Vīna ceļa pusmaratons. Mans pirmais.

Doma par pirmo pusmaratonu radās pavasarī, kad, pāris reižu sajutusi sacensību “garšu”, motivācijai izvirzīju mērķi – pusmaratons rudenī.

Septembrī darba gaitu dēļ nonācu Luksemburgā un pusmaratonam atradu visnotaļ piesaistošu variantu Luksemburgas Lielhercogistes vīna ielejā – “ING Vīna ceļa pusmaratonu”, kura organizatori solīja “līdzenu, ātru un gluda seguma distanci”, kas esot “ideāla jauniem labākajiem sasniegumiem”. Tieši kā priekš manis!

25. septembris, sacensību diena. Vajadzīgās lietas iepriekšējā vakarā saliktas, esmu labi izgulējusies. Rīta cēliens ir ieplānots mierīgs – lai varu nesteidzīgi taisīties. Uz starta vietu jābrauc ar diviem autobusiem, kuru plānus esmu izdrukājusi un izpētījusi, visi pulksteņi ir saskaņoti.

Tikai nez kāpēc jūtu nemieru. Ēst arī it nemaz negribas. Bet spēku ta’ vajadzēs, – piespiežu sevi kārtīgi pabrokastot. Varbūt vajadzēja tomēr braukt vēl savlaicīgāk? Ar šo plānojumu var nepietikt laika ēšanai pirms skrējiena. Lai apklusinātu stresiņu, blakus banānu saišķim un ūdenim somā ielieku arī pāris sviestmaižu. Nu, re, par pusdienām stresot vairs nebūs iemesla.

Par ko es vispār satraucos? Luksemburgā esmu dzīvojusi gadiem ilgi. Remišas pilsētiņā, kur paredzēts starts, esmu bijusi pat vairākas reizes (tas gan bija pirms vairākiem gadiem). Pusmaratonu noskriet izmēģināju pirms pāris nedēļām, paredzētajā kontrollaikā 2:30 toreiz iekļāvos. Treniņu plānu arī esmu labi pildījusi. Bet…

Kad starta numurs saņemts un Remišas baseina ģērbtuvēs esmu uzvilkusi sporta tērpu, nemieru nomaina ziņkāre. Kā nu būs?

Diena ir saulaina un visai karsta, termometrs pie Mozeles rāda 26 grādus. Nolemju šoreiz pirms starta pa trasi nestaigāt. Labāk pietaupīt spēkus. Remišas centrā satieku pazīstamu latvieti, kura devusies svētdienas pastaigā. Tieku pie pirmsstarta bildēm. Vispār mums būšot šausmīgi grūti skriet, jo taču traki karsti, viņa saka. (Paldies, jau manīju, ka ir karsti, saulīt!) Pēc šī uzmundrinošā teksta draudzīgi atvados, jo jānoskaņojas skrējienam. Arī citi skrējēji pulcējas pie starta līnijas.

15.00, starts. Manā sacensību stratēģijā ir daži vienkārši principi, pirmais: nepaķert pārāk ātru sākumposmu (ir bijusi nelāga pieredze nesenās 16 km sacensībās). Tāpēc pirmajos kilometros cītīgi skatos, lai temps nebūtu ātrāks par 6:30. Ceļš ir tiešām gluds, kā bija solīts. Pa labi var vērot Mozeli, aiz kuras jau ir Vācija, pa kreisi galvenokārt ir nogāzes ar vīnogu dārziem. Romantiski!

Pēc 2. kilometra skrējēji ir pietiekami izretojušies, lai katrs varētu brīvi turēties savā tempā. Trešajā kilometrā šķērsojam pirmo ciemu – Štatbredimusu. Vietējie iedzīvotāji noraugās ar interesi, dažs labs savas mājas priekšā iekārtojies uz ilgāku vērošanu. Atskan arī atbalstoši aplausi un uzsaucieni.

Man iet visai raiti, ideāli iekļaujos plānotajās sešarpus minūtēs kilometrā. Vīnogu dārzi tiešām “uzrunā”. Skrējiens iznāk ļoti vienmērīgs.

Piektajā kilometrā ir pirmais ūdens punkts, kas karstā laika dēļ ir ļoti vērtīgi. Bet ap sesto kilometru jūsma par vīnogulājiem kalnu nogāzēs sāk noplakt. Vīnogu dārzi – tas ir skaisti, bet tas nozīmē, ka nav neviena kārtīga koka un tātad – neviena ēnaina ceļa posma!

Iecerētajā grafikā turos precīzi. Tuvojos 7. kilometram, kad pa pretējo joslu (kur jāskrien atpakaļceļā) brauc sacensību auto ar hronometru, kam seko skrējiena līderi – kuri tātad jau pievārējuši apmēram 15 kilometrus. Mūsu – “parasto” skrējēju – aplausus viņi tiešām ir pelnījuši, ātrums ir neticams. Vēlāk izrādās, ka, apstiprinot mītus, par uzvarētājiem gan vīriešiem, gan sievietēm kļuvuši kenijieši.

Arī 8. un 9. kilometrā jūtos tīri tā neko, atkal esam izskrējuši cauri ciemam, – šai vajadzētu būt Vormeldanžai. Reiz šeit dzīvoja kolēģe, kura teica, ka tuvējos mežos esot labas sēņu vietas (tikai jāiepazīst vietējās sēnes, ar vidējā latvieša zināšanām te diez ko daudz nevarot pasākt).

