiem, lai drīz pēc tam dotos uz tuvējo pieturu un brauktu uz lidostu. Sabīne paliek gulēt, jo mājup lido tikai vakarā. Vēl tik soma jāsakārto un siers jāietin vešanai uz mājām folijā. Šai naktī netraucēja pat augstais spilvens un mīkstā gulta.

Rīts pirms mājās lidošanas. Telefona zvans no blakus istabiņas norāda, ka ir jāceļas. Miegs nāk, bet neko darīt. Gulēt varēs vēlāk lidmašīnā. Arviko atdod savas istabiņas atslēgas. Sabīne mūsējās atdos vēlāk. Tiek samainīta sīknauda biļešu automātam, kurš par spīti šodien nestrādā. Agrs pirmdienas rīts. Pilsētā notiek rosība. Pus astoņos no rīta daudzos ofisos deg gaisma. Aizbrauc pāris velosipēdisti. Pieturā stāv ļaudis ar lielām somām. Rīts pavēss. Sagaidām autobusu, biļete maksā 5€ līdz lidostai – neko darīt. Ārā paliek arvien gaišāks. Caur autobusa logu redzam, ka Brisele ir arī pārtikas veikali. Tikai atrodi tos. Līkumojam pa mazām ieliņām. Visur notiek dzīvība. Aiztraucamies garām NATO ēkai, iespaidīgi. Lidosta. Piereģistrējamies lidojumam. Sēdēšu pie loga, saules pusē. Veiksmīgi izieta lidostas kontrole. Iepirkts viens maziņš suvenīrs. Atrasta izeja uz lidmašīnu. Smaidīgs sēž Didzis. Drīz parādās tik pat smaidīgs sm72 ar ģimeni. Sākas iekāpšana. Lēnām sāku pierast, ka apkārt dzirdu latviešu valodu. Somas plauktos. Piesprādzējamies. Paceļamies. Lidojam. Pilots ziņo, ka Rīgā ir +2°C, pūš neliels vējš. Es teiktu ziema. O, rekur Rīga. Mākoņi. No somas izvelku jaku, šalli. No domas vien auksti metas. Esi sveika Rīga. Rīga pusdienslaikā ir divreiz aukstāks nekā Briselē septiņos no rīta un šeit vēl līst.