Trans Gran Canaria 2017. Kas svarīgāks: mērķis vai ceļš uz to…?

Skriešana… jā, šis būs stāsts par skriešanu, bet, manuprāt, nedaudz citādāks, jo parasti stāsti ir par kulminācijas procesu, kur esam uz starta līnijas un izklāstām savas emocijas, kā mums ir gājis un ko esam sasnieguši. Šis stāsts būs nedaudz citādāks, jo galvenā vērtība būs tieši ceļā uz šo kulmināciju (jeb sacensību startu), kura, atskanot starta mūzikai un dažādu cilvēku čaloņai un saucieniem “Ariva, ariva”, pavadīs piedzīvojumu meklētājus nakts tumsā 24.02.2017. Bet vispirms…

Ja atmiņa neviļ, viss sākās 2015. gada ziemā, biju nesen ticis prom no darba, oficiāli biju bezdarbnieka statusā un nu jau jutos kā cilvēks uz brīvām kājām. Nebiju tā juties iepriekšējos piecus gadus, jo šie gadi ritēja maz slimojot, gandrīz bez atvaļinājumiem, ar treniņiem, bet galvenokārt tendēti uz izaugsmi profesionālajā jomā, kur, manuprāt, tika arī sasniegts augstākais punkts. Bet, vai šis punkts bija tā vērts vai nē, tas jau, protams, ir cits jautājums.

Ir ziema, esmu brīvs, saprotu, ka varu nodoties skriešanai, vairs nekādu atrunu, ka nav laika utt. Decembris paiet ar noskrietiem 24 km, esmu, tā teikt, paņēmis atpūtas mēnesi, vismaz tā es sev mēģinu ieskaidrot. Uzkāpju uz svariem; par laimi, nekas nav mainījies, un pieticīgā vasaras forma ir vēl tepat, šis gads būs pagājis bez krasām izmaiņām.

Janvāris, 2016. gads: mērķis šogad ir noskriet Rīga – Valmiera, 107 km ultramaratonu, taču problēma tāda, ka reģistrācija jau bija decembrī, un kaut kādā mistiskā veidā šim pasākumam vietas tika izķertas vienas nakts laikā. Neatceros, kā tas nāca, bet padzirdēju skrējēju aprindās, ka Miks Vilsons (Maikijs), iespējams, varētu neskriet un atdot savu vietu man.

Vēlāk arī vienojamies ar Maikiju, ka šogad nodošu sveicienu Sīmanim no viņa. Lai šis gads būtu labāks kā iepriekšējais, vajadzētu veikt uzlabojumus savos treniņos. Komandas biedri  (Dainis un Kristaps) no VSK Noskrien Rieksti iesaka meklēt laimi pie Andra Ronimoisa. Savā prātā ir grūti iztēloties, ka es šim džentlmenim jautāšu: “paklau, vai tu varētu man sniegt kādu padomu?”, bet nu saprotu, ja nejautāšu, tad arī nezināšu. Domāts, darīts.

Andris iesaka vadlīnijas, kā būtu pareizi veidot treniņus, un tā arī paiet laiks līdz Rīga – Valmiera skrējienam. Reizi nedēļā izskrienam kopīgu tempa treniņu, kur katru nedēļu uzlabojas rezultāti, respektīvi, spēju noteiktu ātrumu, skriet arvien tālāk un tālāk. Izrādās, iepriekšējos gadus neesmu sekojis līdzi elpošanai, ko, protams, man ir teikuši speciālisti arī sporta laboratorijā, bet nu neesmu ieklausījies līdz šim, taču Andris spēj likt ieklausīties.

Pienāk skrējiens Rīga – Valmiera (107 km), noskrienu šo skrējienu diezgan labi, mērķis noskriet zem 12h tiek izpildīts, noskrienu 11h 46min. Šo nakti pavadu dialogā ar sevi un, protams, ik pa laikam redzu divas sejas, kuras mani atbalsta – Andris Ronimoiss un Uldis Raipalis. Pēc finiša esmu priecīgs, ka noskriets, un lepni paziņoju Andrim, ka šoreiz viss ir bijis superīgi ar uztura uzņemšanu distances garumā, uz ko saņemu aukstu dušu no Andra, ka īsti nesaprotot mana apgalvojuma pareizību, jo visa ultramaratona laikā es esmu apēdis tikai pāris banānus un sāli, kas man liek aizdomāties, ka… nu jā, laikam jau taisnība, noskriešana bija diezgan laba sagadīšanās, ka viss beidzās labi. Neskatoties uz to, rezultāts uzlabots par gandrīz 2,5h.

Taču, jo vairāk saņemu komentārus no Andra, saprotu, ka esmu pieradis darīt daudz ko ļoti nepareizi, un man tiešām būtu nepieciešams treneris, kurš varētu mani izmācīt, lai nekāpju uz vecajiem grābekļiem.

Pēc Rīga – Valmiera uzrunāju Andri vēlreiz, taču šoreiz jau ar domu, ka vēlos pie viņa trenēties, un viņa Kanāriju skrējiens februārī mani ir tiešām iedvesmojis, un es tiešām arī gribētu ko tādu noskriet. Andris ir ļoti pretimnākošs un liek noprast, lai kaut ko sasniegtu, būs jāstrādā smagi, taču tas arī nesīs augļus. Protams, izrunājam sezonas mērķus, kā arī aizskaram Kanāriju tēmu, runājam, ka, tā kā sacensības nav vieglas, prātīgi būtu startēt 83 km distancē un atlikušo gadu varētu veltīt tam, ka Stirnu bukos, kā arī pārējās distancēs iemācīties neizšaut pulveri pašā sākumā, taču prātīgi skriet un ieklausīties savā ķermenī, lai visi spēki tiek sadalīti sacensību garumā. Prasu Andrim: “kā tu domā, vai šī distance varētu būt pa spēkam man?”, uz ko saņemu: “ja trenēsies, tad jau būs rezultāti!”

Tā mūsu sadarbība ilgst jau kādus mēnešus, līdz pienāk jūlijs. Jūlijā var reģistrēties Kanāriju skrējienam. Pirms reģistrējos, protams, pakonsultējos ar pārējiem man pazīstamajiem skrējējiem, cik tad skriešot utt. Neatminos, vai facebook vai pa telefonu uzrunāju Daci Veipu (Ultralapsa), saku ar prieku uz lūpām, ka, redz, 2017. gadā es skriešu Kanārijās, uz ko viņa man jautā, kuru tad es distanci ņemšot un tad piebilst, ka tur jau tikai viena distance esot. Uz šādu piezīmi es reaģēju ar neizpratni, saku, bet tur taču ir arī 83 km distance, uz ko saņemu paskaidrojumu, ka trase taču esot viena un šis ir TRANS GRAN CANARIA, kas nozīmē pāri Kanārijām. Pēc šīs sarunas manā prātā ir iesēta doma, kuru nespēju aizmirst, un man visu laiku jādomā: varbūt 125km…?

