Pēc dažu Noskrien biedru izrādītās intereses sīkāk pastāstīšu par skriešanu sacensībās pēc pulsa plāna. Būs (ne)maz fotogrāfiju, daudz skaitļu, tāpēc daļai varētu būt ne pārāk interesanti, citiem atkal ne pārāk aktuāli, tomēr kādam šī pieredze var noderēt. Sākumā nedaudz priekšvēstures, kā nonācu līdz skriešanai pēc pulsa plāna.
Pēc sava pirmā maratona 2007. gadā (4:44), kas varētu būt labs piemērs tam kā nevajag gatavoties, 2009. gadā sāku trenēties Valmieras maratonam ar mērķi noskriet ātrāk par 4 stundām. Tā nu visu vasaru gatavojos un divas nedēļas pirms maratona Tallinā noskrēju savu pirmo pusmaratonu ar rezultātu tuvu manām optimistiskākajām prognozēm (1:41). Likās, ka 4h mērķi izdosies izpildīt. Tomēr tas neizdevās ne šajā, ne arī nākamajā maratonā. Pa vidu tiem vēl arī bija pavisam neveiksmīgs pusmaratons Ventspilī. It kā teorētiski viss likās pareizi: 700-900km treniņos, pusmaratona rezultāts 1:41, garie skrējieni, papildus tam vēl citi sporta veidi, tāpēc uzstādīt 4h mērķi likās pamatoti un līdz ar to arī centos no paša starta skriet ar tempu ~5:30 min/km. Tomēr abi maratoni beidzās ar nepatīkamu pārsteigumu jau ap 20km, kad iestājās pamatīga “siena” un tālāk nācās pārmaiņus soļot un skriet.
Tad vēl neko daudz nezināju par glikogēnu, pienskābi un anaerobo slieksni, bet, skatoties neveiksmīgo skrējienu datus, redzēju, ka “siena” ir iestājusies pēc tam, kad ilgāku laiku pulss ir bijis augstā līmenī. Piemēram, abos maratonos aptuveni stundu pulss bija 175-180 līmenī, bet pusmaratonā stundu virs 180 (tai skaitā 20 minūtes pat pie 190). Daļēji pulss varēja būt paaugstināts no sacensību uztraukuma, jo treniņos pie tāda paša tempa bija zemāks. Mēģināju to dažādos veidos novērst, bet ne īpaši veiksmīgi.
No tā secināju, ka nav citu variantu kā sākumā turēt pulsu un attiecīgi arī tempu zemāku. Pirmo reizi to izmēģināju Valmieras maratonā 2010, tas gan bija vienkāršots variants – pašā sākumā bija doma turēt pulsu zem 160 un pēc tam kāpināt līdz 170 un tālāk jau pēc situācijas. Ar īstenošanu neveicās pārāk labi – pirmajā trešdaļā pulss bija zemāks, bet vēlāk pieauga līdz 180, 185, brīžiem pat sasniedza 190, jo temps kļuva ātrāks. Ja tādu ātrumu spētu noturēt līdz galam, tad 4h būtu sasniegtas. Bet visai klasiski pie 35km pēc viena no kāpumiem iestājās “siena” un temps strauji samazinājās. Un atkal tas notika aptuveni pēc stundas ar pulsu virs 175. Finiša laiks 4:06, tomēr bija jūtams, ka eju pareizajā virzienā. Un slodzes tests tikai apstiprināja, ka līdzšinējais pulsa līmenis sacensībās ir bijis par augstu, jo noskaidrojās, ka mans anaerobais slieksnis ir 182.
Mācība bija gūta, sapratu, ka paaugstināto pulsu sacensībās neizdodas novērst un ka pieeja „šim maratonam esmu trenējies vairāk, varbūt šoreiz, skrienot tāpat kā parasti, izdosies” nestrādā. Nākamajā sezonā jau pulsu plānoju daudz precīzāk un arī piesardzīgāk.
