Starp diviem Igaunijas maratoniem. SEB Tallinas maratons

Pagājušajā nedēļas nogalē, skrienot savu otro maratonu, sāku domāt, ka jāsāk rakstīt maratonu stāstus. Tajā brīdī viss šķiet tik īpašs, un žēl, ka daudz kas ar laiku pagaist no atmiņas. Maratons kā distance šogad likās gluži likumsakarīgs – pagājušā gadā noskrēju 2 reizes pa oficiālajai pusītei, tad dažas reizes izmēģināju, ka 30 km arī ir iespējami, un tad jau šķita, ka tos atlikušos 12 jau pieskriet varēšu.

Pirmo biju izvēlējusies mērķtiecīgi – raugoties, lai laiks nebūtu pārāk karsts un trase pēc iespējas vienkāršāka. Sākumā gribēju skriet Rīgā, taču, atceroties iepriekšējā gada karsto maiju, izvēle krita par labu Vendras maratonam Igaunijā. Laikam jau izvēle bija pareizā, jo igauņu maratonu gribējās atkārtot. Draudzene ieteica septembrī skriet Tallinā, un šī doma likās forša. Manuprāt, ir lieliski skriešanu apvienot ar kādu nelielu ceļojumu tepat Latvijā vai kur citur.

Pirmo bija paveicies noskriet 4 stundās un 7 minūtēs, iepriekšējā gadā biju uzlabojusi pusmaratona rezultātu par 10 minūtēm, tas bija 1:53, tāpēc sāku domāt, vai labvēlīgu laikapstākļu gadījumā (Vendrā atpakaļceļā bija diezgan stiprs pretvējš, pārsteidza arī lietus un pat krusa) nevarētu arī izskriet mazliet zem 4 stundām. Tas gan vēl paliek tikai kā tāls sapnis, jo ātri sapratu, ka manas spējas tik tālu nesniedzas un maratons tomēr nav gluži tas pats, kas divi pusmaratoni vienādā tempā.

Maijā noskrēju vēl Nordea pusīti, pasākums bija tik lielisks, ka finišā tiešām pārņēma sajūta: „Kā, jau viss?”. Pāris nedēļas atpūtai, tad sameklēju internetā maratona programmu un izrēķināju, cik bieži un kādas distances būtu jāskrien. Katru otro dienu kaut kas cits – intervālu skrējieni, lēnie un ātrie, un nedēļas beigās viens garais/lēnais zemā pulsa zonā. Vienu nedēļu izmēģināju, bet tad sapratu, ka tas nav man – esmu pieradusi skriet, kad varu un vēlos, un arī tik daudz, cik tajā brīdī vēlos. Tā nu gada īsākā nakts bija visai pateicīgs pasākums, lai nolemtu izmēģināt arī kaut ko garāku, un tā nepilnās 6 stundās treniņrežīmā tiek saskriets ultramaratons – 47 kilometri. Spēki gan bija izsmelti, bet visu jau vajag pārbaudīt pašam un tagad zināju, ka varu arī to. Taču mana labā kāja laikam tā nedomāja, jo, jau trenējoties Vendrai, biju pārpūlējusi kādu muskuli, un tas garākos skrējienos sāka sāpēt. Vēl pēc pāris 10 km sacensībām, kas iegadījās tieši pēcjāņu nedēļā, jūlijs tika veltīts, lai saārstētu kāju, ar ļoti nedaudziem īsiem un ne īpaši komfortabliem skrējieniem, pārsvarā veicot karstajam laikam piemērotākas aktivitātes – braucot ar velosipēdu un peldoties. Savilktais ikra muskulis atbrīvojās tikai pēc osteopāta apmeklējuma, bet tad jau nākamajā dienā lēnām un prātīgi atsāku skriet. Līdz Tallinas maratonam 1,5 mēnesis. Tad nu nolēmu līdz maratonam arī īpaši neforsēt, lai atkal kaut kas neatgadītos, bet skriet pārsvarā īsās un vidējās distances. Apmeklēju koptreniņus – Nike Riga Run Mežaparkā, bet īpaši iemīļoju Divplākšņus, kur tika atrasti arī jauni skriešanas draugi. Vasaras viens no skaistākajiem piedzīvojumiem – baso pēdu ultramaratons, kur noskrēju 11 km ar labiem rezultātiem.

Un nu par pašu notikumu – SEB Tallinas maratons.

