Trail World Championships 2018

2017. gada jūnijs. Pēc PČ Itālijā vairāki izlases dalībnieki nav pārliecināti, ka gribēs skriet arī nākamgad, taču man nav ne mazāko šaubu, ka es tur būšu.

2018. gada februāris. Tikko ir noskrieti 64km Kanārijās, un, lai arī esmu priecīga, ka nesenās traumas ir pazudušas un varēja komfortabli noskriet visu distanci, tāda patiesa gandarījuma nav. Ir daudz, kur piestrādāt, un es alkstu pierādīt, ka varu labāk. Lieku treknu punktu šim posmam un esmu gatava nākamai nodaļai.

Sākums ir nedrošības pilns, taču ar katru nedēļu, kad nekas nesāp, bailes pazūd. Aug apjoms, aug ātrumi, treniņprocesā tiek ieviesti jaunumi, kas ne tikai padara visu interesantāku, bet arī dod jūtamus uzlabojumus. Sajūtas ir pilnīgs pretstats ziemā izdzīvotajam, un, pienākot maijam, esmu mierīga, droša un pārliecināta par sevi. Lielāks stress tad jau ir par formu sagādāšanu visai izlasei, taču arī tas izdodas.

Kasteljonā ierodamies otrdienas pēcpusdienā, un trešdien no rīta dodamies kalnos izpētīt trasi. Andris jau ir paguvis aplūkot otro etapu, kas tiek atzīts par Stirnubuku, un ir plāns aplūkot priekšpēdējo etapu, kas izskatās visizaicinošākais, jo ir 15.7km garš un ar 1030m+. Galvenokārt vēlamies noskaidrot ūdens pieejamību šajā posmā un nepieciešamo laiku tā veikšanai, lai neatkārtotu bēdīgi slaveno Portugāles PČ pieredzi. Sākam ar pārgājienu un pēc pirmās virsotnes sasniegšanas pārejam skrējienā. Kājas pēc lidošanas joprojām ir stīvas un pirmie kilometri pārāk droši nav, taču jau drīz esmu savā elementā. Spānija sevi attaisno – ir karsti un saule pamatīgi cepina.

Gandrīz visa izlase Spānijas kalnos.

Treniņš gan neiztiek bez pārsteigumiem. Nonākot kontrolpunkta vietā, kur mūs vajadzēja sagaidīt Jānim ar mašīnu, ir tikai zvans, ka piebraukt tur nav iespējams, jo ceļš ir slēgts, un tuvākais, kur var piebraukt ar mašīnu, ir finišs, kas ir kādu 7-8km attālumā. Daudz variantu mums nav, tāpēc slēdzam vien iekšā pulksteņus un navigējamies uz finišu. Neesam tālu no Portugāles pieredzes, jo drīz ūdens ir beidzies, priekšā vēl gandrīz divu stundu pārgājiens un tiek meklēta jebkura iespēja padzerties. Pat pārrāpjamies pār sētu pamestai mājai, jo tur bija liela ūdens pudele, taču ūdens ir ar nogulsnēm un tādu dzert neriskējam. Nedaudz uzticamāka skata avotiņu jau pavisam tuvu galamērķim gan nesmādējam. Trase ir daļēji nomarķēta, taču ir vairākas vietas, kur tas ir kļūdains, un ar visu maldīšanos nostaigājam gandrīz 11km. Skaidra lieta, ka tiek ieviesta mērvienība Džokera kilometri un darīts viss, lai Prāta Vētras dziesmu “Bezgalīgs stāsts” atzītu par PČ himnu. Liela laime ir ieraudzīt pa ceļu nākam pretī Jāni. Palikuši pēdējie 500m līdz finišam, kas izrādās ir klosteris nekurienes vidū. Tas laikam ir kāds obligātais PČ elements – pirms gada dzīvojām klosterī, šoreiz tur būs jāfinišē. Laimīgi atgriežamies civilizācijā, ir apskatīts arī pēdējais posms, kas nekad par sliktu nenāk, un nodrošināts gaužām salds miegs.

Nākamajā dienā pārvācamies uz oficiālo PČ viesnīcu blakus Kasteljonai esošajā kūrortpilsētā Benicassim. Čum un mudž no skrējējiem dažādu valstu formās, pamanu arī vairākus sportistus, kas līdz šim redzēti tikai instagram, un ir skaidrs, ka viss ir sācies. Ar Andri nododam asins analīzes, pēc tam dodamies pusdienās, un acis laimē iemirdzas, kad top skaidrs, ka šogad būsim labi paēduši. Drīz vien braucam izskriet trases pirmo etapu, kas ir 8.2km ar 370m+. Ir dienas vidus un nekāda glābiņa no saules, tomēr jūtos lieliski. Vai nu esmu ar rotaļīgu vieglumu atradusi ritmu un no visas sirds izbaudu būšanu kalnos, vai arī vajag tikai mazliet nodot asinis, lai būtu vieglāk skriet.

