Zeķes palika neadītas jeb Siguldas kalnu maratons`2014

“Nāk rudens apgleznot Latviju…” un Lauma atkal jau aicina pieteikties Siguldas kalnu maratonam, rūpējoties par komandas pieteikumu – “Rudenīgi skarbi laikapstākļi, asfalta vietā – dubļainas takas, iespaidīgi kalni un krāšņi Gaujas senlejas skati… Pārbaudījums – 54 km, un baudījums – 14 km!” Aizmirstu pērnajā gadā izteikto frāzi, un jau trešo gadu pēc kārtas piesakos garākajai distancei. Nekur jau nav teikts, ka nevar baudīt pārbaudījumu – šoreiz 54.7km un 2224 augstuma metri.

Dzīve jau nebūtu interesanta, ja viss notiktu tā, kā plānots. Pēdējā laikā viss ir pārāk… Pārāk maz skriets, pārāk maz gulēts un pārāk daudz strādāts… Gribas kā lācim ielīst ziemas migā, saritināties uz snaudu un kādu laiku nelīst laukā… Nekā nebija! Sestdienas rītā jādodas uz Siguldu.

Soma tiek sakrāmēta jau vakarā, lai no rīta nebūtu steigā vēl kaut kas jāmeklē pa māju un varētu vēl dažus mirkļus atvēlēt miegam. Naktī, šķiet, ka guļu itin labi, kaut vairākas reizes pieķeru sevi acīm vaļā, raugoties tumsā, un klausoties vēja gaudošanā. Pirmais darbiņš no rīta ir izbāzt snīpi laukā un apostīt gaisu. Nojauta nepieviļ… Ir vēss! Un vējš – tik nemīlīgs…brrrr… Lielā krūze kafijas, brokastmaizes ar upeņu zapti… Un braucam!

Neteikšu, ka Sigulda sagaida neviesmīlīgi – tāda sajūta, ka gaiss trīsss lielā notikuma gaidās, taču rokas pašas ielien cimdos, un kapuce aši uzslīd galvā, jo pēc siltā auto ir mazliet vēsi, un arī vējš diezgan nebēdnīgi rotaļājas pa Svētku laukumu. Visi tādi pacilāti un mazliet satraukti. Bez liekas gaidīšanas tieku pie sava numura. Aizeju vēl uzmest aci pāri malaiuz Ziediņa kalnu. Tur jau tas ir! Lepns un gana iespaidīgs! Šķiet, ka pat mazliet iedomīgi izgāzis savus sānus – klusē un gaida, kad varēs pārmācīt pārgalvīgākos… Vēl īsu mirkli apskatu trases turpinājumu jeb nākamo Siguldas serpentīnu un dodos uz auto. Jāpārģērbjas.

Mazliet raizes sagādā pareizā apģērba kombinācija – lai nebūtu par karstu un nesaltu. Laukā ir mazliet zem 0. Sīkums! Ja vien nebūtu tas vējš… Kamēr prātoju un galvā pārcilāju variācijas, tikmēr vēderā pazūd banāns. Šajā mirklī psihologi droši vien piesauktu emocionālo ēšanu – uztraukumā mute kust. Taču mani šoreiz tas neinteresē! Diena būs gara! Labs, kas vēderā. Enerģija noderēs. Lēmums ir pieņemts! Labāk tomēr, lai ir silti, jo novilkt lieko varēšu jebkurā mirklī, taču, ja sals – tad soma ar drēbēm būs padsmit km jeb viena apļa attālumā.

