Valmierā par 4min ātrāka

Jāsaka, ka ‘Balkānu treniņnometne’ bijusi ar ārkārtīgi labu atdevi, jo 15.septembrī Valmieras pusmaratons tika noskriets rekordlaikā, savu personīgo rezultātu uzlabojot par veselām 4min un 19s! Loģiski, ka labi rezultāti nerodas tikai paša skrējēja treniņu rezultātā. Liels ietekmes procents pieder arī citiem svarīgiem faktoriem un to mijiedarbībai:

1. Runājot par pašu trasi, es jau pirms tam tiku biedēta, ka tā ir riebīga, jo ir daudz kalniņu, kuros jātiek augšā… Jā – bija, nevarēja nepamanīt! Bet ar tiem tiku galā, spriežot pēc rezultāta – visai veiksmīgi. Un, manuprāt, divi apļi pa ~10.5km kaut kādā ziņā novērš domas no ‘līdz finišam vēl tikai…!’ Un divdesmit pirmais kilometrs vairs nešķiet tik tāls!
2. Skrējienam labvēlīgi laika apstākļi. Protams! Organizatori bija rūpīgi pacentušies, lai tiem, kas skrien pilno maratona distanci (un, līdz ar to, kāds labums no tā tika arī īsāku distanču skrējējiem), nebūtu jānobeidzas no karstuma, kā tas bija Nordea Rīgas Maratona laikā.
3. Tempa Turētāji jeb TT. Šajā Valmieras skrējienā, līdzīgi kā Ventspilī, kur, uz to brīdi, tiku pie sava personīgā labākā rezultāta, TT bija milzīga ietekme. Atšķirībā no Ventspils, kur TT mani burtiski vilka un skubināja līdz finišam, Valmierā es centos panākt, lai viņi mani neapdzen! Tas sākās jau diezgan pēc pirmajiem pārsimts metriem, kad, loderējot caur pūli un cenšoties izvairīties no mazuļiem, kas trases vidū pēkšņi izdomā apstāties, pamanīju, ka TT ar maratona finiša laiku 3h30min paskrien man garām un lēnām sāk attālināties… Skrēju, parēķināju, ka, ja skriešu ar viņiem, tad tas man būtu apmēram 1h45min pusmaratona laiks. Viss skaidrs – TT puiši ir jānoķer! To arī izdarīju un kādu brīdi kopīgā solī tipinājām uz priekšu. Līdz es izdomāju, ka labāk būtu skriet viņiem pāris metrus pa priekšu, lai, ja nu kas – man būtu mazliet handikaps. Nu, beigās viņi mani neapsteidza!
4. Es kā TT. Jā, vienā brīdī pamanīju, ka esmu kļuvusi par vēja vairogu kādam maratonistam. Man nav ne jausmas, cik ilgi viņš jau bija tā turējies manā aizvējā, bet katrā ziņā – vismaz pusi trases mēs noskrējām kopā. Jāsaka, ka brīžiem, kad kļuvu lēnāka un puisis, turot vienmērīgu tempu, sāka iet man garām, centos pielikt raitāku soli, lai saglabātu savas pozīcijas! Pie tam, kad caur sava pleijera mūzikas skaņām dzirdēju puisi sakām, ka ir atradis lielisku tempu, es taču nevarēju padoties! To neļāva arī mani šorti, kas bija kājās arī Ventspilī: ‘I don’t stop when I am tired. I stop when I’m done!’  Tagad sāku domāt varbūt tie man ir veiksmes šorti?! 
5. Sajūtas. Skaidrs, ka fiziskā sagatavotība ir neatsverama lieta. Treniņu regularitāte, neskatoties uz to, ka jābraukā pa pasauli, dod rezultātu, un šis bija viens no nedaudzajiem skrējieniem, kurā bija viegli! Viegli skriet!  Arī dzirdināšanas punktos neapstājos, lai ievilktu vairāk gaisa.

Finiša taisnē plecu pie pleca ar ‘sātanu’… (neņemt ļaunā)

Droši vien ir vēl daudz citu faktoru (un katram tie var būt citi), kuriem mijiedarbojoties, mēs tiekam līdz tādam rezultātam, līdz kādam aizskrienam. Un šādi skrienot, esmu tikusi arī pie Skrien Latvija ‘Serial Finisher 2013’ krekliņa, jo Valmiera man bija 5.posms.

Runājot par apstākļiem, man bija doma piedalīties Jūrmalas pusmaratonā 21.septembrī, un es pat tam cītīgi trenējos Horvātijā, skriešanas treniņiem pievienojot arī peldēšanu! Bet redz’, šajā gadījumā dažādu apstākļu sakritības dēļ, kas ietver nokavētu on-line piereģistrēšanos, 1h ilgu miegu naktī no ceturtdienas uz piektdienu, gandrīz 2h ilgu miegu busiņā piektdienas rītā no viesnīcas uz lidostu, 3h ilgu nīkšanu lidostā, 3h ilgu lidojumu no Romas uz Rīgu (kura laikā top šis raksts, jo pēc 20min ilga power-nap, gaidot, kad lidmašīnai tiks dota atļauja pacelties, miedziņš ir pārgājis (AirBaltic lidmašīnas tomēr ir ļoti neērtas šaurās sēdvietas un neatgāžamo krēslu dēļ…), man ir aizdomas, ka ķermenis nebūs skrējējs! Pie tam – starts ir visai agri un uz vietas reģistrējoties, skrējiens sanāk nelietderīgi dārgs!