Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību

Jau pirms Rīga – Valmiera starta ļaudis man prasa, vai būs stāsts par šo skrējienu, un finišā vēl vairāk prasa. Tad jau sanāk, ka aprakstīt šo piedzīvojumu ir mans morāls pienākums! Bet es labprāt! Labāk uzvāri tēju – būs gari!

Neliels apstākļu uzskaitījums – tieši pirms 8 mēnešiem man bija ķeizardzemdības, kas nozīmē, ka vispirms man bija jāsadzīst, un tad man bija tikai pusgads, lai no nulles sagatavotos 107km skrējienam. Nedēļu pirms sacensībām saķeru kaut kādas iesnas un klepu, kas ir drusku pavārdzinājis ķermeni, bet visumā sajūtas ir labas, jūtos pārliecināta, ka distanci spēju veikt.

Laikapstākļi solās būt vēsi, temperatūras prognoze 7-14 grādi, mākoņains, varbūt īslaicīgs lietus. Diezgan silts skriešanai, pēc manām domām. Saģērbju pusgarās bikses, t-kreklu, plānās “rociņas”. Pirms starta skatos, ka gandrīz visiem garās jakas, citi šausminās par vēju un lietu, un 3 grādiem ārā… Kādi 3, tak 7 bija! Vai tiešām es būtu pārlieku optimistiska? Ejam uz startu, līst jau tāds normāls lietus. Vai… Šķiet, ka esmu pamatīgi notizlojusies. Ko nu? Es esmu maziņš sīpoliņš, un draugu man ir daudz – Sigita man iedod Matīsa plāno šallīti. O jā, tagad ir ideāli! Tieši tas, ko vajadzēja! Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību.

Sākam skriet. Palaižu vairumu pa priekšu. Neskrienu jau pirmo reizi, zinu, ka labāk iesākt lēnāk! Priecājos satikt cilvēkus, kurus satieku tikai skrējienos. Novācamies 5 cilvēku bariņš, iepazīstos ar Mišu – viņam pirmā ultra. Kā man patīk, ka cilvēki pirmo reizi skrien ultru! Pārējie man klausa, kad neļauju skriet pār sarkano gaismu. Skatāmies, ka priekšā gan citiem vienalga par šo. Pie nākamā sarkanā tāpat satiekamies. Ritot kilometriem, tiem, kas bija tos četrus kreklus saģērbuši, kļūst par karstu. Man ir ideāli! Tomēr pareizi saģērbos. Runājamies par šo un to. Kāds uzzina, ka man 3 bērni, un saka, ka tad jau grūti skriet, jo presīte lupatās. Ko, man? Mana prese ir tāda, ka pat jaunekļi var apskaust! Aizrunājos par to, ka šobrīd ļoti izbaudu izskatīšanos labi. Var jau būt, ka tas ir sekli un ārišķīgi, bet tas man nerūp – man tiešām patīk būt skaistai. Saņemu apstiprinājumus, ka izskatos labi. Paldies! Pirms starta gan nedaudz mulsu, kad kārtējo reizi dzirdēju tos “skaties, viņai 3 bērni, vispār pateikt nevar”. Jauki čalojot, esam ārā no pilsētvides. Nopriecājos, ka man ir mega labais lukturis, tas pats, kura gaismā var kokā esošai vāverei zobus saskaitīt. Tiešām, tiešām labs! Cita skriešana, salīdzinot ar tiem parastajiem pagraba lukturiem! Berģu takās tieši laikā. Esmu palikusi divatā ar Mišu, bet vispār tie skriešanas bariņi sāk mainīties. Kad sanāk kādu noķert, palieku ar lēnākajiem, jo nevajag neko sasteigt. Jo lēnāk skriešu, jo ilgāk saglabāšu skriešanas kustību! No mana bariņa pa vienam vien skrien krūmos, palieku viena. Garkalnē kāds ar riteni brauc līdzi skrējējiem, klausās gotu roku. Sirreāla sajūta. Pie kādas ēkas Ziemassvētku gaismiņas. KP piedāvā buljonu. Negribu smērēt krūzīti, padzeros kolu, kaut ko iemetu mutē un skrienu prom.