Ir laiks… Sistēma uz muguras, soma, ko atstāt starpfinišā, uz pleca, numurs, čips… Šķiet, ka viss ir! Nu tad… Drēgni… Somu atstāju aplokā jeb starpfinišā pie pārējām. Somā flīša jaciņa, sausi cimdi un zeķes, biezāka virsjaka un iesākta kolas pudele. Jādodas lejup – uz startu. Izmantoju jauno serpentīna noskrējienu – pa līku loču taciņu esmu lejā, Ziediņkalna pakājē. Trinos un priecājos, ka man ir rokās divi cimdu pāri, vismaz nesalst. Čalas visapkārt un tūlīt jau būs…

STARTS! AIZIET! Tā kā pēc jauniem apaviem netīkoju, apzinoties savas spējas, startā esmu bez maz vai pašās beigās. Nav jau arī kur steigties, kā nekā priekšā gana daudz km. Mazliet gan uztrauc ieviestais 2 apļu kontrollaiks, bet viss ir pašsaprotami, ir sarēķināts temps un tam tik jāseko līdzi. Ja nepalaidīs pēdējā aplī…nu, nebija lemts… Daži soļi skriešus, un tad jau krietni mierīgāk kā pērn, lai nesadzītu pulsu nevajadzīgos augstumos un nebūtu jāpūš un jāelš, arī es kāpju kalnup. Viss ir kārtībā! Solis pēc soļa, un še tev – augšā esmu! Tālāk pa serpentīnu jādodas lejup. Aha! Mans mierīgais kāpums atspēlējas – tur rinda kā senos laikos veikalā pēc sviesta un desas. Pat mazliet priecājos, sākums nebūs sasteigts. Brīžam stāvot un gaidot, brīžam paskrienot, tomēr arī lejupceļam un rindai pienāk gals. Pirmais km pieveikts pa 16:47min., par ko mazliet nošausminos, jo šādā tempā kontrollaikā iekļauties nebūs lemts. Mierinu sevi ar domu, ka taisnajos gabalos temps būs ātrāks, un tad jau iekavēto varēs atgūt. Cerams… Asfalts uz Gaujas tiltu, tam pāri un uz serpentīnu. Serpentīns, protams, augšup. Skriešus līdz pirmajam līkumam, tālāk pāriešanu soļos savai aizstāvībai attaisnoju ar izģērbšanos. Skrienot tomēr ir gana silti, un arī vējš mežā nav tik jūtams. Virsējā cimdu kārta un sejas maska pazūd somā. “Līderis! Līderis!”, atskan no labās malas. Tas jau Aivars703! Blakus gājējiem viņš tiešām arī ir līderis! Vieglā riksītī aiziet visiem garām kā stāvošiem (nu labi! – ejošiem). Ko Tu jaunam un ātram padarīsi? Serpentīna augšā pagrieziens pa labi zem tiltiņa un dodamies Vilkmestes cilpiņā. Šķeldota taciņa, kāds ledus izbrīns un vietām trepītes. Lejup, tad augšup, lejup un atkal augšup… Skrējēji vēl nav īpaši izretojušies, tāpēc kalnup ir mirkļi, kad gājiens apstājas. Mirklis. Un atkal augšup… Šeit arī pāri takai pārkritis koks… Kāds mēģina pa apakšu, bet tad jālien gandrīz uz vēdera. Es vismaz šoreiz pa augšpusi – spēks vēl ir. Apkārt Vilkmestes pilskalnam, lejup…pāri tiltiņiem un mūs pagriež atkal kalnup. Labi, labi – ir taču kalnu maratons! Šeit pāris viltīgas vietas, kuras tumsā varētu būt interesantas – graviņa, stāvs kāpums ar strauju pagriezienu… Jāiegaumē! Kalnā kāpjot, secinu, ka man ir mazliet par karstu – uzrāpšos, un tad būs jānovelk jaka. Kalna gals, Krimuldas pilsdrupas, tiltiņš un tad jau klāt serpentīns.