Zinu, ka treneris nebūs priecīgs, taču uzrunāju viņu un saku: “paklau, es parunāju ar Lapsu, un viņa saka, ka Kanārijās esot tikai viena distance, un 83 km vien nieks esot, jo nebūšot visa sajūtu gamma… un ko lai dara? Prasu Andrim: “paklau, kā tu domā, tīri teorētiski vai būtu iespējams man noskriet šo distanci, turklāt ne tikai noskriet, bet to izdarīt zem 24h, jo es tiešām neticu, ka spēšu 30h skriet…?”

Andris aizdomājas, stāsta dažādus piemērus un tad secinām, ka tas man būtu pārbaudījums, bet nu tas man būtu iespējams. Protams jātrenējas, jānomet vēl liekais svars; man par labu nospēlē arī aizvadītās sacensības Polijā, kurās bijām kopā ar Andri, kur 46km distanci ar 2250+ metriem veicu 6h 25 minūtēs. Šos skrējienu arī ieteica Andris, lai saprastu, vai man patīk kalnaini skrējieni, kuros ir kāpumi. Veicot šo skrējienu, sapratu, ka kalnu maratoni ir skrējieni, kas man patīk.

14.07.16.  – 150 EUR tiek pārskaitīti sacensību dalībai, saprotu – nu būs jātrenējas.

Atlikušo gadu turpinām strādāt pie tehniskām lietām, pie lietām, kas man būtu jāņem vērā un jāuzlabo, kā arī vingrojam 2x nedēļā kopā ar Supervaroņu treniņiem.  Ar Andri daudz diskutējam par atklāsmēm treniņu procesos, kā arī ļoti daudz saņemu morālu atbalstu, tā teikt, jūtu, ka treneris sakārto manas domas un prātu, lai spētu labāk trenēties.

Treniņu procesā, protams, ir brīži, kad ir grūti piecelties, lai izskrietu no rītiem, vai arī grūti vakaros saņemties, taču saprotu, ka atkāpšanās ceļa nav. Tas pats ar ēšanu: kopš trenējos ar Andri, ļoti sekoju, lai uzturs būtu sabalansēts un nebūtu kā iepriekšējos gadus, kad ziemā ir uzēsti n-tie kg un līdz vasarai ir atkal jādzen nost, un tad atkal ziemā tie atgriežas. Ar Andri esam vienojušies, ka rezultāti mūsu sadarbībai nāks lēnām, bet nu galvenais visu darīt pareizi un ielikt pareizus pamatus. Visa sezona paiet, uzlabojot sacensību startu kvalitāti un samazinot kvantitāti, respektīvi, vairs neskrienu pašas garākās distances, kurās var pieteikties, bet nu daudzas izvēles tiek izdarītas ar prātu, un mērķis ir pēc iespējas kvalitatīvāk noskriet katras sacensības un iegūt atziņas, mācības, kuras varētu noderēt arī Kanārijās. Ar katru mēnesi nāk jaunas atklāsmes, un katru reizi, kad liekas, ka ir daudz kas saprasts, atveras plašs spektrs nezināmu lietu, kuras tiešām agrāk nelikās aktuālas….

2017.gads 20.februāris. Lidmašīna, kura izlidojusi no Berlīnes, lēnām piezemējas Gran Canaria lidostā, kā mazs bērns esmu pielipis pie loga, jo tur ir TĀDI kalni, kuri pat sapnī nav rādījušies, un jau skrien skudriņas pār muguru, nu tik būs.

Veiksmīgā ceļā esam tikuši līdz gala mērķim, pilsētai, kurā dzīvosim atlikušo laiku, kamēr uzturēsimies uz salas – Galdārai.

Andris piedāvā izskriet kopīgu treniņu, paskatos uz kreisās kājas ahileju, kurš mani ir mocījis pēdējās nedēļas kopš skrējiena Rīga – Biksti, un iepriekšējā nedēļa ir aizvadīta tikai uz velo. Vienojamies, ja būs nepatīkamas sajūtas, tad došos atpakaļ mājās. Sākas skrējiens, saprotu, ka ahilejs ir jūtams, taču nav tik traki, kā pirms nedēļas, kad pārtraucu skriešanu. Jūtos atkal kā norāvies no ķēdes, skrienam pa šaurajām Galdāras ieliņām, skatos pulkstenī, pulss lēnām kāpj, arī augstuma metri kāpj, Andris blakus izskatās diezgan recovery režīmā, tad nu paapļojam kādu laiku un pieņemam lēmumu virzīties pāri šosejai, kur mūs ir uzrunājis kalns ar gaismiņām, taču sākotnēji norunājam, ka aizskriesim apskatīties, kāds ir īsākais ceļš, lai pie šī kalna nonāktu, taču, saprotams, kalnā jau neskriesim.

15 minūtes vēlāk attopos, ka ir jau veikti kopumā 8 km no mājvietas un jau 350 augstuma metri, esmu jau pārgājis kāpšanā kādu laiku, un Andris ir pazudis no apvāršņa. Saprotams, ka āķis lūpā, un šis ir devies iekarot virsotni, kura it kā esot apmēram 600 m virs jūras līmeņa. Mirklis un redzu pretimskrienošo Andri, lejup skrienam pa to pašu serpentīnu, kas veda augšup. Andris paskatās uz manu soli lejup un dod manīt, ka ar šādu soli es Kanārijas nenoskriešu 24h un ka pa šīm 4 dienām līdz startam ir nopietni jāpiedomā par noskrējieniem. It kā attaisnojos, ka saudzēju ahileju, bet arī apzinos, ka tās ir atrunas, un viņam ir taisnība. Atgriežamies mājvietā un izrunājam, ka rīt ar gaismu vajadzētu celties un doties uz starta kalnu, kurš ir 15 km no mūsu pašreizējās lokācijas vietas. Nakts miers…

21.februāris. Pamostamies diezgan agri, paēdam brokastis, Andris jau ir paspējis izskriet rīta treniņu, ejam pēc mašīnas, lai dotos uz Agaeti, kur it kā uzskriesim/uzkāpsim starta kalnu uz Tamadabu (lai pirmajā reizē es nenomaldītos, jo nav marķējuma, Andris ielādē trasi manā Garmin Fenix 2, kas man sākumā liekas lieki, taču vēlāk tas man noderēs). Izkāpjam starta kalna pakājē, Andris nosaka: ”re, kur, pa labi aiziet ceļš lejup uz startu”, kurš esot 1 km zemāk, sarunājam, ka katrs skrien savā tempā. Augšā Andris ieprovēšot kādus kilometrus pirmā noskrējiena, kas liekas loģiski, jo mans temps augšup varētu būt diezgan bēdīgs.

