Kamols, kārtīgs, liels kamols un birstošas asaras – stāvu netālu no maratona oficiālajiem komentētājiem trases malā un mēģinu norīt to visu rūgtumu, kas uznāca tikpat ātri kā vakardienas negaiss. Skatos uz garām skrienošajiem cilvēkiem, apskaužu tos, žēloju sevi. Žēlums, ka tagad arī gadu vecs maratona rezultāts neizlabots, žēlums, ka jābūt vājai un nenoskriet. Pēc 21.1km es izstājos ārā, nolemjot neturpināt. Garām paskrien Laumiic, tempa turētāji: eees ar komandu, Signis ar savējo.
“Ooo, šis ir kaut kas interesants!” nosaka mana otrā personības puse (tā, kas Ļubļanas). “Jauna pieredze, tas vēl būtu nekas, to jau sen vajadzēja pārbaudīt – kā tas ir, kad jāizstājas un šis bija perfekts moments. Bet ka tik daudz emociju būs – tas nu gan negaidīti! Paskatīsimies, paskatīsimies.”
Mana šņukstošā puse klusē. Blakus stāv viena no manām labākajām draudzenēm, kas atbalstīja mani trasē, un viņa zin, ka es novērtēju to, ka viņa īpaši nekomentē notikušo.
Es daudz neizplūdīšu iemeslos, kāpēc. Vienkārši iekšējā atbalsta sistēma – ēšana, aknas, sirds – kaut kādā brīdī pateica, ka nav laba diena. Un kad iekšējā sistēma saka, ir jāklausa. Negribas jau tos organizētājus arī trobelēt ar pakrišanu kādā 35.km (ja vispār tik tālu aizvilktu). Tāpēc pēc puses stājos ārā vēl ar vēsu prātu, izvērtējot visus par/pret un veicot pilnu mentālo pārbaudi, kā jūtos.
Interesanti, ka kamēr visiem tuvajiem neizžēlojos un neizpiņņājos, tā arī dalīju sevi divās daļās – skatījos no malas ar ziņkārību, kādas nu emocijas un reakcijas piedzīvoju. Jo jāvāc dati, kā būs, ja būs, ko var sagaidīt un kā to vērst par labu. Šī tomēr ir pirmā izstāšanās manā mūžā. Tā kā esmu no tiem, kas iet līdz galam arī tad, kad sāp, izstāšanās ir nedaudz negaidīta ir arī man pašai.
Izglāba tāda pavisam (ne)vienkārša lieta kā duša. Aizskaloja gan sviedrus un sāli, gan rūgtumu un žēlumu. Atstāja pārdomas, jautājumus un nelielas iekšējās bailes.
1) kā var atšķirt, kad jāstājas ārā un kad tas ir vienkārši sevis žēlošana trasē? Vai es neizstājos, jo bija grūti un slinkums tikt līdz galam?
2) kā neizstāties, kad ir vienkārši žēlošana? Vai šī izstāšanās neveicinās citas?
Šķiet, ka man būs vēl dažas jaunas pieredzes, kamēr radīšu atbildes.
P.S. Īpaša pateicība no manis šajā dienā:
Manai draudzenei Mairitai – par atbalstu, māsai, otrai pusei un Martai – par atļaušanu pašņukstēt uz pleca.
Dot, Zanei (ar ko iepazinos trasē) – par trasē pavadītajiem kilometriem.
Paldies Mairitai arī par vārdiem, ka tagad viņa man daudz vairāk uzticēsies citos mačos, jo viņas pārliecība, ka es zinu, ko daru, un kontrolēju procesu, ir pieaugusi vairākkārt. Nekad nebiju iedomājusies par šo sacensību pusi, tie taču mūsu tuvie, kas skatās, kā mēs sevi dzenam uz priekšu, novērtēju tagad to daudz augstāk.
Paldies organizētājiem par pasākumu. Tempa turētājiem – par smaidiem un iedvesmu.
Mārtiņam Zvīdriņam – par iedvesmu izstāties. Īpaši palīdzēja viņa detalizēta atskaite, cik ilgi un grūti notiek organisma atjaunošanās pēc pārpūles. Negribētos piedzīvot.
