Skrējieni priekam.

Nesen izvērtās diskusija, ka VSK Noskrien valdot pārāk liels sacensību gars un esot aizmirsts par skriešanu prieka pēc. Varbūt tā arī ir – lielum lielais vairums rakstu ir par piedzīvoto sacensībās. Tas ir loģiski, jo parasti jau mēs sacensībās skrienam ar lielāku atdevi, baudām svētku sajūtu, satiekam draugus, uzstādām personīgos rekordus, braucam uz svešām pilsētām… Tas viss padara sacensību dienas īpašas. Tomēr pārsvarā jau mēs skrienam tāpat – vai nu trenējamies, vai vienkārši izkustamies, un bieži tas pat ir vēl skaistāk, tāpēc nolēmu padalīties ar saviem spilgtākajiem ne-sacensību skrējieniem. Sākumā gribēju šo rakstīt ziemā, kad aktivitāte zemāka, bet šodienas brīnumskaistajā rudens skrējienā pa pielijušu mežu sapratu, ka daudziem motivācija nepieciešama šodien – kad kļūst drēgnāks un daudzi plāno sporta tērpu iepakot skapja dziļākajā stūrī. Tad nu, balstoties uz maniem endomondo ierakstiem un atmiņām, ir tapis lasāmgabals drēgnai rudens dienai. Ceru, ka tas kādu motivēs sporta tērpu tomēr nebāzt skapī, bet vilkt mugurā (jo nekad nevar zināt, kad tev uzglūnēs piedzīvojumi).

25.01.2013. 6.06 km. 35m:18s
Skrēju pa meža ceļu kopā ar stirnām. Es viņas nevarēju noķert, kaut gan viņas skrēja pa mežu, kamēr es blakus pa ceļu. Vienā citā reizē skrēju blakus caunai, kas nesās pa sētas augšpusi. Vienreiz man blakus lidoja vanags.

7.02.2013. 8.18 km. 47m:08s
Dzīvs ledus pa meža ceļu. Vajdzētu drīzāk vilkt slidas, bet tik skaisti…

27.02.2013. 9.20 km. 51m:43s
Saulriets, sniegots meža ceļš. Ieplakās tāds siltāks, kalniņos vēsāks. Vasaras sajūta, tikai putekļu vietā sniegs.

3.03.2013. 5.13 km. 29m:04s
Pa radio teica, ka nevajagot iet ārā, jo tuvojoties sniega vētra. Izdomāju, ka fiksi jāizskrien, kamēr vētra nav sākusies. Mugurā patīkams vējiņš, bet tad pamanīju, ka tas vējiņš ir tāds pamatīgs un sniegots… Griezos atpakaļ – oi! Vētra tieši sejā, sniegs cērtas, acis nevar īsti atvērt, jo sniegpārslas dursta acābolus, redzēt neko nevar, visapkārt sniegs, baltums un vētra… Izkuļos līdz ceļam, mašīnas brauc tikai mazliet ātrāk, nekā es skrienu, un uzmundrinoši uztaurē. Kaifs! Vēlāk šo ar sajūsmu stāstīju kolēģēm, viņas uz mani skatījās ļoti dīvaini. Ļoti.

9.03.2013. 18.05 km. 1h:39m:12s
Gribēju uzskriet ātrākā tempā. Sniegs, ledus… Ceļmalā ledus kalna un grāvja kombinācijā iestrēgusi mašīna. Kungs gados pie stūres, dāma gados mēģina izstumt. Redzu, ka nesanāks, pieskrienu klāt, izstumju mašīnu, pamāju pārsteigtajam pārim un skrienu tālāk. Ar visu to sanāca dikti ātri.

18.03.2013. 5.19 km. 29m:55s
Tumšs, mežā neko neredz. Lukturis gandrīz izlādējies, vados pēc zvaigžņu gaismas. Skatos uz Oriona zvaigznāja šmaugo viduklīti un iedvesmojos. Nakts mežā ir kā no citas pasaules.

24.03.2013. 21.27 km. 2h:06m:31s
Lepnā vientulībā noskrieta pirmā pusmaratona distance. Kāpēc? Tāpēc, lai iespaidīgāka cieņas cīņa! Skaisti un pacilājoši. Svētku sajūta piesnigušā meža ceļā.

6.05.2013. 1.07 km. 6m:35s
Mācīju Kintiju skriet. Visu laiku teicu, ka jāskrien ir lēnāk, bet viņa visu laiku brēca, ka es esmu tizla, pretīga, idiote un kā viņa mani ienīst par to, ka es viņu spiežu kratīt speķi nost.

11.05.2013. 15.07 km. 1h:28m:49s
Tā forši sanāca, ka dzirdēju savu pirmo dzeguzi un man kabatā bija drošības latiņš. Pie tam tas laimīgais – ar pakaviņu.

