Sveikuļu lūsis

Grandiozs pasākums.

Izrādās pērn nebiju skrējis Buku ne reizi, pat nezinu, kā tā gadījās.  Pēdējais skrietais – Vilks. Iepriekšējais arī sanāk vienīgais izlaistais gads, ja neskaita kovidgadu, nu un pašu pirmo Buku 2014. gadā.

2024. man ir tenisa gads, tāpēc skriets šogad tiek reti kad biežāk par reizi nedēļā. Kopā vien 600 km noskrieti šogad. Akurāt cik Matīsam augustā… 29 km ir šī gada garākais skrējiens. Otrs garākais ir treniņš nedēļu iepriekš – 20 km.

Dalība Stirnubukā nokrita kā no gaisa. Jānis netika un piedāvāja man. Braucu viens, jo pēc tam uz Rīgu. Tukumā pamanu pazīstamu auto aiz sevis. Palaižu Inu pa priekšu un ceļš man vairs nav jāmeklē.  Ierodos minūtes 70 pirms starta. Saģērbjos un dodos. Līdzi man somiņā auto atslēga, telefons un 90g Isostar želeja.

Ceļš no stāvlaukuma līdz sacensību centram ir patāls. Satieku Vilni, Kārli aprunājamies psiholoģiskām barjerām, picām un biedriem, kas aizgājuši atpakaļ uz auto. Izdaru pirmās nepieciešamības lietas, un laiks jau pamazām tuvojas. Paspēju izņemt numuru un pārreģistrēt to uz sava vārda. Saņemu zvanu no Rolanda, ka viņi ar Ivetu uz startu nepaspēšot, atbildu, ka startēšu ar visiem un tad jau mani noķers. 

Sacensību centrs varens. Daudz un dažādas teltis. Patīkami, ka tik daudziem tirgotājiem ir interese piedalīties šajā pasākumā. Tāpat patīkami, ka Stirnubukam ir kupls atbalstītāju loks. Un visvairāk patīkami, ka Rimantam un komandai joprojām ir iekšā. Neesmu šoreiz mērķauditorija un zelta rublīšus neatstāju.

Distance gara, sākotnēji nav plāns izlikt visus spēkus trasē, tāpēc iesildīšanās vietā vien stiepšanās. Starta koridorā uz priekšu nelaužos. Pirmos km nākas skriet daudziem garām, bet nedaru to agresīvi un ja nepieciešams – uzgaidu.

Apavu izvēle pareiza. Lielāka protektora man nav. Šīs vēl no tālā 2017. gada Gaujas senlejas (Līgatnes) Stirnubuka, kad ar tādām skrēja un reklamēja Ronimoiss.

Pirmie divi man bija nedzirdināšanas punkti, jo pudelīte palika pie Ivetas. Pirmajā dzirdināšanas vietā brīvprātīgo uztvēru kā ūdens sargu, kurš nogriezīs numura maliņu katram, kas mēģinās padzerties bez sava trauka (mana iztēle). Turklāt vēl var iztikt. Otrajā dzirdināšanas punktā saslapinu keponu un iedzeru vienu sauju ūdens. Trešais dzirdināšanas punkts ir oāze ar apelsīniem, sis želejām un sarunu ar Gintu Konošonoku. Sākot no šī punkta turpmāk noskatu kādu uz galda atstātu glāzīti un tomēr padzeros.

Skrienas labi, jo sākums. Distance līdz 10 km paiet nemanot. Pirmās reizes pulkstenī ieskatos 8, 9 km. Cenšos regulēt tempu, lai pietiek pulveris līdz galam. Pie 14. km ir jūtams, ka vieglās dienas beigušās. Tie, kas lēnāki savā vairākumā ir apdzīti un jāsāk skriet ar sev līdzīgiem.  Krekls arī izmircis un sāk rīvēt, tāpēc jāvelk nost. 

Vienīgā traumiņa, kad pa iekšmalu līkumā apdzenu vienu, kurš 2 m nokļūdījās ar trasi. Atdauzu mazo pirkstiņu, bet izskatās, ka būs dzīvotājs un nags nenoies.

Ātrākais posms trasē bija pirms pirmās dzirdināšanas 7. km. Pulkstenis samērīja tempu pat zem 3:00. Šis noskrējiens man patika. Varēju lidot lejā pa trasi un garām citiem. Pareiza slīpuma noskrējieni joprojām ir mani mīļākie. Ja būtu jāskrien maratons uz leju, tad gan jau sabeigtu kājas, bet šādi negari posmi saista.

Tik daudz spēka pietiek, lai taisnēs un noskrējienos nepārietu soļos. Ar kāpumiem ir dažādi. Patīk, ka gana daudz trase iet pa mīkstu segumu. Manām botām nav visai daudz amortizācijas un tā man uz locītavām tiek mazāk triecienu.

Nākamā ātrā skriešana ir Kalnu Karaļa posmā. Pirms tam garāka taisne, kurā raksturīgi sev skrienu ātrāk, tāpēc pulss drusku lielāks. Pirms posma nedaudz atpūšos, bet ne kārtīgi, vien kādas 10 sekundes. Tālāk izdvešot lokomatīves cienīgas skaņas metos kilometru garajā piedzīvojumā. Tomēr ir jūtams, ka atpūta par īsu, un noskrieti jau 24 km. Galus arī cenšos neatdot šajā posmā. 126. vieta, 7:38, 204 punkti. Kārlis apdzīts.

Pēc sprinta nolemju nestāvēt bet atpūsties skrienot. Tas izrādījās pareizs lēmums, jo pēc noskrējiena trase savienojas ar skolas bērniem, un pietiek laiks atpūsties, kamēr pa šauru taciņu eju lielā barā.

Beigas nav vieglas, bet soļos nepāreju. Par skolniekiem ātrāks esmu. Viens sarkans krekls, kas arī bija lūsis, ir trenētāks un uzber ogles finiša paātrinājumam. Finiša kalnā dažs skolnieks mani vēl apdzen un esmu beidzis. Spēki iztērēti daudz. Ruslans priekšā, Igors un Kārlis arī. Baltais Shake palīdz, jo daudz cukura. Tomēr pamazām kļūst vēss, atrodu savu finišā atstāto jaku un lēnītēm dodos uz auto. Apkārtējā plūsma mani apdzen. Esmu stīvs. Vēl vismaz pāris dienas. Mašīnā gaida izotoniskais dzēriens un bulciņas, par kurām nogurumā aizmirstu.

Esmu priecīgs par skrējienu. 1) bez traumām 2) varēju paskriet līdz pat galam 3) skriešana man joprojām patīk. Sākumu skrienot lēnāk, var vairāk cilvēkus redzēt un apdzīt. Reizēm ir forši paskriet lielā barā. Redzēt, ka daudziem patīk skriešana un būšana mežā. Ir forši, ka tik daudz fotogrāfijās iemūžināts pasākums.

Tagad dienas 5 overreaching un increased risk of injury. Bet trešdien jau turnīra spēle tenisā.