P.P.S. Sevis žēlošanas periods ir beidzies. Sācies contingency planning jeb kur kaimiņos ir tuvākais maratons?
km 
-
Izstāties ir jāmāk, malacis, Tu to izdarīji.
Es pagājušo gadu nemācēju veselas 2x, par laimi bez tālejošām sekām…
Noskrien! (pabaso) :)
Patiesību sakot, nu es arī zinu, kā tas ir – izstāties, un jāpiekrīt Tev par 100%, ka viegli tas nebija. Šķita, ka vieglāk ir skriet, lai vai liesa krīt un akna plīst, nekā ieklausīties organismā un pieņemt to neizbēgamo faktu, ka viss ķermenis saka – pietiek! Basta! Enough! Hvatjit!!! Lai nu kā, esmu mājās un savu recoverry sākšu ar glāzi baltvīna ar ledu! Priekā! Oi, noskrien!:)
Jekaterina, Tu, patiešām, zini, ko dari un kontrolē procesu – es, ja tas Tevi spēj kaut mazliet mierināt, rīkojos tieši tā pat kā Tu. Man arī bija nelielas šaubas par sava lēmuma pareizību, kaut tā rīkoties biju nolēmis jau pirms skrējiena, taču visas šaubas pilnībā izgaisa tikai tad, kad pie mantu glabātavas satiku vēl pāris pieredzējušus maratonistus, “monblānistus”, kuri šādos apstākļos bija nolēmuši neizšķiest spēkus velti un pietaupīt tos kādiem citiem mačiem piemērotākos apstākļos. Es būtu Tev pateicīgs, ja Tu ar mani padalītos informācijā par to, kā Tev veicas ar contingency planning, jo es arī labprāt tuvākajā laikā uzskrietu kaut ko sākot no pusītes un garāku…:)
Iegūsti maksimumu no situācijas, iepazīsti sevi. Manuprāt karstumā un ar signāliem, un pie cīnītājš rakstura tā nebija sevis žēlošana, bet prātīga rīcība. Man izstāšanās pieredze vēl priekšā. Pagājušo gad pirmo reizi pārgāju soļos sacensībās (Ozolnieku desmitnieks), arī nav diez kas.
Atceros, ka apsveicu tevi ar pirmo maratonu Valmierā :-)
Man ir patiess prieks, ka ir tik daudz prātīgu cilvēku. Es arī šodien”izstājos”, pēc 16km vienkārši vilkos uz finišu:)citas izvēles man nebija kur doties:)
Hei, tev lielais paldies! Visu ceļu tā i’ vaktēju tavus svārkus, lai nenojuktu no sava personīgā TT tempa :)
Z
Birstošās asaras bija tikai īsu brīdi. Bet rīt un turpmāk būs vēss secinājums, ka pieņemtais lēmums bija pareizs!
Šobrīd šķiet, ka ļoti pamatots lēmums – un pareizs. Saņemties un ieklausīties evī, nevis kādam (arī sev) kko pierādīt…
Par sevis žēlošanu…
Kkad būs garāka atskaite, bet šobrīd jāatzīstās, ka ar sevis žēlošanu nodarbojos no 25-tā līdz 42-jam kilometram. Tieši tā – nākot iekšā uz pusīti, bija liels vilinājums nogriezties pa labi – uz pusmaratona finišu, taču paliku trasē. Šis lēmums man atspēlējās kkur uz Pētersalas ielas vai Ganību dambī – sapratu, ka varu turpināt bliezt un celt pulsu vēl augstāk (bija 171) vai vienkārši turpināt… Bija smagi skatīties, kā garām paskrien un attālinās TT3:30; bija smagi pirmoreiz pāriet soļos (pēc pirmās, nākamās reizes jau bija vieglākas); bija smagi apstāties pavisam dzirdināšanas punktā, lai piepildītu pudeli; bija smagi Ķīpsalas galā palaist garām arī TT3:45…un visu laiku tā iekšējā diskusija – “bet Tu taču varētu”…”Tev tikai negribās”…utt…
Kā šis atšķirās no prātīga lēmuma izstāties – tikai ar to, ka pēdējākilometrā savācos, paātrinājos un finišā ieskrēju ar tempu nedaudz virs 4min/km un pulsu 159…tātad – rezerves bija, tikai pašsaglabāšanās instinkts/nīkulība neļāva saņemties laicīgāk…
Lepojos ar Tavu vīrišķību…citādāk to nevaru nosaukt!
