Transgrancanaria 2016 – pirmās vecuma krīzes jeb 30 gadnieka dzīves pārbaudījums

1. Daļa – sākums.

Pagājušajā vasarā kolēģim Edijam bija 30 gadu jubileja, kurai iedvesmojos no, manuprāt, lieliskas dāvanas Pēterim Micānam (viņš uz saviem 30 saņēma xRace abonementu, un principā atgriezās sportiskā gaisotnē) – uzdevums, misija, izaicinājums, emocijas – kaut kas tāds, ko par naudu nenopirksi. Dalība Transgrandcanaria 2016 – izvēloties distanci – Maratons, Advanced (84km) vai Transgrandcanaria (125km). Nepagāja ne pusgads un decembra sākumā saņēmu tādu pašu savā 30 gadu dzimšanas dienā. Misija bija priekšā distance – Advanced. Aprakstā – “A course designed only for the brave. To complete this type of Transgrancanaria need to be physically fit and experienced mountain racing over long distances…” Pirmais teikums par mani, pārējais not so much.

Decembrī pēc “RX 30” – septiņcīņas sacensībām un pasmelšanās no savām dziļākajām rezervēm 1000m skrējienā un lieliska izrāviena astotajā disciplīnā sanāca saslimt, ka treniņus uzsāku tikai 28 decembrī. Janvāra laikā tika pavadīti vairāki treniņi sporta zālē un slēpojot, biju iegājis labā ritmā, nometis ~4 kg svara un tuvojos labai fiziskajai formai, tomēr par nelaimi Janvāra beigās saslimu ar gripu un izkritu vēl uz 15 dienām no treniņiem, tā kā kvalitatīva gatavošanas bija tikai 1 pilnu mēnesi, sliktākais ka šajā gripas laikā bija paredzēti 2 kalnu treniņi, līdz ar to beigās pēc plāna izpildīju tikai 1 klanu treniņu no 3 (kāpums 1000m) un tikai 3 “garos” treniņus no 7.. Tāpēc mērķis bija nemainīgs – pieveikt distanci, saprast ko tas nozīmē, finišēt 13-15h. Lai arī “skrienu” 25 gadus, garākais skrējiens līdz šim 6h, te lieki teikt, ka plānots izkāpt nedaudz ārpus robežām.

2. Daļa – pasākums.

Ieradāmies Gran Canaria salā diezgan ātri, gandrīz nedēļu pirms sacensībām, lai pierastu pie klimata un apvidus. Sala teikšu kā ir – diezgan varavīksnes krāsās un ar atvērtu domāšanu, palikām caur Airbnb pie viena saimnieka Lietuvieša, kurš apstāstīja ar ko šis gals slavens – Winter pride, German pride festival, Carneval.. šie esot fantastiski pasākumi un kotjeti smaidija Edijam.

Vienu dienu pakāpām kalnā dažas dienas paskrējām tāpat – notika mierīga nobriešana mačiem.

Sacensības – pateicoties vienai no vairākām organizatoru kļūdām, mums nebija transports uz startu. Atradām vēl vairākus “upurus” un braucām uz startu kopā ar taksi, kas nesanāca nemaz dārgāk.

Starts: ņemot vērā visus ieteikumus – startu nepārķert, zināju ka jāsāk mierīgi. Tā arī darīju, iespējam pat pārāk mierīgi, priekšā bija aizlīduši visādi “tūristi” kas ļoti kaitināja noskrējienos, kurus pateicoties orientēšanās iemaņām biju klasi pārāks par vidējo dalībnieku. Pirmie km bija mierīgi, kontrolējot pulsu, nepaļaujoties adrenalīnam mierīgi ejot savā ritmā. Noskrējienos daudzus apdzinu, kalnā nesteidzos. Pirmajā “check” punktā Valesco jutos labi, bet ne īsti pamodies. (cēlāmies 3:30 naktī). Nākamais punkts Teror (Terora sākums) – 13km no starta – īsti neko neapēdu, likās ka nav ko lieki laiku tērēt, sākās pirmais tiešām lielais kāpums. Sākums bija labs, jo tieši šo distances daļu bijām izgājuši treniņā, tik tālu cik bija kāpts viss bija ideāli, tomēr nākamajā punktā pa ceļam ~20km atkal īsti neko neapēdu, paņēmu sauju čipsus, ūdeni un gāju tālāk. Visu šo laiku domāju par tiem čipsiem, kurus tomēr nepaņēmu vēl. Želejas un batoniņi nebija vairs apēdami, varēja košļāt, bet ne norīt. Distancē jau pavadītais laiks bija virs 3h 30 min, pēc virsotnes sekoja noskrējiens, kurā atkal daudzus apdzinu, un emocionāli uzlādējos, ieskrēju Teljadi barošanās punktā. Uzēdu nedaudz, uzpildījos – apskatījos un nobilēju kalnu kurā jākāpj un sapratu, ka iespējams tie būs mani grūtākie 10km mūžā.. (tā arī bija).