Esam atgriezušies, lai mazliet atpūstos taisnajā posmā, kas ved cauri Krimuldas sanatorijai un tad tikai pa platu taku jeb celiņu uz priekšu līdz pat noskrējienam uz gājēju tiltu. Skrienas viegli, pretējā Gaujas pusē dzird komentētāja balsi, var redzēt bobsleja trasi un ik pa laikam dzirdēt pērkonam līdzīgus dārdus. Tie dzirdami visas dienas garumā, un tā arī netieku gudra, kas tas ir? Jaku tā arī nenovelku, jo šeit mazliet jūt vēju pakausī, un ir labi tieši tā, kā ir. Noskrējiens un tilts jau klāt. No skrējēju soļiem tilts šūpojas, pāreju soļos… Nē, mani nebiedē šūpošanās, man no tās mazliet palika šķērmi ap dūšu. Ejot tomēr bija labāk. Vēl tikai laukā no meža un jau var manīt dzeršanas punktu. Mazliet silta tēja, marmelādes bumba, banāns un dodos tālāk. Ir pieveikta aptuveni puse no pirmā apļa. Šeit skrējēji tiek sadalīti. Īsās distances veicēji dodas taisni, bet pārējie – pa labi – tālāk piedzīvojumos. Puiši, kas dala skrējējus, priekšā skrienošajai meitenei saka, ka meitenes skrienot taisni. Labi! Es ar`! Man ar` taisni, jo es taču esmu meitene… Kas Tev deva? Laidīšot mani citiem līdzi, esot karjera jāapskata. Ja nu bez tā nu nekādi nevar, paklausu ar`… Slaids lēciens un priekšā upīte. Tai pāri koks, bet uz koka rinda. Viena meitene kustas ļoti lēni, laikam jau bail. Otra sēdus, trešā rāpus… Visas grib nokļūt otrā krastā sausām kājām. Skats visai amizants! Aivars703 ir galants! Viņš palaiž meitenes pa priekšu un vēl padod roku… Paldies! Es ar` esmu pāri! Kalniņš augšup, līklocis pa krūmāju un karjera jau klāt. Kalniņš lejup, vēl viens, cauri karjerai un augšup – šeit jau kāpiens gandrīz kā pa trepēm, katrai kājai sava vieta, kur nolikt. Feini! Vēl tikai gabaliņš un esmu uz asfalta. Vecais Siguldas ceļš… Nost no asfalta un pēc brīža esmu šķeldotā virāžā, tad asfaltētā kalniņā lejup un augšup. “Tā taču Laurenču slēpošanas trase! Būtu jauki te uzslēpot!” Laikam jau tomēr šo biju pateikusi balsī nevis domās, jo blakus skrienošais puisis mazliet neizpratnē paskatījās uz mani un noburkšķēja: “Trakā! Pa kurieni te braukt? Te taču nav kalnu! Tie ir Siguldas centrā…” Katram jau savs… Skaists, garš noskrējiens lejup un esam vietā, kur satiekamies ar īso distanci. Tālāk dodamies kopā. Garš un grūts kāpums augšup, ik pa gabaliņam kāds atpūšas, atstutējis muguru pret koku. Zinu, ka tā ir jauki, bet tā nedrīkst, ne tagad – jau pirmajā aplī – es taču varu! …un augšā esmu! Ķeizarskats! Mirklis un atkal lejup. Te gan tā prātīgi, izskalota krauja vienā pusē, krituši koki, kur jāpieliec galva, interesantas uzbūves rūtots tiltiņš – prātīgi? Solis. Nē, neslīd… Skrienam!