P.S. Kaimiņos ir Kauņas maratons 9.jūnijā (ar ļoti smukām medaļām) :)
Cieņa un respekts! Apbrīnoju tos cilvēkus, kas šodien sasniedza savus PB (ļaujiet pateikt – WTF???), tikpat apbrīnoju tos, kas māk sevi apstādināt pareizā momentā. Viss vēl ir priekša!
Ir reizes, kad izstāties ir vienīgais saprātīgais lēmums. Vēl smagāks var būt pēdējā brīdī peņemts lēmums nepiedalīties vispār.
Ap 18.km Inis vai Valters (abi nedaudz noplīsuši) teica: “Šis jau nav pēdējais skrējiens.” Neatceros, ko atbildēju, bet padomaju, ka jāstrien ta, lai šis tiešām nebūtu pēdējais.
Respect. Man diemžēl nesanāca un pēc tam pietrūka drosmes.
Man arī šodien bija plāns izstāties pēc pusmaratona, jo ķermenis bija tā uzkarsēts, ka šķita, ka nav īsti labi turpināt (turklāt pēc gandrīz piebeigtā vīrusa asinspiediens bija pāri normai). Tā kā man pašam līdzi bija tikai telefons un daži batoniņi, tad zvanīju savai līdzjutēju komandai, ka stājos ārā un lēnām turpināju ceļu pa malu, lai netraucētu pārējiem skrējējiem.
Sazvanīt nesanāca un tā izdomāju turpināt ceļu uz nākamo dzirdīšanas punktu – pēc tam, kad nosoļoju kādus pārsimts metrus, konstatēju, ka ķermenis ir atdzisis un var nedaudz paskriet (pēc tam atskanēja zvans no manas līdzjutēju komandas, bet km jau bija pieveikts). Tika pieņemts lēmums vēl nedaudz paturpināt, jo gribējas vēl kādu brīdi pabaudīt līdzjutēju uzmanību. Un tā pamīšus skrienot un ejot tika pieveikta otra pusīte. Prātīgi jau īsti nebija, taču patreiz šķiet, ka sirdij ļoti pāri nebūšu nodarījis.
Vispareizākais tomēr būtu bijis pārcelt dalību uz pusmaratona distanci, bet beigās tomēr sanāca pirmais klasiskais maratons. Noskrien!
P.S. Visvairāk palīdzēja laikam līdzjutēju atbalsts – kājas pat negribot vilka uz priekšu.
Tā kā es šoreiz sacensībās piedalījos mazliet no citas puses,man bija tā iespēja redzēt visus skrējējus. Redzēju, ko darīja karstums un cik grūti bija, tāpēc arī es pievienošos tiem, kuri saka, ka izstāšanās bija pareizs lēmums. Un vienalga sevis žēlošanas vai organisma teiktā dēļ. Ir tāds teiciens “Better safe than sorry.” Lai arī man bija lielā sāpe par to, ka pati nevaru skriet, vienu brīdi prātā iezagās doma – varbūt, ka labi!?
Līdzīgas emocijas un pārdomas. Skrēju pusmaratonu. Pagājšgad Biķerniekus gandrīz vai bez gatavošanās noskrēju 1:54:53. Šogad biju piestrādājis, kaut arī bija sanācis gan paslinkot, gan patraumēties un vienkārši neatrast laiku koncertu un pārbraucienu dēļ, cerēju uz 1:45 vai varbūt pat drusku ātrāk. Lai šoreiz nepārdzītu sākumu, turējos pie attiecīgajiem TT. Viss labi un pat pārsteidzoši raiti(ja neskaita to, ka joprojām nesaprotu, kā var praktiski nesamazinot tempu paķert un izdzert glāzīti. Ir ieteikumi?) skrējās līdz izejai no Vecrīgas un no visas sirds varēju smaidīt fotogrāfam pie Rīgas Domes. Tiekot uz Krasta ielas pēc kāda gabala(ap devīto kilometru) sapratu, ka šis var arī nebūt labi, jo saulē sāka kļūt smagi un manāmi nometu tempu. Treniņos esmu skrējis un cēlis tempu arī līdzīgās situācijās, bet apziņa, ka treniņš ir tad, kad vien pats savācos, bet Nordea – reizi gadā. Negribējās pārslodzi. It kā bija žēl palaist tālumā maffiju un tad jau arī balonus, kas turēja tempu uz 1:45, bet tajā pašā laikā, ja man gribas uzlabot pagājušā gada rezultātu, varbūt arī labāk izdarīt to piemērotos apstākļos un pēc pilnas programmas sagatavoties :) Nav jau pēdējās sacensības. Rezultātā finišēju nepilnās divās stundās(1:59:12 pēc čipa + 12 sekundes oficiāli)
Es par izstāšanos pirms tiek fiksēts reāls risks, ka trauma min uz papēžiem, un tieši. Manā vecumā to faktoru, negatīvo, nelabumu, iesāpēšanos, totāls nespēks, pārāk daudz, lai uz tiem tā uz reizi reaģētu. Bet pats lēmums, iet nost īstajā brīdī, ir jāmāk nočekot. Es iedzīvojos traumā pagājušajā rudenī, jo to nespēju, un tēloju sev “varoni”.