Tālāk jau sīkāk par pašu pulsa plānu un kā to sastādu. Pamatprincips ir, ka pirms sacensībām plānoju nevis ar kādu tempu skriešu, bet gan kāds pulsa līmenis būs katrā distances posmā. Šādi skrienot, atliek tikai sekot pulsa rādījumiem, lai tas nepārsniedz plānoto, bet temps un attiecīgi arī rezultāts jau būs atkarīgs no sportiskās formas, laika un citiem apstākļiem.
Sastādot plānu, ņemu savu iepriekšējo veiksmīgo sacensību pulsa datus (attīstību distances laikā, ne tikai vidējo pulsu) un, balstoties uz tiem, sastādu plānu, pieņemot, ka, ja reiz ar tādu pulsa līmeni ir veiksmīgi izdevies noskriet, tad to varēs izdarīt atkal. Ar veiksmīgām sacensībām es domāju tās, kuru laikā sasniegtais rezultāts vērtējams kā labs, nav bijuši pamatīgi kritumi, “sienas” utt.
Attiecībā uz pusmaratoniem pieeja ir vienkāršāka nekā maratonos – maksimālā pulsa robežu plānoju katram aplim. Standarta 4 apļu trasei mans pulsa plāns ir pirmajā aplī līdz 170, otrajā līdz 175, trešajā līdz 180, ceturtajā bez ierobežojuma. Ja apļu skaits ir savādāks, tad apļu vietā izmantoju 5km posmus. Sākotnēji šādas robežas izvēlējos balstoties uz iepriekšējo sacensību pieredzi, ka viena stunda ar pulsu virs 175 ir pārāk ilgi, tāpēc puse distances ir plānota zem 175 līmeņa, bet otra puse, kurai ilguma ziņā nevajadzētu pārsniegt 50min, virs 175. Savukārt pirmajā aplī robeža ir zemāka nekā otrajā, jo pēc maniem novērojumiem, pārāk liels ātrums uzreiz pēc starta nelietderīgi palielina pulsa līmeni, it sevišķi, ja nav veikta kārtīga iesildīšanās. Es to salīdzinātu ar braukšanas uzsākšanu spolējot, kas izskatās efektīgi, bet nepavisam nav efektīvi. Pulsa līmeņi un sliekšņi katram, protams, ir individuāli, tāpēc plāns jābalsta uz saviem rādītājiem.
Pēc šī plāna bez lielām izmaiņām skrienu kopš 2011. gada vidus un gandrīz visi pusmaratoni, kur to ir izdevies ievērot, ir bijuši veiksmīgi. Varbūt ne vienmēr rezultāta, bet pašsajūtas ziņā noteikti. Savukārt abas reizes, kad, mēģinot sasniegt vēlamo rezultātu, vēl distances pirmajā pusē riskēju un kāpināju pulsa līmeni virs plānotā, iznākums bija „plīsiens” un ļoti smagi pēdējie kilometri. Un, protams, arī nesasniegts rezultāts.
Tabulā var redzēt apļu laikus dažos pusmaratonos, tai skaitā, vienam no neveiksmīgajiem, kad pirmajā pusē pulsu kāpināju virs plānotā (Sigulda 11). Kā redzams, tad, ievērot šādu pulsa plānu, vismaz manā gadījumā, nozīmē skriet ar izteikti negatīviem splitiem (katrs nākamais starpposms ātrāk). Tam ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Cik zinu, tad dot temps, skrienot pēc līdzīgas metodes, sanāk vienmērīgāks, būtu interesanti, ja viņš arī padalītos ar savu pieredzi.