Augšup… Kāpiens ir garš. Trepēm trūkst pakāpienu, lai nebūtu jāliek pārāk garš solis, lieku kāju tā, it kā pakāpiens tur būtu – tā vieglāk, sanāk ritmā. Kāp, kāp! Tu vari! Ķeizarkrēsls! Kaķītis šoreiz uz leju. Sasalis. Vietām, kur avotiņi izspiežas virspusē, arī ledus. Krist nav nekādas vēlmes – būs zilumi. Veiksmīgi tieku līdz kalna lejai. Tālāk mazliet pa gludu virsmu, līdz dīķītim, tam pa maliņu – tur mazliet mitrs, tāds kā kūdrains, mīksts dublītis, un atkal augšup…augšup…augšup… Likās, ka tas nekad nebeigsies. Nu, nepatika man šis kāpums augšup, iespējams, ka sava slīpuma dēļ pa nogāzes malu, arī atkritumi bojāja skatu – skumji. Galā izmetu loku un, klausoties tiesneses brīdinājumos par dubļiem, dodos lejup. Kaut kādas vicas – iespējams, ka avenes, krūmi, gara, cieta zāle un tad jau arī Kordes trase ir pieveikta. Tagad jau tik pa taciņu gar Gauju uz pēdējo kalnu šajā aplī. Ziediņkalns ir klāt… Citu iespēju jau nav – jākāpj! Un kāpju ar`! Nav jau nemaz tik traki! …vēl tikai pāris soļi un ir! Pirmais aplis ir galā! 2:42:10…

    Mazliet sāp galva. Iedzeru siltu tēju. Pajautāju tīru ūdeni – nomazgāju muti. Tik labi! Vēl tēja, apelsīns, banāns, marmelāde. Nodzeru savu galvassāpju tableti un dodos prom. Vēl tikai divi apļi… Līdz serpentīna noskrējienam eju soļos, pa to laiku arī mute ir izēsta – marmelādes bumba ir manā vēderā, un lejup var skriet. Rindas vairs nav. Nav ne jāgaida, ne kāds jāapsteidz. Trase ir tikai mana! Gaujas tilts, serpentīns… Cītīgi soļoju augšup. Vismaz pagaidām viss ir lieliski! Ielieku ausī mūziku, un tā tikai piedod enerģiju. Serpentīna augšā atkal pagriežos zem tiltiņa un tad ūdens gulta – zem šķelda laikam ir kāds avots, zeme dīvaini nošūpojas. Pirmajā aplī nejutu – vai nu bija vēl sasalis, vai arī neuzkāpu… Jautri! Aidā, tik uz priekšu! Trepes un kalniņi tiek pieveikti uz urrā! Arī ar koku problēmu nav – viena roka uz zara, otra roka uz zara, palēciens un pāri esmu. Vilkmestes cilpa paiet nemanot. Tagad atpūtas pārskrējiens līdz gājēju tiltam… Garais noskrējiens un tilts… Šoreiz pāri skriešus, jo viena, izrādās, ka nespēju to iekustināt. Aiz tilta jau atkal gaida silta tēja, marmelāde, banāns un siers – sāļš – gards! Kapucē noslēpies, gandrīz nemanot garām aizslīd līderis, viņam jau pēdējais aplis – nieka 9km līdz finišam. Kāds nosaka, ka viņš laimīgs – viņam tik maz vairs atlicis. Man nu gan ar` nav par ko gausties, man arī labi, puse jau pieveikta, un ar katru soli pieveiktais gabals tagad būs lielāks par atlikušo. Vairs tikai 27km. Jādodas tālāk! Lorupītes šķērsošana problēmas nerada, koks savā vietā un aši tieku pāri. Tik tas pirmais lēciens nez kāpēc, šķiet, ka bija jālec tālāks kā pirmajā reizē. Kājas sausas – tas taču pats galvenais! Kalniņš, karjera, asfalts… Vējš pūš sejā… Tiesnesis jau pa gabalu saožams – viņš smēķē, un dūmi, vēja nesti, ir sajūtami jau krietnu gabalu pirms pamanu vaininieku. Tas nu nemaz nav tas, ko tagad vēlos, un cenšos pēc iespējas ātrāk pieveikt atlikušos asfaltētos metrus, lai varētu nogriezties uz Laurenču slēpošanas trasi. Garais noskrējiens pirms kāpumiem ir patīkama atpūta. Zinu, ka tūlīt sekos kāpums, kas nebūt nebūs viegls. Nez, kāpēc es staipu līdzi tos “rezerves kg”? Varētu taču kādreiz atstāt tos mājās – būtu daudz vieglāk. Kāp, kāp – nečīksti! Kāp… Ķeizarskats ir klāt! Tagad būs uz leju – pāri rūtainajam tiltiņam, tad atkal augšup… Laikam jau iepriekšējā kalnā visu enerģiju neiztērēju, jo domās skaitot:”Kāp, kāp! Tu vari! Vari!”, pamanos kalnu pieveikt visai raiti. Ķeizarkrēsls. Piesēst? Nē, nevēlos… Kaķītis – katrs solis pret sasalušo zemi rada sajūtu it kā kāju sistu pret betonu, tas nu man galīgi nepatīk. Tāpēc izvēlos mazliet citu noskriešanas veidu – ik pa laikam, mainot kājas, lejup skrienu sāniski. Tā trieciens sanāk mazāks un tikai vienai kājai – vismaz man tajā brīdī tā liekas krietni ērtāk. Šādā stilā tiek pieveikta arī Kordes trase, un nu jau vairs tikai gludais posmiņš līdz Ziediņkalnam, un otrais aplis būs galā. Te nu tas ir! Varens… Bet es taču vēl varu! Kāpju… Varu! …un pat Ziediņkalns vairs nešķiet tik varens, tas ir pieveicams! Gandrīz ar stundas rezervi ierodos starpfinišā – manas bailes ir bijušas veltas. 5:35:55 Tikšu arī pēdējā aplī!