Vakarā ir atklāšanas ceremonija, kas notiek Kasteljonā. Braucot no treniņa, nolemjam, ka Didzis nesīs karogu, līdz ar to sākas totalizators, vai piepildīsies karognesēja tendence finišēt otrajam. Gājiens ved cauri pilsētai, kur ielas pilnas ar iedzīvotājiem, kas iznākuši vērot parādi. Emocijas ir pacilājošas, kā arī pati ceremonija ir gana interesanta, lieki neizstiepta un priekšnesums beigās aizraujošs. Labi saplānots, ka atklāšana notiek divas dienas pirms skrējiena, līdz ar to vēlais vakars nesagādā negulētu nakti.

Atklāšanās ceremonija ??

Piektdienas rītā dodos vienatnē izskriet gar jūru. Lai arī treniņos pārsvarā izretojāmies tā, ka bija iespēja pabūt ar sevi, tieši šajā treniņā sakārtoju domas un noskaņojos rītdienas startam. Iepriekšējā dienā biju pabeigusi lasīt Scott Jurek grāmatu “North”, ko iesāku pa ceļam uz Spāniju, un bija doma, kas aizķērās un nelika mierā. This is who I am. This is what I do. Šajā brīdī es esmu tikai taku skrējēja, Latvijas izlases pārstāve, un šis ir tas, ko es daru un kas man sanāk. Lai arī kādas vēl man būtu lomas, koferī uz Spāniju bija vieta tikai šai.

Tālāk jau tehniskais mītiņš ar tādām pērlēm kā “female runners and normal people”, taču bez jokiem ir arī panākts par 15 minūtēm garāks kontrollaiks pirmajos KP un trase pagarināta par 1km pēdējā etapā “because of endangered species or something”. 85km kļuvuši par 86km. Seko pusdienas, mantu krāmēšana, diendusa un komandas sapulce pirms vakariņām. Andris ir nopietni sagatavojies un dāsni dalās ar ļoti vērtīgiem padomiem. Vakariņās nekāda dižā apetīte nav, visu dienu mani ir tirdījis nemiers, kur visvairāk pie vainas tas, ka no četrām sienām tikpat kā neizeju un pēc iespējas vairāk laika cenšos pavadīt horizontāli un hibernēt, tomēr prāts aiz šīs bezdarbības tikai uzņem apgriezienus. Tiekot pie sacensību plāna, var atkal novirzīt domas produktīvi. Plāns ir izaicinošs, bet esmu pārliecināta, ka tas man ir pa spēkam. Taisoties gulēt gan, aptveru, ka bilžu uzņemšana visas dienas ir tik ļoti piemirsusies, ka nav nekā, ko ielikt soctīklos, lai informētu par iespēju sekot rezultātiem, taču izrādās, ka ne es vienīgā ar tādu problēmu tieši te un tagad, tāpēc atsaucos aicinājumam, un top viena fiksā fotosesija ar Džokeru, lai var mierīgi aiziet gulēt. Nevar taču būt skrējiens, ja par to nekas nav nopublicēts, vai ne?

Modinātājs pirms 4:00, brokastis, autobuss 4:30, lai gan reāli izbraucam vien ap 5:00. Rinda uz tualetēm, obligātā ekipējuma pārbaude, un esam stadionā, kur šis 86km piedzīvojums sāksies. Priekšā stāv sieviete, kas visa trīc, bet es esmu mierīga. This is who I am. This is what I do. Esmu gatava. Aiziet!

Daļa sarkanbaltsarkano dažas minūtes pirms starta. Kur rītausma?

Priecājos, ka šo etapu izskrējām treniņā. Tehniskajā sapulcē teica, ka lukturi nevajag, jo būšot gana gaišs, taču realitātē 6:00 ir piķa melna tumsa un ne miņas no rītausmas. Asfaltam pārejot akmeņainā takā, var jau sākt kaut ko vairāk saprast, tomēr daudz paļaujos uz sajūtām un esmu pat mazliet pārsteigta, ka jūtos droši un veicu vairākus apdzīšanas manevrus. Pirmajā kāpumā ir daudz atbalstītāju, kas ļauj skrējienu sākt ar smaidu. Mani favorīti ir velniņi ar dakšām un spīdīgiem sarkaniem ragiem, kas spēlē Highway to Hell. Ļoti atbilstoši, ņemot vērā visu, ko piedzīvošu.