Tuvojos desmitajam kilometram, kad mani uzrunā latviešu skrējējs. Iepazīstamies un gabaliņu paskrienam kopā, tad tomēr nolemju atpalikt. Man jāskrien lēnāk, – ar tagadējo tempu es līdz 21. kilometram varu arī netikt.

Desmitā kilometra atzīmi šķērsoju ar rezultātu 1:05:34. Tieši, kā plānots! Esam izskrējuši cauri arī trases tālākajam ciemam – Ēnenai. Turklāt īsi pirms 10. kilometra līnijas atkal tiekam pie ūdens.

Tepat kaut kur jābūt pagrieziena punktam, pēc kura būs noskrieta puse distances. Nez, kāpēc priekšā skrienošo rinda vēl tik turpina un turpina ceļu uz priekšu. Vai tad nav jau jābūt tam apgriezienam?! Man liekas, vienpadsmitais kilometrs ir pastiepies garāks par citiem. Kādu gabaliņu arī pāreju soļos.

12. un 13. kilometru jau nedaudz “nomoku”. Laikam zināma taisnība bij tai kolēģei, kura teica, ka tie skrējēji taču ir traki. Lai viņa vēl piemaksātu par iespēju skriet 20 kilometrus!

14. un 15. kilometrs jau vairāk vai mazāk ir manu parasto skriešanas spēju robeža. Kas man te lika skriet? Sēdētu tagad, svētdienā, uz dīvāna kā “visi normāli cilvēki” un skatītos kādu filmu (esmu tieši dažas aizņēmusies no draudzenes)… Lai gan – vai nu tik saulainā laikā gluži tā uz dīvāna sēdētu?.. 15. kilometra ūdens punktā atkal uzgāžu uz galvas nedaudz ūdens, bet šajā karstumā arī krekliņš ātri vien atkal ir izžuvis un mute atkal sausa.

Ar 16. kilometru izcīnos, ik pa laikam ejot. Pa kreisi esošā Mozele nemaz vairs nešķiet romantiska. Ek, ja varētu tā labi ieskrieties un mesties upē iekšā…

17. kilometrs ir tik sasodīti grūts, ka uzzibsnī doma par stāšanos ārā. Bet jēga ta’ kāda? Tik un tā jānonāk sākumpunktā, kurš reizē ir arī finišs. Un, ja tagad izstātos, tad taču tos 16 km būtu skrējusi gluži veltīgi!

18. kilometrā ceļš atkal ved cauri Vormeldanžai. Jūtams skatītāju atbalsts. Kāds kungs, kas mājas priekšā ērti izvēlies uz dīvāna, uzsauc: “Allez, allez!” (“Sarauj!”). Jā, jā, viegli jau saukt, dīvānā sēžot… Citi iedzīvotāji priecīgi svin saulaino svētdienu ar aukstu alu, pusmaratons viņiem labi noder sportiskam fonam…

Nedaudz bažīgi skatos pulkstenī – strauji tuvojas kontrollaiks, pārāk aizrauties ar iešanu vairs nedrīkstu.

19. kilometru lielākoties tomēr eju, mēģinot saglabāt visai ātru soli. Tiklīdz atsāku skriet, dur abos sānos. Lai kā man nepatīk vārds “pareizi”, droši vien vajadzēs iedziļināties jautājumā par “pareizu elpošanu”… Šķiet, arī sirds nav sajūsmā par šodienas slodzi. Priecē, protams, ka mediķi un brīvprātīgie ir manāmi ik pēc maza gabaliņa, bet cieši apņemos labāk iet, nekā nonākt līdz brīdim, kad jāizmanto viņu palīdzība.

Ir varen grūti. Tā laikam ir tā leģendārā “eksistēšana trasē”. Ir sasniegts 20. kilometrs. Labi, ka ir ūdens punkts. Mazliet enerģijas dod šeit dabūjamie kolas malki. Mierinu sevi, ka atlicis tikai nedaudz vairāk par kilometru.

Pēc kolas sapurinos un piespiežu sevi atkal skriet. Iedvesmo doma, ka drīz šitas trakums beigsies. Kad parādās Remišas pilsētas uzraksts, nolemju taisīt pēdējo izrāvienu un apdzenu ne tikai gājējus, bet arī pa kādam skrējējam.

Pilsētiņas centrālo laukumu šķērsoju lepnā vientulībā. Pie finiša līnijas ar grūtībām uztveru, ka tiek nosaukts mans vārds (pat bez šeit raksturīgajiem burtu pārveidojumiem). Galvā ir tikai divas domas: tagad jānoturas kājās, kamēr man uzkarinās medaļu. Un: vairs nav jāskrien!

Es jau sevi zinu: aiz finiša esmu “vācama” – prieks un gandarījums sāksies nedaudz vēlāk, pēc atjēgšanās mirkļa.
Hei, mīlīši, bet es taču tagad varu lepoties ar noskrietu pusmaratonu!!!

Mans rezultāts ir 2:26:37 un 1415. vieta kopvērtējumā, kas mērķim “finišēt” ir ļoti labi (esmu pārspējusi 1132 aiz manis finišējušos skrējējus!). Vēlāk rezultātu tabulā ieraugu, ka ieskaitīts arī finišs 3:14:55. Kā tur bija ar to kontrollaiku 2:30?..