Startējam pulksteņus, paspēju vēl izmest kādu joku, un Andris zibenīgi pazūd pa sarkanajām, akmeņainajām trepēm kalna virzienā. Saprotu, ka jātaupa spēki, sāku ar kāpšanu un tā daru vairākums kāpumu gadījumā. Kur ir lēzenāks, tur skrienu, un pa taisnajiem un lejup gabaliem ļauju kājām mācīties vaļu. Ceļā uz augšu noskatos, ka skati apkārt ir neaprakstāmi, taču tagad jau nefočēšu, atpakaļceļā gan varētu. Uzmanīgi sekoju takām, taču 9 km garumā esmu paspējis 2x noiet no trases un noskriet kādu lieku kilometru, paldies Andrim, ka tomēr bija ielādēta karte, kura palīdzēja atgriezties trasē. Pienāku pie akmens pakāpieniem, kuri ir diezgan stāvi, nospriežu, ka kāds kilometrs ir palicis līdz augšai, tad nu jākāpj raiti, lai Andrim augšā nav jāsalst un jāgaida mani. Tad nu tā arī daru, pa ceļam satieku ārzemju tūristus, kuri nopēta manu apģērbu un prasa, kam tad es gatavojos. Pastāstu, ka piektdienas plkst. 23:00 sāksies starts TransGranCanaria, un ka veikšu 125 km zem 24h, par ko saņemu izbrīnu un veiksmes vēlējumus. Beidzot esmu uzkāpis augšā, skatos pulkstenī, liekas, ka pietrūkst kādi augstuma metri, taču par to nebēdāju, trase ir palikusi plakana, pretī skrien Andris, kurš informē, ka esot pavēsi un skrienam vien atpakaļ un tiekamies lejā. Redzu atkal Andri pazibam aiz stūra, taču ievēroju, ka viņš aizskrien pa citu taku, nekā es atnācu, tad nu saucu šo atpakaļ un viņš pasaka: “Paldies!” un atkal pazūd. Mežs tīts miglā, kur cauri grūti redzēt, un parādās vējš un lietus, saprotu, ka nu beidzot jāvelk ārā iegādātā Latvijas izlases lietus jaka, laiks notestēt. Skrienu lejup, nonāku atkal pie akmens kāpnēm, pa kurām ilgstoši biju kāpis augšup un saprotu, ka noskriet pa slapjiem akmeņiem būtu neprātība, lai gan saprotu, ka Andris droši vien nocilpoja lejup kā stirna. Tad nu lēnām steberēju lejup un ceru, ka Andris neņems ļoti pie sirds, ka mani nāksies pagaidīt, kas, protams, ir pašsaprotami, jo esmu daudz lēnāks par savu treneri. Tiklīdz tieku līdz pļavām, atkal neliedzu kājām vaļu un nesos no kalniem lejup un atkal augšup kā traks, jo saprotu, ka mani taču gaida. Nonākot pie mašīnas, saprotu, ka treneris nemaz nav sašutis un esmu tikai 30 min vēlāk atskrējis, kas man liekas diezgan ok, jo viens virziens ir ap 11 km, kas kopumā šodien dod 22 km un 1200 augstuma metrus. Kurš gan būtu domājis, ka vienā dienā savākt 1000m+ būs tik vienkārši?!

Atlikušo dienu pavadām, braukājot pa serpentīniem. Andris izrāda dažādus kontrolpunktus, kur es naktī no piektdienas uz sestdienu skriešot. Nedaudz pastaigājām, taču redzamība ir vāja, ko arī attaisno Andra izbāztā galva pa logu, filmējot miglu un skaļi saucot: “Ezīti, kur tu?” Tādās pozitīvās noskaņās paiet diena, reizēm kājas ir stipri virs galvas, un nabaga Toyota kauc, jo bez pirmā ātruma tik stāvās ieliņās nespējam uzbraukt. Protams, pie vainas arī navigācija, kura, nez kāpēc, ir izdomājusi, ka mēs esam rallija speciālisti un mums tīk tieši mazās ielas, nevis serpentīni. Nereti ir 90 un vairāk grādu pagriezieni, par ko ziņo Andris. Jūtos kā Kolins Makrejs un viņa stūrmanis… traucamies pa serpentīniem un sajūta, ka ļoti pat labi saprotamies… braucam, braucam… nemanāmi pienāk jau vakars un nogurums.

Vakarā ielaižos pasapņot, kā gan man varētu veikties piektdien. Kā izrādās, tas starta kalns nemaz nav tik traks, kā biju iztēlojies. Un ja starta kalns nav tik traks, tad jau vēl tikai 4 tādi kāpumi un es būšu EL GARAÑON. Izklausās diezgan pozitīvi, starta kalns arī šodien pievarēts testa režīmā ar daudz iešanu, 1h50minūtes. Vairs nespēju neko padomāt un aizmiegu.

22.februāris. Pamostos, jo kāds aiz durvīm nobļaujas, ka ir celšanās laiks, šodien iztikšu bez skriešanas, jo ahilejs ir jūtams, un vairāk to izaicināt negribētos. Izliekot kājas uz grīdas, saprotu, ka augšstilbi ir palikuši jutīgi, laikam vakar tomēr ir labi pastrādāts. Izeju no istabas, jautāju Andrim, kā šim veicas, un saprotu, ka neesmu vienīgais, kam ir sajūtas, ka vakar esam skrējuši, protams, mūsu tempi ir atšķirīgi un mans steberējiens ir vairāk kā kāpiens, bet tomēr es jutos labi pastrādājis. Šodien dosimies atbalstīt Daci Veipu un Laumu Čerņevsku viņu startam 265km ar kontrollaiku 101h. Pēc mirkļa jau sēžam mašīnā un traucamies par ātrgaitas šoseju. Par pārsteigumu, vietām Maspalomas (vieta, kur ir apmetušās VSK Noskrien Vāveres) ir izveidojušies dažādi sastrēgumi, kuri ik pa laikam pazūd, un kad mēģinām ar Andri izprast, kas bija noticies, sastrēguma vairs nav. Par laimi, esam diezgan laicīgi cēlušies (6:00) un liekas, ka nokavēt startu īsti mums nedraud, bet, lai nebūtu pārsteigumu, vietās, kur ir iespēja pabraukt ātrāk, to arī izmantojam.

Beidzot satiekam pazīstamas sejas, Inga Kāpiņa un Linda Beldava pamana mūs pie starta koridora. Skatāmies, ka pie starta arkas kopā ar pārējiem censoņiem stāv mūsu varonīgā Dace Veipa un Lauma Čerņevska. Caur mikrofonu tiek paziņoti skrējēju vārdi, un izsauktie iziet cauri arkai, lai nostātos starta koridorā. Atskan arī mūsu meiteņu vārdi, sajūtu starta satraukumu, taču nodomāju, es taču startēju piektdien. Atskan Kanāriju dziesma, kura uzkurina mūs visus pārējos, un šajā brīdī esmu gatavs jau startēt, bet nu atceros, ka vēl jāpaciešas. Mūsu meitenes aizskrien, atbalstām un novēlam labu ceļa vēju.

Inga ar Lindu uzaicina mūs uz kafiju, tādam piedāvājumam neatsakām. Nodomāju, ka būs vismaz izdevība pajautāt meitenēm par ekipējumu un kā viņas plāno veikt distanci. Ieturam kafijas pauzi, apskatām sacensību karti, izrunājam šo un to, tad nu Andris iesaka, ka mums nu būtu laiks doties, jo kamēr vēl diena, gribam aizbraukt uz El Garañon, aiziet līdz Roque Nublo un atpakaļ, lai pēc pēdējā lielā kāpuma būtu skaidrs, cik tālu ir jādodas līdz ēdināšanas punktam. Piedāvājam meitenēm pievienoties, kuras arī labprāt to izdara.