Kilometri rit ātrāk, nekā man šķiet. Kļūst gaišāks. Pamazām vien ķeru ciet citus skrējējus. Tie ir tie paši, kuri sasteidza sākumu! Kāds jau izskatās nomocījies pēc velna, kāds staipa kājas, pāriet soļos, 3 soļus paskrien, tad atkal staigā. Izskatās grūti. Bet man viss ir labi! Līdz brīdim, kad man vienkārši izslēdzas lukturis. Šķiet, ka vads pie vainas. Pirms laiciņa jau tika nomainīts, bet tā laikam šim lukturim ir tipiska problēma, un arī jaunais vads ir bojāts. Ko nu? Vēl nav 4:00, vēl ir jāskrien ar gaismu. Es taču nesēdēšu stundu uz vietas! Zvanu Dāvim, lai glābj. Viņam jābūt netālu, viņš Kristīnei palīdz punktos. Jā, jā, zinu, ka ārpus KP nedrīkst saņemt palīdzību, bet šeit runa ir par drošību – bez luktura es nedrīkstu pārvietoties gar ceļmalu. Lai liek man brīdinājumu! Vēlāk man pastāsta, ka citi tai laikā tā arī skrien bez lukturiem – nu, tad jau es te vēl neesmu lielākā noziedzniece. Citiem arī vestes nav atbilstošas – kuram tikai tās lentas, kuram soma pa virsu. Ai. Izmantoju pauzi, lai parūpētos par savu higiēnu. Problēma problēmas galā. Kamēr gaidu lukturi, esmu pārsalusi zila. Savācu arī džemperi. Tas ir par lielu un par biezu, un smaržo pēc sveša vīrieša, bet šobrīd es jūtos kā izglābta no jūras avārijas. Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību. Sasildos. Sakarstu. Sasvīstu. Ceļmalā auto ar zilajām ugunīm. Domāju, ka KP tuvojas vai kas tamlīdzīgs, bet nē, tur ir beigts alnis. Pavisam tuvu, pavisam reāli, pavisam beigts un ar asinīm. Vēl tikai 30km noskrieti, bet jau tik daudz ir noticis! Kas vēl te sekos? Jūtos tikai atviegloti brīva, jo nu jau ir skaidrs, ka savu labāko RV finiša laiku es te nepārspēšu. Varbūt, ja ļoti pacenšas, bet diez vai. Sēnītes KP, kola, kaut kas mutē un prom.

Man kļūst arvien karstāk. Svīstu tajā džemperī, bet nost vilkt arī negribas – kā es viņu nesīšu? Ap vidu, vai? Kā es vispār nonācu šajā situācijā? Man taču vienmēr ultrās somā ir līdzi tā spīdīgā avārijas plēve! Tieši šādiem gadījumiem! Un tieši tai vienā reizē, kad vajag, man nav! Vienmēr ir, bet tagad nav! Pirms starta man stāstīja par gulbju kāsi, kam galā bija pievienojusies zoss. Jūtos kā tā zoss, kas lido aiz gulbjiem. Stulbāka par oli! Ja tā padomā, man pēdējā laikā tiešām ir grūti ar domāšanu. Neizdaru un aizmirstu elementāras lietas. Citi mierina, ka “man visu laiku tā gadās”, bet man negadās! Nekad! Es neesmu tas cilvēks, kam tā gadās! Ha. Dabūju iekšās pamatīgu mācību. Bet jā, zīdaiņu mammām ir grūtāk ar domāšanu. Gan pāries!  Skrienu un domāju, ka Raganā Dāvis mani sagaidīs, lai savāktu to džemperi un lukturi. Bet ja nu man vēlāk atkal kaut kas atgadās? Izdomāju benzīntankā nopirkt to folijas plēvi. Nu re, nemaz tik stulba neesmu! Vajadzēja tikai ieskrieties. Runājot par skriešanu, tiešām skrienu daudziem garām. Sēnītes aplī smukas bultas saliktas. Ieraugu vietu, kur Konstantīns citugad apmaldījās, un pēkšņi saprotu, kādā veidā tas varēja notikt. Virs Gaujas skaista migliņa. Kāds ceļmalā klausās “Melno Panteru”. Tā dziesma ir par čigānieti vai par lateksa fetišu? Es balsoju par otro. Uz pirkstiem sametas tulznas. Tā tikai vēl trūka! Parasti es skrienu ar drusku garākām zeķēm, bet šodien esmu uzvilkusi īsās, un sanāk kabata starp potīti un kājas aizmuguri, un tur sakrīt pilns ar sīkajiem akmentiņiem. Skrienam garām gāzes krātuvei. Skaņa tāda, it kā tur būtu nelegālā ballīte apakšā. Par šo mēs Rīgā runājām – vienai citugad bija licies, ka kāds pagrīdes pasākums. Jā. Tā ir. Negribas īpaši kavēties ar skriešanu, jo man ātrāk jāatdod Dāvim lietas, lai viņš var nekavēties ar palīdzību Kristīnei. Raganā visu atdodu, saņemu apskāvienu un eju iepirkties. Veikalā plēves nav. Nopērku vismaz lūpu balzamu un iesaku pārdevējai pamēģināt noskriet RV, jo ir forši. Viņas skatienā uz mani varēja labi nolasīt, cik forši tas viņai rādās. Paņemu KP tēju un prom.