Pirmais posms iet raiti, tomēr no grafika par pāris minūtēm atpalieku. Īpaši par to nesatraucos, jo jūtos labi, tomēr tieši pirms KP man paskrien garām Linda, pašā KP esmu nedaudz haotiska un aizkavējos ilgāk kā vajadzētu, tāpēc, sākot otro kāpumu, zilā soma ir jau gabalā un esmu nedaudz izsista no ritma. Šis kāpums ir pilns ar fotogrāfiem un līdzjutējiem, cenšos uzņemt viņu enerģiju un atrast ritmu, tomēr kaut kāds nemiers tirda. Jau ir silts, esmu pilnīgi slapja, nadziņš ir piesūcies un kaitinoši pil, grafiks jau pašā sākumā slīd prom… Taču zinu sevi gana labi. Svīšana nav nekāds pārsteigums, un man vajag kādas stundas līdz kārtīgi ieskrienos. Es cīnos ar pulksteni, pārējais sakārtosies pats. Ievirzījusi domas pareizajā gultnē, atgūstu ritmu un kā balvu saņemu fantastisku saullēktu, kolīdz esmu uzkāpusi virsotnē.

Ceļā uz saullēktu.

Tālāk seko vairāki viegli kilometri pa asfaltu, kur bez grūtībām var ripot zem 5min/km. Kad tieku līdz līkumainajam un nepārredzamajam tehniskajam noskrējienam, man priekšā ir meitene ar zvaniņu pie somas. Kaitinoši, tomēr viņa lejup ir ātrāka, tāpēc izdomāju sev izaicinājumu turēties tik tuvu, lai visu laiku labi dzirdētu zvaniņu.  Nav gan tik efektīvi kā Džokers, kas skrien aiz muguras, taču jāiztiek ar to, ko trase piedāvā.

Sākas neilgs kāpums uz 2. KP (22.3km), ko sparīgi pieveicu. Kamēr esmu svaiga, daļu no tā var pat uzskriet. Atbalstītāju pieaugums liecina par KP tuvumu, un, to ieraugot, jau laicīgi sagatavojos, atskrūvējot un izlejot pudeles un izdomājot, ko un kādā secībā darīšu. Izdodas ne tikai ļoti operatīvi padzerties kolu, uzpildīt pudeles un pamatīgi aplieties, bet arī beidzot iekļauties savā laika plānā. Apmierināta ieskrienu nākamajā posmā.

Posms sākas ar noskrējienu, kurā jūtos droša. Gaiss jau ir iesilis un saule karsē, tomēr termoregulācija ir nolīdzsvarojusies un vairs nav jāizklaidē sevi, veicot pētījumu par sviedru lāšu pilēšanas biežumu no cepures nadziņa. Ne ar ko īpašu gan šis posms prātā nav palicis. Kaut ko dungoju (līdz PV gan vēl neesmu tikusi), klausu garminam, kad tas liek ēst, pa vidu uzkožu pa kādai sāls tabletei un priecājos, ka drīz būs pirmais lielais KP ar atbalsta komandu, jo tas nozīmē, ka tikšu pie nūjām. Lai arī no kāpšanas nevelk ne muguru, ne hamstringus, trases vieglā daļa tūlīt būs galā, un es zinu, ka ar nūjām būšu neapturama.

Lai tiktu līdz Useres KP (31km), vispirms vajag tikt galā ar diviem nelieliem kalniņiem un tad uzkāpt līdz pilsētai. Tā nu sanāk, ka pie apvāršņa parādās ne tikai pilsēta, bet arī Linda. Attālums starp mums sarūk, un, sākoties kāpienam uz pilsētu, es viņai paeju garām. Varētu to niecīgo gabalu līdz KP veikt kopā, tomēr negribu pazaudēt uzņemto ritmu un arī Jānim būs mūs daudz vieglāk apkalpot, ja ieradīsimies vismaz ar nelielu atstarpi.

Pilsēta mani pārsteidza ar fantastisku publikas atbalstu. Ausis apdullinošs troksnis un sajūta, ka es būtu finišā, nevis knapi pāri pirmajai trešdaļai. Uz emociju viļņa atlikušo gabalu līdz KP uzskrienu, un tur jau ir Jānis, kurš mani pamana pirmais. Tomēr viņš nav vienīgais, un pie galda sēž arī Kristaps, kam sacensības ir beigušās. Bāc. Viņš arī min, ka daudzi ļoti smagi krītot, ko nav grūti iztēloties uz šīm akmeņainajām takām. Ilgi gan pie šīs domas neaizkavējos – uzpildu pudeles, pamielojos ar apelsīniem un kolu, papildinu želeju un sāls tablešu krājumus, paņemu nūjas un dodos tālāk.

