Viena karsta diena Daugavpilī

Latvijas čempionāts 100km skriešanā, šķiet, allaž ir bijušas gada grūtākās sacensības. Par tām ne reizi nav palikušas rožainas atmiņas, un tomēr piedalos jau trešo reizi. Zinu, būs vajadzīgs laiks, lai atgūtos, zinu, ka tas mani padarīs vēl lēnāku, iespējams, saasināsies kāda trauma, pēc nedēļas vēl 24h rogainings… bet dzīvojam tak tikai vienreiz. Nu tad pēc pilnas programmas.

Daugavpilī ierodamies vēlu sacensību priekšvakarā. Vakariņas un saldumi – kā nu bez tiem, kaut sirdsapziņa šņāc ausī visādus neglītus vārdus, mierinu viņu, ka rīt tak visu noskriesim un drošu roku stūķēju mutē riekstiņus ar iebiezināto pienu. Līdz 23:00 vakariņu lietas ir nodarītas un būtu tā kā jādodas gulēt, jo rīt jāceļas ir agri, tomēr nē – Vāveres taču ir atbraukušas uz sacensībām, tas nozīmē, ka viņām jāpucējas. Tā nu kādas pāris stundas pavadu čirkojot matus – Lindai, Ilzei un visbeidzot arī sev.  Man patīk kā viņas izskatās – tādas draiskas merilinas. Pozitīvās emocijas ņem virsroku pār nogurumu. Viss ir forši, atliek tikai ar cerībām gaidīt rītu, kas pienāk un nemaz nedomā kavēties.

6:00 modinātāji zvana cits caur citu. Dzirdama arī rosība viesnīcas gaitenī. Abas ar Lindu esam gana apzinīgas, lai celtos augšā un sāktu gatavoties. Darbu daudz – jāatjauno Lindas frizūra, jāpaēd, jāsaģērbjas, jāuzziež sauļošanās krēms, jāsajauc sporta dzērieni, jāpanervozē, jāpaēd vēlreiz… Kur palikusi Ilze? Viņa neatbild uz ziņām. Kad viss šķiet apdarīts, nokāpjam lejā uz virtuvi, kur pamielojamies arī ar organizatoru sagādāto brokastu piedāvājumu. Biezpienmaizes ir brīnišķīgas, tomēr aizrauties ar nepārbaudītām lietām nevar, ka nesagriež vēderu. Mums vēl atlicis apēst Sēklu musa sagādātos batoniņus, bet tas jādara kopā ar Ilzi, no kuras vēl aizvien ne ziņas, ne miņas. Starts  jau pēc 40 minūtēm. Ejam meklēt. Paverot viņas numuriņa durvis atklājas sekojošais – abi Limanāni apķērušies, saldi čuč ierušinājušies šaurās gultiņas apakšējā stāvā. Nē, nu mīlīgi, bet vai jums prāts?! Tūlīt taču jāskrien! Dabūjam Ilzi ārā Vāveru kopbildei. Tā nu, mums te viens gadījies pidžamā.

Pirms starta drudzis. Saliekam uz galdiņiem līdzņemtās želejas, dzērienus un kas nu kuram vēl ir licies noderīgs. Man paķērusies līdzi pretkrampju smēre īpaši karstam laikam, neesmu mēģinājusi, bet kāpēc gan ne, jo krampji ar mani pēdējā laikā ir uz „tu”. Tā izrādās pretīgi smirdoša. Nu forši, tagad es te tāda smirdīga skraidīšu…

Tuvojas starts, 100 un 50 km veicēji tiek aizsūtīti pretējos virzienos. Starp mums laikam būs kāda puse no apļa. 100km skrējēji ir tāds krietns pulciņš. Starts. Apjautājos, vai trase ir marķēta – saņemu atbildi, ka nav gan, bet apmaldīties nevarot. Aha, labi, pa ceļam pirmajā aplī redzu vietas, kur būtu pakasījusi pakausi, ja pārējie nebūtu droši skrējuši tālāk.  Iesākumā skrienu kopā ar Laimoni un Martu. Baltkrievu meitene Tatsiana un Sandra aizskrējušas pa priekšu jau no starta. Gribu būt apzinīga un sākt lēnām, domāju, ka izvēloties turēties līdzi Martai būšu trāpījusi desmitniekā, jo viņa parasti iesāk ultras mierīgi un prātīgi. Tomēr jūtu, ka neturu līdzi viņas tempam. Man padomā ir skriet uz 5:40, taču tagad skrienam uz 5:30. Mani panāk Gunta, un kādu brīdi skrienam kopā, tomēr arī viņa man ir par ātru – negribu visu sabojāt, turēšos pie plāna, vēl jo vairāk tāpēc, ka Kāpiņa kungs man ir ieteicis sākumā turēt pulsu 140-145 sitienu robežās, bet man tas ir ap 150-155. Diena ir karsta, saprotu, ka viegli nebūs jebkurā gadījumā, tādēļ mierinu sevi, ka šāda taktika, iespējams,  atmaksāsies.

