Valmieras maratons ai-jucim

Labrīt. Agri jāmostas. Par ko neesmu sajūsmā. Bet skriet gribas, prieka sajūtas pilnas iekšas, liekas, būs foršs skrējiens, kaut kāda iekšējā sajūta to saka.

Braucam ar kaimiņieni, kura ar tika pavilkta uz skriešanu. Ceļš uz Valmieru, kopš marta, vienmēr tiek pētīts ar citām acīm. Vājprāts, ar auto jau liekas tālu, kā es tiku ar kājām uz turieni?

Esam klāt nostājamies pie Sīmaņa acis pakavējas pie kliņķa un tad jau dodamies pēc numuriem. Satraukums, bet tāds pozitīvais. Jūtu, ka būs pozitīvās emocijas daudz ko vest mājās.

Pirms starta paspēju izteikt apbrīnas vārdus meitenēm, kas simtiņu noskrējušas tagad 42 skrien. Kolosālās!!!! Apbrīnojamās!!!!

Tālāk lielajā barā. Kā man patīk tā kopības sajūta startā. Kad visi ir uz viena viļņa un ar vienu pozīciju.

Nogrand šāviens un tauta sāk kustēties uz priekšu. Skrienu un jūtu, ka skrienas skaisti un viegli. Protams, vēl jau tikai sākums, bet tiešām tik viegli sen nav skrējies.

Pirmais aplis paiet nemanot klausoties soļu čaboņā, bērnu saucienos: “Sarauj, sarauj!!!”, kas man liek pasmaidīt un uzsaukt pretī: “Paldies, paldies!!!”, skatoties kāda būs trase vēl 5 reizes. Bet ļoti neieslīgstot sīkumos, jo zinu, ka katrā nākamajā aplī noteikti ieraudzīšu, ko jaunu. Pirms finiša tāds smukais kalniņš, Arturo nāk pretī un saka – un tagad vēl 5 reizes šitajā kalniņā jāuzskrien.

Otrais aplis arī ļauj nesties un redzēt priekšā 3:30 tempa turētājus, jūtos brīnišķīgi un jau sāku domāt, ka būs PB, bet pārāk nepieķeros šai domai, jo tomēr 2. aplis tikai.

Trešais aplis – uuuu, pusīte jau. Tik ātri pienākusi, grūti vēl nav palicis un tempa turētāji uz 3:45 vēl nav mani panākuši. Varbūt tomēr varu tā ātri tikt līdz finišam? Iekšā sēž tāda vēlme, bet vai varēšu? Uzsākot trešo apli saku blakus skrējējam – nu ko sākam visu no jauna. Bērni (Pilātu ielā) uzmundrina katrā aplī  un meitene (Uz Daļiņa ielas), kas pieskata, lai pareizi skrienam, katru reizi aplaudē. Katru reizi saku – Paldies! Kolosāli, ka ir tāda izturība, visus šādi uzmundrināt! Paldies!

Ja nemaldos 4. aplī pieturā Brīvības ielā uzradās atbalstītāji, kas dejoja. Sasmējos. Ceturtais aplis ir skaists, baudu cilvēkus apkārt, kas ik pa laikam uzrodas ar ko parunāties. Mani ļoti priecē, ka skrējēji ir tik atvērti un sarunājas. Ik pa brīdim ar kādu paskrienu, kas padara apli īsāku.

5. aplis Ilzīte paskrēja man līdz. Paldies, viņai! Man ļoti grūti sāka palikt 5. apļa sākumā. 3:45 tempa turētāji ļoti strauji tuvojās. Ahhh. Un es vairs nespēju tik ātri skriet. Bet bērni Pilātu ielā, savu uzdevumu augstumos. Superīgi. Ilzītei, sāka sāpēt celis, tāpēc turpināju ceļu ar kādu puisi, atkal it kā mazliet vieglāk paliek, bet spēks sāk mani pamest. Puisis tomēr skrien ātrāk nekā es spēju. Viņam pirmais maratons, izskatījās, ka tīri labi sokas. Galvā skan tikai vārdi vēl šis un viens aplis, Aija saņemies. Kāpiens augšā pa pēdējo kalniņu liekas vājprātā grūts. Bet saņemos un skrienu nevis eju. Tad zinu, ka tūlīt būs kalniņš uz leju, kur atkal ies ātrāk.

Pēdējais aplis. Liekas, ka velkos kā gliemezis un tomēr ļoti cenšos. DJ uz stūra uzjautā vai pēdējais, kad saku, ka jā. Novēl man veiksmes! Paldies. Mani tas tiešām uzmundrina. Kad nonāku Pilātu ielā, meklēju ar acīm meitenes, kas man teiks: “Sarau, sarauj!!!” Bet nav. Kur tad palikušas? Mazliet sabēdājos, man pēdējais aplis un nav manas uzmundrinātājas. Beeeeet, dzirdu, ka skrien no sētas un sauc. Aaaaa, cik superīgi. Pasaku paldies meitenēm un atā! Viņas man palīdzēja. Saņēmos mazliet ātrāk paskriet. Kaut gan jūtu, ka kājiņas sagurušas. Brīvprātīgā uz Daļiņa ielas arī superīga, aplaudē. Pasaku paldies un novēlu jauku dienu. Visu laiku skrienot saku, ir grūti, bet šis ir pēdējais aplis. Tā vieta pirms finiša, kur varēja redzēt Sīmanīti tā ir enerģijas bagāta. Tur skatos uz baznīcu un saņemu spēkus pēdējam uzskrējienam. Un, protams, pie kalniņa gala fotogrāfs Kārlis Pakārlis. Manas bizes. Smaids un gatavs. Bilde superīga.

Un tad jau pagrieziens un redzams finišs uz kuru ir jāskrien, cik ātri vien spēju. Tas paklājs pirms finiša tāds atsperīgais likās. Esmu riktīgi priecīga, bet kājiņas tādas sāpīgākas.

Saēdos putru un gāju atpūsties, kamēr kaimiņiene savus 6 km skrēja.

Paldies Valmiera, par maratonu!!! Es biju sajūsmā!!!