Kāpt ar nūjām ir cita lieta. Ir ritms, pavisam ātri atlaiž dažus savilktākus muskuļus, un atliek tikai turpināt kustību uz priekšu. Ik pa laikam gadās pa labam tempa turētājam, kas dod papildu motivāciju neslinkot un paskriet lēzenākās vietās. Apkārt skatīties gan nesanāk, jo visa uzmanība ir uz akmeņiem zem kājām. Daži ir nedaudz sarkanīgi, un nevar saprast, vai tam tā jābūt, vai arī tās tiešām ir asinis. Varbūt tiešām jāuzmanās? Šķiet, ka nākamajā neilgajā noskrējienā neļauju nekam novērst manu uzmanību, tomēr jau drīz potenciālie kritieni ir aizmirsušies un es izbaudu procesu.

Šajā posmā satieku arī pirmo bedri. Ir neliels panīkums, taka vijas augšup kalnā, garmins rāda, ka ir noskriets jau par kādu kilometru vairāk kā vēsta atzīmes trasē, no gaisa krīt lielas, retas piles, bet nekādas veldzes no tām nav, jo saule spīd tik un tā, galvā jau sāk skanēt “Bezgalīgs stāsts”… Cenšos pārslēgt dziesmu uz tās anglisko versiju (Wonderful Day) un smelties motivāciju no ikviena apdzītā konkurenta. Krīze ir galā līdz ar virsotnes sasniegšanu, laiks dot nūjām brīdi atpūtas un izbaudīt noskrējienu. Veikli un viegli skrienu pār akmeņiem un prātoju, ka laikam pa šiem trīs mēnešiem kopš Kanārijām zemapziņā kaut kas ir pareizi sastājies un iegūta tā drosme, kas nāk ar pieredzi. Varbūt galu galā arī noskrējienos nemaz nebūšu tik draņķīga.

Taka ar laiku kļūst lielāka, līdz pārvēršas betona ceļā. Kontrolēti skrienu lejā, lai nepārslogotu augšstilbus. Pēdējais gabals līdz kontrolpunktam ir līdzens pa to pašu gludo segumu, tā ka atliek vien saņemties un skriet uz kādām 5min/km. Lielākais dzinējspēks ir grafiks, ko esmu apsteigusi par 5 minūtēm. Atzeneta KP (40.6km) ierodos pacilātā noskaņojumā, jo jūtos labi, plāns tiek izpildīts ar uzviju un labākais ir tikai priekšā. Arī satiktais lietuvietis saka, ka skrējiens tā pa īstam šeit tikai sākas, un, skatoties uz trases profilu, grūti viņam nepiekrist. Par labsajūtu liecina arī tas, ka nav ne mazākās vēlmes apmainīties vietām ar brīvprātīgajiem, kuri līdz ar asistēšanu dzer alu. Pametu KP pirms galva ir aptvērusi, ka varbūt tā nebūtu tik slikta doma.

Trases profils.

Lai tiktu līdz nākamajam KP Benafigos, ir jāveic 10km pret kalnu. Izskatās un izklausās traki, bet realitātē daudzi no šiem kilometriem ir skrienami. Kamēr vēl ir svaigums no tikko ieturētās apelsīnu-kolas maltītes un trase ved pa ceļiem, tas lielas grūtības nesagādā un prasa vien dažas iešanas pauzes, taču drīz nokļūstam sausā upes gultnē, kas nozīmē rāpšanos pāri visādiem palieliem akmeņiem. Skrienamie posmi ir īsi, tāpēc sanāk tāda tempa raustīšana, kas tāpat nekāds izcilais nav. Saldajam ēdienam atstāts stāvs kāpiens uz pilsētu, un es joprojām esmu tās pašas 5 minūtes priekšā plānam, taču šoreiz grūti atrast motivāciju pārsvaru uzlabot. Karstums dara savu, gribu kolu un to sasodīto KP.

Tikusi KP (51km), ūdeni dzeru un leju sev virsū, par laimi autopilotā to pašu neizdaru ar kolu. Priekšā jau izaicinošāks un garāks posms, tāpēc palielinu ūdens krājumus no 1l uz 1.5l un dodos prom no Benafigos, iztērējusi visu savu laika rezervi. Taču tas bija tā vērts, jo vairs nav sajūta, ka karstums mani nobeigs. Ir izdevies veiksmīgs restarts, un apņēmības pilna sāku noskrējienu. To sasodīto noskrējienu.