Pirmās pāris stundas aizrit mierīgi. Skriet ir viegli, nekas nesāp, ir karsti, bet ne neizturami. Velkos visām meitenem astē, bet tā, lai vismaz kā mazi punktiņi tālumā, trases taisnākajos gabalos Marta un Gunta būtu saskatāmas. Līderi apdzen un apdzen, neticami ātrais Jesko, šķiet, to dara katrā manā aplī. Drūpijs nemitējas dziedāt, ukraiņu puisis, kas seko viņam pa pēdām, apdzenot mēdz izmest pa komplimentam, Kristaps un Dainis ir ļoti nopietni, bet Džo ir kaut kāds aizdomīgi slapjš – nez vai trases otrā pusē gāž lietus? Mani panāk Sigita un paslavē par to, ka esmu gana prātīga, lai turētos visām aiz muguras. Es – prātīga? Es tak to daru tāpēc, ka vienkārši esmu lēna. Man, protams, ir mērķis, nē, labāk to saukt par sapni – iekļauties 10h. Ir šaubas, vai šajā karstumā tas ir iespējams, bet nu gribēt nav kaitīgi. Sāku labāk saskatīt Guntu, viņa izģērbjas skrienot. Noķeru un lūkojos pēc Martas. Kaut kur tālumā pavīd oranžs punktiņš. Ķert? Nē, labāk ne, vēl daudz stundu priekšā. Un kur ir Tatsiana un Sandra, kādas viņas vispār izskatās? Tatsianai, šķiet bija sarkani zaļš baltkrievu formas tērps, kā izskatījās Sandra? Neatceros – sejas nav mana stiprā puse – kaut kādus rūsganus matus startā manīju un koraļsārtu krekliņu. No viņas man tā kā bail – Gunta, kas sakās viņu pazīstam, mana iztēlē ir uzbūrusi tādu specdienesta kareives tēlu, kas robežojas gluži vai ar karotājprincesi Ksenu.

Apļu skaits jau sen ir sajucis, bet kurš gan kam tādam var izsekot. Cenšos ēst pēc plāna, bet ierastās Isostar želejas dažreiz aizstāju ar garšīgajām Sēklu Musa konfektēm. Neticami, bet tiešām palīdz. Varbūt nedaudz sausas, tomēr nesalīp un atšķirībā no uzkarsušajām želejām neizaicina manu vemšanas refleksu. Cenšos regulāri dzert, jo karstums turpina pieņemties spēkā.