Tad nu diena paiet, izpētot šo posmu, un vakarā atkal noguruši dodamies pie miera, jo nākamajā dienā jābrauc uz lidostu, lai satiktu sieviņu un viņas tēti, kuri atbalstīs mūs starta naktī.

23.februāris. Lidosta. Sagaidām mūsu viesus, palūdzam mūs aizvest 17 km (Ayagaures) no finiša (Maspolomas) un lūdzam mūs sagaidīt pēc 2-3h Maspalomas.

Sajūtas diezgan interesantas, nekad nebiju domājis, ka tik svarīgi ir izstaigāt trases posmus, taču man patīk, jo Andris atsauc atmiņās pagājušo gadu, kā esot noskaņojies, kā esot gājis utt. Tad nu tādā veidā uzkāpjam kalnā, un atkal ir noskrējiens, kurā Andris piesaka man: te ir jāskrien, citādāk ar savu steberēšanu nekur tālu netikšu.

Cenšos katru piezīmi uztvert kā lietu, kas man ir jāatminas, un tā arī daru. Turpmākos kilometrus runājam par starta stratēģijām, cik ātri kāpsim starta kalnā utt. Es izsaku minējumu, ja treniņā esmu spējis veikt šo distanci 1h50min, tad nu sacensībās vajadzētu to izdarīt 1h30-1h40, protams, lai ir rezerve, jo izšaut visu pulveri pirmajā kalnā nav pašmērķis. Treneris teic, ka prātīga doma, un tad nu sarunu lokā esam tikuši līdz Maspalomas. Ieejam okeānā, nekad neesmu peldējies Atlantijas okeānā. Atminos, ka Andris kaut ko teica par lēkāšanu viļņos, taču īsti nebiju sapratis šo nodarbi. Taču neilgi pastāvot ūdenī, kas pirmajā brīdī liekas diezgan pavēss, sajūtu arī pirmos viļņus. Viļņi aug un aug, līdz mēs ar sievas tēvu un Andri kā mazi bērni lecam lielajos viļņos un ļaujamies, lai tie mūs met dažādākajos virzienos. Izprovēju taktiku, kad vienkārši palecos gaisā un gaidu sitienu. Vilnis to, protams, pamana, un saņemu sitienu pa kājām un attopos uz mutes ūdenī, taču vienīgais, ko spēju darīt, ir skaļi smieties, jo redzu, ka Andri šis kritiens ir uzjautrinājis. Tā nu paiet vakars bezrūpībā.

24.februāris. Pamostos, galva dulla, nevar saprast, alus nav dzerts, bet galva kā spainis. Esmu piecēlies pirmais, izeju gaitenī, saprotu, ka visi guļ. Lēnām sāku nest mantas uz lielo istabu, respektīvi, visu, ko plānoju izmantot sacensību naktī, lai varētu saprast, kas ir un kā nav. Pēc kāda laika arī pārējie ceļas, paēdam brokastis un tad kopīgi ar treneri piesēžam, lai saprastu, kas vēl jānopērk. Andris pamāca mani, kā sarēķināt nepieciešamos daudzumus sālim un želejām, tad nu cītīgi rēķinu. Nākamais ir izveidot sarakstu sev un atbalstošajam personālam, lai zinātu, cikos viņi mūs tur var gaidīt, arī te treneris parāda pāris vadlīnijas, kā varu uztaisīt plānu A, kurš ir mērķtiecīgs, izpildāms, bet tikai tad, ja zvaigznes ir pareizā stāvoklī; B – diezgan reāls mērķis, uz kuru vajadzētu tiekties, C – minimālais plāns, kurš būtu jāsasniedz. Kad tas ir izdarīts, veidojam kopīgu sarakstu, kuros punktos mūsu atbalsts būs un kas tieši mums būs nepieciešams.

Kad viss ir padarīts un ir skaidrs, kā vēl trūkst, kāpjam visi draudzīgi mašīnā un dodamies uz Dekatlonu, lai iepirktu želejas un citas vajadzīgās lietas. Pēc pāris stundām mēs tiekam atvesti mājās, mūsu atbalsta personāls dodas kalnos, lai izlūkotu, kur naktī būs mūs jāsagaida.  Es vēl izeju pa pilsētu cerībā atrast folija segu, kura Dekatlonā bija izpirkta sacensību dēļ, taču veiksme nav mans sabiedrotais, tad nu noziņoju sieviņai ar tēti, lai pa ceļam nopērk man segu. Protams apzinos, ka esmu “iegruzījis” cilvēkus, jo pats neesmu laicīgi par šo parūpējies, bet man šobrīd vajag atgulties, jo galva ir kā spainis. Atnāku mājās, izrullēju kājas ar jauniepirkto rulli, jo no mūsu pastaigām pa nedēļu vēl joprojām augšstilbi ir jūtami. Aizveru acis, ceru, kad pamodīšos, būšu pilns ar enerģiju, mans personāls būs atradis segu un šonakt mums viss izdosies; uz šīs nots aizmiegu.

Pēc nepilnām 2 stundām esmu pamodies, atveru acis, galva vairs nesāp, nolieku kājas pie zemes, augšstilbi ir kā no jauna piedzimuši, manī pulsē enerģija un sāku just starta uztraukumu. Atceros, ka pareizi, visi taču liek tajā FB bildes, nu labi, gribas jau man arī. Jo būs cilvēki, kas, iespējams, man sekos, lai gan zinu, ka tā būs maza saujiņa cilvēku, bet tomēr, kāds arī man sekos… Ielieku linku par sacensību sekošanas iespējām, šo linku aizņemos no sava trenera un ievietoju fotogrāfiju ar sevi un savu atribūtiku Facebook.

Kad esmu šo izdarījis, saprotu, ka starta uztraukums ir konkrēti sagriezis man vēderu un saprotu, ka līdz startam, šis nebūs pēdējais WC apmeklējums.

Ieturam vairākkārtīgi maltīti ar treneri, šovakar cieņā makaroni ar sieru, tiek sapakotas arī paralēli paciņas, kuras atstāt mūsu atbalsta personālam, lai kontrolpunktos nebūtu jāvelk želejas, bet būtu viss iepakots 1L paciņās, un tā tiktu novērstas kļūdas un nerastos lieks stress.