Ierasto akmeņaino taku ir nomainījusi diezgan gara zāle. Sākumā taka ir vienkārša, taču tad nez no kurienes parādās paliela, melna šļauka, kas vietām ir ierakta zemē, vietām ir virs tās, taču nepārtraukti met līkločus visas takas platumā. Nodomāju, ka šis gan ir riebīgāk par visiem akmeņiem, un atviegloti uzelpoju, kad šļauka pazūd. Apdzenu vienu puisi, paskrienu garām ūdens rezervuāram, droši izņemu līkumu, un tad mana potīte ar nepārprotamu knikšķi uztaisa pirueti.

Turpinu skriet un atsakos pieņemt tikko notikušo. Varbūt tas knikšķis bija nūjas somā? Galvā spēju savirknēt tikai necenzētus vārdus, iekšā vāros no niknuma. Turpinu skriet ar cerību, ka potīte pārdomās, bet ar katru soli jūtu, ka šis ir nopietni. Vai tiešām viss būs beidzies šajā vienā mirklī? Spītīgi atsakos to pieņemt un turpinu skriet. Gan iekustēsies un aizies. Tikai neapstāties. Manā pasaulē tajā brīdī neeksistēja variants noņemt numuru tagad, kad viss bija perfekti gājis pēc plāna.

Sākoties kāpumam, atviegloti secinu, ka uz augšu tikt var relatīvi nesāpīgi. Zinot, cik daudz kāpumu ir atlikušajā distancē, tā ir vienīgā cerība, ko man vajag. Tikmēr izmisīgi cenšos izdomāt visus variantus, lai novērtētu situācijas nopietnību un to glābtu ar man pieejamajiem līdzekļiem. Ja potīte būtu lauzta, es taču nevarētu paskriet, vai ne? Vai arī adrenalīna varā viss ir iespējams? Vai man tagad ņemt un googlēt? Ko es sev nodarīšu, ja šādi noskriešu atlikušos 36km?

Šādās pārdomās paveicu lielu daļu posma. Niknums dzen uz priekšu, un esmu pat gana ņipra, lai apdzītu citus. Noskrējienā secinu, ka nav tik švaki, ja no manis aizlaisties nevar un ir arī pāris cilvēki, ko apdzenu. Segums gan ir mīksts, un potīte izmanto katru izdevību atkārtot triku. Dusmas un panika pierimst, jo kustība uz priekšu notiek, tomēr cerība par plāna izpildi zūd. Sākoties kāpumam, skats knapi atraujas no potītes, kas ir nepārprotami pietūkusi. Kādā lēzenākā vietā izķeksēju no somas ibumetīnu. Vēl nedēļas sākumā Džokeram teicu, ka nekad nav bijusi vajadzība dzert ibumetīnu sacensībās, bet te kosmoss bija notvēris šo domu un devis man vienreizēju iespēju pārbaudīt baltās ripas maģiskās spējas. Brīnumlīdzeklis, kam vajadzētu noņemt gan sāpes, gan mazināt pietūkumu.

Izrādās, ka baltā ripa ir pilnīgi bezjēdzīga. Efekts – nulle. Drīz arī kāpiens augšup ir galā, un marķējuma lentas ir papildinājušas norādes, kas skaidrā angļu valodā ziņo, ka TWC trase tiešām ved lejā no kraujas. Ieraugu “noskrējienu”, kas sākumā tikai nedaudz atpaliek no Mascas takas, it īpaši tādēļ, ka jāmēģina to paveikt uz vienas kājas un divām nūjām. Palaižu garām ātrākus skrējējus, kas šeit pat skrien, un cenšos nokļūt lejā tikai ar vienu traumētu potīti. Lūdzos, kaut kreisā kāja izturētu slodzi. Posms gan ir īss, un drīz var atkal kāpt uz augšu, lai pēc kāda pusotra kilometra sasniegtu Vistabella KP (62km).

Kad ar marķējumu vien nepietiek, ir potenciāls nokļūt vietā, kur uz vienas kājas nav īpaši patīkami.

Kāja sāp bezjēgā. Vairākkārt laižu vaļā apavu, lai pampumam būtu vieta, kur izplesties, taču tas nelīdz. Jūtu satraukumu pieaugam, kad ar katru soli tuvāk KP domas kļūst aizvien drūmākas. Es negribu izstāties, bet varbūt šis nav jautājums par vēlmēm, bet gan vajadzību? Kāda gan iespēja šādā stāvoklī noturēt pozīciju? Kāda jēga vienkārši iet līdz finišam? Kas notiks ar atlikušo sezonu? Kādi ir spāņu traumpunkti? Kāpēc tam bija jānotiek, kad biju tik gatava parādīt lielisku sniegumu? Ar katru soli bedre galvā aizvien dziļāka, lai arī šie paši soļi pa vienam vien vāc klāt augstummetrus.

