Zilonis tumsā. Mana pirmā ultra

Skrējiens “Zilonis tumsā” nebija manu prioritāro skrējienu sarakstā līdz brīdim, kad Skrējēju ballē laimēju tajā dalību. Lai gan pilsētā es bieži skrienu pa tumsu ļoti vēlu vakarā, skriešana mežā pa nakti mani biedēja. Zināju, ka visi ātri aizskries un pametīs mani mežā vienu. Marķējumu saskatīt man būs grūti. Nomaldīšanās iespējamība tuva 100%.

Turpmāko pusgadu par šo pasākumu nedomāju. Zināju, ka man ir garantēta dalība, un ka noteikti piedalīšos. Vienīgi nezināju, cik garu distanci skriešu. Atliku reģistrēšanos uz pēdējo brīdi. Pavasaris pagāja, gatavojoties maratonam. Jo garākas distances skrēju, jo īsākas gribējās skriet. Pēc noskrietiem trīs “Noskrien ziemu” posmiem, Uldzhas apkopotajā “Satelītu” reitingā atrados saraksta augšpusē.  Gudroju, varbūt Zilonī skriet satelītu? Nebūs ilgi jāmokās. No otras puses skatoties, kad es vēl saņemšos, lai noskrietu ultru? Vairāk gan meklēju argumentus, lai neskrietu to ultru. Arguments neskriešanai varētu būt kontrollaiks. Tomēr 10 stundas, šķita pietiekami daudz, lai arī es varētu šo distanci pieveikt. Bet varbūt tikai ātrie pieteikušies, un nebūtu forši, ja organizatoriem būs mani finišā jāgaida papildus 2 stundas. Pētu dalībnieku sarakstu. Nē, nav tik traki, ir arī Divplākšņu tempa skrējēji.  Lai nu tā būtu, pieteicos garākajai distancei. Būs man arī viena ultra.

Aizņemos no Gunas mugursomu, sapakoju to ar drēbēm, želejām, batoniņiem un dzeršanas sistēmu. Nedaudz pastresoju par folija segas un sarkanā gaismas luktura neesamību, bet līdz startam arī tie atrodas.

Manā vecuma grupā esam pieteikušās tikai 2 dalībnieces – es un Zanda. Mēģinu Zandu apvārdot, ka jāskrien kopā. Lai gan Zandai ir jau ultru pieredze, un viņa šogad skrien ātrāk nekā es, mēģinu iestāstīt, ka kopā skriet būs jautrāk, un ka finišā viņu pa priekšu palaidīšu.  Sadalām vietas jau pirms starta. Lūdzu, lai vismaz mani nepamet, kamēr tumsa.

Pulcējamies uz startu. Pūš neganti auksts vējš. Nolemjam uzvilkt jakas. Starts. Jau pirmajā kilometrā Zanda saka, ka jāpiestāj, jo jānovelk jaka. Viņa liek to novilkt arī man. Tā skrienam pļāpājot, līdz vienā brīdī saprotam, ka ap mums vairs nav neviena skrējēja vai nūjotāja. Marķējumu arī kādu brīdi neesam redzējušas. Paliek neomulīgi.

Divplākšņi startā gatavi lidojumam

Startā telefonā biju uzlikusi sekošanu Endomondo trasei. Paldies, Alx, par šo iespēju. Secinām, ka esam aizskrējušas tālu prom no trases, ļoti tālu. Skrienam atpakaļ. Bijām noskrējušas liekus 4 kilometrus un pazaudējušas pusstundu.  Neko darīt, turpinām ceļu.

