Viens, Divi, …, Četri, Pieci

“Ouf… četru ciparu numurs… Man nekad man nav bijis tik liels numurs šajā ‘Skrien Latvija’ skriešanas seriālā.” es nodomāju, kad uzliku uz reģistrācijas lapas savu parakstu un saņēmu aploksni ar numuru un skriešanas čipu. Es te – ‘Skrien Latvija’ – nekad neesmu skrējusi mazāk par 21.0975 km distanci… Ja neskaita to, kad neskrēju vispār, bet gāju ar kameru rokās pa Biķernieku trasi…

Pirmdien piezvanīju un palūdzu, lai manu startu pārreģistrē uz 1/4 maratona, jeb NIKE skrējiena, jeb 10.55 km garo distanci. Šodien (svētdien) tas likās nedaudz savādi – skriet mazāk, kā parasti.

He! Toties numurs lieliski pieskaņots lillā ‘Vāveru’ krekliņam!

VSK Noskrien Vāveres priekšā, pārējie – kur sanāk. :D

Mans sākotnējais plāns bija… izgāzās…! Biju domājusi skriet ļoti mierīgi, lai pulss neuzlido kosmosā. Un, kā alternatīvu variantu izdomāju, ka varētu skriet intervālos, bet arī šī doma izgāzās.

Problēma sākas tajā brīdī, kad nostājies pūlī, kas pēc lielgabala blīkšķa kā sazombēts raujas līdz finiša līnijai, par visām varītēm cenšoties finišēt pēc iespējas ātrāk, vai uzlabot savu iepriekšējo rezultātu pēc iespējas vairāk… Ir grūti sagremot to Veni, Vidi, Vici! [Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju!] garšu un ar vēsu prātu piebremzēt kājas, kas cenšas panākt ātro pulsu, kas sen jau aizsteidzies neapturamā attālumā.

Sākotnēji trakākais ir tas, ka ķermenis jūtas lieliski, lai turētu tempu un, iespējams, pēdējā kilometrā to pat nedaudz palielinātu. Pēc tam seko domas: “Jēziņ’! Kā es pagājušajā gadā lidoju!, kad noskrēju savu labāko rezultātu pusmaratonā. Toreiz mans temps bija vēl ātrāks kā tagad..! Bet tagad es nevaru līdz tādam tikt 10km distancē…” Un tad es mierinu sevi ar domu: “Tev bija traumas, viena pēc otras… Tu neesi pienācīgi trenējusies.. Ko tad Tu sagaidi?!” Labi, ka tajā brīdī austiņās atskan Redlight King ‘Built to Last’ , rodas pozitīvs lādiņš un ieslēdzas mūžīgais spīts: “Šo tempu es noturēšu līdz galam.!”

Viens, Divi, …, Četri, Pieci

Un noturēju, pēdējā kilometrā nedaudz kāpināju tempu un finišēju ar pieticīgi pieklājīgu rezultātu 54min42s, paliekot 23.vietā savā grupā. Nav labākais rezultāts, nav personiskais rekords, bet pāris secinājumi un plāni nākotnei ir. Sakot, ka, ja padalās ar kādu par vēlamo mērķi, ko vēlas sasniegt, tad ir vieglāk uz to tiekties, jo vienmēr ir kāds, kas vēro un seko līdzi! Tad nu, uzkraušu jums to slogu un padalīšos ar to, kas sakāms:

1. Pirmkārt, šis punkts ir tāds, par ko es domāju jau kopš šī gada 1.janvāra… Un šķiet, ka šis Ventspils skrējiens tam ielika stingrāku pamatu – turpmāk skriet ~10km distances un tikai šad tad ko garāku. Tam iemesli ir dažādi:
   • Gribas rezultātu. Vienmēr!
   • Lai dabūtu rezultātu, ir jātrenējas.
   • Tā kā visi citi apstākļi ir tādi kādi ir, tad garākām distancēm trenēties tā, lai tiktu pie rezultāta, kādu gribu, diemžēl, bet neatliek tik daudz laika.
2. Otrkārt, kad ambīcijas ir pateiktas skaļi, pie tā būs arī pamatīgi jāpiestrādā. Līdz šim tas man nav izdevies, kā gribētos, bet ir beidzot jāpiespiež sevi pievērsties lēnām un ļoti lēnām skrienošajām izklaidēm, neatstājot novērtā ne sporta dejas, ne riteni, ne vingrošanu, ne tādas retāk apmeklētās izklaides kā orientēšanās vai xRace, vai nu jau vēl retāku sportu – peldēšanu.