Ja trases pirmajā daļā bija vairāki skrējēji, kam es biju jautājusi, vai viss ir kārtībā, tagad šo pašu jautājumu dzirdu pati. Lai arī pati tam īsti neticu, saku, ka būs jau labi un tiksimies finišā. Ir apmācies, intensitāte ir kritusies un man sāk mazliet salt. Var redzēt pilsētu, kas liekas neaizsniedzamā attālumā. Jau kādu laiku vilcinos ēst želeju, jo kāda gan jēga?

Beidzot arī Vistabella. Te esmu bijusi jau treniņā, un velkos uz KP. Ir pienācis brīdis izlemt. Nu negribu es izstāties, negribu! Ieraugu Kristapu un Ilzi… pag, Ilzi? Izstāstu savu sāpi un uzzinu, ka trasē ir palikušas 3 meitenes jeb iztikas minimums komandu ieskaitei. Nezinu, tieši kāds īssavienojums tajā brīdī notiek galvā, taču pēkšņi zinu, ka līdz galam tikšu. This is who I am. This is what I do. Dodos Jāņa aprūpē iegūt restartu un noskaņoties grūtiem kilometriem ar daudz nezināmā. Apelsīni, kola, želeju krājumi, gandrīz 2l ūdens, powerbanka… Lai arī zinu, ka ir arī aukstuma smēre, neriskēju lieki aiztikt potīti. No Jāņa izvilinu, ka trasē vēl ir Jolanta un Viva, taču viegli tas nav, jo viņš ļoti nopietni uztver norādījumu sliktas ziņas neteikt un sākumā saka, ka visas vēl skrien, un piekāpjas vien tad, kad pārliecinu, ka diemžēl jau visu zinu.

Piestāju vēl pie Ilzes un Kristapa, kur vēlreiz palaižu vaļā apavu. Varbūt palikt? Lai arī citiem šādā situācijā nepārmestu, pret sevi esmu skarba. Nav jautājums par gribēšanu, bet varēšanu. Un es varu. Spānija, tu tik viegli netiksi ar mani galā!

Kamēr trase vēl ved pa pilsētu, cenšos imitēt skriešanu, taču drīz vien metu tam mieru. Uzlieku lādēties pulksteni, kas jau ir pamatīgi iztērējies, un paslēpju to kabatā, jo negribu skatīties uz tiem kilometru laikiem, kas mērāmi ar divciparu skaitli. Man jau pietiek negatīvisma dzīvē, paldies. Runājot par negatīvismu, atkal ir sākusi spīdēt saule, ir silti, un spriežu, ka šādā drūmā noskaņojumā pavadīt n-tās stundas ar sevi nebūs jautri. Ja nevar ietekmēt apstākļus, jāmaina attieksme, tāpēc cenšos priecāties, ka tālāko trasi zinu, un, kas ir pats būtiskākais, mācos palaist vaļā savas ekspektācijas, ego un prasības pret sevi. Pulksteņa noņemšana bija izdarījusi ko daudz vairāk, šis vairs nebija stāsts par dzīšanos pēc plāna, bet gan par pašu ceļu. Šis sports atkal un atkal māca, ka plāni ir radīti, lai tajos ieviestu korekcijas.

Špikeris uz numura.

Tehniskais noskrējiens ir daudz garāks kā atceros, un uz vienas veselas kājas tas ir tiešām izaicinošs. Nevaru iedomāties, kā to paveiktu bez nūjām. Skrējēji joprojām mani uzmundrina, un šoreiz es tiešām ticu sev, kad saku, ka tiksimies finišā. Pēc pavisam īsa taisnā posma sākas kāpums, kas arī ir daudz indīgāks kā atceros no treniņa. Atrodu ritmu un kāpju, bet viegli nav. Pieveicu stāvāko daļu, tad mirklis atelpas, lai pabeigtu šo padarīšanu. Rokas un pleci jau sāp no tā, cik daudz izmantoju nūjas, un galvā atkal skan “Bezgalīgs stāsts”. Nez, mani kāds finišā vispār sagaidīs? Kad mani beidzot apdzīs kāda no mūsu meitenēm?

Nolemju dot otru iespēju ibumetīnam. Apstājos, palaižu garām aiz muguras ejošo UK pārstāvi, kura tik bēdīgi pasaka, ka es esmu viņai labi turējusi tempu, bet noreaģēt uz to nespēju. Kad atsāku kāpt, viņa jau ir gabalu priekšā, bet vismaz tagad man ir savs TT.