Бег, а лучше любое занятие, которое приходиться делать по жизни, должно приносить радость. А свалиться в обморок посреди праздника бега-это не айс. Так что не парься, Екатерина, все ты сделала правильно.
Jekaterina, pareizi darīji! ar šo mana apbrīna par Tevi ir tikai augusi!
Jekaterina -Tu esi pateikusi to, ko šodien juta daudzi.
Arī es devos pēc savas desmitās maratona medaļas, bet atgriezos ar pirmo DNF. Un pēc tam pa trasi, gaidot savējos, diezgan ilgi domāju par to, vai gribētu (noteikti JĀ) un varētu (diez vai) otrreiz būt uz Vanšu tilta. Diezgan “iespaidīgi” skati bija divas stundas pēc starta Krasta ielā , kur katra koka ēnā kāds gulēja un kāds cits lēja virsū ūdeni.
Noskriesim nākošreiz !
Drosmīgs lēmums! Skrējienu būs vēl daudz, bet dzīvība tikai viena!
Arī lai izstātos ir vajadzīga drosme! Nepārdzīvo, būs citi maratoni!
Ko jūs tā kā grēksūdzē pie mācītāja mierinat vajadzēja,nevajadzēja-katrs sapŗātīgs cilvēks ipaši nemocīs sevi,bet skries lai ir komfortabli.Un var taču skriet arī īsākas distances-10 un 5km.(Daudz skrēja)
m.jordan. tev šobrīd ir komfortabli?
Protams-sēžu un dzeru aliņu
Man aliņš divreiz smeķīgāks nekā m.jordan :)
Lai labi garšo Daini-esi normāli to maratonu noskrējis
njā….kritušo šodien dija daudz…. un manām acīn skatot – brangi skrējēji, jau pusītes pusītē gar zemi.. dažu pirms pusītes finiša nesa ēnā… taču mierinājumam varu teikt, ka bija cilvēki, kuriem šodien bija auksti- Kenijas skrējējiem ..:))
taču jautājums- kas muzicēja pie Nacionālā teātra?? tas bija fantasfiski, tā vien gribējās pāriet dejā! skudriņas pa muguru! ar tādu muzičku fonā varētu arī pilnu maratonu nokapāt.
Ja mēs domājam par vienu un to pašu vietu, tad tie bija “Auļi” – Latviešu folk/enik grupa.Jāatzīst, ka viņu daiļrade neatstāj vienaldzīgu, tas gan.
Man bija līdzīgi…jau pašā sākumā sapratu,ka doma par kkādu laiku jāaizmirst,skriešu pēc medaļas un tādā sevis žēlojošā riksī tomēr pieveicu! Dzēru ļoooti daudz un līdz pat vakaram tas viss vēl iekšā turas…varbūt tas tad arī neļāva rumpim galīgi sačākstēt un pēdējos pāris km pat sanāca uzlaist lustīgi! Par izstāšanos atklātā tekstā es pie sevis nedomāju,bet kaut kas tāds tomēr smadzeņu dzīlēs peldēja.