Skatoties lielo atšķirību starp apļu laikiem, man radās visai loģisks jautājums – vai, mēģinot turēt vienmērīgu tempu visu distanci, iznākums nebūtu labāks. Tāpēc iepriekšējā gada Kuldīgas pusmaratonā veicu eksperimentu – no paša starta skrēju kopā ar Ing_a un sm72, kuri plānoja vienmērīgi skriet uz rezultātu 1:30. Kā jau biju nojautis, no paša sākuma pulss sasniedza 180 un pēc otrā apļa sekoja likumsakarīgs „plīsiens”. Acīmredzot muskuļos bija uzkrājusies pienskābe, kad tās līmenis pēc kāda brīža samazinājās, tad skriet kļuva vieglāk. Pats rezultāts varbūt nemaz nebija tik ļoti slikts (1:35, tāds pats kā Liepājas pusmaratonā dažas nedēļas iepriekš), bet trešais aplis bija ļoti smags un attiecīgi arī viss skrējiens kopumā bija daudz grūtāks nekā Liepājā.
Pēc šo eksperimentu rezultātiem jāsecina, ka patreizējais pusmaratona pulsa plāns man ir tuvu optimālajam. Un arī to, ka manā gadījumā tā šobrīd ir vienīgā metode kā normāli sacensības skriet garos gabalus.
Tomēr pusmaratonus skrienu pietiekami bieži, tāpēc arī šogad varētu veikt kādu eksperimentu. Piemēram, pēc kārtīgas iesildīšanās pirmo apli skriet ar tādu pašu pulsu kā otro – 175. Iespējams, ka pamēģināšu skriet vispār bez pulsometra. Pareizāk sakot, ar to, bet bez skatīšanās, ko tas rāda. Ja nu reiz izdodas noskriet ļoti labi (vai arī ļoti slikti), tad pēc tam pieredzei būtu vērtīgi redzēt kādi ir bijuši pulsa un tempa rādītāji.
Maratonam pulsa plānu jau sastādu detalizētāk – katram kilometram, bet par to pēc kāda laika uzrakstīšu otrajā daļā.
km 
-
Kā tu plāno treniņus? vai skrien visu treniņu ar vienu pulsu vai arī variē tāpat kā mačos?
Teorētiski tev vajag atrast pulsu pie kura tu vari noskriet visu distanci (to arī skriet treniņā).
Man savulaik testos bija redzams treniņu rezultātā izveidojies robs pulsa/pienskābes līknē, kad pie pulsa 165 – 168 man pienskābes koncentrācija sāka samazināties tāpat kā pie aerobā sliekšņa(142), kaut gan tas jau ir ļotu tuvu manam anaerobajam slieksnim (172).
Lielāko daļu treniņu skrēju tieši ar pulsu 168-170.
Tuva un interesanta tematika. Rosina uz kārtējām sacensībām tomēr uzlikt pulsometru, varbūt tas daudz ko izskaidrotu iegūtajos rezultātos. Tavs progress ir acīmredzams, jāturpina tik rakt!
Pulsam ir liela nozīme, vismaz man, sagatavošanās procesos. Lēnos gabalus turu zem 130, kad ir uzskrējieni, tad gan maucu uz 165-175, bet tie ir īsi. Sacensībās nelaižu pulsu augstāk par 160-165. Sienas, kā tādas nav bijušas, bet pieredze man ir neliela.
Raķešzinātne
Pirms dažām dienām Vaidavas ezera apskriešanā, Geo otrajā pusē aizgāja man garām kā stāvošam ;)
Man vergturis treniņos neļauj skriet ar pulsu, kas augstāks par 145. Intervāli varbūt sanāk ar mazliet augstāku vidējo pulsu, bet kā var skriet lielāko daļu (!!!) treniņu ar pulsu 170, man nav saprotams. Es pēc nedēļas jau būtu hospitalizējams :D
Es jau ar tā vairs nedaru(neskrienu lielāko daļu trenniņu ar 170) :) bet efekts gan bija interesants.
Kasio, kurā testā var redzēt pienskābes līmeņa izmaiņas? Pamatā skrienu treniņus (neskaitot intervālus) 3 zonās:
130-143 lēnie
148-160 vidējie
160-170 (ļoti reti 170-180) ātrie
Parasti sākumā pulss ir zonas apakšā, bet treniņa beigās jau tuvāk augšai.
