Skriešana ir pārvērtēta

Droši vien tā jūtas filmu zvaigznes, kad viņu kārtējais šedevrs beidzot ir guvis atzinību, un nu ir jākāpj uz skatuves un jāsaka paldies mammai un citiem iesaistītajiem. Mans saraksts ir garš. Un pat galvenie varoņi ir daudz. Man nesen prasīja – par ko tu domā, kad skrien? Pulsa treniņos ir vienas domas, intervālos – citas, takās vēl pavisam citas. Skrienot maratonu uz ātrumu, domu nav. Ir tikai mērķis.

Mans šī gada mērķis ir noskriet vairāk kilometrus nekā noskries Rimants. Agrā pavasarī, domādami par Stirnu buka žurnālu, nospriedām, ka laba doma ir sacensties – paņemsim trenerus, rakstīsim treniņu dienasgrāmatu, visu publicēsim žurnālā, un beigās grand final skrējiens kurš kuru Armēnijā. Ne takās, ne asfaltā man īsti daudz variantu nav, bet cerība mirst pēdējā un regulāri treniņi dara savu. Esmu šogad pabijis pat taku skriešanas nometnē.

Viss šis jampadracis ar jocīgo sezonu, bet tomēr vienas īstas sacensības man tika – biju ar puišiem Seviļā skriet pusmaratonu. Man pašam šķita, ka noskrēju cienījami, pastrādāju, rezultātā ilgu laiku labākais rezultāts, bet galvenais, ko no tā visa ieguvu, ir ātrāku kolēģu attieksmes saprašana pret skriešanu un motivācija turpināt regulāri skriet.

Pēc šī viss aizgāja kā vāveres ritenī – bija labas treniņu nedēļas, stulbi skrējieni un pavisam sliktas idejas, vēlme apskriet pusi Latvijas, virtuāli maratoni un atkal uz Valmieru. Kilometri krājās, kilogrami krita un pēc Vilkaču maratona viens mans labs draugs tik noteica, ka nu to gan es nevarot. Un mēs saderējām. Pat sāku regulāri apmeklēt vingrošanu un skriet Ziediņā, katru reizi ātrāk un ātrāk.

Lai arī trenējos taku maratonam, man vienmēr ir paticis būt uz asfalta. Treneri vēl ļauj un droši vien viņiem pašiem gribas redzēt, vai spēj tādu lempi, galvenais ir noskriet, uztrenēt kaut kam. Rīga nojuka, un lēnā, depresīvā garā skrēju uz Līgatni un atpakaļ, savu mērķi pulkstenī redzot jau pirms trīsdesmitā kilometra, biju tālu no vēlamā.

Nekad nepublicē savas nepiepildītās vēlmes Facebookā, jo var atrasties džeki, kuri ir gatavi tev to palīdzēt piepildīt. Bet maratons nav garkājaina būtne ar uzpumpētām krūtīm, maratons pašam arī ir jāskrien. Tev var kā princesei padot atvērtas želejas un samaisīt dzērienu gaitā, nemaz nerunājot par to, ka dzirdēju par vazelīnu kuru sasmērētu, ja vajadzētu. Bet pakaļa gandrīz četras stundas ir jākustina pašam.

Protams, tas nav nekāds pasaules rekords, bet pēdējos apļus skrienot, sajūtas daudz neatšķīrās. Protams, ka virtuāls, bet tomēr Ņujorkas maratons, Dainis, skrienot savu vislēnāko maratonu, finiša taisnes intervijā teica, ka maratons nekad nav viegls. Bet pats galvenais ir tas, ka, protams, es varu ātrāk. Stay tuned.

Bet, nu lai ir kā filmu zvaigznēm – paldies Rimantam par motivāciju, ģimenei par pacietību, Džo un Anetei par trenēšanu (neapmaksāta reklāma), Dainim un Viktoram par tempa turēšanu, Vītiņam par precizitāti, Ilzei un Lindai par ballīti un balvām, paldies tiem, kuri bija klāt, juta līdzi, neticēja, apsveica.

P.S. PB 3:39:24