Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze
Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka
Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.
Foto: Santa Sinka
Foto: Santa Sinka
Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns
Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.
km 
-
Malacis, ļoti labs sniegums! Ļoti reāli bija zem 11h, bet ir Jāatstāj vieta stabilai izaugsmei priekš nākamā gada. ;)
Apsveicu ar manuprāt labo rezultātu. 100 = 10h arī kritīs 2020. ?
Nākamgad jāvelk klāt 10 stundām :) vēl jānomet kādi 6-7kg tauku, cītīgāk jāvingro, biežāk jāpaskrien garāki gabali ;)
Lielisks PB! Aprakstā gan izpalikuši smēķi trasē
Kuššš! :)
Beidz pīpēt un iemācies plānot ūdens patēriņu, tad viss būs! :D