Man liekas, ja visu distanci es skrietu ar vienu pulsa līmeni, tad tam vajadzētu būt zem 175 un nevarētu noskriet tik ātri kā šobrīd pakāpeniski palielinot.
O jōōō! Es arī gribētu izspiest no sevis vairāk par 170 gonkā. Varbūt beidzot kāds rezultāts parādītos.
Bet par tēmu. Geo ir uz pareizā ceļa. Vien tā “tehnika” jāpieslīpē, respektīvi – jāatrod pareizā formula. Ja tāda ir!!!
Man tā matemātika ir vienkāršāka. Paskatījos NRM karsto pusīti. Pulsa līkne:
______________________________________ :)
Skrienu uz 170, jūtos OK, nemokos, bet baudu. Parādīsies sportiskais azarts, varbūt tikšu līdz 180 trešajā aplī. Nu finišā var drusku iespringt. Temps arī +/- vienmērīgs. Bet tas pusītē. Tā kā maratonu mūžā neesmu skrējis, tad nezinu teikt, bet domāju, ka arī piekoptu šādu metodi, vienīgi cipari (pulss) noteikti būtu mazāki.
Geo – slodzes testā, kurā ik pa laikam palielina testējamā slodzi un ņem analīzei asins paraugu. To dara, piemēram, LOV.
Olimpiskajā vienībā ņēma pienskābi no pirksta skrienot. Tagad droši vien ir vēl citi varianti.
Jā bet īstenībā man pat sanāk ļoti līdzīgi mačos bijis… (kad skrēju ar pulsometru) mēgināju sākumu zem 170 – ja līdz distances vidum jau skrēja pāri 175 tad centos nomest un pēdējos 5-10km pulsu vairs neņēmu vērā.
Pulsa zonas man praktiski identiskas.
tas pulsa plāna kāpums izskatās lineārs – varbūt vērts padomāt par izmaiņām tā stāvumā/lēzenumā?
Ar pulsa plānu cenšos panākt nulles splitus, kas ir optimālā stratēģija garajās distancēs. Mani pulsa plāni ir paraboliski. Jo augstāks pulss, jo straujāk tam jāļauj kāpt. Pusmaratons gan ir salīdzinoši īsa distance, tāpēc līknes stāvums pieaug tikai pēdējos 5km. Vēl jāņem vērā tas, ka audzējot izturību, pulsa līkne paliek lēzenāka. Pēdējais labais piemērs ir Ventspils PPP http://www.endomondo.com/workouts/user/2163432
Tā kā atkal ir parādījušies negatīvie spliti, varbūt ir laiks pulsa līkni taisīt vēl lēzenāku.
Šo nekad neesmu sapratis. Man tas pulss tieši pakāpeniski samazinās, jo organisms ieiet ritmā. Ja noplīstu, tad jo īpaši pulss aiziet līdz lejai beigās. Ja kāpinu tempu, tad pakāpeniski samazinās. Izņēmums vienīgi pati finiša taisne.
Piedodat, bet katram tak tās zonas ir savādākas! Sakat, ka ar 170 skriet ir ok – es ar tādu pulsu nenoskrietu pat 5km! – man citas zonas. Geo uzrādīto pulsu 190 es varētu sasniegt vienīgi ar bieži izšautu elektrošoku :)
Reālāk būtu runāt par % no max vai % no aneirobās zonas vai spējām ilglaicīgi noturēt pulsu tuvu aneirobam slieksnim.
Geo, kaut rakstā nav minētas zonas, tomēr šķiet, ka Ventspils apļu laiki atšķiras par daudz – domāju, ka pirmo apli esi maucis krietni zem sliekšņa, kas arī pietaupīja spēkus beigām, bet kopējo rezultātu diezvai uzlaboja. Domāju 4:20 pirmajos 2 apļos bij reāli! :) Lai veicas!