Laiks skrien, klausāmies ar Andri “Something Just Like This”, ko izpilda the Chainsmokers & Coldplay. Dziesma principā rotē uz riņķi, esam pozitīvi, norādes no Andra šovakar ir būt pozitīviem, iziet uz startu bez jebkādiem smagumiem uz pleciem un nevajadzīgi neuzpumpēt sevi pirms starta, jo skriesim taču ultramaratonu, un šeit ir jābūt mierā ar sevi visu distanci, šis nav sprints. Ik pa laikam paķircinām viens otru, iesmejam un jau esam apģērbušies un dodamies lejup uz mašīnu. Ceļš līdz startam paiet ātri, un jau soļojam lejup pa ielu uz startu. Jau pa gabalu redzam nemierīgus cilvēkus, kuri ir sastājušies ap barjerām, gar malu spraucamies starta koridoram garām, līdz nonākam pie koridora 19-23h. Izdomājam, ka būtu labi nofočēties, pārlienam pāri barjerām un izvelkam mūsu godājamo VSK NOSKRIEN RIEKSTI karogu un top bildes.

Esam kurtkās. Lēnām arī citi sāk nākt starta koridorā, un sākas starta disene, tad nu Andris atdod jaku atbalsta personālam un dodas uz pašu sākumu pie starta barjeras, es esmu nolēmis palikt šeit pat, jo plāns ir mēģināt noskriet kaut kur starp 22 un 24 stundām. Ja izdosies, varbūt kādu kapeiku ātrāk, bet, kā jau teica treneris, šodien mēs katrs cīnāmies ar sevi, nevis laiku vai citiem, šodien ir jāpārvar sevi un jātiek līdz galam.

Atskan TransGranCanaria himna, tā paceļ matus uz muguras, un iekšā ir modies kareivis. Protams, šis aforisms ir pārspīlēts, bet jūtos ļoti atbildīgi, un beidzot es esmu sapratis, ir sū*i, būs jāskrien 24h, es tiešām to darīšu… 15..14..13..5..3..2..1 un sākas.

Starta taisnē mēģinu skriet, cik kājas nes. Protams, vēroju savu pulsu un cenšos neuzdzīt to pārāk augstu, bet es skrienu, jo zinu, ka pie starta kalna būs pašauri un vēlāk nāksies nožēlot lēno steberēšanu. Kāpju pirmajā kāpumā, atceros, kā šo darīju otrdien. Sajūtas labas, jūtos pat pārāk labi. Pēc veiktām 45 minūtēm apēdu savu pirmo SIS želeju, saprotu, ka varu pielikt soli, un braši soļoju kalnā garām daudziem nūjotājiem. Pa taisnākiem gabaliem skrienu, lai maksimāli apdzītu visus priekšā ejošos, un tādā garā līdz pat augšai. Skatos augšup, tālumā pazib 2 lampiņas, kuras jau ir vairāk pa labi, kā pārējās, iedomājos, ja nu tas ir Andris, varbūt uzkliegt: “Latvija, Latvija”, bet šo muļķīgo domu atmetu, jo, ja neskaita cilvēkus, kas ir man apkārt, droši vien neviens tālāk to arī nedzirdētu. Nolaižu acis, skatos uz priekšu un turpinu kāpt.

Uzkāpjot kalna virsotnē, atceros Andra vārdus, ka šeit ir jāskrien, nekādas pastaigas. Tad nu apzinīgi skrienu un esmu nolēmis apstāties tikai kontrolpunktā. Apēdu savu otro želeju, jo precīzi jau nezinu, cik tālu būs kotrolpunkts, bet jūtu, ka enerģija noderēs. Šādi esmu nolēmis un sastādījis grafiku līdz pat distances beigām: katras 45 minūtes, neatkarīgi no laikapstākļiem, smaida klātbūtnes uz sejas vai jebkā cita, tiek apēsta 1 želeja un 1 mazā sāls paciņa.

1.kp Tamadaba. Ierodos diezgan braši, jūtu, ka gaiss šeit saldē, ar ātru roku norauju mugursomu no pleciem, izvelku svaigu kreklu, esošo novelku un paskatos apkārt, vai kāds nosodoši neskatās un izmetu, pa virsu uzvelku savu lietus jaku, uzlieku somu plecos, padzeros kolu no obligātajā ekipējumā iekļautās krūzītes, piepildu savas divas 0,5l Salomon pudelītes ar ūdeni un skrienu, cik varu, lai atrautos no pārējiem, kuri ir aizkavējušies kontrolpunktā.

Pirmais noskrējiens, sākumā ir tādi kā akmeņaini serpentīni, kur esmu spiests piestāt, jo džeki ar nūjām tur kaut ko baigi rūpīgi mēģina izdarīt, paskatos pulkstenī, ka šādā garā jau labi nebūs, taču turpinu šādā garā vēl kādu  brīdi, tad ataust atmiņā trenera teiktais, ka šitā steberējot es 24h jau līdz galam točna netikšu. Ieslēdzu spožāko režīmu lukturim un skatos, vai nemanīšu kādu līdera atstātu taku lejup, pa kuru varētu mēģināt šo bezpriģeli noskriet. Paiet vēl pāris minūtes un ieraugu taisnu taku lejup, kura ieved koku ieskautā mežā, pieklājīgi uzsaucu PASSO, PASSO, jo doma, ja nu tomēr šie kungi palaiž garām, es varētu arī pa to serpentīnu skriet, taču saprotu, ka neviens mani netaisās garām laist… Mirklis un es pazūdu lejup pa neceļiem. Kājas skrien lejup, saprotu, ka nedaudz bremzēju, saliecos pilnīgi uz priekšu un pēkšņi saprotu, ka beidzot es tiešām skrienu leju. Šis prieks pēc mirkļa pāriet panikā, jo kājas pēkšņi skrien tik ātri, ka jūtu – es vairs nekontrolēju noskrējienu un vienīgais veids, kā apstāšos, būs tad, kad beigsies noskrējiens. Šī sajūta ir vienreizēja un tai pat laikā arī biedējoša, bet kā treneris teica, noskrējieni ir jāmočī, un šajā brīdī saprotu, ka laikam man tīri labi sanāk.

2.kp Tirma, ļoti maz uzkavējos, piepildu atkal savas Salomon pudelītes, un šeit pielietoju savu 4 punktu sistēmu (izdomāta sistēma, skrienot lejup: katrā kontrolpunktā izmantot 4 punktus, respektīvi, jāapēd 4 lietas: 2 apelsīni un 2 banāni vai 1 apelsīns, 2 banāni un 1 kolas glāzīte jāizdzer). Ilgi neuzkavējies, skrienu tālāk, jo priekšā taču kāpums, un beidzot būs iespēja satikt savu atbalsta personālu.

Pa ceļam uz nākamo punktu paspēju nomaldīties, taču dzirdu no muguras saucienus, lai atgriežos, ir noskrieti lieki pārsimt metru, un prātā iezogas doma: “Edžiņ, kur tu esi atkal iepēries, 20km noskrieti, priekš kam tev vajag vēl 105, vēl tikpat, cik uz ceļā no Rīgas uz Valmieru, tev to vajag, varbūt izstāties un pabraukāt atbalstīt Andri…”. Hmm, diez kā iet Andrim?!, iedomājos, kā viņš skrien starp top čaļiem. Saprotu, ka arī es esmu šeit atbraucis nevis padoties, bet gan parādīt, ka Spidey arī var. Sākas kāpiens, un es jūtu, ka kājas joprojām ir diezgan svaigas, padomāju, kā tas nākas, bet nu saprotu, ka nav vērts iedziļināties, jo agri vai vēlu šis prieks beigsies, tāpēc ir jāturpina kāpt un jūtu, ka atkal starp cilvēkiem, kuri man ir apkārt, esmu diezgan veiklāks.