Uz Tallinu aizbraucām kopā ar manu draudzeni Daci, kuras pusmaratona stāstu var izlasīt tepat blakus. Tallina sagaidīja ar saulainu un siltu laiku, dodoties uz maratona EXPO pēc numuriem, saņēmu arī gaišzilu skriešanas krekliņu ar maratona simboliku. Nofotografējāmies, izstaigājam Vecpilsētu, uzkāpām tornī. Vakarā apciemoja neliels stress, jo bija skaidrs, ka šim pasākumam noskrietā kilometrāža nav pietiekama, bet nu sirdi sildīja vismaz apziņa, ka vienreiz tas jau ir paveikts, tātad varētu arī otrreiz. No rīta Dace ar savu draugu mani pavadīja uz startu, pa ceļam vēl centāmies ieraudzīt kādu noskrienieti (Daces starts būs tikai pēc 2,5 stundām, un patīkamāka apziņa, ka kaut kur tajā pašā trasē ir kāds savējais). Uz numuriem Latvijas karodziņš ar vārdu. Satiku Valdi un Gati, pirms paša starta – arī Topiņu un Agati.

Kad bija jāpulcējas starta koridoros, pamanīju tempa turētājus uz 4:00 un 4:15, ar nelielu, baltu baloniņu, uz kura uzrakstīts paredzētais maratona laiks. Jāatzīst, ka trasē nedaudz pietrūka „Noskrien” tempa turētāju lielo, krāsaino balonu. Jo nostājos aiz baloniņa ar uzrakstu 4:00, ar domu, ka pēc iespējas sekošu tam, bet gandrīz uzreiz pēc starta baloniņš kaut kur pazuda no mana redzesloka un vairāk arī to neredzēju. Gaidīju, ka pēc starta būs kādu laiku lēnām jāvirzās uz priekšu (kā Nordea), taču temps tika uzņemts uzreiz. Izskrējām no Vecpilsētas un tālāk trase veda pa Tallinas lielāko ielu, cauri visai pilsētai, pēc 9km atpakaļ ar krietnu gabalu gar jūru. Šis posms, protams, bija visjaukākais. Laikapstākļi bija ideāli skriešanai, saulains, bet ne karsts, bez pretvēja. Skrējās viegli, un rēķināju, ka būtu labi tempu zem 6 min/km noturēt pēc iespējas ilgāk un censties nepāriet soļos, jo zinu, ka tad atsākt skriet kļūst arvien grūtāk. Pēc 3 km jutu, ka esmu par ciešu sasējusi vienu botu, jo notirpa pēda. Atstājos un palaidu striķus vaļīgāk, vēl pēc kādiem 3km pēda sāka justies labi. Austiņās ieslēdzu tikai Endomondo, iepriekš sagatavoto mūziku tā arī neieslēdzu. Dzeršanas punkti ik pa 3 km, pret tiem izturos atbildīgi, bet dzēru gandrīz tikai ūdeni, enerģijas dzērienu pavisam nedaudz. Bija arī banāni, 2 gab. apēdu visā trasē. Trases malā līdzjutēju krietni mazāk nekā Rīgā, bet šad tad dzirdēju pa kādam uzmundrinājumam igauniski. Divas reizes dzirdēju, ka uzmundrina latvieši, kāds vīrietis pat abos apļos, katrā ziņā dzirdēt latviešu valodu ārvalstu trasē ir vispatīkamākais. Ieskrienot atpakaļ Vecpilsētā, kāds gabals jāveic pa bruģi, temps tika samazināts, vēl 20. kilometrā diezgan stāvs kāpums (nodomāju, ka 2. aplī šī vieta būs pamatīgs pārbaudījums). Tajā vietā vēl dzirdēju tālumā Daci, kura devās uz savu startu un man uzsauca. Pēc pusstundas starts pusmaratonistiem. Pirmo apli pabeidzu ar laiku 1:58, nodomāju, ka būtu tīri labs pusmaratona rezultāts. Ielidoju otrajā aplī, grūti vēl nebija palicis, bet zināju, ka tas neizbēgami notiks ap 30.km. Tā arī bija, atlikušo daļu skrēju apmēram par minūti/km lēnāk un vēroju apkārt notiekošo. Garām paskrēja maratonists bitinieka tērpā ar uzrakstu „Happy Honey” uz muguras. Vēlāk redzēju arī lāčus, vardi, daži skrēja ar basketbola bumbām (kā izrādījās, tika uzstādīts Ginesa rekords par ātrāko noskrieto maratonu, nesot rokā bumbu). Bija palikuši apmēram 9 km, kad sāka apdzīt pusmaratonisti, garāk pavisam tuvu aizjoņoja Jeļena Prokopčuka. Pēc tam bija sajūta, ka mani visu laiku apdzen, bet tomēr arī es pēc 32. km sāku apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Dalīja želejas, paņēmu vienu, bet tā bija tik salda, ka visu paciņu neizēdu un biju laimīga, tiekot pie ūdens. Kad bija atlikuši 6 km, tālumā jau varēja redzēt Vecpilsētas torņus, bet vēl labs gabals pa dzīvojamo rajonu jāskrien. Jutu vēlmi pasoļot, bet, domāju, nē, vēl nedrīkst. Tā arī gandrīz visu trasi noskrēju līdz 40. kilometram, piebremzējot tikai dzeršanas punktos. Pēc pēdējā bija jāpārvar tiltiņš ar diezgan strauju kāpumu uz augšu, tur bija palikuši kādi 2 km, tad nu tas tiltiņš arī mani piebeidza, un sāku soļot. Igauņi bija izdomājuši visādas atrakcijas 2 km garumā tieši pirms finiša, piemēram, virkni ar karsējmeitenēm, mūziku un dažādām arkām, kas radīja iespaidu, ka finišam jau tūlīt jābūt. Bet atkal līkums, finiša kā nav tā nav, tā nu es tos 2 km nokūleņoju, visiem spēkiem gaidot finišu. Pašai likās, ka tā vairs nav skriešana, lai gan tie, kas redzēja, apgalvo, ka skrēju.