Vēl joprojām mazliet sāp galva. Vaininieks zināms, bet pašlaik novērst iemeslu vai censties izvairīties no tā nevaru. Nodzeru vēl vienu tableti. Tēja, siers…apelsīns, marmelādes bumba aiz vaiga un jādodas tālāk – pēdējā aplī. Vairs tikai 18km… Serpentīns lejup, Gaujas tilts… Krimuldas serpentīns augšup… Jūtos labi! Pretēji plānotajam, Vilkmestes cilpa tiek pieveikta pa gaismu. Tas ir labi! Gaismā tomēr krietni vieglāk skriet. Vēl tik tiltiņš un dodos atpūtas pauzītē jeb gludajā posmā līdz gājēju tiltam pār Gauju. Skrienas raiti. Pirms tiltiņa panācu puisi, kuram bija pievienojušās divas meitenes uz pēdējo apli. Jauki! Kompānijā gludais posms paiet nemanot un, skat, jau klāt Gauja. Tiltam pāri un ierodamies dzeršanas punktā. Tēja, banāns, siers, gardā marmelāde… Esmu slinka, nav vēlēšanās ņemt nost somu un vilkt laukā lukturi, taču vajag… Mana vilcināšanās tiek pamanīta un ar laipnas rokas palīdzību, nenoņemot somu, tieku pie luktura. Vēl jau nevajag, bet tūlīt, tūlīt… Esmu pateicīga un, iemetot vēl vienu marmelādi aiz vaiga, dodos tālāk. Palikuši pēdējie, bet nebūt ne vieglākie 9km… Lorupīte. Lēciens…nu, knapi! Taču kājas sausas. Nogurums vai ūdens šķērslis paliek platāks? Laikam jau abi, jo ar katru lēcienu jau tomēr katrs to baļķēnu pakustina… Koks mazliet noslidināts, bet pāri tieku veiksmīgi. Tagad tik augšup un pa taku uz karjeru. Strauji paliek aizvien tumšāks, it sevišķi tas jūtams mežā. Karjerā vēl tīri gaišs, iztieku bez luktura. Kalniņš (ar citu skrējēju iecirstiem pakāpieniem smiltīs) augšup… Laikam būs jāslēdz lukturis. Kamēr slēdzu slēdzi un mēģinu saprast, kā labāk – ar vai tomēr bez luktura, pamanos uz elektrolīnijas aizķerties aiz zara. Mirklis un sajūtu asas sāpes. Ceļgals ir saskrējies ar zemi. Acīs sariešas asaras. …arī plaukstas ir apskādētas. Daži soļi – nē, viss ir labi! Sitiens bija sāpīgs, bet skriet var. Plaukstas gan mazliet smeldz. Izslēdzu lukturi, un lejup no kalna noskrienu. Klāt asfalts… Šeit var mazliet atvilkt elpu. Laurenči… Nu gan tālāk bez luktura nevar. Noskrējiens lejup, lai dotos atkal augšup… Kalnā manāmas vairākas lampiņas. Neesmu viena. Augšup iet diezgan raiti, vai kājas jūt tuvojamies finišu, vai atvērusies kāda enerģijas krātuvīte – nezinu, bet aiz līkuma noķeru vienu lampiņu, tālāk, augšup, vēl divas. Ķeizarskats ir klāt! Skrējiens lejup, un pamanu