Trasē neesam tikai mēs, skrējēji, cilvēki te brauc atpūsties – ar skrituļslidām, ar velosipēdiem vai vienkārši pastaigāties. Kad mani apdzen kāds tukls onkulīts uz riteņa un paziņo, ka tikko tak mani jau ir redzējis, saprotu, ka Linda ir sākusi pietuvoties. Droši vien tie rozā formastērpi ar plikajām mugurām no aizmugures izskatās diezgan līdzīgi. Panāku Martu. Kādu brīdi skrienu aiz muguras, bet tad eju pļāpāt, jo man ir garlaicīgi. Pamanu, ka mans labākais draugs Garmins sācis mānīties. Tas ir dīvaini, skrienu kā līdz šim bet temps rādās 16:50 min/km. Neiespējami. Salīdzinu ar Martas pulksteni un konstatēju, ka manējais atpaliek jau par kilometru. Esmu dusmīga un vīlusies, jo turpmāk vienīgie rādītāji, kam varu sekot ir pulss un distancē pavadītais laiks. Ap 30. kilometru mums ir iespēja vērot Jesko satriecošo finišu, viņu pēdējā aplī uz velosipēda pavada sacensību direktors, lepni paziņodams, ka tur nāk Latvijas jaunā rekorda īpašnieks. Forši gan, ja var skriet tik ātri. Turpinām kopā ar Martu, kādu brīdi, pretējā virzienā skriedams, mūs izklaidē Matīss. Bišku nomācoša sajūta, kad redzi, ka citi jau finišējuši, bet tev vēl skriet un skriet… Pat nemanu, kur pazaudēju Martu. Panāku Ilzi, komandas biedra satikšana ir vismaz kāda krāsaina (rozā) pārmaiņa saules nomocītajā, vienmuļajā priežu mežā. Trasē valda kaut kāds panīkums, šķiet, ka skrien tikai kāda saujiņa cilvēku. No aizmugures pielavās Linda, paziņojot, ka ķer mani jau kādus 10 apļus. Viņai atlicis vēl tikai viens, ak laimīgā! Man nav ne jausmas, cik ir noskriets, bet nu, ja Lindai vēl viens, tad jau es arī esmu apmēram pusē. Turos viņai aiz muguras, lai varētu redzēt čempiones finišu. Eh, kapēc jāskrien vēl tik daudz? Pēc pāris apļiem apjautājos rezultātus vērojošajai meitenei finiša zonā, cik tad man vēl atlicis. Viņa saka, ka noskrieti jau 51km. Sākumā tam nepievēršu uzmanību, bet tad saprotu, ka nav labi, jābūt vairāk kilometriem! Esmu satraukusies – šajā karstumā negribu spert nevienu lieku soli, kur nu vēl kilometru. Panāku Sandru un apjautājos cik viņa noskrējusi – izrādās par apli vairāk… Bet mēs taču esam vienā aplī! Skaitam būtu jābūt vienādam! Sandra aizmūk, bet man tagad cita bēda. Kamols iespiežas kaklā domājot, ka jānoskrien viens lieks aplis. Es taču neko nevaru pierādīt, jo sasodītais Garmins vispār rāda, ka esmu noskrējusi tikai 40 km. Starta zonā pieskrienu pie atbildīgās personas un vēlreiz prasu cik esmu noskrējusi – viņa atbild to pašu, ko iepriekšējā aplī – 51 km. Tas nu ir par traku! Paziņoju, ka ja mans pazudušais  aplis neatradīsies, tad stāšos ārā. Un es to saku nopietni. Šķiet, ka paziņoju to visiem, kas vien ir gatavi klausīties. Kur gadījušies, kur ne, nākošajā aplī tie pazudušie kilometri ir atrasti, un man, diemžēl, nākas turpināt sacensības. Karstums sit augstu vilni. Trase ir tukša. Sen mani nav apdzinis neviens līderis, vai viņi vispār ir dzīvi? Un Tatsiana, vai viņa ir reāla? Kāds viņu ir redzējis? Sandra gan tepat vien ir. Es viņu redzu taisnajos gabalos kaut kur priekšā. Pēc murgaini karstiem un grūtiem 60 kilometriem esmu gatava izstāties. Tāpat vien, tāpēc ka vairs negribu. Neredzu jēgu šīm ciešanām. Starta zonā tieku uzmundrināta, bet mani tas tikai kaitina. Turpinu spēlēties ar domu par izstāšanos. Pilnīgi skauž, ka Linda un Ilze saposušās vāverkleitās var relaksēti tusēties ēniņā starta zonā. Un es jūtos briesmīgi, nē, nožēlojami. Kāds man saka, lai neuztraucos par Sandru, jo viņa lūzīs, kāds cits apgalvo, ka muļķības – viņa jau nu nelūzīs. Protams, ne – viņa taču ir tā karotājprincese.  Ai, tas manu pārliecību nešķoba – es jau esmu salūzusi. Kurš tad nezina, ka esmu baigā lūzēja. Ultrās vispār mani vajadzētu iepakot kastē ar uzrakstu „fragile”.