Eju prom no KP, dzeru tēju. Uij, piparmētru. Man negaršo piparmētru tēja. Nākamajos punktos piekodinu, lai dod melno, un speciāli man šur tur tiek knibināta vaļā melnā tēja. Tiešām nevienam melnā negaršo? Labi. Bet tagad piebeidzu piparmētras. Bez džempera un ar sasvīdumu drusku tā kā pavēsi, bet tieši uzspīd saule, un ir labi. Pārpinu bizi, citādi izplātījos, ka patīk labi izskatīties, bet no Raganas eju prom tiešām raganas paskatā. Bikses ir nošļāktas ar želeju. Nē, nu skaisti, nu! Aizmirsu ūdeni uzpildīt, bet līdz  Ģīmjiem pietiks. Sāku skriet, uzsilstu, ir labi. Bet… Vēders tā kā griežas. Tā kā par daudz. Tā, ka nākas krūmos iet. Nēeee, nu to man nevajadzēja! Pauze pēc pauzes. Ne jau katru reizi krūmi, bet paskriet tā nevar, nākas pastaigāt grūtāko brīžos. Kāpēc tā? It kā neko jaunu nemēģināju, eksperimentu nav, bet vienalga griež. Stulbums. Nu labi, vismaz nostiprinās pārliecība, ka nebūs laba finiša laika. Sarēķinu galvā, ka, turpmāk tikai ejot, es paspēju kontrollaikā. Labi! Es jau nestaigāšu visu laiku, bet ir droši. Ik pa 5km rēķinu, cikos būšu finišā, ja turpmāk tikai iešu. Tas teorētiskais rezultāts kļūst arvien patīkamāks, galva arī ar kaut ko nodarbināta, kilometri rit. Ģīmju puspunkts ar kolu un kādu našķīti. Man palīdz uzpildīt ūdeni, cik laipni! Ik pa laikam ceļazīmes uz Krimuldu, Siguldu un visām šitām. Tikai? Taču jau pusceļš līdz Valmierai, bet nekur diži tālāk par Siguldas apkārtni nav tikts? Kaut kāds depresīvs posms. Kļūst grūtāk. Un vēl grūtāk. Un vēl. Ak… Bet finišā būs smukais džemperis, jācērt uz priekšu! Kur ir nākamais KP, nav aizmirsts uzstādīt? Nu, reku jau redz. Pa kalnu lejā, tūliņ būs. Pumpainais tiltiņš norobežots, jāskrien pa ielu. Tā ir labi. Pēkšņi kaut kā iedomājos, ka esmu aizmirsusi Antona uzvārdu. Domāju un nevaru izdomāt. Tik ļoti jau asinis aizgājušas no smadzenēm uz muskuļiem. Bet Brasla atkal ir Liepāja – ar visiem liepājniekiem un pilsētas zīmi. Jūtos labi un brīvi, apsēžos un lieku Rolandam sevi apkalpot, un mani arī apkalpo, smejamies un jokamies, dzeru buljonu no liepājnieku krūzes, klausos mūziku un izbaudu dzīvi un svētku pasākumu. Bet vēl maratons priekšā, nevar pārāk aizsēdēties! Paldies par lielisko punktu, man jādodas tālāk!

