Un kad tu pēdējo reizi piedzīvoji kaut ko pirmo reizi?

Šādi vārdi tika apspriesti Scenic trail 113km startā, kur visi secinājām, ka pirmo reizi piedzīvojam pārceltu startu. Zibens un pērkons bija izdomājuši izklaidēties tieši mūsu starta kalnā, mēs piekāpāmies un pagaidījām. Gaidot startu, nevienam vēl neienāca prātā, ka ar šo mūsu pirmreizējie piedzīvojumi nebeidzas.

Neliela atkāpe kāpēc Scenic trail, un kā gāja ar gatavošanos. Pērn jutu līdzi vīram UTMB TDS distancē, pašai tecēja siekaliņa, bet iekrātajiem punktiem iztecējis derīguma termiņš un SKM punktu maiņa no 4 uz 3 nozīmēja, ka arī uz šī gada izlozi nevarēju pretendēt (CET+SKM sanāca vienu punktu par īsu). Redzot manu skābo seju, vīrs (tas pats, kurš aspruds), ierosināja skriet Scenic trail, būšost kā TDS, kalnains (7400 augstummetri), tehnisks, par vieglu nelikšoties. Gatavošanās rit kā pa kalniem, vai, šoreiz precīzāk – pa puņķiem. Paskrienu, saaukstēšanās, paskrienu, gripa, paskrienu, bronhīts, paskrienu, sāk sāpēt hamstrings, paskrienu. Vingrot arī reizēm sanāk. Kopumā zinu, ka atliks vien cerēt, ka viss ir galvā.

Tātad, piektdienas vēls vakars, ierodamies uz obligāto pirmsstarta instruktāžu un tiekam sūtīti vēl stundiņu atpūsties, jo trasē plosās zibens. Prieka par šādu pavērsienu nekāda, jau 12 naktī likās gana vēlu priekš starta, bet neko darīt. Pēc stundas atkal stāvam visi pie finiša arkas. Savācās 5 latviešu bariņš: Antra, Oskars, Valdis, Andris un es. Norunājam, ka sekot vajag Andrim, bet no manis jāmūk, jo šoreiz būšu kontrolpūķis. Paredzēts izbaudīt pasākuma par visu naudu vai gandrīz visu naudu, klusi ceru, ka varētu pietikt ar 30 no 32 atvēlētajām stundām.

Latviešu kompānija pirms starta

Neliels izskrējiens pa pilsētu un kāpiens var sākties. Kad kādu stundu kāpts uz augšu, paveras skats uz Tesseretes pilsētiņu vienās ugunīs un melniem mākoņiem pretējā ielejā, arī visiem vienās ugunīs, mūs aizkavējušais negaisa mākonis izklaidējas tur, priecājos, ka manis tur nav. Kalnā augšā 600m kāpums, no kalna lejā, vietām labi skrienams celiņš, vietām piebremzēju, jo, lai gan bailes esot sūdīgs arguments, jau pašā sākumā nokrist akmeņos nebūtu nekāds prāta darbs. Citējot kādu R-V finišētāju “vēl stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē”. Pirms noskrējiena beigām mani panāk Antra, uz leju viņai ripo labāk, cauri pilsētai izskrienam kopā, sākas nākamais augšupceļš. Pamanos no savas skrējēju grupiņas atrauties un skrienu viena pa pļavu kalna nogāzē, pēkšņi luktura gaismā priekšā parādās liels, brūns purns. Govs ir izvēlējusies tieši mūsu taku savai atpūtai, puslokā ap govi jau iemīta labi redzama alternatīvā taka, arī uz mani viņa nolūkojas pilnīgā mierā – nu ja gribi skrien, bet es te gulēšu un jūs visi ar saviem lukturiem mani nemaz netraucējiet. Pirmais kontrolpunkts – kola, apelsīns, arbūzs, dzēriens sistēmā un jākāpj tālāk, esmu iekrājusi kādu 30min rezervi līdz kontrollaikam. Tālākais ceļš ved uz augšu, uz augšu vien. Jāuzkāpj  1100m lai augstākajā punktā nonāktu gandrīz 2 tūkstošus metru v.j.l. Sāk aust gaisma, un pilnībā izbaudu, kā vieglā miglā tītās kalnu grēdas viena aiz otras paveras skatienam. Skaisti.

Saullēkts kalnos

Jo augstāk jākāpj, jo mazāk tas skaistums interesē. Knapi rīts, bet jau ir GRŪTI, vēl aptuveni diennakts jāpavada trasē, bet neliekas prātam aptverami, ka tas varētu būt pa spēkam. Kad jau liekas, ka esam augšā un noskriets neliels posms uz leju, pamanu punktiņus priekšā esošā kalna korē. Viss skaidrs, šī nebija nekāda virsotne, nāksies kāpt vēl uz augšu. Turpmāk šis scenārijs atkārtosies vairākas reizes: augšā, mazliet uz leju, vēlreiz augšā, uz leju, atkal augšā un tad beidzot būs īstā virsotne.

