Vizbulīte Celmiņa – Skrējienu baudītāja

Vizbulīte Celmiņa (Vizbuliite)

Par sevi…
Gribu teikt – “Dzimusi, lai strādātu”, jo viss ir pakārtots darbam.

Hobiji: šobrīd aktuāla ir aktīvā atpūta – skriešana, pārgājieni, pa retam piedzīvojumu sacensības, rogainings. Pie rīta kafijas vai vakara tējas minu krustvārdu mīklas, risinu sudoku vai pētu Latvijas novadu tūrisma bukletus un kartes. Vēlā vakara stundā, ejot no darba uz māju, ir tāds pavisam dzejisks noskaņojums. Tādām lietām kā izšūšana un pērļošana laika vienkārši nav. Esmu iestrēgusi šajā pilsētā, ko sauc par Rīgu. Vislabāk tas ir pateikts šajā dzejolī, kas tapa pirms vairākiem gadiem.

Pilsēta Rīga
es Tavā varā,
Tu ievilki mani,
atvarā savā.
Vien skatiens
slīd gar krastu,
es peldētu turp,
ja vien to prastu.

Īsumā, darba dienas paiet darbos, bet brīvdienās, ja vien tas ir iespējams, bēgu no pilsētas.

Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Frāze “jūs pat piecīti nevarat noskriet” skanēja kā izaicinājums. 2010. gada aprīlī sāku gatavoties “piecītim”. Apmēram 10 dienas skrēju 15-20 minūtes, tad 30-40 un sapratu, ka varu vairāk. Tā kā 10 km Nordea Rīgas maratonā togad nebija, pieteicos uz pusmaratonu un to arī noskrēju. Iepatikās. Pēc gada noskrēju pirmo maratonu. Bija brīdis, kad gribējās uzlabot rezultātu vai noskriet vairāk, bet nu tas viss ir pierimis. Tagad skriešana palikusi kā atpūta, relaksācija, izklaide.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana mani atgrieza sabiedriskajā dzīvē. Līdz tam es biju dzīvojusi tādā diezgan noslēgtā vidē un rutīnā. It kā nebija slikti, bet viss labais dažreiz beidzas. Pirmajās sacensībās nevienu nepazinu, arī otrajās vēl ne. Un tad pamazām pa vienam, diviem… nemanot esmu iepazinusi tik daudz jauku cilvēku.

Kas gadiem šķita zudis, nu atgriezies,
Tas smaids gandrīz bij aizmirsies.

Skrienot man nav jāizliekas un jābūt labākai, skaistākai, ātrākai. Visi tiek pieņemti tādi, kādi ir. Skriešana sagādā prieku, patīkamu nogurumu, dažreiz sāpes, kas ir pārejošas vai īslaicīgas un tāpēc neskaitās. Taču tas viss tiek uztverts ar humoru un smaidu.

Bieži piedalies sacensībās?
Sacensībās mēģinu piedalīties maksimāli daudz. Cik atļauj finanses un laiks. Tā ir mana vienīgā izklaide un atpūta. Uz bāriem neeju, jo nepatīk piedzērušies cilvēki. Kino un teātris arī īpaši neaizrauj. Koncertos ir pārāk liels troksnis. Man darbs telpās, tāpēc atsēdētās stundas prasās atstrādāt kustoties. Sacensībās man patīk vide, atmosfēra. Tur es jūtos droši un labi. 10 gadu laikā gribu noskriet 100 pusmaratonus. Tā kā piedāvājumu ir tik daudz, sāku palikt izvēlīga. Sāk apnikt vienas un tās pašas trases Skrien Latvija seriālā. Meklēju dažādas vietas.

Pateicoties Maratona klubam bija iespēja aizbraukt paskriet arī kur citur

Prāgā – karsts, skaists laiks, rezultāts nav svarīgs;
Berlīnē – ļoti daudz cilvēku;
Bratislavā – pirmajā dzerampunktā glāzītēs ūdens bija sasalis;
Drēzdene – Elbas krasti rudenī, skrējēju atspulgi ūdenī;
Nemanāmi paiet laiks – šis skrējiens bija skaists;
Visskaistākais (un lēnākais);
Vīne – Vīnes valsis, līdzjutēju balsis,
prieka pilna seja, šis skrējiens bija kā deja.