Satiku trīs tempa turētāju grupas,diemžēl ar arvien lielākiem cipariem uz nummura…:)
Paldies visiem par uzmundrinājuma vārdiem! Vienīgais žēlums, kas joprojām ir palicis, ka pievīlu komandu. Viss cits jau liekas dzīves sīkumi :)
Šeit ir tik daudz komentāru un atbalsta vēlējumu, ko es vēl varu piebilst… izstāšanās, tas ir nopietns lēmums, respect. Man arī gāja grūti, uz rezultātu kauns skatīties, pie visa kā anekdotei tiku parādīts LNT ziņās četrāpus finišā. Tagad zvana visi un jautā vai es neesmu slimnīcā :-)?!
Šodien tiešām bija karsts, tāpēc nav ko pārdzīvot.Veselība pirmā vietā.
Man ar jāatzīstas, ka vismaz 2x distances 2. daļā teicu TT kolēģim Edgaram, ka pastāv liela iespēja, ka pametīšu viņu vienu finišēt 3h15minūtēs, jo man arī šodien nebija labākā diena maratona skriešanai…tomēr kaut kā izvilku līdz galam..
Visi vienā katlā šodien vārījāmies…
Pārfrāzēšu zināmāko A.Grīna citātu: “Vajag milzīgu spēku, lai maratonā drāztos uz priekšu, bet vajag divtik liela spēka, lai no maratona izstātos.” Es tā saku, jo pēdējos divos (iesk. šodienas) ir pavīdējusi DOMA un tik stiprs es vēl neesmu. Vienmēr dzīvē pienāk pirmā reize – jauna pieredze, gan Tev, gan vistabilākajam Noskrien TT, gan citiem, gan man. Maratonu tik un tā jā”Noskrien” galvā un ja saproti, ka galvā neesi noskrējis, tad jāsaka: “Ja ir galvā, nav kājas.” Viss kārtībā. Emocijas vajag izdzīvot!
Pie nacionālā teātra, man liekas, muzicēja Auļi.
Lasu šo visu un domāju… Jau 4. gadu pēc kārtas nenormāls karstums šai laikā. Vai tiešām organizatori nevarētu apdomāt iespēju šos lielos skriešanas svētkus pārcelt 2-3 nedēļas agrāk?
Pagājušogad šāda doma jau izskanēja NRM forumā, bet no organizatoru puses gan komentāru nebija.
Galu galā NRM ir viena no divām iespējām LV noskriet pilno maratonu…
Kādas ir citu noskrieniešu domas šai sakarā? Varbūt esam pietiekoši liels spēks, lai mēģinātu ko panākt?
Labak izstaties, neka lai butu ka tam dzekam, kuru palidzeju nest uz nestuvem uz reanimacijas mashinu. Protams, ka ir sarugtinajums, ka nakas izstaties, bet tas tomer is sports, un sporta ir ne tikai prikes, bet ari asaras..
Jekaterina: uzdrošinos tomēr cerēt – Tava komanda vieglāk pārcietīs labprātīgu (ja tā var teikt) izstāšanos nekā finišu uz nestuvēm..
LasmaO: nevaru gan piekrist, ka arī iepriekšējos 3 gados bija TIKPAT karsts. Jā, bija saulains, uz maratona beigām asfalts arī iesilis, ne paši labākie apstākļi – bet arī nekas ārkārtējs. Šogad, savukārt, dzeršanas un laistīšanās iespēju netrūka.
Pirms tam, 2009. gadā, laiks bija ideāls. 2008. arī nekādas vainas.
Laikam šogad vēl neiesaistīšos organizētos protestos ;) Ja nu rīkotāji paši nolems pārcelt, tad cita lieta, pieņemšu to.
Dažas dienas pirms NRM 2013 es domāju, ka šogad būs vieglāk nekā 2012.gadā, – jo karstums jau kādu laiku pieturējies, organismi būs paguvuši pierast. Tagad liekas, ka šogad bija grūtāk.
Kas māk izskaidrot šo rezultātu?
