Zilonis Babītē

Laika gaitā tā iegājies, ka par Ziloni sāku domāt apmēram nedēļu pirms starta. Arī šis gads nebija izņēmums, ja neskaita, ka par Ziloni sāku domāt nedaudz ātrāk un vismaz sākumā – par garo distanci. Bet, izvērtējot visus plusus un mīnusus, tā teikt, tradīcijas ir tradīcijas, tātad – īsā distance. Pirms starta aizlavos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā pietiekami tālu, lai nestāvētu pirmajā rindā. Ja sākotnēji bija plāns skriet kopā ar Ingu, tad tagad saprotu, ka viņa šoreiz priekš mana plāna ir daudz par lēnu. Būs vien jāskrien man vienai pašai.

Starts. Priekšā neliels putekļu mākonis un spoži spīdošas lampiņas. Šurp braucot jau paspēju nopētīt, ka pirmie kilometri ir pa granteni gar ūdesnkrātuvi. Nopīkst pirmais kilometrs 4:36. Hmm, nav tā kā, maigi sakot, mazliet par ātru? Varbūt nedaudz piebremzē? Kādu brīdi blakus skrien Ainārs un tad pazūd tumsā. Klau, bet varbūt tomēr ir tā, ka ir nedaudz par ātru, ne? Tu tā nedomā, m? Nopīkst otrais grantenes kilometrs 4:39. Meitenīt, nedaudz lēnāk, labi? Tev vēl vismaz 10 kilometri jāskrien. Skaties, kā tevi apdzen citas ātrās dāmas, cerams, ka ne no manas distances. Pie sevis nosmaidīju un turpināju skriet tālāk pa asfaltēto ceļa segumu gar mājām, meža virzienā. Arī ieskriešana mežā neko diži nemainīja, tik vien, ka vienā pusē klusi dusēja Božu ūdenskrātuve. Protams, protams, tas viss bija līdz brīdim, kad trase pagriezās nedaudz pa kreisi un mēs visi ieskrējām smilšainā meža takā. Nē, nu labi, es zinu, ka sen nav lijis, bet kāpēc man tagad ir jāskrien pa pludmales smiltīm, pie tam zem kurām viltīgi ir paslēpušās saknes. Kur lai tagad atrod labāko jeb cietāko segumu zem kājām, ja apkārt ir tikai vienas vienīgas izbradātas smiltis, saknes un čiekuri? Ilgi gan nav jāgaida, kad trase pagriežas pa labi uz meža taku. Vispār jau ir tā forši skriet pa tumsu, kad priekšā redzi sarkanas uguntiņas. Kaut kur fonā dzirdu spāņus. Viņus vienkārši nevar nedzirdēt. Aizskrienam garām izcirtumam cauri mežam un pļavā iekšā. Ja vien to var par pļavu nosaukt. Divas izbradātas takas garā zālē līdz viduklim un zem kājām visādi brīnumi. Man patīk. Klusums, tumsa, vienā pusē pār pļavu ceļas migla un fonā savas dziesmas griež griezes. Fantastika. Vēl kāda meža taka, kur gan es kādu apdzenu, gan mani apdzen. Man par laimi, garām paskrien tikai puiši. Tas nedaudz nomierina. Atkal vienā pusē izcirtums, tad jau drīz pagrieziens pa labi un atkal gara taisne augšup. Nav jau tā ka ļoti augšup, bet nedaudz jūt. Nopīkst 6km. Puse noskrieta. Lēnām prātā pārcilāju trases shēmu un secinu, ka precīzi neatceros, kurā kilometrā dalās distances, bet zinu, ka tam ir jābūt drīz.

Jau atkal pagrieziens, forša taciņa starp priedēm un kas tad tas? Kalniņi, nopietni? Te ir jāskrien augšā un pēc tam atkal lejā? Kāpēc tās sarkanās gaismiņas spīd tik augstu? Tur arī būs jāskrien augšā. Nu nē. Tā jau taciņai nav ne vainas, ja vien es nebūtu gaidījusi plakanu trasi bez šī visa. Nu kurš var naktī kaut kur mežā uzrāpties augšā kaut kādos sasodītos smilšainos pauguros? Te citiem skrējējiem augšup iet ātrāk kā man. Lejā skriet gan man patīk. Var redzēt, ka šīs takas iecienījuši arī velobraucēji. Jau atkal aiz muguras dzirdami spāņi. Viņi tuvojas. Brīdī, kad jau šķiet, ka visas nekrietnības ir beigušās un vairāk nekas nebūs, parādās vēl viens sasodīts paugurs, kur jārāpjas augšā. Un tas viss salikts nedaudz vairāk kā kilometru garā posmā. Nevarētu teikt, ka es biju lielā sajūsmā. Te gan es priecājos, ka vismaz kultūras kilometrs man nespīd. Pēc šī es to vairs negribētu. Kaut kur tālumā dzirdama rosība, bet apkārt neko nemanu. Manu uzmanību aizvien vairāk un vairāk aizņem doma, ka tepat, tepat kaut kur ir jābūt tai brīnišķīgajai vietai, kur sadalās trases un vismaz es pagriezīšos atpakaļ uz finišu. Daži no priekšā skrienošajiem aizskrien pa labi – jums veiksmi, daži mēs – pa kreisi.