Apļošana turpinās kā iestrēgusi filma. Labi, ka priedes vietām sniedz ēnu, jo gabaliņi, kur to nav, ir gluži vai nāvējoši. Linda ir izpalīdzīga, menedžē manas dzērienu pudeles un neskopojās ar uzmundrinājumiem, tomēr uzzinot, ka man atlikuši vēl 24 km, viņai izsprūk: „Vai, cik daudz!” Tas gan veikli tiek labots apgalvojot, ka nē, nu nav jau nemaz tik traki. Nu, protams, ja aiz muguras nebūtu jau trīs reizes vairāk. Vispār tas mani nedaudz uzjautrina un atlikušos kilometrus es velkos Sandrai pa priekšu. Bet es esmu pagalam. Pēdējos divdesmit kilometrus atļauju sev brīžiem pāriet soļos. Reiz pat paejos kopā ar Georgu un nekautrējos žēlabaini sūkstīties. Tomēr viņš mani pārsteidz – tik pilns dzīvesprieka un optimisma it kā šīs nebūtu sasodītas 100km sacensības, bet pēcpusdienas pastaiga. Sakautrējos, par savu tizlumu, saņemos un skrienu tālāk. Vecais vīrs mani ir aizkustinājis līdz asarām. Kad man atlikuši vēl 8 apļi, sākas masveida finišēšana. Nez no kurienes izlīdušie puiši (var jau būt, ka biju iegājusi sevī un viņus vienkārši nepamanīju) tomēr skrien un noskrien savus 100 km līdz galam. Pēdējais no viņiem finišē, kad man atlikuši vēl 3 apļi. Nepanesami gari apļi, kuros esam palikušas vien mēs ar Sandru, iedomu tēls Tatsiana, kā arī ultraleģendas Georgs un Viktors. Jo tuvāk nāk finišs, jo biežāk dzirdu, ka Tatsiana nav tālu un es varētu viņu panākt. Tātad viņa nav tikai iedomu tēls. Štrunts par Tatsianu, man bail, ka Sandra mani varētu noķert, es zinu, kā tas ir – pakāst ultru pēdējos kilometros, nav diez ko jautri. Atzīšos, ka tas Latvijas čempiones tituls, kaut ar nīkulīgu rezultātu, šķiet visai kārdinošs. Tomēr čīkstēšana un pat asaras teju katra apļa sākumā neizpaliek. Pēdējos 2 apļus mani izklaidē kāds vietējais puisis, kas šķiet visai ieinteresēts par trasē notiekošo. Nākas viņam skaidrot, kas šis ir par pasākumu, kāpēc mēs, dīvainīši to darām, un pie viena arī pažēloties skaidrā krievu valodā, jo latviski viņš neprot. Redzētās šausmas viņu iedvesmo, un viņš apsola pieteikties kādām tuvākajā laikā notiekošām vietējām skriešanas sacensībām.

Nezinu, vai ir iespējams pārvietoties vēl lēnāk. Mani tagad noķert būtu vieglāk kā atņemt bērnam konfekti. Par laimi Sandrai laikam arī nav viegli. Finišs.

Kāds atviegojums. Apguļos uz galda, pilnīgi laimīga. 10h36m32s. Jā, ir bijis labāk un nē, mani tas šobrīd neuztrauc. Tas tituls ir mans. Ja kāda šobrīd varētu labāk, tad būtu to izdarījusi, vai ne? Vai tas bija to moku vērts? Nezinu, man ir slikta dūša un sāp viss, riebjas viss, un spēki ir mani atstājuši.  Kāds jaunsargs mulsi paziņo, ka viņam jānes prom tas galds, uz kura es guļu. Atrūcu, lai atrod sev citu galdu, ko nēsāt. Drīz jāfinišē Sandrai, tātad jāgatavojas apbalvošanai. Pār manu līķi es iešu uz apbalvošanu tāda sasvīdusi un nesapucējusies. Kaut no tās stadijas laikam nav tālu. Viesnīcā mani gaida vāverkleita un duša. Man jātiek tur. Sarežģīts uzdevums, man vienai nav pa spēkam. Labi ka ir Linda. Un Andris. Tieku gan līdz viesnīcai, gan trešajam stāvam. Duša. Nevaru nostāvēt. Tā ir publiskā duša, nevajadzētu sēsties ze… pļukš. Ūdens ir silts un patīkams, un man tik ļoti gribās dzert. Fui, pat nedomā par to! Mmmm, spirdzinoši! Pēdējiem spēkiem pieceļos, aizstreipuļoju uz numuriņu un sabrūku gultā. Zinu, ka jādodas uz apbalvošanu, cilvēki taču gaida! Labi, apģērbties es varu, piekāst kosmētiku un to ligzdu, kas man uz galvas. Savācam arī mantas un pēc dažiem mokošiem mirkļiem esam atpakaļ uz apbalvošanu.

Patīkami, bet grūti nostāvēt. Nēsā. Smaidu caur zobiem, bet jūtu, ka nebūs labi, kaut nu tas ātrāk beigtos. Bet nē, vajag vēl tādu foto un šitādu, un vēl vajag Rīga-Valmiera uzvarētāju krekliņus nofotografēt… Apžēliņ. Kāds savāc manas trofejas, man atliek vien aizvilkties līdz mašīnai. Tik tālu es netieku. Pusceļā nometos uz soliņa un vemju. Raudu, vemju un atkal raudu. Sāk kratīt drebuļi. Kaut kur, kādas mašīnas bagāžniekā ir kauss un šķīvis ar uzrakstu „Latvijas čempions” Bet vai tas bija tā vērts? Es nezinu. Šķiet, labākais, kas ar mani šogad noticis ir tas, ka netiku izlozēta Spartatlonam. Bet būs jau vēl citi gadi.