Nogriežoties no grantētā ceļa mežā, secinām, ka marķējums forši atspīd, un tam var viegli izsekot. Pēc kāda brīža sākas kultūras kilometrs, kas izpaužas kā skriešana pār purvu, lekšanu pār sagāzušiem kokiem, pārvietošanos pār izcirtumu bezceļa apstākļos. Lai arī šim kultūras kilometram ir fiksētas beigas, tas tomēr vēl turpinās vairāku kilometru garumā. Jūtu, ka Zandai īsti nepadodas pārvietošanās šajā bezceļu apvidū, līdz vienā brīdī viņa paziņo, ka grib “piekāst” šo ziloni. Lai arī slapjumi beidzas, taka joprojām ir šaura un grūti skrienama. Mūsu temps ir kļuvis pavisam lēns. Sāk palikt auksti.

Kādā pagriezienā Zanda pamana zemē nomestu orientēšanās kontrolpunkta prizmu. Paskrienot tālāk, pamanām arī pašu kontrolpunktu, bet nav kur atzīmēties. Paceļam atrasto prizmu, nedaudz pameklējam atzīmēšanās kompostieri. Neatrodam. Sazvanām Vilmāru un paziņojam konstatētos apstākļus. Šis izbrīnīts jautā, ko tad pārējie darījuši? Ļauj mums skriet tālāk.

Nonākam pirmajā uzkodu punktā. Uzzinām, ka kontrolpunkts nav bijis pat līderim un ka nomaldījušies ir arī igauņi. Nedaudz iestiprināmies, uzvelkam atkal jakas un dodamies tālāk. Zanda ieminās, ka purva slapjumos ir satraumējusi kāju un sāp vecā kaite. Bažīgi skatos pulkstenī. Vajadzētu tā kā skriet un atgūt nokavēto laiku, bet Zanda saka, ka viņa šo pasākumu vairāk uztverot kā pārgājienu. Viņai ejot kāja nesāpot. Ieminos, ka ar iešanu vien mēs kontrollaikā neiekļausimies. Sākam skriet un tad Zanda sāpīgi atsit kāju pret akmeni. Nav labi. Zanda jau runā, ka varbūt nākamajā kontrolpunktā stāšoties ārā. Sāku sarunu ar sevi. Ko man darīt? Skriet kopā ar Zandu, kā bijām sarunājušas, vai doties tālāk vienai. Līdz nākamajam kontrolpunktam vairāk nekā 15 km. Skriešana vienatnē tumsā mani biedē, atstāt Zandu vienu arī negribas. Negribas arī galīgi “norakt” šo pasākumu, nefinišējot kontrollaikā. Saņemu drosmi un pasaku Zandai, ka es atdalos.

Skriešana vienatnē nemaz neizrādās tik traka. Marķējums ir labi izsekojams. Pārdzīvoju par Zandu. Ceru, ka viņa saņemsies. Tumsā skrienot pa smilšaino stigu, tā liekas skrienama. Pie gaismas, skrienot jau pa citu smilšainu ceļu, jau vairs nemaz neliekas, ka ir iespējams pa tām smiltīm paskriet. Nonākot otrajā punktā, uzzinu, ka nākamie skrējēji pirms manis ir 10-15 minūšu attālumā. Tas priecē. Nešaubos, ka panākšu. Nedaudz mulsina noskrietie kilometri. Meitenes saka, ka šis 33. km, citi skrējēji esot minējuši, ka vajadzētu būt 35., 36. kilometram. Otrais variants man šķiet ticamāks.

Ir uzaususi gaisma. Lukturis tiek ielikts mugursomā. Turpmāk jāseko lentām. Tās ir nedaudz grūtāk saskatīt, bet sūdzēties par marķējuma trūkumu būtu grēks. Skrienu un domāju, kur tie kontrolpunkti, kuros jāatzīmējas. Vai tikai kādam neesmu paskrējusi garām? Pēc neilga brīža vienu arī sastopu. Pieskrienu un nevaru saprast, kurā rūtiņā jāatzīmējas? Atzīmējos tukšajā ailītē. Padomāju un paskrienu atpakaļ, kas tur gan vēl bija rakstīts? Atrodu vajadzīgo nosaukumu un atzīmējos kontrolkartiņā vēlreiz. Turpinās skrējiens pa smilšainām stigām. Vēroju jaunaudzes un saprotu, ka stigas uzartas ugunsdrošības nolūkā. Jaunaudzi nomaina jau pieaudzis mežs. Te taču varēja to stigu neart, bet uzartajai smilšainajai stigai gals nav saskatāms. Kad trase nogriezusies uz grants ceļa, pamanu priekšā kādu skrienam. Nopriecājos, ka neesmu mežā viena – ka vēl kāds bez manis arī ir trasē. Panāku Intu un Agnesi.

