Tā mēs tās dienas skrienam un skrienam*

Priekšvārds

Latvijā ir tūkstošiem kedu plēsēju un desmitiem sacensību, bet tikai dažas tiek atspoguļotas lasāmā formā no skrējēja skatpunkta. Pašam ļoti tīk tādus sacensību aprakstus pārlasīt, it sevišķi, ja pats esmu tur piedalījies. Nez, vai skrējēji ir slinki uz rakstīšanu, vai rakstītāji slinki uz skriešanu, bet šādi apraksti nav bieži sastopami. Lūk, piedāvāju manējo.

Diezgan dulli iesācies man šis gads.

No aprīļa sākumam līdz maija beigām visas nedēļas nogales aizpildītas ar skriešanu.

Ar skriešanu sacensībās.

Astoņās nedēļās vienpadsmit sacensības.

Distances – no piečuka līdz 32km.

Ģeogrāfija šāda: Preiļi – Rēzekne – Baldone – Aizkraukle – Biķernieki – Krāslava – Ķegums – Rīga – Sigulda.

Skrējiens pa Preiļu pilsētas ielām “Cīruļputenis – 2016″ 02.04.2016.

Līdz šim sacensībās biju pieradis – lai vai cik lēni skrietu/ ietu/ kustētu, tāpat kāds būs aiz manis. Bet nu tie preilēnieši ir ātri, mežonīgi ātri. To biju sapratis jau pirms trim gadiem, kad Preiļos paliku skumjajā pašā pēdējā vietā savā vecuma grupā. Lielas ilūzijas netika lolotas arī šogad. Kaut trase vien četrreiz pa 2 km, un es kustinu savas kājeles, cik ātri vien varu (04:56 min/km), tomēr man garām aizskrien i kungi garām bārdām, i pavisam jauni skrējēji bez bārdām. Vai, vai, beigās atkal stabila pēdējā vieta savā vecumā un trešā no beigām starp visiem kungiem.

Rēzeknes pusīte 09.04.2016.

Rēzeknē ierodos ar sajūtu, ka lēnākās šīgada sacensības jau aiz muguras, tagad nu tik uz jaunām virsotnēm. Taču jau sākumā pieļauju tādu pašu kļūdu kā pirms diviem gadiem – kamēr slapstos apkārt, kamēr izpildu simbolisko pirmsstarta tirināšanos, tikmēr pūlis ļoti laikus sastājies uz starta līnijas, un man nākas startēt no pašām, pašām beigām. Tas savukārt noved pie lavierēšanas sākuma kilometros. Kad daudzmaz esam izretojušies, var čunčināt savā tempā. Tā tas turpinās līdz pat finišam – pusīte pievārēta, medālis kabatā, var plānot nākotni.

Ir interesantākas sacensības, ir arī garlaicīgas. Šīs un iepriekšējās lai kalpo kā tramplīns nākamajām.

Baldones Stirnu buks 16.04.2016.

Godīgi sakot, par tādu Riekstukalnu dzirdēju pirmo reizi. Pirms starta nevaru pretoties kārdinājumam un uzeju kalnā, lai apskatītu, kāda izskatās kalnu karaļa trase. Jup, nav ne vainas, ņemot vērā, ka tas būs jāpieveic pašās beigās pēc 27 km noskriešanas.

Bet tas vēl tālu, tālu. Mācoties no Rēzeknes kļūdas, šoreiz laikus nostājos pie pašas, pašas starta līnijas un tieku piefiksēts visās iespējamās starta bildēs. Uzrunas, solījums nemēslot un rikšojam prom. No trases atceros ļoti, ļoti acij tīkamo Mercendarbes aleju. Ja nebūtu sacensības, noteikti šeit kādu laiku pakavētos sarunās ar sevi pašu. Vēl gan kokiem pumpuri nav sprāguši un lapu nav. Interneta plašumos apskatījos, ka vasarā skats vēl iespaidīgāks. Visas pārējās glītās vietas – kalni, pakalni, uzkalni un lejas – satinušās vienā atmiņu kamolā.

Skrienot, skrienot, pienācis arī kalnu karalis. Plāns tāds pats kā pērn – bliezt, cik ātri varu, tā var sapelnīt labus punktus un kopvērtējumā apdzīt pat tādus, kuri finišējuši pusstundu pirms manis. Uhh, vells, ku grūti, pie tam šoreiz mēģinu arī pieņemamā ātrumā tikt otrpus kalnam lejā uz finišu, lai neatkārtotos pērngada Abavas Senlejas gadījiens, kad tika mērīts kopējais laiks no kalnu karaļa sprinta sākumam līdz pat finišam. Tas arī tiek godam paveikts, sprinta posmā esmu ticis ātrāko divdesmitniekā, var atpūsties un iekost maizes šķēli. Dienu noslēdzu ar loterijā iegūtu Squeezy maišeli. Stirnu buks ir līmenī, Squeezy ir līmenī!