Cik laimīgs var būt cilvēks atkal skrienot pa plakanu, cietu segumu zem kājām?! Ļoti laimīgs. Asfalts – vispār laime pilnīga. Tieši tā kā es noķēru un paskrēju garām vienam priekšā skrienošajam, tieši tāpat mani apdzina. Tā jau ir. Taisnē var labi ieskrieties. Es pie sevis jau atkal nodomāju, vai tik atkal tas uzņemtais temps ap 5:10min/km nav par ātru, it īpaši, ja nezini, kas tevi vēl sagaida. Štrunts ar to, kas sagaida, es gribu finišu. Un par pārējo domāšu vēlāk. Prātā pārcilāju, ka brīdī, kad skrienam cauri Lapsām pa asfaltu, pēc kartes bija vēl kaut kāds līkums un tad jau finišs. Vai es kaut ko minēju, ka asfaltu nomanīja meža taka un meža taku nomainīja akmeņains segums? Kur var izdomāt kaut ko tik riebīgu dažus kilometrus pirms finiša! Es jau neko, bet tie akmeņi sitas cauri manām plānajam Asics apavu zolēm. Kaut kā pārdzīvošu un lampas gaismā meklēju labāko segumu zem kājām. Garām palido spāņi. Tieši tā – palido un tieši tik pat strauji attālinās. Tas, protams, ir līdz brīdim, kad jau atkal sākam skriet pa sakņainu meža taku, kura aizvien vairāk pārvēršas pļavas takā un es viņiem lēnām pietuvojos. Čaļi, jūs skrienat par lēnu. Viņi arī nav nekādi vakarējie un palaiž dāmu pa priekšu. Es tikai dzirdu, ka tagad viņi seko man manās pēdās. Jā, jā. Kanāriju salas rūdījums arī ir manāms šajā takā. Jā, tā ir aizaugusi, sakņaina, bet es tajā jūtos labi un man te patīk. Kaut kur fonā jau atkal grieze griež savu dziesmu. Tā kādu brīdi spāņi skrien man aiz muguras jeb tas ir līdz brīdim, kad atkal izlienam uz platā meža ceļa. Šie man pasaka Paldies un prom ir. Es atkal skrienu viena.

Pulkstenī nopīkst 11km. Prātā pārcilāju potenciālo trases garumu: nez, cik būs – vairāk vai mazāk kā 12km? Nez? Vienu gan es zinu – finišs tuvojas. Pa asfaltu izskrienam cauri golfa klubam jeb pie sevis nosmejos, ka te viss tik gaišs, tik gaišs un ceļa apzīmējumi tā spīd, ka ir ļoti jāpiedomā, lai ceļa stabiņus atšķirtu no marķējuma. Vēl nosmejos pie sevis, ka aizdomājoties var aizskriet nepareizi un nepamanīt kreisajā pusē esošo marķējumu iekšā mežā. Brīdī, kad nogriezos no asfalta un iebridu meža ieskautajā tumsā, sapratu, ka priekšā esošie spāņi aizskrēja nepareizi, jo no viņu lampiņām vairs nebija ne miņas. Redzamības attālumā arī nemanīju, tāpēc atsaukt atpakaļ nevaru. Grāvis un apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Nē, nu skaisti. Taciņa gar grāvi. Mazu brītiņu kaut kas mežā dikti smako. Tālāk jau atkal šaura, skaista taka. Kaut kur tālumā spīd sarkana lampiņa, teorētiski varētu noķert, praktiski es otrreiz ne to, ne citu lampiņu nemanīju.

Skrienu pa granteni. Kaut kur tālumā rej suņi. Pulkstenis rāda, ka drīz būs noskrieti 12km. Gaisā jūtams finišs, tikai es viņu neredzu un nedzirdu. Cik vēl tālu? Jau atkal temps ir uzkāpis līdz 5min/km. Nav tā kā par ātru? Pēc 12km tādā tempā, lai jau. Daudz jau nav vairs palicis. Kur ir finišs? Pagrieziens pa kreisi, un es pamanu stāvlaukumu, gaismas, dzirdu kā kaut kas tiek komentēts. Šo vietu es zinu. Vēl tikai pa labi un pēdējā putekļainā finiša taisne. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā, ka trešā no dāmām. Tas priecē. Vēlāk arī uzzinu, ka savā grupā pirmā. Finišēts pēc 1h 08min 31sek.