signāluguni, mirgojam tumsā. Kas tas? Pie rūtainā tiltiņa stāv trases tiesnesis un gandrīz kā bāka raida brīdinājuma signālus tumsā. Veiksmīgi esmu pāri un varu atkal doties augšup… Solis pie soļa un esmu kalnā. Nez, kur ir radusies tā enerģija? Ķeizarkrēsls… Kaķītis ir iegrimis tumsā. Kalna pakājē manāmas pāris lampiņas. Man vēl viss kalns lejup. Mazliet jūtu savu sasisto celi. Ne tagad! Tikai ne tagad… Domās cenšos sarunāt, ka tagad sāpēt nevar – labāk rīt, ja jau ir tāda vēlme. Laikam jau celis saprata un vairs neapmierinātību neizrādīja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka arī nākamajā dienā tas uzvedās rāmi un paklausīgi. Atlicis vairs tikai pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šis nu gan liekas bezgala garš… Nu, vai tad tiešām tas nekad nebeigsies? Vēl un vēl…augšup…augšup… Beidzot. Apskrienu dubļus pa kreiso pusi un dodos lejup. Uz mirkli vicās un garajā zālē pazaudēju marķējumu – taču šeit jau tikai lejup… Ir! Kalns ir galā. Taciņa gar Gauju un uz finišu. Izskrienu uz asfalta, pretim brauc puisis uz vello, apmet loku un līdz finiša kalnam man ir pavadonis. Nākas skriet, nedrīkst taču izrādīt savu vājumu, un kopā arī solis vieglāks. Viņš apjautājas – kā patika trase, stāsta, ka reiz starta dienā bijis sniegs… Zinu, zinu, es arī tad skrēju… Un tur jau tas ir! Viņš atvadās, novēlot veiksmi un spēku pēdējā kāpumā. Tūlīt būs viss! Aiz muguras tik daudz km, bet spēki nav galā. Jākāpj! Ar katru soli pietāte pret kalnu top mazāka, bet drosme lielāka. Es to varu! Vēl tikai pāris soļi… Finišs! 8:41:30 Gandarījums ir milzīgs! Smaidu… Kaklā uzkar medaļu. Smaga gan…

Tieku pie bezgala gardas dārzeņu biezzupas. Tēja un bulciņa… Pasakos par gardo zupu un dodos uz auto, paliek vēsi, jāpārģērbjas. Pa ceļam gan vēl jāpaņem soma. Kamēr tieku līdz auto, šķiet, ka vējš jau izpūtis dvēseli – man ir auksti. Ģērbties negribas – auksti. Kamēr iesilst auto salons, tikmēr pāris īsziņas un telefona zvans, ka esmu finišā, pie pilna saprāta un jūtos lieliski. Sāk palikt patīkami silti. Vairs nesalst un beidzot var arī pārģērbties. Ceļš mājup… Svēta lieta ir paņemt Straupē lielo krūzi melnas kafijas ar pienu un četriem cukuriem. Jā, jā…ar četriem, kaut ikdienā kafiju dzeru sūru. Šodien taču drīkst! Un šobrīd tieši to arī vajag… Galva pateicībā pārstāj sāpēt, un tagad tikai mājup…