Aizkraukles pusīte 23.04.2016.

Aizkraukles (toreizējās Stučkas) slimnīcā esmu nācis šaisaulē, senās bērnības dienās bieži tiku vadāts no sava ciema uz Aizkraukli iepirkties, uz skolas olimpiādēm, pie dakterīšiem utt. Salīdzinājumā ar savu ciemu toreiz Aizkraukle likās kā mega lielpilsēta. Šoreiz līdzi bija paķēries vellpēds, pēc skrējiena izbraukāju malu malas, izrādās, ka pilsētiņa tik ļoti sarāvusies, ka ar velo var krustu šķērsu pa pārdesmit minūtēm izrullēt. Tā, protams, nav – drīzāk gan man pašam mērogi mainījušies.

Līdz šim skrējis nebiju Aizkrauklē nevienu metru. Kaut pusmaratons šeit notiek jau trešo reizi, abas pirmās reizes tas sakrita ar Stipro skrējienu, kam tika dota priekšroka. Šoreiz datumi atšķirīgi, tātad – jāpiedalās! Šitais ir viens no mazajiem mīlīgajiem, foršajiem sporta pasākumiem, kur iztiek bez drūzmas – auto var novietot četri metri no starta, rindu nekādu. Taču arī Aizkrauklē pusīte ir pusīte – jāskrien. Tā i laižam piecu kilometru aplī reizes četras. Atmiņā palikusi vājprātā garā (ap 1,5km) Lāčplēša iela, pa kuru jāskrien šurpu turpu, tātad kopā kādi 12km. Labi, ka vislaik bija pretimskrienošie, citādi nebūtu, kur aci piesiet. Labs darbiņš, kas padarīts, laba pusīte, kas noskrieta!

Biķernieku pusīte 30.04.2016.

Arī Biķernieku pusītē vēl nav skriets. Pat Biķernieku trasē nav būts. Daudz stāsti dzirdēti, ka šeitan esot mega kalni, pat lielāki kā Rēzeknē. Ko, ko, Rēzeknē ir kalni? Tas sīciņais paugurelis pie Māras pieminekļa traucējot skriet? Nu ko, jāsalīdzina uz savām kājām.

Ļoti patīkami, ka pasāciens notiek salīdzinoši ierobežotā telpā – starta finiša taisnē. Citos gadījumos skrējēji izkaisīti pa malu malām, šeit izejot cauri taisnei var satikt visus, kas vien satiekami, atrast visu, kas meklējams.

Kā ta tur bija ar tiem kalniem, Sieru_Silve_Savilks? Biju drusku vīlies, jo gaidīju ko stāvāku un kājas bendējošāku. Tak nē, smuki asfaltēti augšup lejup kalniņi, labi uzskrienami, tikpat labi arī noskrienami.

295. numuram gāze grīdā

Pēc savas pusītes noskriešanas pirmoreiz apzināti pamēģināju būt arī otrā ierakumu pusē – līdzjutējos. Tiku lasījis, ka ne visiem tīk uzsaucieni “Ātrāk, finišs pavisam tuvu, davai, davai, tu to vari utt.”, tāpēc iztikšu bez verbālām darbībām. Atrodu vientuļāku vietu un katram garāmskrējējam veltu pa trim aplausiem. Oho, tas ir tik interesanti! Nebiju gaidījis, ka varētu būt tik liela atgriezeniskā saite. Daudzi atsmaida, atplaudē, vismaz velta zelta acu skatu un pat kaut ko nomurmina. Kilograms pozitīvisma! Iesaku visiem!

Jā, un ir knapi aprīļa beigas, bet esmu jau pusceļā uz Stokholmu, jo, finišējot vismaz četros Skrien Latvija posmos, automātiski iegūst dāvanu karti jūras ceļojumam 1-4 personām.

Skrējiens apkārt Krāslavai 04.05.2016.

Izlasu, ka Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienā plaša svētku programma paredzēta Krāslavā. Ā, un skrējiens apkārt pilsētai, kuram starta signālu došot pats valsts prezidents. Protams – jālaiž.

Jep, rīkotāji nav melojuši, mirkli pirms starta ar visu pavadošo grupu piebrauc Vējoņa kungs, mādams iziet caur pūli, pasaka pāris teikumus par skaisto laiku, par mūsu visu kopēju spēku un – BAMŠ – atļauj mums skriet. Apkārt visai Krāslavai gluži skriet nevajag, bet 5km sanāk. Šis skrējiens pret neseno Preiļu Cīruļputeni ir kā diena pret nakti. Daudzi nemaz neskrien, bet nūjo, tipina, iet un čivina. Pats tīkamākais ir finišs, kas jau krietnu posmu pirms tam ved lejup.