3.kp. Skrienu lejup pa kalnu, esmu izskrējis uz ceļa, kur jau esmu bijis, un pēc trenera stāstītā tūlīt būs čekpoints. Skrienu braši augšup, pa platu asfalta serpentīnu, garām noparkotām mašīnām, skatos, ka vienā mašīnā sēž mans atbalsta personāls. Laikam vēl nav mani gaidījuši, māju ar roku, un uz otro uzaicinājumu mana sieviņa mani ir atpazinusi un steidzas man palīgā. Saprotu, ka izskatos diezgan labi, jo uz jautājumu, kā jūtos un vai šis pasākums ir ceļams, atbildu ar stingru, apstiprinošu “Jā!”. Palūdzu šo un to man sagatavot, apjautājos, kā iet Andrim, šis esot bijis sākumā pat otrais, man paskaidro, ka šis iet pēc grafika A, un tad nu saprotu, ka šodien būs jācīnās arī man, jo esam abi atbraukuši skriet.

Ieeju uz 3-5 minūtēm kontrolpunkta mājiņā, piepildu traukus, uzēdu savus iedomu 4 punktus, iznāku ārā, atsveicinos un sarunājam tikties nākamajā punktā, vien noprasu, kā man veicas, un man atbild, ka es eju precīzi pēc B grafika (5h55 min), šeit esmu pēc 5h 48minūtēm. Dodos tālāk. Zinu, ka satikšu savu atbalsta personālu pēc 10 km, un pēc tam viņi jau dosies pretī sagaidīt Andri El Garañon, un nākamreiz tiksimies pēc diezgan pailga laika. Šie 10 km izrādās diezgan dubļaini, un noskrējieni ir vairāk kā noslīdējieni, un ķeršanās pie koku zariem, kaktusiem un visādiem citādiem ķēmiem, lai nenorautu uz mutes, šeit es nokrītu pirmo, bet ne pēdējo reizi.

4. kp. Prieks, ka esmu atkal sagaidīts, somā tiek ielikts svaigs krekls, un saņemu paciņu ar želejām. Neko vairāk no šī kontrolpunkta neatceros, tik zinu, ka, noejot kontrolpunkta mājiņā, ieraugu daudzus skrējējus, kuri startēs pēc mazliet vairāk kā pusstundas, līdz ar to ilgi neuzkavējos, apēdu savus 4 punktus, piepildu traukus un dodos tālāk. Izejot ārā no kontrolpunkta, esmu nedaudz apjucis, mans atbalsta personāls vēl kaut ko ar mani runā, grib kaut ko palīdzēt, bet sacensību organizatori palūdz viņus paiet malā, jo šeit vairs nav pieļaujama palīdzība. Dodos tālāk.

Pa ceļam uz nākamo punktu pamanos arī noskriet 1 km lieki, bet, par laimi, izrādās, ka tāds neesmu es vienīgais un tādu gudro ir vēl. Seko kāpums, kurš ir diezgan stāvs, un joprojām jūtos izcili, kājas ir svaigas, nekas nesāp, turpinu stumt māgā savas želejas un saprotu, ka drīz jau būs pusceļš, ja ne kilometru ziņā, tad nu augstummetru ziņā noteikti.

5.kp. Arī šeit es ilgi neuzkavējos, uzpildu traukus, apēdu savus punktus un dodos tālāk, jo gribas pievarēt priekšpēdējo lielo kāpienu, un tad jau lielās šausmas būs galā un vairs nebūs jātaupās, varēšu skriet. Pagaidām nedaudz pietaupos, jo ir dzirdēti stāsti, ka ceļā uz El Garañon cilvēkiem iestājoties ultras siena, un man gribētos šo sienu nesastapt. Pārvelku maiku un braši soļoju/skrienu augšup uz Arinez.

Tuvojoties nākamajam kontrolpunktam, izdomāju palūkoties lejup, cik tad daudz ir vēl ar zilajiem numuriem (125km veicēji), un saprotu, ka neredzu nevienu. Cik redzu, ir tikai zaļie numuri, un pazīstama seja, nodomāju pie sevis, kas tā par seju? Pēkšņi saprotu, tas taču Rimants! Saucu lejup: “Rimant, kā ir?” Saņemu pozitīvu atbildi, un ir jūtams prieks, domāju, ka esmu pārsteidzis Rimantu.

6.kp. Sāku pildīt traukus un pie manis pienāk pats Stirnu buka šefs un paprasa, lai uztaisām selfiju. Es nodomāju, diena nevar būt vēl labāka. Kamēr vēl lūkoju, ko ielikt mutē, Rimants aizskrien, sajūtu, ka šeit ir baigais vēsums, uzvelku atkal lietus jaku, jo citādāk nosalšu. Turpinu skriet.

7.kp Tejeda. Šajā brīdi satieku savu atbalsta personālu, taču esmu pārsalis, prasu pēc savas bītlenes, uzvelku to un pa virsu tai atpakaļ lietus jaku, sajūtas patīkamas, noskatos apkārt, kur pie velna ir dzeršanas punkts, man taču ir palikusi tikai nepilna 0,5l ūdens pudelīte, un ar šo nekādi nepietiks, lai uzkāptu El Garañon. Nodomāju, kaut kas nav riktīgi, bet nu atvados no sava personāla un skrienu tālāk. Šajā uztraukumā neesmu nosekojis, vai ielikts svaigs krekls un želeju paciņa somā, bet šajā mirklī vēl par to neesmu aizdomājies, tikai skrienu, mēģinu noķert skrējējus priekšā, lai paprasītu, kur ir dzeršanas punkts. Kad ir kāds brīdis paskriets, un apdzītie ir tikai zaļie numuri (83km veicēji, kuri runā skaidrā spāņu valodā un no english), saprotu, ka mani var sagaidīt skarbs kāpiens bez dzeramā.  Turpinu skriet un kreisajā pusē redzu puisi ar skeneri, viņš paņem manu laiku, un es šim noprasu, kur ir dzeršanas punkts, un viņš norāda lejup un saka, 2 km. Saprotu, ka tomēr viss ir labi un ar priecīgu prātu iztukšoju atlikušo ūdeni un nesos lejup, jo gribu pēc iespējas ātrāk papildināt pudelītes un pirms iestājusies ultras siena, uzkāpt tajā El Garañon.

7.kp – Īstais kontrolpunkts. Atveru somu, saprotu, ka želejas tomēr šajā jezgā esmu aizmirsis un kreklu ar. Esmu apkalpots pirms kontrolpunkta, bet vienīgais, ko esmu saņēmis, ir uzmundrinājumi, un esmu atdevis savu slapjo maiku, tīri tehniski it kā nekādu labumu neesmu guvis. Tad nu cenšos par to nedomāt, taču radusies ir jauna problēma. Sarēkinot želejas kabatās, saprotu, ka nepietiks ar šo, lai uzkāptu El Garañon. Šajā punktā piestumju pilnas kabatas ar apelsīnu gabaliņiem un banāniem, jo tā es tikšu līdz El Garañon, un želejas pataupīšu skrējienam lejup.

