Nu, lūk. Ievadīju šodienas 10 km www.noskrien.lv datubāzē un saņēmu automātisko „uzmundrinājuma” sveicienu no sistēmas: „Šis ir tavs pirmais skrējiens 2014. gadā. Ja nevari mainīt situāciju, maini attieksmi pret to.”
Te bija jāaizdomājas. Jā, situācija ir kā uz delnas. Ir 21. februāris un pirmais skrējiens šogad. Vai es to varēju mainīt? Droši vien, bet attieksme nebija īstā. Precīzāk – nebija Skriešanas Prieka. Jau iepriekš, garajos un tumšajos vakaros sēžot ar TV pulti vai datorpeli vienā rokā un vīna glāzi vai Alus skārdeni otrā, pa reizei iedomājos – kur tu tagad esi, mans Skriešanas Prieks? Kā dzīvo, ko dari? Kā tev klājas bez manis? Vai tu kādreiz atgriezīsies? Vai varbūt patiesībā tavs īstais vārds bija Uz Brīdi Aizšmaukt No Mājas Un Pabūt Vienatnē Ar Sevi?
Un tad sapratu. Tas nekur nebija pazudis. Vienkārši aizgājis ( palaists?) ziemas guļā. Pāris neveiksmīgie modināšanas mēģinājumi un sajūtas pēc tiem lika saprast, ka vēl par agru. Bet šodien, krekstēdams, žāvādamies un stenēdams, kaut ko nesaprotamu murminādams, no kura cenzētais atlikums bija apmēram ”nu kas tā tāda par nežēlīgu pasauli, ka jāceļas tādā agrumā”, tas pamodās. Saīdzis, samiegojies, bet pamodās. Ķermenis, kuram šie garie un tumšie vakari tīri labi gāja pie sirds, jo nebija jātērē tik sūri grūti krātās kalorijas, kuras tas gādīgi kā glābšanas riņķus pamazām vien bija aptinis ap visām iespējamām vietām, visvairāk jau ap jostasvietu, saīgušajam Skriešanas Priekam aktīvi piebalsoja: „Nav taču prāts tagad līst no mājas ārā, jo redzi, jau pēc puskilometra tev sāp te, tur un tur, ej, ka nu labāk mājās vai vismaz nejoņo tik traki. Paej soļos. Redzi, kā pulss skrien, tas nemaz nav labi tavos gados, nu nemoki sevi. Un tu tagad skriesi Lielo Apli?? Tur tak būs pa asfaltu jāskrien! Atceries, kā tev kādreiz celis sāpēja?”
Un tā tālāk tādā pašā garā. Bet nu nekas nelīdzēja, bija vien vecajam zēnam jāsaņemas un jāiespringst, lai pienācīgi pumpētu, svīstu un darītu visu pārējo, ko skrējēja ķermenim jādara. Galu galā līdz Rēzeknes pusmaratonam palikušas tikai 43 dienas. Galu galā ir plāni, par kuriem vēl bail atzīties, bet kas neuzkrītoši klauvējas un grib tikt iezīmēti treniņplānos un atķeksēti paveiktā sarakstā.
Kāpēc viss šis garais penteris? Kur morāle? Pavisam vienkārši – ja arī jums ir pazudis Skriešanas Prieks, nemeklējiet to nekur tālu un nepārmetiet tam, ka tas jūs pametis ar salauztu sirdi. Ļoti iespējams, ka tas tikai iesnaudies un guļ. Neceremonējaties un modiniet to augšā! Jums abiem kopā vēl pudu endorfīnu izēst!
km 
-
Vajag tikai uzbukņīt to Skriešanas Prieku augšā, tad jau šis pielīp uz palikšanu! :)
Skriešanas prieks manuprāt parādās tad, kad sajūti, ka vari. Tas varbūt nenotiek pirmajā dienā, arī pirmajā nedēļā nē, bet atnāk tad, kad jūti, ka kājās vieglums, pats lido kā uz mākoņa malas sēdēdams, pat tempam tad nav nozīmes :)
Tiekamies Rēzeknē – katrs ar savu prieku! :)
Ivar, Tev biežāk vajag kaut ko uzrakstīt! Lasīju ar smaidu. Bet gan jau tas Tavs Skriešanas Prieks pamodīsies kopā ar siltāku laiku, īpaši, kad būs maigs pavasaris, kad varēs uzvlikt kreklu ar īsām rokām un pavasara saule sildīs seju, plaukstošo koku lapas smaržos, tad jau kājas pašas nesīs, un Prieks varēs tikai priecāties un skriet :)
Man noteikti prieks vairāk pamostas, ja var ģērbries vienā kārtā ;), tagad skrienot pa auksto laiku ārā ir ilgs laiks noskriets ar tām daudzajām drēbēm un riktīgi jau sāk tracināt tā ģērbšanās, ļoti neciešu, neērti jūtos vairākās kārtās ne tikai skrienot bet vispār.
Gribu tikai piebilst, ka dalīts Skriešanas Prieks ir 2kāršs Skriešanas Prieks. T.i., prieka nav, bet piekrīti izskriet ar kādu, kam šis ir, un ar šamējā SP pietiks abiem :)
Skriešanas Prieks ir forša lieta! Un Varēšanas prieks ir vēl labāks! Satiksimies Varēšanas svētkos- sacensībās! Lai izdodas!