Imant – nebūtu pareizi mērķēt spēt noskriet ar lielāku pulsu, jo izmainās ne tikai sliekšņi, bet arī pati sirds un muskuļu apasiņošana – attiecīgi pēc ilglaicīgiem mērķtiecīgiem treniņiem ar to pašu pulsu varēsi paskriet ātrāk. Ok, varbūt slieksnis arī būs pabīdījies, bet augsts pulss nebūs pareizais mērķis.
ario, atkal atgriežamies pie vecās plates. Var ilgstoši noturēt pulsu virs anaerobā sliekšņa (mans An=153). Daru to visās sacensībās un neesmu tāds vienīgais. Grūti tas ir tiem, kam ļoti augsts An slieksnis.
Sastādot pulsa plānu aprēķina distancei nepieciešamo pulsa rezervi līdz HRmax. Šī rezerve tiek pamazām tērēta visas distances garumā. Ja HRmax tiek sasniegts pirms finiša, iestājas “siena”.
Paskaties Ventspils splitus: http://connect.garmin.com/splits/331591496
Pulss: avg=164, max=181, 1.km=151, 2.km=157, … 21.km=176.
Temps: avg=4:39, min=4:51, max=4:26.
Liepājā saņēmos un turējos pie pulsa vērošanas: 1.aplī – zem 155sm; 2.aplī – zem 160sm; trešajā aplī – sekoju tempam, lai nenokrīt zem @4:30. Sanāca tīri OK – vid-156sm, max-164sm, laiks 1:32:47 – PR :)
Salīdzinājumam – Ventspilī nomaucu pirmo pusi @4:20, bet finišā laiks 1:40:xx un vid-162sm…
Man atkal Liepājā ne pārāk veiksmīgi sanāca. Pirmie 5km bija ļoti labi, bet līdz 10km pulss kaut kā nemanot uzkāpa virs plānotā. Pēc 10km jau riskēju un vēl kāpināju tempu, lai mēģinātu sasniegt 1:30, tāpēc pulss jau bija kādus 3-5 sitienus virs robežas. Rezultātā smags bija viss pēdējais aplis, bet tā pamatīgāk noplīsu pie 17km un pat nebija lielas vēlmes pacīnīties par PB. 5km posmu vidējie tempi 4:29, 4:25, 4:12, 4:21.
Vispār pēdējās nedēļās treniņos ar augstu pulsu ļoti smagi skrienas – grūti noturēt tempu. Ar vidējiem un zemiem pulsiem gan skrienas ļoti labi. Tieši tā bija arī Liepājā.
Viļņā sanāca skriet pēc diezgan aptuvena pulsa plāna, jo agrāk nebiju šādu distanci skrējis.
Pirmie 12 apļi ar pulsu 135 (labāk būtu 130).
7. un 12. aplī 2 min WC.
13.-25. aplī bija spēcīgi jābremzē, lai noturētu pulsu 140.
26.-35. aplī pulss 145.
36.-40. aplī pulss 150.
41.-45. aplī pulss 155.
46. aplī 160 un katrā nakošajā augstāks līdz 50. aplī sasniedz 170. Pēdējos 300m varēju uzcelt līdz 180, bet noslinkoju. Ja neskaita, pārāk ātro sākumu un lēno vidusdaļu, kopumā esmu apmierināts un izmantošu šo kā melnrakstu 100km pulsa plānam.
Oficiālais finiša laiks 9:55:35,40. “Starta” laiks 0:04,16. Apļu laiki (spliti) 11:27,51 11:32,28 11:21,77 11:27,27 11:25,27 11:13,52 13:12,27 11:11,77 11:18,02 11:17,27 11:16,52 13:19,52 11:42,27 11:49,27 11:50,77 11:47,27 11:47,03 11:51,52 11:57,01 11:57,78 11:59,26 12:09,77 12:16,52 12:16,28 12:16,26 12:07,03 12:03,51 12:07,27 12:03,02 12:04,27 12:16,77 12:17,02 12:18,02 12:24,52 12:23,52 12:05,02 11:58,02 11:53,27 11:55,77 11:46,77 12:00,52 11:43,01 11:51,27 11:54,52 11:47,51 11:43,03 11:46,76 11:56,27 11:48,52 11:32,02.