Sāku skriet prom no kontrolpunkta, izvelku telefonu, atveru Facebook, skatos – ziņu nav, nedaudz saskumstu, bet tad ieraugu, ka arī internets šeit netiek uztverts. Mierinu sevi ar domu, ka gan jau augšā! Tālumā dzirdu sitam bungas, uzjundī atmiņas no Bikstiem, un esmu atkal aizdedzies un saprotu, ka gribu maksimāli ātri tikt kalnā, lai varētu uzēst makaronus. Kāpju, daudzi šeit ģērbjas nost, jo ir karsti, taču man ir vēsi un baika ar jaku mani tā kā notur rāmjos, lai nav ne karsti, ne galīgi vēsi. Braši kustinu rokas un kājas, skatos – uz viena pakāpiena sāls paciņa. Zinu, ka šādas paciņas šodien lieto tikai 2 cilvēki. Un tā kā es šeit neesmu bijis, tā noteikti ir Andra paciņa! Tas man dod vēl spēku un saprotu, ka treneris te ir bijis. Iztēlojos, kā viņš raiti kāpj augšup, pasmaidu un jau esmu nosoļojis pusi no redzētajiem cilvēkiem, un jo augstāk kāpju, jo vairāki apsēžas uz akmeņiem. Uzmundrinoši saku, “Let’s go, food is not so far away!”, lai gan zinu, ka vēl kādi 4-5 km būs jāskrien. Esmu uzkāpis kalnā un saprotu, ka ultras siena mani nav sasniegusi. Jūtos diezgan svaigs, sāku skriet, atminos šīs ainas, kā treniņā ar Andri šo soļojām. Dodos virzienā pie Roque Nublo, esmu uz platformas, jūtu, ka ūdens krājumi tomēr jau gandrīz ir izsīkuši, taču zinu, ka no šī akmens līdz ēdināšanas punktam vēl 3,5km. Palūdzu vienam skrējējam, vai nevar aizlienēt nedaudz ūdens, uz ko viņš smaidīdams pielej man pilnu 0,5l pudelīti. Tagad saprotu, ka līdz punktam tikšu sveikā. Skrienu lejup, taču jūtu, ka augšstilbi nedaudz īd, nesaprotu šajā brīdī, kas ir šī brīnumainā sajūta, bet tā nevarētu būt kaut kas labs. Tomēr ignorēju un skrienu, jo makaroni mani taču gaida.

8.kp. Ierodos šeit ar 30 minūšu handikapu, lai finišētu 22h, jūtos diezgan labi. Piepildu pudelītes, paņemu makaronus, apsēžos ēnā un ēdu. Jūtu,  ka esmu tomēr arī saguris, lai gan līdz šim brīdim neesmu izjutis nevienu noguruma pazīmi. Štukoju prātā, ka vēl nedaudz jāsaņemas, uzkāpšu Pico un tad jau lejup skriešu kā sākumā, un, kas zina, varbūt spēju arī kādu kapeiku zem 22h paskriet. Esmu paēdis, sāku skriet, nedaudz stīvums, taču ieskrienos un stāvu Pico De Las Nieves pakājē. Sāku kāpt, izmantoju trenera taktiku, palasu ziņas, kuras mani pozitīvi uzlādē, ielieku telefonu priekškabatā un, sakodis zobus, sāku kāpt augšup kā robots. Nedaudz jūtu, ka sāk dedzināt augšstilbus, piestāju sāniski pie koka, paskatos lejup: joprojām zilo numuru nav, visi, kas bija, vēl gardu muti ēd makaronus kontrolpunktā. Nosmaidu un turpinu kāpt. Zinu, ka šis tūlīt beigsies un būšu pašā augšā. Un tad iztēlojos sevi, raiti skrienot lejup un tuvojoties finišam, un turot aiz muguras Latvijas karogu, ļauties emocijām.

Pico de las Nieves jeb breaking point. Šeit tiek paņemts mans čipa laiks, nostājos uz lejup ejošas takas malas, saliecos uz priekšu un jūtu, kā lidošu lejup, un kur nu brīnies, kur ne, tomēr arī lidoju, bet ne tādā izpratnē kā biju iedomājies, pirmā domā, kā tas varēja notikt, aizmigu?? Cilvēki no šīs čipa ņemšanas vietas tik noskatās un satraukti jautā, vai viss kārtībā, es šiem saku, jā, jā, nav problēmu, tik kaut ko aizdomājos. Tad nu mēģinu atkal skriet lejup un saprotu, ka kaut kas nav riktīgi, jo kājas neceļas. Sajūta, ka augšstilbi ir piedzīti, un kājas kā no koka. Sāku domāt, ka kaut kas galvā vai kā. Iedzeru ibumetīnu ar domu, ka, iespējams, šis būs risinājums, turpinu tālāk soļot, līdz saprotu, ka arī īsti pasoļot nevaru, kaut kas ir noticis tāds, ka manas kājas nav lietojamas, kāpt lejā ir sāpīgi, par skriešanu arī pa taisnu gabalu varu aizmirst. Ir iestājusies panika. Pirmais cilvēks, kam zvanu ir Andris, jo saprotu, ka viņam jābūt jau finišā, un viņš būtu īstais cilvēks, kurš spēs pateikt, kas notiek. Vai tiešām man šīs sacensības ir beigušās, jo tik labi taču gāja. Esmu paspējis jau piezvanīt 5x, esmu paspējis arī piezvanīt pāris reižu sievai un saprotu, ka neviens nav sazvanāms un esmu palicis “Pilnīgi viens”. Cilvēki arī neskrien garām, nopētu karti, zinu, ka Tuntē mani gaidīs, un pēc grafika man tur vajadzētu ierasties no 17h 44 – 19h 12 min kopš starta, teorētiski nieka 10km lejup, bet nu skrienot tas būtu diezgan ātri un iespaidīgi.. Bet es pārvietojos uz priekšu, sāku jau domāt iemeslus vēl, kāpēc gribu izstāties, jo, redz, kaut kad sākumā iesāpējās sirds un vispār man ir auksti, un, ja jūs vien zinātu, cik daudz muļķību cilvēks sev spēj sabāzt galvā, kad ir izmisumā. Turpinu steberēt uz priekšu, skatos pulkstenī, temps 17min/km-21min/km, saprotu, ka te nu točna ir vakars uz ezera, un te ne tikai 24h nespīd, te pat var gadīties noiet stipri pēc 27h. Sāku sevi nomierināt, apēdu želeju un sāku prātot, kā es varētu kļūt ātrāks, sāku iet atmuguriski. Saprotu, ka, šādi pārvietojoties lejup, es spēju attīstīt ātrumu 12min/km un tas der, lai konkrēti visu nesabojātu, pa taisnēm izmantoju ātru soļošanu, kas ir no 11min-13min/km, bet nav tik traki. Esmu beidzot sazvanījis sieviņu, esmu izstāstījis savu sašutumu, viņa motivē, lai turpinu iet, ka līdz Tuntei jānonāk, un tad jau jādomā, vai turpināt vai nē, paralēli arī viņa meklē Andri un ir nosūtījusi sms, lai man piezvana. Saņemu zvanu no trenera, šis prasa, kas par lietu. Kā vēlāk pēc sacensībām viņš man atzīst, nav patīkami ultras laikā saņemt zvanu no cilvēka, kurš vēl ir distancē. Izstāstu savas sajūtas, un Andris iesaka, lai arī ko darītu, turpinu virzīties, jo apstāšanās nav variants, un tad izskan zelta vārdi: “Tiec līdz Tuntei un prasi pēc ruļļa, un provē izrullēt piedzītos augšstilbus”. Beidzot esmu saņēmis cerību, tas bija vienīgais, ko man vajadzēja – zināt, ka ir cerība. Atlikušo posmu sevi motivēju, ka viss būs labi, izmasēšu kājas, un viss būs labi.