Trešajā uzkodu punktā nonāku ar domu, ka līdz finišam ir tikai 15 km, un ka man ir pietiekami daudz laika, lai iekļautos kontrollaikā. Diemžēl tieku apbēdināta, jo līdz finišam esot vismaz 18 km. Tas liecina par to, ka būs jāiespringst, lai laikā nokļūtu finišā.  Turpinu ceļu. Vienīgā bilde, kuru uzņemu trasē, ir koka tiltiņš. Tas bija pietiekami stabils un skrienams.  Kamēr to bildēju, tikmēr meitenes mani atkal panāca. Uzzinājušas, cik kilometru līdz finišam, viņas ieslēdza turbo ātrumu.

Foršais tiltiņš

Pēdējā posmā līdz finišam nodarbojos ar rēķināšanu, iekļaušos kontrollaikā vai neiekļaušos. Pašai sev par pārsteigumu, es joprojām virzījos uz priekšu vairāk skriešus nekā iešus, bet tie kilometri dila ļoti lēni. Bija skaidrs, ka Endomondo samērīs vairāk kilometru nekā organizatori solījuši, tad vēl jāpieskaita sākumā lieki noskrietie kilometri. Kā lai zina, cik kilometru līdz finišam? Pēc brīža panāku puisi. Pajautāju viņa domas par to, cik tālu līdz finišam. Viņam neesot ne jausmas. Mana versija – no 1 līdz 5 kilometri, jo Endomondo saka, ka ir noskrieti jau 66 km. Pie 69. km joprojām nav nekādas skaidrības, cik tālu līdz finišam, bet līdz kontrollaika beigām vairs tikai 10 minūtes.  Garām paskrien Agnese. Ja zinātu, ka finišs ir tuvu, tad varētu saņemties. Nenoticu drīzam finišam. Kad ieraugu pēdējā kilometra atzīmi, bija atlikušas vairs tikai 2 minūtes. Finišēju 10h 4 minūtēs. Nedaudz saskumstu par tām pārtērētām 4 minūtēm.

Atkrītu zālē. Viss. Skrējiens ir beidzies. Par šo varoņdarbu gribētos medaļu, bet šoreiz tāda nav paredzēta. Žēl.

Pēc mirkļa arī apbalvošana. Tā sākas ar loteriju. Nopriecājos, ka Suunto pulksteni iegūst puisis, kas tajā mirklī finišē un kurš man trasē atbildēja, ka viņam neesot ne jausmas, cik tālu līdz finišam.

Zināju, ka savā vecuma grupā esmu finišējusi pirmā, bet nebiju pārliecināta, ka mani apbalvos. Nonākšana uz pjedestāla sagādāja patiesu gandarījumu par pieveikto distanci un mežā pavadīto nakti.

Pjedestāls

Kopsavilkums un secinājumi

Prieks, ka nepalaidu garām dāvāto iespēju noskriet ultru.

Kopā skriešana novērš uzmanību no sekošanas līdzi marķējumam, kā rezultātā noskrieti vairāki lieki kilometri. Kopumā tumsā izsekot marķējumam bija daudz vieglāk, nekā skrienot pa gaismu.

Skrienot pa tumsu, nav nemaz tik bailīgi, pat tad, kad apkārt nav citu skrējēju.

Ar mīļākajiem apaviem var purvus izbrist un pat upītes pārbrist ar sausām kājām.

Bija forši!