Sākoties līdzenumam, nolemju, ka vajag tomēr mēģināt patipināt. Tas izdodas, tāpēc piesardzīgi iesāku noskrējienu pa mīkstu meža taku, un ar katru soli smaids sejā aug lielāks. Vai tā tiešām var būt? Gribas gavilēt, jo nekas nesāp, potīte ir stabila un spēj turēt visu manu svaru, bet tā vietā tik uzsaucu priekšā esošajiem, ka viņus apdzīšu. Ir paveikti 68km, un mans bezgalīgais stāsts vairs nav tik bezgalīgs. Vai tas bija ibumetīns, pietiekami vaļīgs apavs vai abu un vēl citu apstākļu kombinācija, nav svarīgi. Es skrienu!

Pienāk kāpums, kur nekas cits neatliek kā kāpt, tomēr drīz jau klāt ir ceļa posms, kur atkal varu skriet. Kājas ir svaigas, temps vietām ir pat zem 5min/km, jo fiziski esmu atpūtusies, taču pierunāt sevi skriet pat mazākajā slīpumā ir neiespējamā misija, un tikai tagad apjaušu, cik emocionāli iztukšota esmu. Katrs bezsāpju kilometrs un apdzītais konkurents mani uzlādē, bet kāpumiem ar to nepietiek. Citi pārsvarā var patipināt kāpumos, kur eju, taču pa taisnēm un uz leju viņi nespēj ar mani sacensties. Nez ko domā tie apdzītie, kuriem pirms kāda laika stāstīju par pagriezto potīti? Varbūt finišā pajautāšu. Kādā neilgā kāpumā izvelku telefonu un aizsūtu ziņu komandas biedriem, ka esmu panākusi vienošanos ar potīti, nemaz nenojaušot, ka finišā ir tāda bezzona, ka neviens to neizlasīs.

Collao KP (77.8km, pēc garmina jau 80km) ierodos 40 minūtes aiz sava grafika. Kāpums ir nogurdinājis, tāpēc nesteidzos. Atgriežos pie 1l ūdens krājumiem, jo, lai arī ir vēl viens ūdens punkts pēc 4km, man tomēr ir savainojums, pat ja šobrīd par to liecina tikai baļķa izmēra potīte. Ierodas skrējējs, kuram brīvprātīgie steidz teikt, ka līdz finišam ir 7km, taču cenšos glābt viņu no vilšanās, sakot, lai labāk rēķinās ar kādiem 9km, jo labi zinu, ka tik maz nav. Trust me, es te jau biju!

Grūti noticēt, ka beigas jau tik tuvu un tomēr tālu. Katrs kāpums mani izsmeļ, un esmu vairāk kā gatava finišēt. Pēc garmina aprēķiniem PČ jau ir noskriets, un man vajag neilgu pauzi arī pēdējā neplānotajā KP, lai savāktu visus gribasspēka pārpalikumus un tiktu līdz galam. Tagad būs tikai uz leju, un to nu es šodien varu, pat ja tieši noskrējiens gandrīz bija liktenīgs.

Beigas ir gandrīz kā Stirnubukā, jo pievienojušies ir citu distanču veicēji, kas ir krietni lēnāki, un lidošana viņiem garām uzlādē tāpat kā visi apsveikumi un “Looking strong!” uzsaucieni no atbalstītājiem trases malā. Tirpas skrien pār ķermeni, kad saprotu, ka finišs izdosies spēcīgs par spīti visam notikušajam. Trase kļūst aizvien tehniskāka un akmeņaināka, taču tas netraucē vietām skriet pat zem 5min/km.

Līdzjutēju skaits pieaug, un te arī viņi ir. Manējie. Pielēkuši kājās un kliedz tā, it kā es skrietu pretī uzvarai. Savā ziņā tā arī ir uzvara: uzvara pār sevi, visiem šķēršļiem un saviem “nevaru”. Ar perifēro redzi gan saprotu viņu emociju iemeslu, taču segums neļauj skatīties sāņus, tāpēc nekaunīgi cenšos nogriezt stūri, lai apgrūtinātu dzīvi konkurentei, taču tas ne pārāk labi izdodas. Seko vēl lēciens no gandrīz pusmetra augstas malas, kas mani pamatīgi nobiedē, kad to ieraugu, tomēr pie šī ātruma korekcijas vairs ieviest nevar un ir vien jāturpina iesāktais. Tūlīt arī sarkanais paklājs, kur viss arī beidzas, jo potīte ir padevusies, kolīdz ierauga finiša arku. 12:21:12.