Pateicoties draugiem skrēju pusnakts saules maratonu Tromsø aiz polārā loka un Andora ultra trail 42,5 km distanci.

Kā tad skrējās uz Valmieru?
Skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera piedalījos tāpēc, ka vienreiz tas ir jāizmēģina. Un labāk ātrāk. Tā kā noskriet vairāk par maratonu nevaru, tad zināju, ka lielāko daļu distances veikšu ejot. Un iet es varu daudz.

Stratēģija bija pavisam vienkārša: ieklausīties savā organismā un, tā kā esmu baudītāja, nevis močītāja, tad iekļauties kontrollaikā, kas arī lieliski izdevās. Man svarīgi, lai pēc finiša es būtu vēl rīcībspējīga gan fiziski, gan garīgi. Lai spētu aiziet uz autoostu un iekāpt pareizajā autobusā, gadījumā, ja neesmu kaut ko līdz galam sarunājusi ar transportu mājup.

Grūtības: divas reizes cīnījos ar miegu, jo pirms sacensībām biju cēlusies jau 5:30 un pa dienu tā īsti atpūsties nesanāca. Nezinu pēc kura kilometra sāka sāpēt pēdas un uzberzās tulzna. Regulāri prasījās izstaipīt un saliekt kājas ceļgalos. Tam lieliski noderēja barjeras un pieturu soliņi.

Psiholoģiski: viss bija ideāli. Skaitīju kilometru stabiņus un priecājos, ka atkal viens kilometrs tuvāk finišam. Gandrīz visu distanci nogāju vientulībā un man tas patīk. Mani neviens neapgrūtina un es nevienam nekrītu uz nerviem ar nevaru, negribu, nedrīkstu. Jo tuvāk finišam, jo lēnāk. Gandarījums bija, bet emocijas? Emocijas ir procesā. Prieks par putniem, pavasara puķēm, izbrīnītiem autovadītājiem, austošo sauli. Sāpes pāriet, prieks paliek. 18 stundas 43 minūtes prieka. Vai varēju ātrāk? – drīzāk negribēju. Negribēju saīsināt prieku.

Bērnībā sportoji?
Bērnībā un skolas laikā nesportoju. Tā kā augu laukos, tad mans sports bija 4 km uz skolu un pēc tam atpakaļ. Vasarā ravēšana, govju ganīšana, darbs fermās, siena talkas (no padsmit gadu vecuma labi krāvu vezumus). Obligātie krosi skrējās normāli, parasti starp klases meitenēm biju kāda trešā, bet 60m slikti gāja.

Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Arī treniņos man ir svarīgi kur un kad skriet. Dzīvoju gandrīz centrā. Ideālais laiks skriešanai ir 5:30 – 7:00. Gaiss svaigāks, mašīnu mazāk. Ja šajā laikā neizskrienu, tad gaidu nākamo dienu. Nepatīk skriet pilsētā pa dienu, kad daudz cilvēku. Vakaros esmu pārāk nogurusi, jo no darba pārnāku ap 22:00.

Skriešana un mūzika?
Tikai sacensībās un tā, kas skan trasē. Esmu tehnoloģiski atpalikusi. Man nav to verķu, ar ko mērīt pulsu, laiku, noskrieto un klausīties mūziku. Man ir jādzird, kas notiek apkārt. Ja ļoti gribas, pati varu padziedāt (kaut vai domās) vai noskaitīt Tālavas taurētāju un atcerēties citus dzejoļus, vai pati izdomāt.

Nobeigumā

Ja Tu no sirds ko vēlēsies,
Un zvaigznēs cieši lūkosies,
Tad iespējams, ka rokās Tavās,
Iekritīs šī vēlēšanās,
Bet ar vēlmēm uzmanīgi.

ArtūrsK | Visi raksti | Atbalsti: Nida-Ainaži 2015