Atpūties un pārģērbies, dodos pētīt Krāslavas smukākās vietas. KĻŪDA, KĻŪDA, KĻŪDA! Jau ilgi pēc atgriešanās, pēc militārās parādes, krāmējoties tālākceļam, uzzinu, ka esmu ieguvis trešo vietu savā vecumgrupā, kausu, rokasspiedienu un bildi ar prezidentu un visus pārējos labumus. Vien žēl, ka apbalvošana pirms kādām trim stundām noslēgusies. Kā tāds misēklis varēja gadīties? Skaidroju – jau mājās tiku aci iemetis iepriekšējo gadu rezultātos, ar manu prognozējamo ātrumu es savā vecumgrupā, kā jau vienmēr, būtu kaut kur pa vidu. Tā bija arī šoreiz, vien reģistrācijā mani bija ielikuši drusku vecākā grupā, kur mans rezultāts jau bija trešās vietas vērts. Tā, lūk, neierados uz savā dzīvē pirmo un pagaidām vienīgo pjedestālu.

Bilde bez manis

Taču diena nebija pavadīta velti. Tā kā cenšos skriešanu apvienot ar tūrismu, tad arī šoreiz līdzi bija velo, ar to tika izrullētas Krāslavas, tad Aglonas, pievakarē arī Jēkabpils glītākās vietiņas. Vakara koncertā Zigfrīds ar kompāniju Jēkabpilī jau atkal žēlojās, ka viņam neesot sarkanā mersedesa un Rolex zelta pulksteņa.

Stipro skrējiens 07.05.2016.

Viennozīmīgi mans vismīļākais aktīvās atpūtas notikums. Zinu, ka dažs labs rauc degunu un noraidoši smīkņā, sak, tas jau tāds negudru ļaužu zīmēšanās pasākums, kur ar stiprumu un skriešanu maza saikne. Es gan neko neraucu un piedalos jau ceturto gadu pēc kārtas. Katrreiz atrodu kādas vecākas kurpes, kuras tā kā izmest žēl, bet staigāt tāpat diez vai staigāšu, auju kājās, izmaļos caur dubļu jūrai un tad bez žēlastības jau varu atstāt miskastē.

Propellercepurīte palīdzēja

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem Cinevilā, šogad dubļojāmies Ķeguma Zelta Zirgā. Eh, bet atšķirības lielas nav, dubļi vienlīdz dubļaini, ūdens tikpat slapjš. Esmu pieteicies elites vīriešu grupā – mums starts pašiem pirmajiem. Jā, viegli nebija, dūņas bija dziļas, smiltis vēl ilgi zobos šņirkstēja, bet nākamgad jau februārī noteikti pieteikšos vēl. Pēc kādas stundas finišējot var paklaiņot apkārt un apskatīt, kā trasē sokas citiem puišiem, meitām un komandām. Ilgi varētu vērot, kā ūdens tek, kā uguns deg, un kā meiteņu simti rāpjas slavenajā stikla kalnā. Diemžēl uz papīra izlikt nevar ne simto daļu, kas tika pieredzēts trasē. Atzīme par pasākumu – trekns pluss.

Šogad līdzjutējos līdzi bija sieviešu kārtas paziņa no Ķīnas, kura pēc pusgada dzīvošanas šeit bija secinājusi, ka latvieši ir nīgra, nesmaidīga un noslēgta tauta. Kas par pārsteigumu bija šāda pasākuma apmeklēšana! Lielāko izbrīnu raisīja milzonīgais stipro meitiešu daudzums. Viņas to dara brīvprātīgi? Kāpēc? Nav nekādas armijnieces? Ko, ko? Vēl ir dalības maksa? Un viņas par to neko nesaņem? Speciāli brauc no malu malām, lai bristu, peldētu, kāptu un šļūktu? Ja viņas savā starpā ir konkurentes, kāpēc palīdz viena otrai? Kur loģika? Jep, ķīnietei viedoklis mainījās, ai, kā mainījās!

Beigšu uz bēdīgākas nots. Par spīti tam, ka, citēju, “ierasto svītrkodu vietā, laika uzskaitei tiks izmantots ūdensizturīgi čipi, kas ļaus ātrāk un arī precīzāk noteikti distancē pavadīto laiku”, līdz pilnīgam rezultātu apkopojumam bija jāgaida vairāk par nedēļu. Kaut kas laikam bija samisējies.

Rīgas pusīte 14.05.2016.