Ar tālāk tikšanu nav īpaši viegli. Vēdera problēmas saglabājās, skriet arī grūti. Nav joka lieta tāds ultramaratons tomēr! Arī bez visām likstām būtu grūti. Muskuļi sāp. Kad paslinko un pastaigā, ir grūti iekustēties, bet vismaz nekas nesāp pa nopietno. Pieņemu lēmumu Vilku pēc mēneša neskriet. Man pēc šī paša vajadzēs rehabilitāciju, kāds vēl Vilks? Man tās mocības nevajag. Gaidu KP, kaut ko rēķinu, ka mazāk par maratonu, domāju vēl tos laikus līdz finišam. Paliek 40km – ja tikai iet, tad 8 stundas. Tas ir kā darbdiena bez pusdienu pauzes. Ceļmala šaura, jāskrien pa nomali, jo visu laiku brauc mašīnas. Kad aiz muguras kāds apdzen un tuvu nobrauc, nav omulīgi. Labi, ka ir skanošā līnija pa vidu! Klausos uz aizmuguri, kurā brīdī lekt vēl vairāk malā. Kādam austiņas ausīs. Tā tak nomirt var! Ceļš grūts, Straupes tirdziņa vieta, tālāk Plācis un Straupe. Cauri miestiem interesantāk skriet, vismaz kāda pārmaiņa un kilometri rit. Vietas arī skaistas, acīm prieks. Bet grūti. Ieraugu Stalbes KP. Nu tad beidzot! Nu tad ir! Priecājos redzēt Stalbes brīvprātīgos. Izrādās, ka tieši mani gaidījuši. Tik patīkami! Sildos brīvprātīgo sirdssiltumā. Pārliecinos, ka arī citi ir redzējuši to beigto alni, jo šobrīd man pašai tas jau liekas mazticami. Piesēžu, mielojos, dzeru tēlu, kaut ko krāmēju somu, bet tieši tad sākas lietus un iepūšas ar vēju sasvīdušajā mugurā, ko vairs nesedz soma. Man uzklāj pledu uz pleciem. Ietinos un saprotu, ka nē, es negribu to segu ņemt nost! Nekad! Man ir vēsi, esmu nogurusi, un es vispār negribu vairs ne kustēties, ne ko! Diezgan bezcerīgi ieminos: “Kāds lieks džemperis vai jaka jau te droši vien nebūs, vai ne?” Ir! Ir džemperis! Atkal kāds izglābj manu zoss un oļa domāšanu, un aizdod džemperi! Vēl taisnojas, ka man par lielu un kas tur vēl. Kāda starpība, kāds tas džemperis! Un tas pat ir sporta! Ar to šis skrējiens ir īpašs – tev pat džemperi iedos! Es vispār aprakstīt nevaru to sajūtu, tā labsirdība silda vēl vairāk par džemperi! Loterijā Dace, kura man to iedeva, vinnēja nākamā gada brīvstartu. Es: “Tavs džemperis jau finišēja, tagad laiks to izdarīt pašai!” Bet tas būs vēlāk, tagad es vienkārši esmu laimīga un skaļi atkārtoju atkal to pašu: “Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību.”