96 ANTONIO CHESSA IT 1940 ATLETI DEL FERMANO V60 1 M 92 03:23:42,1 03:23:39,4 0:00 00:41:54.6 01:29:15.1 02:19:39.1 03:11:54.6 00:00:00.0 00:00:00.0 00:00:00.0 00:00:00.0 00:00:00.0 03:23:42.1
Bet tiek uzrādīta pirmā vieta V60 grupā. Apskatiet diplomu.
man arī nav laika kontrolpunktos, tikai pie 5km un pie 20 km kaut kāds nereāls cipars. nesaprotu, kāpēc tā.:(
Laikam jau par šiem *provizoriskajiem* rezultātiem nav vēl jāsatraucas. Šķiet, kontrolpunktu laiki (vai to neesamība) netika pagaidām vispār ņemti vērā..
Bet apbalvošana vakar bija?
Nezinu, neapmeklēju ;)
Atceros, kādā no iepriekšējām reizēm bija neapmierinātība, ka vecuma grupu uzvarētāji neeesot vispār apbalvoti. Kā bija šoreiz, nemāku teikt. Naudas balvas grupās gan nav paredzētas.
Varbūt jāizmanto nolikums:
“16.2. Visas pretenzijas par rezultātiem tiek pieņemtas rakstveidā
uz e-pastu marathon@necom.lv 24 stundu laikā pēc to publicēšanas Nordea Rīgas maratona
mājas lapā. Pretenzijas tiek izskatītas 7 dienu laikā pēc to saņemšanas.”
http://www.marchepodismo.altervista.org/commenti.htm
Antonio Chessa (68), Fermo, 5h07:37
2009. gada Ņujorkas maratonā
Tur tiešām vajag raksturu, lai izstātos. Vienmēr esmu par to bažījusies, vai es spētu izstāties no sacensībām, kad tas būtu nepieciešams?
Es arii izstaajos peec pirmaa apla. Kaut kaadaa 19 km man viens skreejeejs salima prieksaa, burtiski. Ieliku to visu perspektiivaa, apsveeru par un pret un pateicu NRM paldies un liidz citai reizei … kad buus veesaaks.
Izmetu numuru miskastee lai cilveeki nedomaa ka es te maanities taisos un peec kaadaam 20 min atcereejos ka tas numurs vajadziigs lai mantu maisu dabuutu. Naacaas iet atpakal uz miskasti … jauna pieredze :)
Par miskasti un numuru – smieklīgi nedaudz :) Es, par laimi, atcerējos :)
Nee nu, es nebiju izstaajies agraak un iisti nezinaaju kaa to visu dariit, bij nedaudz kauns arii taj briidii … bet nu nekas. Dziive turpinaas un buus citi skreejieni un cits alus. Nenokar galvu :)
Tas ir kā jebkuram atkarībniekam (mūsu gadījumā skriešana ir atkarība). Apstāties pareizā brīdī ir stipra rakstura iezīme. Man arī pašlepnums neļauj izstāties, bet es laikam neesmu skrējusi ne uz pusi tik daudz cik tu un varbūt vēl nepazīstu savu organismu tik labi, tāpēc priecājos, ka šodien ir tikai nelielas muskuļu sāpes, jo vakardienas skrējiens bija viens no maniem smagākajiem skrējieniem. Sapratu, ka jāskrien, jātrenējas vairāk, lai sacensībās arī varētu saprast, kurā brīdī pateikt sev – STOP, pietiek, es gribu veselību nevis medaļu!
Grūti ir gan izstāties, gan pēc tam par to rakstu publicēt.
in, to sauc par rakstiecību jeb sajūtu uzlikšanu uz “papīra” pleciem, tieši, lai nav grūti un paliek vieglāk. :)
Tik vien, lai paliek vieglāk – to uzliek uz papīra, ko pēc tam sadedzina. Cita lieta – publiskot un riskēt saņemt negatīvus komentārus bonusā.
Manuprāt izstāšanās iemesls visbiežāk ir nevis rūpes pār veselību, bet gan neapmierinātība ar iespējamo rezultātu. Šajā gadījumā īpaši sapīgi, ja patērēts smags darbs treniņos. Tie kuriem rezultāta minūtes nav tik svarīgas vai skrien tikai skriešanas prieka pēc, parasti neizstājas, vienkārši samazina ātrumu vai uz brīdi apstājas, atpūšas iedzer ūdeni un skrien tālāk.
Katrā gadījumā izstāšanās nav kauns, tā ir parasta sportiska neveiksme.
