Zelta keda 2013

Jūnija sākumā neiztrūkstoši Zelta keda, ko organizatori pozicionē kā stilīgāko skrējienu. Ilgi nebija jādomā, lai frāze „eju meklēt žirafīti” tiktu īstenota jeb no pagraba izceltu žirafīti, kura pēdējos divus gadus nav piedalījusies sacensībās.

Sestdienas rīts. Mežaparks. Rosība. Rindas. Draugi. Silts, es teiktu, ka karsts. Ja pirmos uz starta palaiž bērnus tad dāmas un kungu kāzu kleitās un puišus šineļos, tad pēc viņu finiša uz stara stājas visi pārējie skrējiena dalībnieki.

Starts. Skrienot cauri pūlim nākas pierast pie „gabarītiem” un ne tik veiklai manevrēšanai. Nekas tauta izretojas. Apkārtējos redzams smaids un ķiķināšana. Solis iesākumā veikls, metri labi krājas. Pie otrā augšupejošā līkuma jūtams, ka rokām nav tā ērtākā pozīcija – nedaudz jātur uz augšu un platāk, jo savādāk sitas pa žirafīti. Varētu turēt nekustīgas, bet atkal nav ērti. Saulīte savus nedarbus turpina darīt un karsē aiz vien vairāk. Panāku dāmu rōzā plīvojošos svārciņos. Paskrienam kādu gabaliņu kopā. Domas raisās trīs virzienos – ēna, ūdens, cik apļi. Ēna beidzās, pie pļavas ūdens. Saldējumu negribas. Cik apļi. Žirafei vienalga. Es domāju par vienu. Laiks gan vienam aplim štruntīgs.

Kaut kas samisējās un aizskrēju otrā aplī. Vienā no pagriezieniem dzirdu tempu turi? Jā žirafītei. Skrienot gar ezeru domas tik vienā virzienā – peldēt. Liela vēlme bija noskriet nost no trases un ielīst ezera vēsajā ūdenī. Kaut kā nesanāca. Taciņa gar malu. Ēna. Ūdens. Izpurinu rokas. Paskatos pulkstenī. Tie metri uz priekšu arī virzās. 2.5km ir pa visam nedaudz. Garām aizlido rōzā plīvojošie svārciņi. Ūdens. Ūdens glāzei tiekot uz galvas žirafīte smaida, jo šī ar pie atvēsinājuma tikusi. Vispār jau dīvaini, ka šī visu distanci skrien ar galvu uz aizmuguri. Bērnu laukums. Finiša taisne. Mēs noskrējām. Dzirdu jautājumu, tu tiešām ar žirafi skrēji? Jā! Šīs bija viņas ceturtās sacensības pēdējo piecu gadu laikā. Satieku Ingu un ātri pierunāju doties uz ezeru peldēties. Lieki piebilst, ka žirafīte iemantoja arī Sportlat komandas bērnu uzmanību, jo līdz ezeram tā arī netika, bet palika pie mantu glabātuves kā mīļa!

Sēžam pļāpājam un gaidām apbalvošanu. Draugi prasa kā žirafīte? Neko, gaisu izlaida. Pēc garās ziemas neko nedarot un vēl tādā karstumā noskriet 10km ir grūti.