Sāku skriet, ir labi, bet pavisam drīz man kļūst par karstu. Vajadzētu t-kreklu vilkt nost, bet slinkums atkal pārģērbties. Vienkārši ceru, ka kļūs vēsāks. Tā kā ar vēderu joprojām nav labi, tad sanāk daudz staigāt, un nav tik traki ar to pārkaršanu. Vienā brīdī aizrijos ar želeju. Skriet ir grūti, skaitu kilometrus uz atpakaļu. Atlikušie 30 it kā nav tik daudz, bet tomēr ir daudz par daudz. Pat nezinu, kas mani dzen uz priekšu. Tīra neatlaidība. Rakstura un iekšu man šodien nav. Skrienu garām citiem, krūmu pauzēs viņi paskrien garām man. Vienā brīdī pat smiekli par šo sanāk. Vienai meitenei traki grūti, jūtu līdzi. Tāda cīņa! Sajūtos kā sliņķe. Sūros kilometros klāt dubultmaratona atzīme. Man saka, ka es izskatoties krietni svaigāk par vairumu, kas te parādās tagad. Piesēžu, iekožu, aprunājamies. Smejamies, ka ar domāšanu šajā posmā jau visiem tā pagrūti. Tiešām smaidu un smejos – kad nav jāskrien, jūtos līksmi un labi, bet ar pliku sēdēšanu ultra nenoskriesies – jādodas tālāk. Aizmirsu uzpildīt ūdeni, būs taupīgāk jādzer, lai līdz Rubenei pietiek. Motociklists apstājas trases malā un uzmundrina. Pieskrienu tuvāk – mammas vīrs. Mana personīgā ģimene arī uzrodas un pamāj. Tik jauki, arvien vairāk manējo! Nu jau ir tik grūti, ka katrs kilometrs ir cīņa. Es nezinu, kāpēc, bet liekas, ka jātiek tikai līdz Rubenei, un tālāk būs 7km. Bet tur tālāk ir 13. Es to zinu, bet prātā ir 7. Tuvojos Rubenei, punkts par pārsimts metriem uz priekšu, bet izskatās pat labāk, nekā ierastajā vietā. Jau pa gabalu redzu, ka ir palmas, dekorācijas, viss, kā pienākas. Manas brīvprātīgās panākušas uz priekšu un paskrien man līdzi. Saku, lai neskrien man līdzi, dabūšu diskābeli. Bet patiesībā man vienkārši nepatīk, ka kāds man paskrien līdzi šādos pasākumos. Iekrītu klubkrēslā. Mani apkalpo, pamasē kājas, pasaka, ka man esot ļoti skaists tetovējums. Ir jau arī! Man iedod paciņu, ko nosūtīju uz šo punktu. Haha, bet tur iekšā dāvana manai mammai vārda dienā! Asprātīgi izdomāju, kā darīt, lai nebūtu dāvana jānes līdzi no Rīgas. Dabūju samīļojienus no bērniem, mani sūta tālāk, bet es nekur negribu iet. Ne-gri-bu! Negribu! Klubkrēslā ir pārāk labi. Man draud ožamo  spirtu dot, bet atgaiņājos. Esmu pie samaņas, es tikai negribu vairs skriet! Motivācijas nav. Sigita saka, ka Matīss finišā savu šallīti gribot atpakaļ. Ņemu no kakla nost, lai ved Matīsam. Sigita aprēcas: “Es taču nevedīšu ar mašīnu hahaa! Viņš no tevis finišā to bufu grib!” Ok, smadzenes nestrādā. Nu labi, brīvprātīgie tāpat aizņemti ar tiem, kuri ir bēdīgākā stāvoklī, nekā es. Jāiet prom.

