Tikko esmu atgriezies no Stipro Skrējiena un tas ir labs iemesls, lai uzrakstītu mazu atskaiti par šo pasākumu.
Pats piedalījos pirmo reizi. Individuālajā distancē. Grūtākais trasē laikam bija laika apstākļi, spriežot pēc auto termometra, varēja būt ap 6-8 grādiem plusā. Dažas reizes uznāca arī maza krusa. Visi šķēršļi bija pārvarami, bet aukstums bija visgrūtāk pārvaramais. Individuālajā distancē man pie šķēršļiem īpaši gaidīt nenācās, tāpēc daudz nenosalu, bet redzēju, ka komandas, jo īpaši tās, kas uz beigu galu dažviet dabūja gaidīt visai ilgi. Trasē redzēju daudzus ļoti nosalušus cilvēkus. Trase kopumā bija aptuveni tāda, kādu to biju iedomājies. Biju saklausījies stāstus par grūtāko šķērsli – leģendāro „stikla sienu” (ar striķa palīdzību jārāpjas pa virsmu ~45% leņķī), praksē tas bija visai vienkārši. Man pat paveicās, jo šo atrakciju izņēma no trases vēl pirms komandu starta, domāju, ka pat daudzi vīri to nemaz nedabūja izmēģināt, jo stiķi esot trūkuši un cilvēki krituši zemē un traumējušies. Starp citu, es labprāt uzzinātu ātrās palīdzības statistiku, jo redzēju ļoti daudzus cilvēkus ar krampjiem, ļoti daudzus trīcošus un drebošus un ticu, ka kāds arī kaut kur nogāzās un kaut ko satraumēja.
Pēc nedaudz biedējoša sākuma turpināšu. Kad biju beidzis savu distanci, gāju mazgāties uz dušu. Kas, protams, bija auksta (kā jau iepriekš solīts), bet problēma bija tāda, ka dušā nebija ūdens, nostāvēju labu laiku pilinot pa pilei ūdeni no dušas, kas nedarbojās, līdz pēc kāda laika ugunsdzēsēji attapās, ka var pamazgāt cilvēkus no šļūtenēm. Dabūju salt gaidot auksto ūdeni. Tās dušas tā arī laikam vairāk nedarbojās, nekā darbojās. Tas tā nepatīkami. Vēl par organizāciju varu pateikt, ka prasījās norādes par to, kur atrodas reģistrācija, jo atrast nebija viegli. Un runā, ka bija nolaista pamatīga laža ar komandu startiem, jo daudzas komandas startēja stipri pirms starta līnijas. Organizatori to pieļāva. Tas noteikti ietekmēja rezultātus. Uz negodīguma pusi.
Daži secinājumi par ekipējumu. Skrēju garajās biksēs, garajā augšiņā, skriešanas apavos un darba cimdos. Optimāli. Garais ietērps palīdzēja ne pret aukstumu, bet pret saskrāpējumiem un nedaudz pret sasitumiem, skriešanas apavi, manuprāt, ir daudz labāki par kedām, jo stingrāka zole šur tur prasījās un darba cimdi arī noderēja, jo īpaši virvju atrakcijās. Apavu tīšanu ar izolācijas lentu, kā to praktizēja daudzi, gan es nesapratu. Domāju, ka bezjēdzīgi. Sašņorēt pareizi gan vajadzēja.
Redzēju arī daudzus nelaimīgus un pārsalušus cilvēkus, kuri pēc finiša nebija sev nodrošinājuši normālu apgādi ar siltām drēbēm, dvieli un pārtiku un dzērieniem. Stāvēja tādi trīcoši, dubļaini un bezpalīdzīgi. Par tādām lietām gan vajag padomāt. Darbojās arī mantu glabātuve, to izmantoja visai maz cilvēku, bet tas, manuprāt, bija ļoti labs situācijas risinājums. Man noderēja. Daudz arī ziņoja pa mikrofonu par to, ka kaut kādi nosalušie gaida kaut kādus nenosalušos ar mašīnas atslēgām.