Maldīgā sajūta par būšanu virsotnē, ceļš vedīs priekšā esošajā kalnā

Virsotnē vējains, jaku vilkt ārā slinkums, cenšos kustēties ātrāk prom. Skaisto skatu bildēšanai esmu paspējusi atmest ar roku. Noskrējiens necik labi nepadodas, nav īsti spēka. Tomēr, kad mani apdzen iepriekš vairākkārt manītais un apdzītais slovēņu pāris, iesēžos viņiem astē. Neesmu te braukusi nīkuļot, bet baudīt kalnu un kustēt uz priekšu! Noskrējiens ir bezgalīgs, paspēj apnikt kādas reizes trīs. Iepriekš sajūsmu izraisījušie skābaržu meži arī vairs neliekas nekas īpašs. Sāku pļāpāt ar slovēņiem, vismaz kāda izklaide. Runājot par izklaidēm, varam novērot, kā viens čalis saliec savu nūju 90 grādu leņķī. Necik sarežģīti tas nebija, skrēja, nūja iesprūda un gatavs āķis. Savas nūjas, kas palienētas no Laumas, turpmāk pieskatu centīgāk. Beidzot otrais KP, klasiskā arbūza un apelsīnu kombinācija. Pieveikts aptuveni maratons 8h laikā, stundu pirms kontrolpūķa, nav slikti priekš netrenētas jaunās māmiņas. Sāku sev noticēt, ka šis ir pieveicams. Nu vismaz līdz nākamajam KP tikšu, tur būs tīrs krekls, jauna želeju un batoniņu deva.  Līdz viduspunktam ar somām un normālu ēdienu nav pārāk tālu, kādi 600m uz augšu un 10km uz priekšu, kāpienā pazaudēju slovēņus, sāk sāpēt mugura. Tālāk ļoti lēzens noskrējiens, kauns tādā neskriet, tāpēc tipinu. Kaut kur pa ceļam izvelku telefonu un piesaistu Divplākšņu morālā atbalsta komandu, turpmāk saņemu ziņas par Andra un Antras atrašanās vietām un spēka un enerģijas vēlējumus. Karsts. Kontrolpunkts. Tieku pie somas, nomazgāju sāli no sejas, saslapinu matus, pārvelku kreklu, saēdos arbūzu un zupu, mazliet salamāju Oskaru, ka viņš čammājās, un man nepieklātos viņu te satikt. Ieraugu slovēņus, kuri jau dodas prom. Nav kolas, nākas iztikt ar bezalkoholisko alu, nav slikti. Ieziežos ar saules aizsargkrēmu (ir pats pusdienlaiks un saule spiež pie zemes). Kaut kā nočammājos gandrīz pusstundu, tad sabīstos, ka pārāk ilgi te esmu un fiksi taisos prom. Tālāk jādodas kaut vai tāpēc vien, ka Andris nākamo kāpienu nosauca par episku. Man taču tas episkums jāredz savām acīm! 3 kilometros jāuzkāpj gandrīz 700 augstummetri. Tieši tik stāvs šis kāpiens arī ir, taisni uz augšu, reizēm četrrāpus, reizēm turoties pie virvēm. Man patīk, sāk atvērties kaut kādas iekšējās enerģijas rezerves. Viss ir skaisti! Mugura nesāp un kājas pat vairs neliekas tik nogurušas, laikam jau saprata, ka čīkstēt nav vērts, tāpat neviens viņās neklausās. Karsti, sviedri plūst straumēm, te tas mans pretiedeguma krēms arī palika. No virsotnes skats fantastisks – pāri ielejai var redzēt vēl augstākus kalnus ar baltām sniega cepurītēm. Man patīk tas, kur esmu, un tas, ko daru. Nedaudz vēl jāparāpjas pa akmeņiem, tad sākas jauks noskrējiens. Mazais ūdens punkts, iepildu svaigu ūdeni, jo savējo biju pamanījusies pārāk sasālīt, sauja riekstiņu, cepums un esmu gatava pilnīgā laimē ripot tālāk. Kādi 60km aiz muguras, un dižskābāržu meži, pļavas un kalni atkal ir skaisti un aizraujoši, pat dubļi patīk, tipinu un smaidu, esmu tieši tur, kur gribu būt. Skaistas kalnu upītes un ūdenskritumi, baudu. Noticu sev, ka finišs ir tiešām reāls un sasniedzams, jau vizualizēju, kā zvanīšu Andrim, lai nāk mani sagaidīt finišā. Priecīgais noskaņojums rezultējas ātrumā un atkal noķeru slovēņus, kopā tomēr jautrāk, un viņiem ir labs, apbrīnojami vienmērīgs temps. Sarunās noskaidrojas, ka nekāda brīnuma tur nav, ultru pieredze gana liela, lai zinātu, Anjas vārdiem runājot, ka ultra ir beigusies, tad kad ir beigusies, nevis 10km pirms finiša, sākumā steigties jēgas neesot. Omulīgi pļāpājot par dzīvi pienāk nākamais KP, tradicionālais arbūzs, kola, apelsīni. Dodamies nākamā kalna virzienā, skrienam un skatāmies, kurš tas būs, ir viens zemāks un tālāk tāds krietni lielāks ar plašu kori un visām iespējām atkal uztaisīt augšā – lejā – augšā – lejā – augšā. Pareizi nospriežam, ka droši vien dabūsim to augsto, jo organizatoram laba humora izjūta. 72.km vēl viens mazais KP, iestiprināmies pirms lielā kāpiena uz sacensību augstāko punktu 2097m augstumā. Noskaņojums pozitīvs, centīgi soļojam uz augšu, plānojam 85.km KP būt ar 2h rezervi, ap 9-10 vakarā.