Ja cilvēks ir pozitīvi noskaņots, viņam viens lielisks komentārs atsvērs pārējo drazu. :)
Laiks bija karsts, ja paliek grūti un tu neskrien uz pjedestalu, tad izstāties vai samazināt tempu ir ļoti pareizs lēmums. Labāk pataupīt spēkus un “izšāut” nākamajā startā. Tikai nesaprotu kāpēc tik lielu rezonansi no šīta jātaisa…
Inis ļoti precīzi izteicās. Pēc pirmajiem diviem kilometriem sapratu, ko es varu un gribu tādā karstumā un rīta agrumā (esmu pūce:) ), izvēlējos piemērotu tempu, nekautrējos padzerties katrā dzirdināšanas punktā un sekmīgi pieveicu savu pirmo pusmaratonu.
Taču, ja ir sanācis pārķert sākumu, tad viennozīmīgi pareizāk ir izstāties, nevis riskēt ar ilgstošām sekām. Pats arī pirms starta pieļāvu tādu iespēju, ja situācija prasītu.
LasmaO tu tiešam doma ka 4stundnieku bariņs var ietekmēt IAAF Bronze Label sacikstes norīses laiku? :))) LSC tikai …
Nevajag aizmirst kur mēs dzīvojam. Rīga – pilsēta ar pārstiegumiem. šogad 3 nedēļas atpakaļ, 28.aprīlis, 8 no rīta +4 grādi, 2010.gadā +6, 2 nedēļas iepriekš, 5.maijs, 2011.gadā +5, 2010.gadā arī +5. Protams, citos gados ir bijusi komfortabla temperatūra.
Arturio, domāju, ka ja nebūtu 4stundnieku bariņi, no IAAF Bronze Label nebūtu ne smakas, kā arī šī Katjas aizsāktā tēma ir kaut kas patiess un īsts, ne kā tava tukšā muldēšana.
Arturio izsaka tikai savas domas.Un atkal- tiklīdz kāds pasaka kaut ko pret vairākuma viedokli tā viņš ir sliktais.
Nezinu, var vai nevar ietekmēt. Vnk izteicu savu viedokli.
Par laika apstākļiem runājot, atceros, ka sākot no 2007. gada (kad NRM skrēju savu pirmo 1/2-maratonu), vēsi / komfortabli ir bijis tikai 2 reizes – 2008. un 2009. gados. Pārējos bijis lielāks vai mazāks karstums.
Un viena lieta ir absolūtais karstums grādos, cita – kā mēs to izjūtam, piemēram, jūlijā vai augustā, kad organisms jau pie tā ir pieradis, un kā tas izjūtams tagad, pavasarī, pirmajās karstajās dienās.
Arturio viedokli var izteikt cik uziet. Tā pat kā es varu izteikt savu viedokli.
Nez vai Arturio viedoklis (Laiks bija karsts, ja paliek grūti un tu neskrien uz pjedestalu, tad izstāties vai samazināt tempu ir ļoti pareizs lēmums. Labāk pataupīt spēkus un “izšāut” nākamajā startā.) šeit ir pretrunā vairākuma viedokli ;)
Bet ja mēs zinām,ka šajā laikā ir karsts,tad ar to jārēķinās un uz to jābūt gataviem…un ja kādam nepatīk lasīt skrējēja parastā pārdomas,var tak lasīt sporta avīzi,ar izcilo sportistu atklāsmēm…un tad jau aizrunāsimies līdz tam,kāpēc vispār “izšaut”,ja uz pjedestāla nespīd…
Rīga ir veiksmīgi iespiedusies starptautiskajā maratonu kalendārā, kurš ir stipri blīvs. Ja ceram uz NRM skaitlisko un kvalitatīvo pieaugumu uz maratona tūristu rēķina, tad mainīt datumu nebūtu prāta darbs. Mani personīgi laika apstākļi uztrauc mazāk, bet ir cita problēma – Muzeju nakts parasti iekrīt tieši pirms maratona.
