Skrēju, skrienu un ceru, ka skriešu

Katrs droši atceraties to brīdi, kad bija labi? Pa īstam labi! Dzimšanas dienā ieraugot savu pirmo riteni, pirmo braucienu ar ledusgabalu pa Gauju, pirmo skūpstu ar meiteni, kuru mīlat vai vienkārši siltas tējas krūzi, par kuru ir šis stāsts. Tām visam lietām priekšā nāk vārds “pirmo”, izņemot tēju.

Vispār, ja tā īsti paskatās uz dzīvi, tajā gluži kā matemātikā pa lielām ripām svarīgi ir tikai “0, 1, e un bezgalība”. “e” lielam vairumam ir aptuveni vienāda ar “2.7” . Kāds kaut kur Ķīnā izdomāja, ka sanāks tieši divreiz vairāk, ja pieliks klāt arīdzan ko negatīvu. Pirmo reizi par to aizdomājos kalnos. Toreiz mēdzu braukāt pa 200 km dienā 1-2 mēnešus katru vasaru, un baudīt dažādas virtuves, līdzi ņemot gandrīz neko, lai mazāk jāvelk kalnos augšā. Lielākais sasniegums – 85km/h, traucoties lejā pa kalnu un bļaujot “jabadabdū”, līdz vienā jūlija dienā pēc četru dienu lietus iestājās 1°C. Īsajos šortos, slapjā guļammaisā, drebuļos kratoties, nekurienes vidū, sarāvies čokurā ap nedaudz vēl silto sistēmu (silts urīns spēj sniegt patīkamas sajūtas uz vismaz piecām minūtēm), dzirdēju iemiegot, kā pārstāj līt tas sasodītais lietus.

No rīta prieks izrādījās viltots, jo līt nebija pārstājis, vienkārši visapkārt viss bija balts. Jau brienot kājām pa plāno sniega kārtu, “mana jūra līdz ceļiem” beidzās un uzreiz sasniedza kaklu, tomēr visām grūtībām ir beigas, otrpus kalnam 30°C, – pietika 10 minūšu, lai viss būtu labi. Tādi mēs, vīrieši, nīkuļi esam, kad sākam čīkstēt, tad skaļāk par visiem. Tomēr viens palika prātā, kā priecājos par saules stariem un garšīgāko tēju pasaulē. Siltu! – laikam Lipton, varbūt pat ražotu Polijā. Plaukstās tverot krūzi, sapratu – “ir labi”. Tik labi, ka neko citu negribu.

Būs labi otrā diena

Otra daļa ir par skriešanu. Kādreiz skrēju daudz, gluži kā gāju uz skolu, tikai vēl sestdienās un svētdienās mājasdarbi. Ilgi vēlējos nokļūt zem 4:00… Kurš padomāja par maratonu ??? Man tie bija 1500m jeb pamatdisciplīna. Vēlāk skrēju pat ļoti aptaukojies, lai spētu spēlēt hokeju, braukt ar riteni un vienkārši baudīt kalnus bez aizdusas. Tomēr skriešana pati par sevi bija mazsvarīga – līdz vienu dienu iekļuvu slimnīcā. Pirmā reize. Nelielas sakritības, sava stulbuma, dažu ārstu pieredzes trūkuma un retas komplikācijas dēļ nonācu pie vīra, kurš zina, ko dara. No sākuma domāju – samurajs – ietērps un maska gan tāda jocīga, bet sapratu savu kļūdu, kad viņš izvilka skalpeli un piedāvāja darījumu – atstiept pedāļus vai ”gan jau skriesi, tiesa, pēc pusgada… gada, …varbūt…, bet labāk nevajag”.

Nekas nešķiet tik vērtīgs, kā tas, ko Jums atņem.

Mazais brālis pierunāja, ka tikko būšu ārā no slimnīcas – skriešu, vienalga, vienkārši skriešu (ko kājas nes… prom no slimīcas). Sarunājām, ka būšu Monblānā un vēl šur tur. Šogad tikai punkti, bet nu jau varu izskriet līdzi soļojošam brālim un kāru aci skatos uz Mārtiņa, Kristapa un Jāņa dibeniem (ja viņi ļoti noguruši un nesteidzīgi bauda dabu), bet zinu, ka pamazām nonākšu, kur vēlējos – skriet, nejūtot nogurumu, un vērot, kā koku zari norāda, kur tālāk ved mans ceļš, un kalnu virsotnes, pēc kurām tējai ir garša.

Nepazaudējiet to – tieši šīs garšas dēļ ir vērts skriet ;)

P.S. Gunai:
Nesen man džeks uz ielas izteica komplimentu par figūru, piedāvāja pārtraukt skriešanas treniņu un pasēdēt ar viņu pie alus. Ja ne tā brāga…, es nekad nepiekristu, tomēr šo vienu reizīti nenoturējos, un pēc trešā švilpiena apstājos un vakara saules iedrošināts lēnā solī devos pie puišiem. Alus vietā saņēmu sejā… ui bļ*** ti že ņi baba, ti že m… kas protams stiprināja manu tēviņa pašapziņu, tomēr no otras puses alus vietā nācās norīt siekalas…

Tapēc, Guna, skrien, meitenēm dažkārt pat alus no tā atlec ;).