9.kp. Satikt pazīstamas sejas sagādā daudz emociju. Novaldos, lai nenobirtu kāda asara, jo gribas pažēloties, cik draņķīgi ir man gājis, ka esmu veicis šo posmu gandrīz vai 3h, kas izklausās diezgan nožēlojami, bet nu 3h 10km, jā… tas ir tad, kad nevari ne nokāpt, ne paskriet, vienīgi iet un kāpt atmuguriski.

Mani apčubina, nosēžos ar sāpošām kājām uz asfalta un nežēloju sāpes, rullēju augšstilbus. Tā paiet kādas minūtes 5 vai vairāk, īsti laika izjūtas man nav, viss ir zudis. Man palīdz piecelties, un soļoju pēc dzeramā. Kontrolpunktā meitenes uzrunā mani “SPIDEY”, es saku jā, tā kā zirnekļa cilvēks!, un sasmejamies, tad uzmundrina mani, sievas tēvs pasaka, saņemies vēl nedaudz, un turpinu soļot, taču šoreiz soļoju diezgan raiti, nesaprotu, kas ir noticis, bet jūtos atkal dzīvs. Tālumā dzirdu atkal bungas, te nu ataust Rīga-Biksti atmiņā, un saprotu –  jāpaprovē skriet! Skrienu 200m un jūtu, ka kājas sāp, bet lokās. Mudīgi novelku somu, novelku jaku, uzvelku LATVIJA kreklu, un saprotu, ka esmu ieguvis otru iespēju savām kājām. Kamēr kājas ļauj, es skriešu. Sāku skriet, tālumā noskatu upurus, kurus noskriešu, un atlikušo daļu līdz Ayagaures skrienu gan augšup, gan lejup. Galvā rēķinu, cik ātri jāskrien, lai nevis vairs skrietu uz plānu B, bet uz C. Tomēr sākotnējais plāns bija iekļauties 24h, un, jo ilgāk skrienu, jo vairāk saprotu, ka laika pūķi es ķeru rokā.

10kp. Ierodos diezgan laicīgi, 30minūtes pirms plāna C, esmu atguvies, mana atbalsta komanda nekur nav manāma. Dodos lejup iestiprināties un jūtu – ja gribu turpināt skriet, ir nepieciešama zaļā pietura. Izejot no kontrolpunkta, esmu nolēmis, ja sastapšu savējos, tad piestāšu un aiziešu uz zaļo pieturu. Ja ne, tad turpināšu skriet, jo, kamēr kājas šancē, ir jāskrien, jo vairāk negribu staigāt atmuguriski. Ieraugu savējos. Šie paziņo, ka esmu baigais malacis un kur es tik ātri te gadījos. Iekšēji smaidu, jo zinu, ka esmu labi skrējis visu šo laiku. Izmantoju zaļo pieturu, pārģērbju maiku, paprasu austiņas, zinu, ka vajag tagad sevi uzpumpēt, jo augšup ceļš ved kalnā, un lejup ir sasodītie akmeņi. Pazūdu tālēs.

Skrienot augšup, apdzenu visus, kas iet. Noskatos lejup un zinu, ka būs brīdis, kad kājas atkal būs pilnas, jo jūtu to sajūtu, to pašu sajūtu, kas mani mocīja ceļā no Pico De Las Nieves uz EL Garañon. Esmu augšā, taisne… noķeru vēl vienu meiteni, kura ejot skrien, un tad pārsveros pāri malai un močīju lejup, te atkal dzirdu sevī trenera vārdus, ja te minstināšos, tad nebūs labi. Turpinu braši lidot lejup, tā kādu brīdi, līdz atsitu īkšķi pret akmeni. Seko kūlenis. Paskatos uz rokām, pa vidu plaukstām pušumi. Pieceļos, nolamājos uz sevi, ka esmu atkal bijis neuzmanīgs, un turpinu nesties lejup. Tādā garā esmu noskrējis, līdz jūtu, ka vairs kājas atkal nav kustināmas. Paskatos pulkstenī, 8km līdz finišam, apmēram 1h30min. Jā, ikdienā tas izklausītos smieklīgi, maz ko skriet, bet esmu uz nelīdzenu akmeņu ceļa, tumsā un sasodīti saguris. Tad nu arī saprotu, ka aktīvi dzerot, ēdot, ūdens sāk pazust un līdz nākamajam dzeršanas punktam ir vēl 5 kilometri, kas mani neiepriecina. Esmu apņēmies kādam garām gājējam palūgt kādu pilīti. Atkal tieku pie dzeramā, un atlikušos 7 km soļoju lēnām, un, kad sakožu zobus, tad nedaudz ātrāk. Skriet ir diezgan sāpīgi, arī to mēģinu, bet tie ir 100m skrējieni, kur seko 900m soļošana.

Dzeršanas punkts, kurā piedāvā gan gaļu, gan visādus gardumus. Man prātā ir tikai kola, piepildu pudeles pēc pieraduma un turpinu soļot un skaitīt minūtes, lai iekļautos 24h.

2km pirms finiša mani gaida viens smaidīgs čalis, kurš saka: “nu ko, varbūt uzskrienam?”, atrod vēl pāris motivējošas frāzes, kad saprotu, ka nu jā, ir jāsaņemas un lai arī kā sāp, ir jāskrien! Kopā noskrienam 1km, un, jo tuvāk tam brīdim, kad varēšu paņemt karogu, jo vairāk apņemos apstāties tikai finišā. Finiša koridors, dabūju Latvijas karogu, skrienu ar to aiz muguras, rokas gaisā… Šajā brīdī es svinu uzvaru pār sevi, pār visu, es to izdarīju, beidzot varu apsēsties…

Paldies, draugi! Paldies par atbalstu, šis bija neaprakstāms piedzīvojums milzīga uzvara pār sevi. Un ziniet, es to darīšu atkal!