Pilnīgi piekrītu Ingas teiktam: “Better safe than sorry.” Jo mums skriešana nav darbs, tas ir laimes hormona legāls iegūšanas veids ;) Un lai Tu joprojām varētu izmantot šo iespēju, dažreiz jādomā ar prātu. Konfektes arī nedrīkst ēst 24/7, jo dabūsi diabētu. Ja tavs ķermenis izteicas negatīvi pret skriešanas turpināšanu, tās jāklausās, jo pēc kāda laika Tu atkal būsu trasē un atkal varēsi baudīt šo atmosfēru…pie tam vēl labāka formā ;)
Paldies “Tuksnesa vetra” un “Edgars86″! Es ar domāju par Auļiem, bet nebija īstas pārliecības, vēl jau ir Iļģi, Skyforges. bet vienalga- vinī bija labākie no maratonā dzirdētajiem.
noskrēju savu pirmo oficiālo “pusīti”, pirmais mēģinājums bija Jūrmalas pusmaratons pirms gada, taču tur distance nebija pilna. Man gan toreiz likās grūtāks skrējiens nekā šodien. Pats smagākais smagākais bija pagājušā vasarā Salacgrīvā(pašvaldību darbinieku sporta spēlēs). Pašā vasaras pīķī +35 grādos nieka 5 km no stadiona līdz jūrai un atpakaļ… priedēs iekšā bija pilnīgs pīīīī pēc tā šodienas siltums tāds patīkams pavasaris vien šķiet(labi, joks)
bet kenijiešiem mūsu problēmas nespēja traucēt, viņiem bija auksti. ))
Bet vai pie kenijiešiem nav labvēlīgāks gaisa mitrums? Vakar nepētīju,bet, kad 6dien iesildījos priekš vakardienas bija sajūta, ka stāvi pie vāroša kartupeļu katla un elpo iekšā ūdens tvaikus, tāds smags tas gaiss.
Paldies Tev ar.
Paldies, ka pasaudzēji sevi.
Pirms četriem gadiem savās pirmajās sacensībās Kuldīgā noskatījos, kā izstājas vīri, kas finišējuši labiem rezultātiem Bostonā. Pašam pirmrezultāts 2h12min. Neko toreiz nesapratu no izstāšanās, vien klausījos sarunas par augstiem pulsiem karstumā.
Pirms diviem gadiem nepratu izstāties 18h piedzīvojumu sacensībās un tiku pie mācības, proti, gultas režīms trīs nedēļu garumā. Tā bija muļķība pēc traumas pirmajā kilometrā komandas vārdā mocīt pēdu 110km. Valmieras maratons gāja secen. Neticamā kārtā atlabu līdz Siguldai un tiku pie nepieciešamā punkta, lai varētu pieteikties pērnajam CCC. Būtu toreiz izstājies, varētu mierīgu prātu skriet arī kārotajā Valmierā.
Gudrais pratīs izstāties savlaicīgi, lai nesabojātu veselību un turpmākos sportiskos mērķus. Stratēģija – solis atpakaļ un trīs uz priekšu – reizēm ir uzvaras vērtībā!
Visu cieņu Jekaterinai un prieks, ka ieradies uz Recovery Party, lai padalītos pieredzē ar citiem. Sevī ir jāprot ieklausīties, lai pieņemtu saprātīgākos lēmumus.
Apbrīnoju Tevi. Par to, ka Tu tajā sutā varēji noskriet veselus 21 km!! Es pēc gada treniņiem šogad saņemos noskriet 10 km un 3x trasē pastaigāju. Es nezinu vai vajag noskriet par visu varu. Pat pasaules elite šad tad izstājas. Man līdz Tevīm augt un augt (trenēties un trenēties). Tu esi malacis! :))
Respect. Pārfrāzējot M.Zvidriņu – Izstāties nenozīmē padoties!
Starp citu, viena no kenijietēm izstājās jau kādā 18-19km.
Man pašam ir gadījies laicīgi neizstāties un finišēt slimnīcā uz neiroķirurga galda, kad viņš rāda mani saviem studentiem ar tekstu “tūlīt es pacientam iespricēšu un viņš paģībs”:) bet nepaģība vis..
Novēlējumam šāds kādas ziemeļu tautas sakāmvārds “Ja esi veicis tālu ceļu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, tad tu esi veicis tikai pusi no ceļa!”
Citreiz dzīvē ir jāriskē un jālido, bet citreiz ir jaatkāpjas no iecerētā, lai nezaudētu spārnus pavisam.
Tas taču nebija pēdējais maratons uz pasaules , tu vēl noskriesi ne vienu vien . . . .