Iepatikās raksts par šo pulsu plānu, ar interesi sekoju arī diskusijai, un izskatās, ka man ir problēma. Gan Nordea 21, gan Liepājas 21 esmu skrējis ar vidējo pulsu 172 un 173, pie tam jau 1. km pulss bija virs 160, lai gan vēl tajā pašā nedēļā un nedēļu iepriekš skrienot ātruma treniņus pulsu virs 170 dabūju īslaicīgi tikai pie 4:14min/km. Treniņus cenšos skriet tā, ka lēnais ir ap 5:45 min/km, pulss Avg ap 130-135, tad vidējas intensitātes treniņš ap 5:30min/km, Avg pulss ap 142, bet ātruma treniņiem ar visiem iesildīšanās posmiem vidējais ātrums sanāk ap 5:10/5:15 un vidējo pulsu 145-150, max ap 170. Liepājas vidējo pulsu gan varētu apšaubīt, jo pulsometrs vairākkārt iesprūda uz dažādiem cipariem ap 164, 171, bet 3.aplī uz 184, tā arī noskrēju , baidoties vēl kāpināt, vienīgi pēdējos 500-600m paskrēju ātrāk, jo jutos ļoti labi. Mans aparāts diemžēl nerāda kurā konkrētā brīdī kāds pulss bijis, tikai sarēķina vidējo un piefiksē maksimālo, bet kaut kā šķiet, ka to pulsu vajadzētu dabūt zemāku. Varbūt jāpērk jauns pulsometrs? ;)
Skriešanu pēc pulsa, un pulsa un tempa pakāpenisku kāpināšanu pielietoju, skrienot individuālā tempā Siguldā’12 un Liepājā’13. Viennozīmīgi ļāva sasniegt labāku rezultātu. Tas gan prasa iepriekšēju pārbaudi un plānošanu. Šī pieeja liek nedaudz apšaubīt TT nozīmi, palīdzot iekļauties noteiktā laikā. Viņu vienmērīgais temps mazāk sagatavotam skrējējam var izrādīties pārķēriens sākumā, ka distances beigu fāzē nevar turēt līdzi.
Varbūt kādi grib padalīties, kā ilgākā laika posmā un pēc kāda treniņu apjoma ir mainījušās pulsa zonas? Katram tās individuālas, bet būtu interesanti redzēt izmaiņu dinamiku.
“Šī pieeja liek nedaudz apšaubīt TT nozīmi, palīdzot iekļauties noteiktā laikā. Viņu vienmērīgais temps mazāk sagatavotam skrējējam var izrādīties pārķēriens sākumā, ka distances beigu fāzē nevar turēt līdzi.”
Man liekas, šis jau arī ir tas svarīgais paša skrējēja(!) lēmums – kādu TT izvēlēties? Vai vispār izvēlēties?
Ja no paša sākuma varam TT piedāvāto tempu noturēt vien ar piepūli, piespiešanos, zināmām grūtībām – tad laikam tas ir par ātru.
Drīkst taču sākt ar TT un vēlāk viņus pamest, aizejot pa priekšu, vai arī sākt savā tempā un noķert priekšā esošos TT.
Pilnībā piekrītu iepriekšējiem diviem komentāriem! Pagājušo gad Siguldas pusmaratonā pārbaudīts. Pirmos divus apļus ar pūlēm, bet noturēju TT piedāvāto tempu, bet līdz galam spēka pietrūka.