Izjūtas līdzīgas, kā essnee nesen rakstīja par ķermeni kā makaronu bez kauliem Ālborgas maratona beigās. Beidzot finišs tiešām pienāk, iesprāgstu tajā kopā ar baru pusmaratonistu, parunāt nevaru, vien lūdzoši lūkojos uz cilvēku, kas dala medaļas, bet man nez kāpēc nedod. Nu jā, tās ir pusmaratonistu medaļas, man jāvirzās tālāk. Ar maratonistu medaļām stāv mazliet tālāk, medaļa gan smuka. Dabūju vēl 2 dzērienus un paciņu „Studentu brokastis”, arī foliju, kurā ietīties. Klumpačoju tālāk, līdz nonācu pie paklāja, kur sēdēja bariņš nogurušu maratonistu. Man arī tikai viena vēlme – apsēsties, bet pamēģini pietupties un apsēsties uz zemes pēc 42 noskrietiem kilometriem. Beidzot, ar kādu trešo mēģinājumu tas izdevās. Sazinājos ar Daces draugu, kurš burzmā bija mani pazaudējis un tagad atnesa manu somu ar siltākām drēbēm, tūlīt arī pusmaratonu finišēja Dace, kas nemaz neizskatījās nogurusi. Prieks par viņu.

Kāda pusstunda pagāja, kamēr spēju slieties kājās un doties tālāk. Telts ar bagātīgām pusdienām – makaroni, jogurts, zupa. Centrālajā laukumā noskatījāmies pusmaratona apbalvošanu, redzams, ka latviešiem šodien ļoti labi skrējies un pjedestāls bagātīgi pārstāvēts. Safotografējāmies, kaut kā izdevās nostāties pat „bezdelīgas pozā” (lai sanāktu smukas bildes), pāriet pāri speciāli izveidotam tiltiņam ar kāpnēm augšup un lejup. Braucām uz viesnīcu, jo nu jau vairs gribējās tikai atpūsties. Nākamajā dienā vēl staigāju robota gaitā, bet devāmies vēl nelielā pastaigā pa Tallinas vecpilsētu. Zinu, ka ir jākustās, lai pienskābes no kājām izdzenātu. Tad ceļš mājup. Trešajā dienā dodamies nelielā skrējienā. Uz nākamā gada Rīgas maratona apņemšanās sienu. Kādu skaitli pacēlu? Protams, 42.

Būtu vēl labi, ja atrastu asprātīgu atbildi tiem, kas prasa, kāpēc tik liels gabals ir jāskrien, jo īstenībā es to nezinu, man vienkārši patīk šis process.