Solījums no sirds

Pagājušajā gadā saviem futbolā un orientēšanās sportā nodarbinātajiem dēliem apsolīju ko nereālu, principā ļoti grūti realizējamu (jo viegli sasniedzamus mērķus man nav jēgas sasniegt). Kāpēc? Meklēju motivāciju sportošanai, skriešanai. Ja viņi sporto, man būtu jārāda labs piemērs ar nelielu godkārības piesitienu, ka režīms, ieguldīts darbs un nepieciešamā attieksme ar laiku atmaksājas.
***
Pagājušā gada mazskriešanas sezonu noslēdzu ar baskājaino Siguldas kalnu maratona dubļu eksperimentu, kam sekoja piecu mēnešu prokrastinācija. Pirmais skrējiens šogad bija trīsdesmitajā martā notiekošās Magnēta orientēšanās “Pāru sacensības”. Turpināju skraidīt šo un to, pārsvarā orientēšanās pasākumos. Ziemā uzkrātie kilogrami mežā ķērās aiz zariem un bija dikti grūti. Tuvojās Nordea Rīgas maratons un jaunākais dēls gribēdams sev personīgo tempa turētāju desmit kilometru distancē jautāja: “Tēt, tu šogad skriesi piecus kilometrus uz ātrumu?”, o-o, bērni visu atceras, atbildēju: “Nē, šogad nē, nākošgad, šogad skriešu kopā ar tevi!”
***
Sāku svara vērošanu. Nopirku pulsometru. Noteicu savu fitnesa līmeni. Skrēju un atpūtos pēc pulsometra ieteikumiem, bet jutu, ka pārāk daudz tiek spiests uz ātruma treniņiem. Šaubas! Skrēju gan pirkstiņkurpēs (vibramos), gan basām pēdām. Vajadzēja reālu treniņu īstermiņa mērķi – sacensības, kas atbilstu svara vērošanai un manai reliģiskajai pārliecībai ar izraēliešu un palestīniešu cienīgu cīņas sparu, pieteicos Baltijas baso pēdu ultramaratona piecdesmit trīs kilometru liedaga ultrai šī gada trīsdesmitajā augustā. Ielādēju importa kalnu ultras programmu, pēc kuras pildīšanas radās vairāk jautājumu kā atbilžu. Kāpēc tieši tāds plāns? Atkal viss “hard” un “very hard” pulsa zonās, nopietni? Tā kā “ceptos kviešus” jau biju diezgan nokurinājis, nosacītu fizisko formu atguvis vienpadsmit nedēļu laikā, pieteicos kompleksās slodzes testam Sporta laboratorijā.
***
Otrdienā, divdesmit devītajā jūlijā, pāris stundas līdz testa sākumam nobraucu ar velosipēdu apaļus piecdesmit kilometrus trīsdesmit divu grādu karstumā, bet nekādu noguruma pazīmju nejutu un neplānoju, kas, manuprāt, varētu atstāt būtisku iespaidu uz testa rezultātiem, par spīti tam, ka iepriekšējo brīvdienu svelmē noskrēju četrdesmit četrus kilometrus ar desmit sitieniem zemāku pulsu no vēlāk testā noskaidrotā anaerobā (An) sliekšņa.
***
Ierodos Sporta laboratorijā un sāk līt, kārtīgs negaiss, suta un karstums kā tropos, kuros nekad neesmu bijis, zibeņo, logi vaļā, telpā trīsdesmit viens grāds, šeit gaisa kondicionieris vispār neskādētu. Pārģērbjos, atbildu uz jautājumiem personas lietai, arī, ka nesmēķēju un: “Vai šādos (lasīt vibramos) varēšu paskriet?”, jo izvēlos testēties uz skrejlentas nevis veloergometra. Tiek nomērīti simtu septiņdesmit pieci komats deviņi centimetri un nosvērti sešdesmit astoņi komats astoņi kilogrami, pielikti sirds un citi sensori, nomērīts pulss un asinsspiediens, uzvilkta maska, vadi klik klik, pogas pik pīīk un lenta sāk tīties.