Paturpinot tēmu:
“Ventspilī nomaucu pirmo pusi @4:20, bet finišā laiks 1:40:xx un vid-162sm…;
Liepājā saņēmos un turējos pie pulsa vērošanas: 1.aplī – zem 155sm; 2.aplī – zem 160sm; trešajā aplī – sekoju tempam, lai nenokrīt zem @4:30. Sanāca tīri OK – vid-156sm, max-164sm, laiks 1:32:47 – PR”
Arī Kuldīgā ripināju, vairāk vērojot pulsu nekā tempu:
– 1.aplī 150-155sm (drīzāk jau tuvāk 155sm);
– 2.aplī 155-160sm (reizēm sasniedza arī 160sm, bet vispār jau paslinkoju – vairāk uz 157sm);
– 3.aplī 160-165sm (joprojām slinkoju – tuvāk 160sm nevis 165sm);
– 4.aplī uz tempu (centos nenolaist zem 4:20, pēdējo km @4:10; finiša sprintā uzrāvu max 178sm);
– vidējais pulss – 158sm (+2 salīdzinot ar Liepāju); laiks 1:29:17 – vēl viens PR (pēcfiniša sajūta – saprātīgāka kā Liepājā).
Individuālās pulsa zonas nezinu un pat īsti neinteresē; trūkst gribasspēka, lai spiestu sevi skriet (ilgstoši) ar pulsu augstāku par 160sm :D
Bet nu varu piezīmēt, ka manā sagatavotības/ātruma līmenī skriešana pēc pulsa pusmaratonā strādā – redzēs, kā nostrādās LSC30km un Valmieras maratonā.
Pagaidi, Kuks.
Kautkas neiet kopā. 4:20 temps neiet kopā ar 1:29:17. Es noskrēju pa 1:30:00 mans vidējais temps ir 4:15,96, jeb 4:16. mans aptuvenais temps pa apļiem bija 4:18, 4:09, 4:20, 4:16. Es tevi apdzinu 2 apļa sākumā, un tu mani apdzini kautkur trešajā aplī (manuprāt pašā sākumā) tātad tavs temps noteikti bija stipri virs 4:15. jo vidējais bija 4:13,92
Iet jau gan kopā – “centos nenolaist zem 4:20″:
– mans aparāts rāda aktuālo tempu nevis vidējo;
– aparāts tempu lasa no akselometra – ļoti atkarīgs no soļa konkrētajā brīdī;
– aparātā skatos ik pa brīdim, nevis nepārtraukti (tad, kad šķiet, ka sabremzējos vai sāku slinkot);
– cenšanās “nenolaist zem” nozīmē, ka mirkļos, kad paskatījos aparātā un ieraudzīju ciparus 4:2x vai vēl trakāk – 4:3x, sapurināju sevi un “piedevu gāzi”; lielāko apļa daļu jau temps arī turējās vajadzīgais, bet Endo (telefons) rāda, ka 17-to km esmu skrējis @4:23…
Nu es neko nepārmetu.
Es gribēju teikt ka aparātiem noteikti ir kļūda, jo ja tu vienu km noskrien pa 4:20 tad tev nākošais jānoskrien pa 4:08 lai vidējais nemainnītos. Un 4:08 no 4:20 ir ļoti tālu. Nu vārdsakot tādas tempa izmaiņas ir pārāk jūtamas(gan kājās, gan pulsā), jo tu jau tāpat skrien uz robežas.
Līkumos vienīgi ātrums kritās, bet arī to varēja just.
Par aparātu kļūdu nešaubos, visvairāk paļaujos uz pulksteņa/hronometra funkciju – laiku jau skaita diezgan precīzi, ja vien laicīgi esmu pogas nospiedis :)
Visu laiku bija ko darīt – rēķināt līdzi cik sekundes/minūtes ir rezervē, ja skriešu ar nemainīgu (nosacīti) tempu… :)
[…] pieredzi. Sīkāk par to iespējams izlasīt blogā, ko pirms kāda laika ievietoju Noskrien lapā (Skriešana pēc pulsa plāna I un Skriešana pēc pulsa plāna […]
Interesants pētījums par pulsa zonām. Neesmu vēl tādu redzējusi, toties zinu kā elitas sportisti (Kenijieši) treniņus skrien par ar pulsu zem 120.