Pērn Rīgā skriet maratonu tik ļoti nepatika, bija nu tiiiik grūti, ka otrajā aplī uz Vanšu tilta sev nosolījos Rīgā maratonu vairs neskriet. Kas solīts, jāpilda. Taču laika gaitā emocijas mēdz noplakt, grūtumi aizmirsties, klāt pieteikšanās laiks šīgada Rīgas skriešanas svētkiem. Prātā dzimst ideja, kā Rīgā vienlaicīgi riktīgi izskrieties, bet arī pildīt Vanšu tilta solījumu. Proti, noskriet 21km, tad 10km, tad vēl sešuku. 21+10+6 taču nav nekāds maratons, viltīgi, ne?

Godīgi piesakos visām trim distancēm, pirmssvētku dienā EXPO dabūju trīs somas, trīs numurus, vārdu sakot, visu pa trim. Viss iecerētais arī izdevās – trīs medāļi kabatā. Īsā laika sprīdī izbaudīju trīs starta burzmas, trīs izskriešanas cauri Kultūras Goda sardzei, trīs finišus utt. Ironiski, ka sešus km notipināju lēnāk kā 10km, jo pēc desmitnieka jutu, ka šis tas šur tur iesāpas, un skriet vairs nevajadzētu. Tā nu sešuku mierīgi nogāju kopā ar mazajiem bērņukiem ratiņos un RIMI brokoļiem.

Rezultātu paziņošanas ātrumā pilnīgs pretstats Stipro skrējienam – knapi esmu ticis līdz līdz kompim, kā mājaslapā atrodama izsmeļoša informācija skrējieniem.

Siguldas stirnu buks 21.05.2016.

Šo Stirnu buku nodēvēju par mazo Siguldas kalnu maratonu (SKM). Nezinātājiem paskaidroju, ka ik gadu rudenī notiek SKM pa skaistākajām un ievērojamākajām Siguldas vietām. Izrādās, ka arī Stirnu bukā liela daļa bija jāveic tieši pa tam pašām takām, tiem pašiem kalniem. Šoreiz gan bija jāskrien gar republikas lielāko alu (ala, nevis alus), tas bija negaidīti un patīkami.

Vēl tikpat patīkams bija man tik sirdij tuvais un mīļais sprinta etaps. Labi, ka neko daudz pirms tam nebiju pētījis, kurā kalnā īsti būs jāskrien, ļāvos pārsteigumam. Tā arī bija – atskrēju, ieraudzīju, uzskrēju. Nē, tā nu gluži nebija, pilnā ātrumā tiku knapi līdz pusei, tad nācās pāriet soļos. Nebija prāta darbs mēģināt skriet no sākuma pilnā ātrumā, nemaz nebija! Tagad pie kompīša sēžot, saprotu, ka vajadzēja sadalīt spēkus. Kā nu bija, tā bija, beigu beigās tomēr sprintā padsmitā vieta – gana labi. Tikai kalna korē esmu tik dikti pārmocījies, ka turpmākajā pusstundā vairāk eju nekā skrienu. Galvā dullums, sirds dauzās kā negudra, sajūtu mutē visu rīta brokastu saturu, daudz netrūka, lai arī citi to būtu sajutuši. Viss kārtībā, skriešana bez sāpēm tak esot pastaiga.

Pēcāk atguvies var pakustēties drusku ātrāk, tā arī pamīšus ejot – skrienot, tuvojos finišam. Trases daļa tuvāk finišam drusku līdzenāka un garlaicīgāka. Taču arī te neiztika bez jestrākiem brīžiem, piemēram, kad kādu kniksi līdz finišam pa koku jāšķērso kaut kāds ūdensgrāvis (droši vien ievērojama Siguldas grava). Pie tā rindā sastājušās pāris stirnas, pa baļķi esot bail iet, velk nost kurpes, negribot jaunās zeķītes saslapināt. Fotogrāfs otrpus grāvim dod ziņu, ka var bliezt pāri pa taisno – pa ūdeni. Divreiz nav jāsaka – žļīkš, žļākš pāri un slapja bilde albumā iekšā.

Šaize, ka šoreiz loterijā neko nevinnēju, jāgatavojas vien pēcjāņu Kuldīgas lūsim.

Pēcvārds

Ir tikai maija beigas, bet tik daudz jau noskriets, tik izsvīsts, tik saslapināts, tik daudz smukās vietās būts. Jā, vai dzīve nav skaista?

Jā, un ironiska arī. Dikti daudz braukalēju apkārt, tāpēc ar nepacietību gaidīju Daugavpils 50nieku, kas šogad tiek rīkots kādi 5km no manas mītnes. Taču tai pašā datumā tieku lūgts gan uz skolas salidojumu, gan uz dzimeni, gan kāzām. Tā kā man apstāstīja, ka precības notiekot retāk kā 50nieka skriešana, tad šoreiz 50nieks izpaliek…

* Prāta vētra, dziesma “Māsa nakts”