Par pozitīvo. Jā, bija arī pozitīvais. Tas, ka tomēr ļoti daudzi cilvēki šo distanci pārvarēja par spīti visām grūtībām. Kā teicis kāds prātīgs cilvēks: „Mīkstie sēž un komentē, stiprie skrien tālāk!” (tas ir citās no organizatoru mājas lapas). Jo īpaši cieņa meitenēm. Varu tikai apbrīnot tās, kas pieveica distanci. Pozitīvi bija arī tas, ka dalībnieki viens otram palīdzēja – pastūma uz priekšu, padeva roku. Neskatoties uz to, ka tomēr formāli visi bija viens otram konkurenti. Pozitīvais atsver visus negatīvos (nu… ja vien tu nesatraumējies).
Pašam gāja labi, pārāk nenomocījos, traumu nav. Ja neskaita mazus uzsitumus un švīkas uz pieres (iebraucu ar seju kaut kādās bezsakarīgās dzeloņdrātīs). Vēl viens secinājums par rezultātiem. Domāju, ka lielāko daļu rezultāta varēja izveidot pirmajos metros un pirmajos dažos šķēršļos. Vēlāk jau iekļāvies plūsmā un vieta būtiski nemainījās. Īsāk – ja gribi labu rezultātu, jāstartē no pirmās rindas un jāskrien kopā ar līderiem – sākumā, jo ātrāk, jo labāk. Starp citu, relatīvi maz noskrieniešu atzīmējušies šajā skrējienā. Redzēju arī daudz svaru zālē trenētu vīru, kuri laikam iedvesmojušies no tā, ka skrējiens ir „stiprajiem”, bet godīgi sakot, lielāks uzsvars bija uz izturību, nevis uz spēku. Tieši tāpēc – pamaz noskrieniešu…
Kopumā man patika, bija interesanti. Ar nepacietību gaidu rezultātus. Jā, bilžu nav, selfiju arī nav, ticiet visam uz vārda!
km 
-
Kāds pamanījās pat zaudēt samaņu un reanimācijā atelpināts
http://www.lsm.lv/lv/raksts/vide-un-zinatne/dzive/zaude-samanju-stipro-skrejiena-laika.a84664/
Šodien vēl patīkami smeldz plecu muskuļi, jo, ja kājas ir pieradušas pie slodzes skrienot un minot pedāļus, tad roku muskuļus
īpaši neuztrenēsi (ar peldēšanu, kā rādās, vien bija par maz…)Piedalījos komandu startā, jo jau laikus izspriedām, ka individuāli būs samērā pagrūti. Laiks nelutināja, arī mēs finišā stāvējām nosaluši, trīcoši… līdzjutēju atnestās siltās tējas glāzes rokās trīcēja kā vareniem alkoholiķiem un “lomku” mocītiem ļautiņiem un siltais dzēriens neapturami šļakstījās ārā… Visi kopā mēs to paveicām, jā, bija daudzi, kas izstājās, arī mēs neveicām vienu šķērsli, jo, atzīšos, kad pietuvojos tam, tad sapratu, ka, ja pie citiem šķēršļiem manas bailes no augstuma nebija tik lielas, tad šoreiz tās ņēma virsroku…
Ja godīgi, tad šis skrējiens man deva TĀĀĀĀDU pozitīvo emociju lādiņu, ka nobrāztajiem ceļiem, elkoņiem, zilumainajām ciskām, dubļainajām drēbēm (botas un bikses lai paliek gaišā piemiņā Cinevilas sētā pie dušām…)ir tikai gandrīz vai apbalvojuma vērtība, jo es nezinu citu veidu, kā apliecināt savai valstij, ka esi viens no darītājiem, nevis dīvāna deldētājiem…
un ko var zināt, varbūt nākamgad atkal…
Pēc lietuvietes diskvalificēšanas par nepiemērotu apavu lietošanu, uzvaru sieviešu konkurencē piešķīra Ingai Dauškānei. Otrā un trešā vieta Ievai Mauliņai un Dacei Āboliņai. Kopumā slapjajā un aukstajā trasē finiša līniju sasniedza pustūkstotis sievietes.