2h rāpos lēnām kalnā, bija karsts, spīdēja saule, dedzināja manu taksista iedegumu. Fiziski, psiholoģiski man bija ***. Lēni pa solītim, cenšoties dabūt kaut kādu ritmu turpināju kāpt. Sāku atcerēties cik ļoti man mūžīgi ir besījuši kalni jau kopš 1994 gada Kāpas Cēsīs. Kāpēc viss šitas ir vajadzīgs, ka dažiem umņikiem varētu būt bijusi taisnība ka man sāks raut krampjus (sāka vilkt, bet tā arī kārtīgi nesarāva visu distanci). Tiku līdz kalna galam, kur Tevi motivē zīme – finišs 50 km. **** – vēl 50 (!) km? Nobildējos, pēc kalnu zīmējuma uz numura, bija skaidrs, ka tūlīt jābūt atpūtas vietai El Garanon. Tur arī atsūtītā soma sev pašam, ēšana atpūta un visi citi prieki. Šie laikam bija tomēr mani visgrūtākie 3,6km. Pa kalnu lejā paskriet nevarēju un arī nemaz negribēju. Augšā lēnām maziem solīšiem, neskatoties uz skatītāju uzmundrinājušiem viss bija vienalga. Sāpēja pēdas, kājas bija pilnas, enerģijas nebija – biju principā iztukšots. Nezinu – kalns, saule, gripas paliekas, absolūts enerģijas tukšums.

Lēnam atnācu līdz teltij, sazīmēju savu maisu, un domāju par kaut kā apēšanu, te pēkšņi Latviski mani sauc – Ērik! Hola amigos, Ivars, pilnīgi arī paslēdzies, teica ka tikko pagulējis iešot tālāk, bet esot lielais kalns arī viņu nokautējis. Mani, protams, kā tipisku Latvieti uzlādēja doma, ka arī kādam citam ir tik pat grūti kā man – super! Apsēdos viņa vietā uz matračiem, novilku ikru kompresijas, tas laikam man vēl vairāk mudina uz krampjiem, jo pēc tam bija labāk. Aizgāju pēc makaroniem, apelsīniem, coca colas, sālsūdens, parastā ūdens un apsēdos atpūtai. Nedaudz mēģināju atbrīvot muskuļus, pastiept kājas. Atvēru maisiņu – tur stāv želejas un batoniņi, šajā brīdī atēru savu skrējiena somu, izņēmu vēl tādus un saliku atpakaļ maisā – lai sūta uz finišu, šitos iekša vairs dabūt nevarēju paņēmu tikai “snickers” batoniņu tālākam pārgājienam. Paēdu makaronus, atradu nomaldījušos magnija ampulu, laiks gāja uz priekšu. Konstatēju ka mobilajam nav zonas, lai padotu ziņu uz mājām, ka lai arī iemeties “iztukšītis”, bet kopumā viss kārtībā. Atpūtos aptuveni 45 minūtes, pēdējās 10 domāju iet, vai pagaidīt Emīlu (apdzinu viņu Terorā, pirms kalniem), un soļot kopā līdz galam. Izlēmu – ka nav variantu – jāiet – vēl kādas 8-9h un cerams, ka būšu galā.