Finišā tik ilgi stāvu, atbalstījusies pret nūjām, ka par mani jau sāk interesēties mediķi. Aizgaiņāju viņus prom, taču tikt prom vēl nesanāk, jo viens brīvprātīgais sūta uz finiša telti, otrs dzen atpakaļ stāvēt rindā pēc medaļas, kamēr beigu beigās trešais noskaidro, ka tomēr neskrēju open race un aizsūta uz to pašu finiša telti. Neko nesaprotu un neko negribu. Par laimi, jau drīz klāt ir Ilze, Andris un Didzis, kuri mani savāc, pierunā apsēsties un kaut ko apēst, bet man neko negribas. Negribu ne dušu, ne masāžu. Nespēju arī mantu glabātuves telti atrast bez palīdzības. Drīz gan esmu ģērbtuvē un velku tīras drēbes. Pēc Andra ieteikuma neaiztieku zeķes un ikriņus, un nevarētu arī teikt, ka man gribas ieraudzīt, ko esmu sev nodarījusi.

Potīte neilgi pēc skriešanas un nākamajā rītā. 

Patiesības mirklis pienāk vien pēc vairākām stundām viesnīcas vannasistabā. Nekad nebiju redzējusi, ka zilums var būt arī zem pēdas. Pēc ne īpaši gulētas nakts kāja izskatās vēl briesmīgāk, un mokos nesapratnē par to, vai tas bija tā vērts. Ar šo gan pārbaudījumi nav galā, jo priekšā vēl 4.5h stūrēšana līdz lidostai un bezgalīgais stāsts tur, lai beidzot pamestu Spāniju 3 stundas pēc plānotā laika.

Lai arī Rīgā ierodos tikpat kā neklibojot, lielākais atvieglojums nāk pēc vēl viena bezgalīgā stāsta traumpunktā (uz kuru pavisam optimistiska braucu ar mašīnu), kur uzzinu, ka kauli ir veseli un ideālā gadījumā varēšu skriet jau 7-10 dienas pēc ķibeles. Smaidot braucu mājās un zinu, ka šis viss pilnīgi un noteikti bija tā vērts. This is who I am. This is is what I do.

Exit row sēdvieta tiek izmantota lietderīgi. 

Secinājumi?

Ir ļoti daudz kas, ar ko šajā skrējienā biju apmierināta un kas izdevās lieliski. Ēšanas plānā vienīgais papildinājums bija sāls tabletes, ēdu tieši tās pašas želejas tādā pašā regularitātē, kā ierasts, un jutos labi. Ekipējums arī nu jau ir nostrādāts tā, ka neberž un netraucē nevienā brīdī. Daudz palīdzēja treniņi ar nūjām Siguldā, kas ļāva trasē tās izņemt, lietot, salikt un atkal nolikt nost neapstājoties. Iepriekš biju mocījusies ar pamatīgām tulznām, tāpēc paklausīju Jāņa Kūma ieteikumam izmantot NOK ne tikai pašā sacensību dienā, bet arī iziet 20 dienu kursu pirms. Rezultātā visu šo stundu laikā netiku ne pie vienas tulznas. Arī nevienu nagu neatstāju Spānijai, lai gan šajā jautājumā palīdz ne tikai apavu izvēle, bet arī izvairīšanās no futbola spēlēšanas ar akmeņiem. Sacensībām biju labi sagatavojusies gan fiziski, gan psiholoģiski, un pie izciliem apstākļiem sniegums būtu krietni labāks. Šī gan ir tāda filozofēšana “kā būtu, ja būtu”, un es priecājos, ka ar visu klibo kāju sasniedzu Sant Joan de Penyagolosa tikai stundu aiz plāna. Sākoties trases grūtākajai daļai aiz Benafigos KP (51km), pat savainojums neliedza pacelties par vairāk kā 30 pozīcijām. Pašai milzīgs gandarījums ir par jaunatklāto drosmi noskrējienos, kas ārkārtīgi palīdzēja iekļauties plānā skrējiena sākumā un atgūt zaudēto beigās. Arī kājās spēks ir, lai izturētu šo dauzīšanu, tomēr jāsaka arī, ka trases reljefs bija tik mainīgs, ka bija grūti nokaut kādus muskuļus. Vizuāli trase man nelikās pārāk baudāma, tāpēc diez vai gribēšu atgriezties. Un vēl – ultra nav nekāds bezgalīgais stāsts. Ja ir slikti, tas ir pārejoši. Ja ir labi, arī tas diemžēl ir pārejoši. Jāizmanto labie brīži un jāiztur sliktie, jo viss var mainīties pēkšņi un negaidīti.

Vispirms gribu teikt lielu paldies izlasei par šo kopīgo piedzīvojumu. Lai jums ātra atjaunošanās! Paldies Jānim par atbalstu trasē, Tev izdevās lieliska debija! Tiekamies Portugālē? Paldies Džokeram par to, kas Tev sanāk vislabāk, un visu, ko darīji izlases labā. Paldies visiem par īkšķu turēšanu, jušanu līdzi un veselības vēlējumiem! Tiekamies takās!