Tas ir izrauts no Matīsa ieteiktā raksta…kādi tad apavi bijuši lietuvietei?
No sacensību nolikuma:
10.2. Diskvalifikācija:
Ja dalībnieks skrējiena laikā skriešanai izmanto naglenes, futbola bučus vai apavus ar jebkādiem asumiem;
Manuprāt, tā apavu nolīmēšana ar izolācijas lentu gan ir laba. Nākamgad arī to praktizēšu, jo pēc finiša botes bija pilnas ar smiltīm.
Nekāda nolīmēšana tur nelīdz, botās dubļi būs tāpat!
Dubļi apavos nemaz nav tik slikti. Citādi izskriesi un nemaz nepamanīsi, ka esi skrējis pa neierastu segumu.
Bet es arī domāju, ka tā nolīmēšana maz ko līdz.
mums līdzēja – “makgaiverene” ļāva nepazaudēt apavus ne vienā vien dubļu plančkā. Tiesa, beigās jau no mūžīgās muļļāšanās pa ūdeņiem, dubļiem, pa mazītēm lente mēģināja atlīmēties.
Viens striķis ” Stikla kalnā ” pārravās man blakus – rāpojošajam ~ 120 kg smagajam (pēc izskata) biedram, kad tas piebiedrojas otrais uz tā paša striķa. Tas ar galvu aizlidoja lejā un sataisīja “straiku”, noboulingojot rindā stāvošos. Pašam viņam nekas nebija, izskatījās, tie lejā stāvošie bija vairāk neapmierināti,ka viņš :) Organizētāji par maz padomāja par siltuma pasākumiem, protams. Tieši dēļ ta nākamreiz skatīšos, kāda būs temperatūra, tad arī izlemšu, vai skriet.
Pats skrēju pirmoreiz un sataisīju tādus secinājumus:
1) aplīmēt apavus!!!!! Ļoti-ļoti vajag, lai tie dubļi pēc iespējas mazāk iekšā, un lai zabāks nepaliek piemiņai trasē.
2) aizsardzība ceļiem, vai garās bikses (ja ātri rāpo pa tām alām, ļoti stipri noskrāpējos).
3) Jo mazāk apģērba, jo vieglāk skriet, jo viss pilns ar ūdeni un dubļiem, bet auksts tāpat būs
4) Celtniecības cimdi…
5) Numuru piestiprināt ar 100 saspraudēm, nevis ar 4-ām, ko dod.
6) startēt vajag sākumā, citādi ilgi jāgaida rindās pirms šķērsliem, pa to laiku atsalsti ļoti
7)Nelēkt dubļos no tāluma un augstuma, var normāli dziļi iestrēgt un bez palīdzības netikt ārā
8)Ja ir alternatīva rāpot ar rokām pa augšu/iet pa šauro dēlīti vai lēkt un peldēt ūdenī —-> droši ūdenī ; tas ir 5-reiz ātrāk (tur organizētājiem nav padomāts riktīgi, vajag to ūdeni 5-reiz garāku taisīt)… tikai laiku čakarēju uz tiem dēļiem
9) vajadzīgi atbalstītāji ar sausajām drebēm
10)Palīdzi priekšā stāvošajam – viņš tev arī palīdzēs, pie tam tas prasīs mazāk laika jums abiem !!!!! PATS SVARĪGĀKAIS!!! un tas, kas mani iedvēsmoja šajās sacensībās!!!! Dēļ izpalīdzības tas ir Stipro skrējiens, ne jau spēka mērīšanās!!!
11) ha-ha!!! Amīši nav nemaz tik kruti… :D :D :D