Eju, paskriet nevaru. Vēders, kājas un tā tālāk. Nav motivācijas. Rēķinu, ka tāpat mans finiša laiks nebūs pārāk dramatisks šiem apstākļiem. Kādu brīdi tieši man blakus velkas oficiālais auto ar laika tablo un mūziku. Kas tas vispār te ir? Neko nesaprotu. Brīnumainā kārtā nav pārāk lielu iekšējo mocību. Vienkārši kilometrs aiz kilometra. Un vispār – kāds darbs ir šajā pasākumā ieguldīts! Organizatori un brīvprātīgie ir pamatīgi pūlējušies, lai šo visu sarīkotu, man ir tikai jānoskrien. Tikai jānoskrien! Pa lielu gabalu ieraugu 100km atzīmi. Nu, tikai līdz tai, un tālāk jau tikai 7. Kurš ta 7 nevar noskriet? Es varu. Nu labi, augšupceļos vai vēdergriešanās laikā pastaigāju, bet visumā skriešanas kustība saglabājas. Kādi 5km līdz beigām, skrienu. Kālabad man iet, ja es varu skriet? Es skrienu! Kaut kāds mistisks skriešanas prieks parādās, un arī apjauta par to, kāpēc es vispār kaut ko tādu daru – tāpēc, ka man patīk! Šī vēl nav tā finiša svētlaime, bet es jūtos tiešām labi! Pilsētā brīžiem pastaigāju, bet pārsvarā skrienu. Garām kapiem. Čau, Maigastant, mana lielākā skriešanas atbalstītāja! Kamēr mēs tevi atceramies, tu esi dzīva! Jā, es joprojām sēroju, bet tās ir baltas, gaišas sēras, un tik ilgi, kamēr kāds skries no Rīgas līdz Valmierai, tu būsi šim gaišajam skrējienam pavisam blakus! Skrienu un ceru, ka luksoforā iedegsies sarkanā gaisma, lai varu apstāties. Zaļais sāk mirgot, es pieskrienum, lai tomēr paspētu pāri. Valmiera. Pilsēta, uz kuru braucot, bērnībā bija jāvelk skaistākā kleita. Saposusies esmu vareni ar savām netīrajām biksēm un sasvīdušo džemperi, bet esmu ar svinīguma pilnu sirdi. Sajūta ir pareizā! Bet kaut kā skriešanas prieka nav pietiekami. Jūtu, ka gribu tikai finišēt. Ir vienaldzība par šo. Esmu tik vīlusies – man bija jājūt eiforija, bet es tikai gribu, lai viss ātrāk beidzas. Skumīgi. Tiešām finišēšu un viss? Nav labi. Un tad man ar roku pamāj autobusa šoferis. Tāds, kādi jau nu šaipusē ir – kam obligāti jāpasaka “paldies”, kad kāpj pieturā ārā. Un ir! Ir pareizās emocijas! Garāmgāji sauc: “Uz priekšu, meitene!” Katrs smaids, katrs “Sarauj”, katrs uz augšu paceltais īkšķis man rada svētkus! Raudu. Nevaru paelsot, jo man atkal sāp kakls, bet asaras birst pār vaigiem, un esmu tik neadekvāta, cik neadekvāta vien var būt, pilnīgi jēla, bez ādas un aizsardzībām, ir tikai spoža emociju bumba, kas sprāgst un izplūst visapkārt, un šis ir tas, kāpēc es skrienu, šī ir mana skrējiena jēga un esence, šī brīža dēļ es pēros pa nakti no Rīgas pa nakti, pa lietu, ar vēdersāpēm un likstām, šī brīža dēļ es noskrēju 107 kilometrus! Viss, pēdējie metri. Kādi bērni dod man pieci, un te jau arī mani pašas bērni izstiepj plaukstas, skriešanas draugi man aplaudē un sauc, es pieskaros pie Kliņķa, es to izdarīju! 14:01:27.

Es esmu pārsteigta par finiša laiku, jo man likās, ka skrējiens bija daudz, daudz smagāks. Bet nu redz, ka ir iespējams arī ar jēdzīgu laiku finišēt pat tad, ja sēdi ceļmalā, gaidot lukturi, vai mēģini nopirkt plēvi veikalā, vai ballējies kontrolpunktā, par vēdera problēmām vispār nerunājot! Bet tagad ir finiša emocijas, noslīdu zemē un raudu no laimes. Man prasa, kā jūtos. Jūtos laimīga! Finišētāja džemperi man atsūtīs pa pastu, jo tieši mans izmērs beidzies, bet man vienalga. Pakustēties nevaru, savācu finiša kārumus, mīļoju bērnus. Vīrs parakstās, ka ir saņēmis manu drošības naudu. No zemes smejos, ka bez maldības, viltus un spaidiem. Nu ja, šodien mums 7 gadu kāzu jubileja! Es vēl atceros, ka pirms kāzām atrunāju, ka viņš man neliegs skriet. Neliedz. Šis finišs ir īpašs ar to, ka nav tās spēcīgās sajūtas, ka “es to izdarīju”. Ir vēl spēcīgāka sajūta “es to izdarīju ar jauku cilvēku atbalstu un palīdzību”. Jo ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību. Velkos uz skolu nomazgāties un saģērbties, dežurante mani atceras no citiem gadiem un gaidīs atkal pēc gada. Ģērbtuvēs izberu akmeņus no zeķēm, ieraugu savus nagus: “Aijā aijā, tiksimies maijā!” Citas arī nosmejas. Dušā iedodu šampūnu un dušas želeju sievietei, kura nebija plānojusi mazgāties. Apsedzu ar savu pledu aiz pārslodzes trīcošu skrējēju. Pēc visa tā, kā citi man šodien palīdzēja, tas ir mazākais, ko varu citu labā izdarīt. Jo… Jūs jau paši zināt, kas par šo man tagad ir sakāms!