Iedzēru vienu no savām divām līdzpaņemtajām ibumetīna tabletēm, lai pēdas nesāp. Visi kas pameta “nometni” bija lēni, stīvi un nevienu neredzēju skrienam, gāju kopā ar čali no Francijas, aprunājāmies, viņš teica, ka mēģināšot paskriet, es novēlēju veiksmi, un teicu ka šito kalnu vēl “atpūtīšos” bet tad jau tikai jāskrien lejā līdz pašam finišam – easy, abi cik bija spēki pasmīnējam un turpinājām ceļu. Bija ap 39-40km, priekšā pati spice līdz Pico de la Nieves, nežēlīgi stāvs kāpums, kurā mani apdzina katrs kas vēlējās, bet es spītīgi gāju uz priekšu, zem zariem bija manāms sniegs, man bija pārliecība, ka ar nūjām noteikti ir 10x vieglāk nekā bez, bet distance bija attāluma ziņa pusē. Sasniedzu virsotni un “pirmo maratonu” pēc 9h kopš starta (otra puse bija 5h20 min), līdz finišam palicis “otrs maratons”, “nočekojos” punktā, “atradu”zonu, piezvanīju Madarai pateikt, ka viss kārtībā un došos finišēt, nobildējos augstākajā punktā 1940m vjl.

Tajā brīdī, nezinu kas notika, varētu teikt ka pārdzimu kā fēnikss (šajā brīdī domāju ka biju ap 400 vietu, jo mani vēl daži apdzina kamēr runāju pa telefonu, bildējos), bet patiesībā pēc visas rāpšanās sāku vienkārši skriet, bija patīkams apvidus, viegla trase, kāju vietā man bija akmeņi, bet iegāju ritmā, pie sevis dungoju kaut ko, un devos nesaspringtam plūdumam lejā pa kalnu, rādot citiem kā tas ir jādara. Pulkstenis rādija ap 145hr/min. Temps ap 6-6:30min/km un dzinu cilvēkus vienu pēc otra, katra apdzīšana fiziski un emocionāli uzlādēja. Finišs vairs nelikās tik tālu. Pēc kādām 40-45 min, bija zīme finišs – 35km, un pirmo reizi ieraudzīju pilsētu un okeānu – tālu, bet redzami. Nobildējos, protams, un devos un nakmo čekpointu – Tunte. Šeit biju pacēlies uz 341 vietu. Vēl priekša divi kalni viens 10x siguldnieks, otrs tikai 5-6x. Uzēdu apelsīnus, uzpildījos, bet lieki laiku netērēju, bija jāturpina uzņemtais ritms, pirms kalna iešāvu pirmo Energy Shotu ar kofeīnu, un šo kalnu ne tikai ātri kāpu, bet vietām arī skrēju.

Cilvēkus dzinu vienu pēc otra neviens man nesastādīja konkurenci. Atkal nonācu virsotnē, kura bija diezgan augsta beigās, bet sākās patīkamā daļa – noskrējiens. Serpentīna cilpās pa akmeņiem turpināju uzņemto soli un pa diezgan skaistu ieleju, konstatēju ka ap 11 stundu, esmu sācis ar sevi aprunāties, bet bija jau manāma pozitīva noskaņa. Skrienot garām cilvēkiem dungoju hop-hop-hop un galvā kā ar joisticku izvēlējos uz kuriem akmeņiem tiek likts solis. Ieraudzīju priekša Ayagaures, likās ka finišs jau klāt, bet patiesībā vēl priekšā 25 km. Šie skaitļi visi likās relatīvi, bet kaut kur galvā sākās ciņa ar sauli, sapratu ka no tumsas neizmukt. Pārliecinoši tuvojos pēdējam nopietnajam uzpildes punktam (biju ticis jau 290 vietā), tuvojās krēsla. Plānā bija apelsīni, izņemt lukturi, no kāda palūgt Magniju, bet to tā arī nedabūju.

