Taisnais

Rudenī nekādu īpašu plānu skriešanas jomā nebija – gada nogali bija iecerējis tā mierīgi, ne uz ko neiespringstot, norikšot. Jau tā sanāca neplānots maratons Tartu, tāpēc jo vairāk gribējās mierīgi paslinkot. Tomēr kaut kāds nemiers dīdīja, tā nu pēkšņi uzpeldējušais skrējiens “Taisnais” bez ievērības nepalika un pamazām aizvien vairāk sāka kārdināt. Jau sen biju metis aci uz bijušo dzelzceļa posmu Rīga-Ērgļi, apsverot domu šo trasi vai nu nosoļot pārgājienā, vai arī nobraukt ar velo, tomēr šīs ieceres kaut kā palika nerealizējušās. Tagad bija iespēja kārtīgi paskriet pie dabas krūts, nostāk no sen apnikušā pilsētas asfalta, turklāt kaut ko līdzīgu taku skrējienam, tikai bez pauguriem, kas man vienmēr sagādājuši ciešanas pat jaukākajos Stirnubukos.

Pasākums šķita nedaudz aizdomīgs – notiek pirmo reizi, rīko nepazīstami cilvēki, augsta dalības maksa, –  tomēr garāks treniņš šā vai tā bija ieplānots, trasi pamēģināt kārojās, tādēļ atmetu skopumu un pieteicos pusei distances no Sauriešiem līdz Suntažiem – 42 km. Pilno dubultmaratonu līdz Ērgļiem skriet negribēju, jo tomēr biju stingri sev apsolījies ar ultrām neniekoties, nebūdams tām īsti gatavs, kā arī vakarā bija jāpaspēj uz vienu pasākumu. Iepriekš publiskotais dalībnieku saraksts liecināja, ka manā distancē ir tikai viens bīstams konkurents – Rainers, tāpēc par iekļūšanu trijniekā jāraizējas nebija un varēju skriet bez liekas iespringšanas.

Sestdienas rītā kopā ar Kristapu un Lauri iesēdāmies auto un devāmies uz Sauriešiem. Izskatījās, ka organizatoru ir vairāk nekā dalībnieku. Valdīja neliels haoss, kas ir piedodami rīkojot jaunu pasākumu, tomēr visus trūkumus kompensēja gan sirsnīgā atmosfēra, gan iespēja pirms starta iestiprināties ar banāniem, maizītēm un karstu tēju. Laiciņš – ap plus 10 grādiem – bija ideāls skriešanai, tā nu tīri labā omā devos trasē.

Pēc starta kādu brīdi skrēju kopā ar Raineru, bet tā kā biju plānojis skriet tempā ne ātrākā par 5min/km, tad viņš drīz vien aizmuka un pamazām attālinājās. Galīgi vientulīgi gan nejutos, jo, pateicoties taisnajai trasei, krietnu laiciņu vēl varēju manīt sev priekšā Raineru, bet patālu aizmugurē – kādu sekotāju.

Trase bija labi skrienama – gandrīz visur labs un līdzens grants ceļš, sliedes tikai trases sākumā. Ainava arī nebija tik vienmuļa, kā bažījos – bija pa kādam tiltiņam, nācās kāpt pāri barjerām, kas nožogoja trasi šķērsojošu ceļu, bija vecās staciju ēkas un aizaugušie peroni, arī mežs bija dažāds – vietām purvi, bet vietām bebru nedarbi. Pie dolomīta šķembu karjera uz ceļa bija arī nedaudz dubļu, bet kaut kā neievēroju tradīciju un šoreiz ne reizes nenomaucos.

Kontrolpunkti ar atspirdzinājumiem bija paredzēti ik pēc 14 km. Gabaliņu pirms pirmā kontrolpunkta bija mājas. Man tuvojoties, no tām uz ceļa pusi, bargi lamājoties, sāka rikšot liels suns mazāka nezvēra pavadībā. Nevēlējos pārbaudīt, vai tiešām abi ir tik neganti, kā izliekas, tāpēc uztaisīju nelielu intervāla skrējienu. Biju nobažījies arī par skrējēju, kas vīdēja tālu aizmugurē, bet vēlāk dzirdēju, ka nezvēri esot izrādījušies draudzīgi. Tā nu nedaudz aizelsies sasniedzu pirmo kontrolpunktu, uzpildījos un rikšoju tālāk.

Lai arī trase bija gandrīz taisna, tomēr tā nešķita pārāk vienmuļa. Brīžiem izklaidēja organizatoru motociklists, kurš šaudījās šurpu turpu, gan izvietojot norādes, gan uzmundrinot, bet vēlāk palīdzot orientēties pie Suntažiem. Skrēju mierīgi, izbaudīju svaigo gaisu un dabu, laiks paskrēja ātri un drīz jau bija klāt otrais kontrolpunkts.

Solis šķita tīri viegls, bet pēc 30.kilometra, kā ierasts, sāka nedaudz sāpēt gūžas. Nedaudz tempu mazināju, un tad jau tālumā varēja redzēt Suntažu baznīcas torni. Te vajadzēja novirzīties no dzelzceļa līnijas un sabrukušā dzelzceļa tilta dēļ izmest loku caur miestu. Daži km pa asfaltu, un pēc 3:41 finišs, un godam izcīnīta 2.vieta.