Startēt no līderu koridora

Man kaut kā ir ļoti grūti taku skrējienus uztvert kā sacensības, man tā drīzāk ir dabasskatu baudīšana. Ikdienā cenšos paskriet pa mežiem, purviem un jūrmalu, cik nu sanāk. Mierīgi varu aizmirsties un skrējiena vidū apstāties, lai ar atgāztu galvu pavērotu jūras ērgli, saēstos brūklenes vai gluži vienkārši kā sālsstabs (man nav ne jausmas, kas tas par vārdu, bet bērnībā tāds tika izmantots, lai aprakstītu pilnīgu sastingšanu) stāvētu un ar vaļā muti blenztu kādā neiedomājami skaistā ainavā. Taku sacensībās mēdz būt kaut kas līdzīgs, tikai prāts saka, ka jāturpina skriet, tāpēc es visu laiku norauju uz mutes. Labi, ka mīksts segums un sūnas garšīgas.

Ar tādu attieksmi pret skriešanu nav brīnums, ka Zebrus ezera Stirnubukā es nošokējos, atklājot, ka numurs man ir nevis no cipariem, bet no burtiem – kā elites skrējējiem. Skaidri un gaiši mans vārds un uzvārds uzrakstīts. Sāku domāt un izdomāju, ka es tak pēc 2 posmiem esmu kopvērtējumā top10 no sievietēm! Kā es tajā topā esmu tikusi, pati nesaprotu, bet sajūta ar to numuru ir patīkama. Piespraužu un staigāju kā gailis. Beigās izrādās, ka šis numurs un statuss dod privilēģiju startēt no pirmajām rindām. Sajūtos baigi ierakstījusies skriešanas pasaulē un kā knipucītis tur stāvu kopā ar nopietnajiem skrējējiem. Izbaudu pagodinājumu un priecājos par izdevīgo starta vietu, kautrīgi tomēr slēpdamās aiz puišu platajām mugurām. Nav jau tā, ka nav startēts no pirmajām rindām, bet tas ir bijis tādās sacensībās, kur vispār kādas 4 rindas tikai ir pa visiem kopā.

Sākot skaitīt sekundes līdz startam, skatos, ka pārējie līderi izliek kāju priekšā un ieliecas celī. Nopietni? Jāskrien tak 30 kilometri, nevis 30 metri! Starts! Trakāk, nekā tad, kad skrien reizē ar maziem bērniem. Visi raujas uz priekšu, un man šķiet, ka mani tūliņ nonesīs. Visi teš garām – ātrie lūši, ātrie buki, ātrie zaķi un vispār visi, kas uzskatījuši par vajadzīgu izlīst pašā priekšā. Saprotu, ka nu nav tas mans temps, bet straume nes līdzi un skrienu ātrāk, nekā būtu skrējusi tad, ja startētu kaut vai no vidus. Nu labi, ja jau man liek tā skriet, skriešu arī! Vismaz izvairos no sastrēgumiem.

Kad skriešanas grandi un vienkārši trakie beidzot ir palidojuši man garām, varu sākt skriet normāli, bet nekāda dižā vilkšanās jau nesanāk – arī drusku lēnāk tomēr ir krietni ātrāk par manu plānoto tempu. Sāku bažīties, ka laikam jau tā nevajadzētu. Pēdējā laikā parādās visādi raksti par to, ka skriešanas prieks esot noskriets, ka vajagot skriet ar baudu, ka apnīkot tā lieta… Bet man nav apnikusi, man baudījumu sagādā tā lidojuma sajūta, un es lidoju arī! Pilnā augumā uz zemes. “Viss kārtībā?” – “Jā, būs labi.” – “Tu baigi bliez!” – “Ir jābliež!” Un bliežu tālāk, tikai drusku uzmanīgāk.

Pirms Pokaiņu meža sākas mušas un dunduri. Ceru, ka tas ir pārejoši, ceru, ka tie metas uz cilvēku, kas skrien man blakus. Ne vella! Mušas ir arī man un gandrīz visu laiku. Bet ar ļaunu prieciņu skatos, ka džekiem tomēr ir trakāk. Izlīkumoju Pokaiņus, baidīdamās kaut kur aizķerties. Sāku čortoties, ka neesmu kārtīgi izpētījusi trasi un nezinu, kuros kilometros ir veldzēšanās punkti. Pēc tiem būtu labi orientēties, bet nospriežu, ka kādiem 15km būtu jābūt. Liela ir mana vilšanās, kad 15km atzīmi ieraugu krietni vēlāk. Tā kā gribas sašļukt, bet mušas neļauj. Tiklīdz apstājos, viņas apstāj mani. Tas nekam neder, jāskrien ātrāk uz priekšu!