Sākās pēdējais kalns, un tad pēc Edija teikta pa taku līdz finišam, lai arī pēc navigācijas likās ka jāskrien pa kalnu upes gultni. Domās pat bija ideja par rezultātu ap 14h, bet bija vēl kārtīgi jāskrien. Sāku ātrā solī kāpt kalnā ~ 9min/km, turpināju iet garām cilvēkiem, kalnu paņēmu pārliecinoši, un sāku izmantot dubultā orietntešanās priekšrocības – noskrējieni pa akmeņiem un Jukolas tumsas pieredze. Tiesa vilšanās bija sasniezot gultni – no solītās takas, bija **** **** un ***** akmeņu izgāztuves tipa krāvums, pa kuru nācās klunkurēt tumsā. Tiesa citiem gāja daudz grūtāk, vieglatētiem te nebija ko darīt. Turpināju vienu pēc otra “apēst dalībniekus” bet pēdējie kilometri gāja ļoti lēnām, pilsētu ka nevarēja, tā nevarēja redzēt, beidzot bija zime 10km līdz finišam, galvā sajūta ka finišs tepat, bet stundas skrējiens tomēr vēl priekša. Šajā posmā man “astē iesēdās” viens spānis, kurš bija pārsteigts ko es te daru, ka man jau sen bija jābūt finišā. Teica ka sekos pa manām pēdām, jo viņš neredzot kur te var vispār skriet. Teicu ka droši, tomēr 25 gadi pieredze skrienot apvidū tā kā redzu, kur var likt soli. Tad izstāstīju ka mani nokautēja lielais kalns, un ka Latvijā tam nevar satrenēties, jo mums lielākais kāpums ir 60-70m, viņš to tā arī līdz galam nevarēja saprast.

Kilometri joprojām vilkās bet sajūtas bija tuvu vienaldzīgas, bija tikai jāstrādā kā lokomotīvei – ritmā un uz priekšu. Beidzot ieraudzīju gaismu, pilsētu, finišs 5km ieskrēju lielās upes gultnē, pēdējā uzpildīšanās 4 km pirms finiša, ielēju pudelītē 300g coca colas, tiesa bez Ruma, bet zināju ka finišs ir mans. Šajā brīdī biju pacēlies līdz 256 vietai savā distancē, pa ietvi vietējie man izrādīja labu konkurenci, bet kā distanci nometa atkal upes gultnē, kurā jāskrien tehniskāk, visi palika kā stāvoši. Izskrēju pēdējā taisnē, no kuras pirms mača taisīju bildi un devos pretim finišam. Zīme 1 km, atskatījos aiz muguras, it kā tuvojas 2-3 skrējēji, pieliku vēl soli, bet lai arī pats varēju ieslēgt arī 5 un 6 ātrumu, mani kājas muskuļi tam nebija gatavi un pie uzrāviena draudēja saraut krampjus, tomēr ar šo visu pietika. Finiša līkums, fani, skatītāji aplaudēja, finišs bija klāt. JĀ! Tas tika izdarīts. Caur grūtībām, “nomiršanu”, atdzimšanu, ciņu ar sevi – tas tika izdarīts un atbilstoši izvirzītajam mērķim sev..

3. Daļa – atziņas 

Pirmā atziņa – ka tomēr viss kas liekas grūts, liels un neiespējams ir paveicams, ja to sadala mazos gabaliņos tad lietas būtībā ir vienkāršākas un vieglākas un izdarāms. “How do You eat elephant? One piece at a time”
Lai arī distancē rodas jautājums – kāpēc šis viss ir vajadzīgs, tad finiša gandarījums un cilvēka īpašība jau paveiktās lietas pavērs patīkamā gaismā dod labu enerģijas lādiņu un galu galā – “what does not kill you, makes you stronger”.

Uzdāviniet saviem draugiem un paziņām dzīves piedzīvojumu, tas noteikti paliks labā atmiņā un iespējams būs arī dzīves labs pagrieziena punkts, man te pat apkārt ir daži labi piemēri.

Lai šis mans un Edija skrējiens strādā kā iedvesma citiem izdarīt ko labu, traku ārpus ikdienas komforta robežām.
Skaidrs, ka nu jau esmu esmu labāks treneris kā izpildītājs.

Bloga ieraksts publicēts no Ērika Lebedoka Facebook plūsmas.