Ar slovēnieti Anju ap 74.km

Kad kādus 40min ir kāpts, tālumā pamanu zibeni, nekas traks, mums te spīd saule. Pēc laika uznāk mākonis un sāk pūst vējš, uzvelkam jakas. Drīz zvana Andris, lai paziņotu, ka ir aizturēts KP ap 92.km vētras dēļ. Norunājam, ka mūs arī droši vien nākamajā punktā apturēs, bet varbūt tiksim turpat, kur Andris. Kāpjam, kāpjam, kāpjam. Miegs mācas virsū, nav gulēts 38h. Virsotnīte, nē, re tur vēl daži kāpj augstāk, sekojam, bieza migla, apkārt neko daudz neredz, vējš pūš aizvien stiprāk. Kad kāpts kādas 3h, tiekam augstākajā punktā, Andrim tur esot bijis mazais slēptais KP ar numuru pierakstīšanu, mēs neko tādu neredzam.  Ap to laiku ziņa no Santas, kur esmu un kas mums tur notiekot, jo ne Andris, ne Antra nekustoties uz priekšu. Sāk līt, vispirms pāris piles, tad sākas gāziens, viss pēkšņi kļūst tumšs, un ne no šā, ne no tā klāt arī pērkons un zibens. Spērieni ir neomulīgi tuvu. Paslēpties nav kur. Vienīgā iespēja maksimāli ātri skriet lejā uz KP. Pēkšņi visiem ir spēks un ātrums. Mūsu trijotnei pievienojas vēl divi skrējēji. Mazliet pārņem pasaules gala sajūta. Redzēt var tikai dažus metrus uz priekšu,  noskrējiens stāvs,  taka ir dubļains strauts,  skrienam blakus pa zāli,  tā arī slapja un slidena. Brīnumainā kārtā vienalga kustamies ātri un neviens neatpaliek. Daži slīd un krīt dubļos. Lietus kapā un zibens ir tepat, tepat, tik spožs, ka acis žilbst. Skrienam. Cenšamies saskatīt marķējumu. Kaut nu ātrāk būtu punkts, liekas ka ir, nē tikai ferma. Tad jau arī sasniedzam ilgi gaidīto KP. Teltis tukšas, visi satilpuši tuvējā krodziņā. Ieejam iekšā un vienlaikus pārņem atvieglojums un panika. Tur ārā bija briesmīgi. Uz ziņu, ka sacensības beigušās, un visus gādās uz finišu, atbildu, ka šobrīd nekas mani nepiespiestu iet atpakaļ ārā, turpinās sacensības vai neturpinās.  Rokās tiek iespiests alus, laikam jau mana sejas izteiksme ir gana briesmīga. Ātri atgūstos, viss jau ir labi, un sāk uzmākties žēlums, ka neizdosies finišēt. Tiekam savākti bariņā un ejam 3km lejā uz tuvējo ciemu, kur gaidīs autobuss, lai nogādātu mūs finišā. Lietus nelīst, no zibens ne vēsts. Žēlums pastiprinās. Man ir spēks, es varu turpināt. Palika 29km un 11h laika. Tessaretē (finišā) debesīs jau redz mēnesi uz zvaigznes. Vāc nost finiša arku. Mums kaut ko itāliski stāsta, pieraksta numurus, noliktavas aizmugurē iespiež rokās medaļu. Sajūta jocīga, skriets ir, finiša nav. Iepriekš nebiju iedomājusies, cik tomēr tas ir svarīgi – izskriet cauri finiša arkai, saņemt gandarījumu par paveikto. Un ko iesākt ar nenopelnītu medaļu?  Duša, sausas drēbes. Ēdamteltī satieku Andri, Valdi un bariņu 54km skrējēju, ēdam makaronus, sūdzamies, ka nefinišējām. Skauž īso distanču finišētāju apmierinātās sejas.

Sausais atlikums: pirmo reizi pārcelts starts, pirmo reizi negaiss kalnos, pirmo reizi pārtrauktas sacensības, pirmais DNF ultrā. No pozitīvās puses, sanāca gana labs treniņš Vilkaču maratonam.