Ceturtajā dzirdināšanas punktā man saka, ka es esot trešā no sievietēm. Priekšā esot tikai Irīna un Karīna. Es neticu, jo labi zinu, kas man paskrēja garām. Mazgāju seju un rokas no sviedriem, lai mušas tik ļoti mani nekārotu aplaizīt. Kamēr to daru, tikmēr man vēl un vēl saka, ka es esot trešā, uzsit pa muguru un dzen tālāk. Zinu, ka trešā neesmu, bet laikam jau priekšgalā būšu! Sāku censties vairāk un skrienu ātrāk. Ja nu kas, tad lai man pēc tam nebūtu jānožēlo slinkošana! Pēc dažiem kilometriem satieku Artūru, kas ar papardi virza iekšā mežā un saka, ka es labi izskatoties. Gribu paprasīt, kurā vietā es esmu, bet tad pārdomāju – labāk nezināt. Jāskrien pēc sirdsapziņas, tad viss būs labi!

Ļoti patīk laipiņas purvainajos Vipēža ezera krastos. Sāk jau gribēties atkal padzerties. Uz viena kempinga galdiņa redzu pamestu ūdens pudeli. Nosiekalojos, bet neriskēju dzert. Mēģinu saprast, vai mana lūša trase jau ir savienojusies ar buku trasi. Nav nekādas apjausmas par to, kurā ģeogrāfiskajā punktā es atrodos, jo es tak to karti neizpētīju! Saprotu tikai to, ka pāri 20 kilometriem stabili ir. Sākas saulains, smilšains augšupceļš. Mušas disciplinē, bet pa druskai tomēr pastaigāju arī. Sāku apdzīt pagurušos skrējējus. Nevaru vien sagaidīt dzirdināšanu. Protams, ka pārdzeros ūdeni, bet klunkšķināt uz priekšu tomēr ir patīkamāk, nekā sausu muti elst. Augšupceļos spēlēju ar sevi skriešanas spēli “3 soļi, vēl 3 soļi, vēl 3 soļi…”, lejupceļos lidoju, jo finišs jau ir tuvu. Negribu slinkot, gribu lidot!

Izskrienu pie ezera un saprotu, ka finišs ir kaut kur otrā galā. Zīme “2km līdz finišam”. Jessss! Tas man patīk! Gaidu to Ezerlūķu pilskalnu, jo biju izlasījusi, ka galā esot dzirdināšana. Pilskalns nogalinošs. Nekādas skriešanas, knapa vilkšanās gandrīz četrrāpus. Pff, sprinta etaps nobāl uz šī fona! Mani augšā dzen slāpes, bet augšā ūdens nav. Esmu šokā. Tiešām būtu apmānījuši? Ā, nē, reku ir! Padzeros un laižu tālāk. Ak, dubļainās taciņas un sīkie strautiņi, un glumie akmenīši! Visu ceļu sausām kājām noskrēju, bet te iežampājos melnajos dubļos. Paskriet īsti nevar, nu tad atpūšos, cik nu var.

Sāku dzirdēt periodiskas ovācijas un saprotu, ka finišs ir tuvu. Izskrienu pie peldvietas, kur mani sagaida ar saucieniem, dod pieci un visādi citādi priecājas kopā ar mani. Nuja, kas ta te – augšā pa kalnu un finišs klāt! Kā tad! Taka turpina aizvīties tālumā… Vēl viens traks kalns, kurā knapi rāpjos. Saņemu komplimentu par auskariem. Paldies, čalīt, pati taisīju! No kraukļa un ķīra spalvām. Uzrāpjos pa to kalnu un skrienu pa pēdējo līkumu, kur visi izdod morālo stāvokli pacilājošas skaņas. Vairs nevaru paskriet, gribas staigāt, bet te jau vairs nevar! Visi skatās! Līdzjutēju ovācijas kā rociņas no muguras stumj mani uz priekšu. Ir! Finišs! Man saka, ka es esmu 5.vietā no sievietēm. Grandiozi! Šāds sasniegums man vēl nekad nav bijis! Varbūt tas līderu numurs mani pamudināja uz ātrāku skriešanu?

Kad atgūstos, eju ar māsu nopeldēties. Cik labi ir atbrīvoties no sviedriem! Cik labi ir redzēt citu cilvēku finišus, kad es jau esmu savu darbiņu padarījusi! Stīvām kājām sēžu festivāla centrā un redzu, ka Krišjānis skrien finišā. Basām, nevarpaskrienošām kājām nesos pa to nopļauto pļavu šķēršām pāri laukumam, lai pie beigām varētu Krišjāni uzmundrināt! Man liekas, ka viņš ir priecīgs. Es arī. Festivāla gaisotne. Draugi nāk man klāt un domā, ka es būšu grupā kādu vietu izcīnījusi. Zinu, ka neesmu, jo visas ātrās skrējējas jau tieši manā grupā arī ir. Priecājos par citu cilvēku sasniegumiem un, pie velna, 5.vieta šādās sacensībās ir kaut kas nereāli, neticami sirdi sildošs!