***
Soļoju lēnā garā. Kā ātrums pieaug līdz septiņiem kilometriem stundā tā sāku skriet, jo tā vajag. Sasniedzu maksimālo lentas ātrumu septiņpadsmit kilometri stundā un tieku līdz trīs procentu pacēlumam, kad par nākamo – divdesmit devīto minūti rādu īkšķi uz leju, jo no maskā satecējušā kondensāta slīkstu nost ar domu, ka nespēšu noskriet vēl vienu minūti nirstot ar aizturētu elpu, ar iespēju zaudēt samaņu, stiepjot uz acīm no skrejlentas. Šķiet, brīvdienu treniņi, šodienas velo un mitrā karstuma kombinācija, mani mentāli piespieda nespiest līdz maksimumam, kad tā kārtīgi sāk sāpēt diafragma; uzreiz iestājās nožēla, būtu vairāk datu, nobumbulēta štelle, slikts piemērs positivus jaunatnei. Nākamreiz testēšos da paķerija puļsa.
***
Skrejlenta apstājas, kam seko jautājums “Kāpēc pārtraucāt skriešanu?”, atbildēju: “Karstums”, tas arī tika piefiksēts testa lapā. Visa skrejlentas iekārta nopilējusi slapja, it kā es būtu skrējis tik ātri, ka bij’ jādzēš liesmas zem kājām. No manis līst, burtiski, visi saunu rekordi ir sasisti lupatās. Vairums satek taitos un vibramos, šļop, šļop, žļurk, žļurk. Organisms dzesējas. Labās ziņas ir tādas, ka iegūtie sliekšņi pret izmantoto metodi – skriet uz skrejlentas ir objektīvi, aerobais slieksnis ir pie pulsa simtu četrdesmit viens un anaerobais ir simtu sešdesmit septiņi. Visprecīzāk iegūstamie dati būtu skrienot pa reālu segumu ar skrējējam sekojošu mobilu ierīci. Duša.
***
Ar dakteri analizējam datus. Sākuma pulss uzskrējis pārāk ātri, ko jau zinu no lēnajiem “easy” un “moderate” treniņiem, kas norāda “kā sāku ātri skriet, tā maucu” bez piecpadsmit minūšu iesildīšanās. Arī ar atdzesēšanos regulāri mēdzu grēkot. Izrādās, ka līdz aerobajam slieksnim skrienu nedomājot par elpošanu un ritmiska elpošana sākas līdz ar šī sliekšņa pārsniegšanu, ko pats vienmēr sajūtu un to apstiprinu atbildot uz jautāju “Vai tā ir, ka pats sajūtat, kad jāsāk elpot, jo to var redzēt grafikā?”. Prātīgi ir iemācīties elpot ritmiski arī aerobajā zonā, bet varbūt nē, jo dzirdēti ir dažādi viedokļi. Esošajos noguruma un laika “apstākļos” pie maksimālās sasniegtās, bet priekšlaicīgi pārtrauktās jaudas trīssimt sešdesmit vatu (kas man absolūti nav un nevar būt maksimālā, bet pēc tabulām jau skaitās “augsta”) un sirds maksimālā pulsa simtu astoņdesmit divi sitieni minūtē maksimālais skābekļa patēriņš (VO2 max) ar elpošanu kā pagadās ir bez piecām minūtēm kā elites atlētam sešdesmit astoņi komats divi mL/(kg*min).
***
Tagad zinot “šī brīža” abus pulsa sliekšņus, maksimālo skābekļa patēriņu, jaudu utt., kādas būtu nianses, nevis vispārīgie norādījumi treniņiem pulsa zonās, kas manī attīstītu manu dēlu supervaroni? Varbūtības, varbūtības. Treniņu process ir māksla, radoša un atjautīga darbība. Sportistam ir jābūt māksliniekam. Fiziskie parametri pastāvīgi mainās no viena treniņa līdz nākamajam un atkal būtu jāzin jaunie dati un attiecīgi jāpielāgo treniņu plāns, bet to var noskaidrot regulāri ejot uz testu vai varbūt tā vienkāršāk, sajūtot ar sirdi…
***
J. Saulīte, 2014