14.05.2013. 11.06 km. 1h:16m:06s
Šausmīgi grūti tā apzināti vilkties, ja ir līksms noskaņojums. Toties izpētīju vizbuļus, ķiršus, ievas, papardes, kokus… Un saēdos zaķkāpostus! Drīz ēdīšu meža zemenes.

30.05.2013. 13.05 km. 1h:10m:30s
Skrēju pa Imantas elfu mežu un domāju, ka nekad neskrienu pāri sliedēm… Šķiet, ka tur ir kaut kāda orku zeme. Kad zvanīja telefons, es sadusmojos, bet izrādījās, ka zvana no darba un saka, ka varu iet atvaļinājumā. Lieliski!

11.06.2013. 25.54 km. 2h:22m:36s
Jūnija vakari smaržo pēc meža un jāņuzālēm. Tveice, kukaiņu sanoņa, ceļmalas amoliņi izauguši pāri galvai, vakara saule un karsts asfalts meža vidū.

26.06.2013. 7.10 km. 41m:05s
Tveice, velk uz negaisu. Nolemju paskriet, pirms uznāk lietus, bet, protams, ka sutoņa arvien pieņēmās un pieņēmās, un es trāpīju tieši lietusgāzē. Brīvības sajūta un laime, un priecājos, ka neesmu mājās.

17.07.2013. 2.50 km. 14m:20s
Uz ceļa ieraudzīju zvēru (kā vēlāk uzzināju, tā bija nūtrija). Aizskrēju uz vietējo zoodārzu, saku saimniekam, ka zvērs izmucis. Saimnieks saka, ka zinot. Es prasu, kas tas par zvēru. Saimnieks: “Ķengurs!” Izrādās, ķenguru arī vēl nav noķēruši, bet vismaz uzzināju, ka nūtriju var ņemt rokās bez bailēm. Kamēr aizbraucām meklēt to nūtriju, tikmēr tā jau bija laikam aizgājusi uz kaimiņu dīķi.

24.08.2013. 0.13 km. 1m:03s
Skrējiens beidzās ātri un uz asfalta. Reibonis, ģībonis, adrenalīns, asinis, 10 plāksteri, miljons nobrāzumu un man pat sāp. Nekas, dabūju bučas. Šķiet, ka vairāk es ar suni neskriešu…

18.09.2013. 10.44 km. 1h:09m:01s
Pirmā satikšanās ar Divplākšņiem. Skrējām pa meža stigu gar kapiem. Tumšs, vēl tumšāks, sāk līt, sāk gāzt, sāk zibeņot… Botas žļurkst, paskriet nevar, izmirkuši līdz vīlei, dubļaini, bet smaidi sejās.

23.09.2013. 9.13 km. 48m:49s
Vētra, lietus, aukstums un izbrīnīti skatieni no lietusmēteļu kapuču spraudziņām. Bet rudeni istabā pie loga ar siltu tēju baudīt tak foršāk pēc niknā skrējiena!

2.10.2013. 11.15 km. 1h:10m:45s
Skrēju uz Divplākšņu koptreniņu, ieraudzīju vienu skrējēju un domāju, ka esmu trāpījusi. Sākam kopā skriet, runāties, izrādās, ka viņš nemaz nav no VSK Noskrien. Pastāstīju par mums, par sacensībām, par koptreniņiem… Beigās apmaldījāmies Zolitūdē un prasījām cilvēkiem, uz kuru pusi ir sliedes.

2.11.2013. 3.00 km. 18m:00s
Viegls rudens smidzeklis, krēsla… Laukos. Gps neķēra, tāpēc skrēju tāpat vien – brīvi un aptuveni. Enerģijas avots tādā skaistā, drēgnā rudenī.

7.11.2013. 7.50 km. 44m:58s
Vienkārši fantastika! Sen jau gribēju redzēt jūru naktī. Pa ceļam mazs bērnelis ieraudzīja mani un teica mammai/vecmammai/kas nu viņa bija, ka arī gribot paskriet. Ko viņa atbildēja, nesadzirdēju, bet tālāk jau rajona tipiskie iemītnieki ar apbrīnas intonāciju noteica: “Oho, sportsmenka!” Vēl pēc brīža līdzīgs tipāžs, pa telefonu mēģinot noskaidrot, kur atrodas, teica savam sarunbiedram: “O, kakaja prekrasnaja ģevočka prabegala mimo!” Sajutos kā pirmā beibe Kauguros. Tuvāk jūrai jau sāku eksperimentēt, vai man ērtāk lukturi turēt rokā, vai uz pieres. Kamēr sapratu, ka rokā, jau biju gandrīz ieskrējusi jūrā. Paskrēju garām ģimenei ar bērniem, no kuriem viens man sāka skriet pakaļ, kamēr vecāki viņu atsauca atpakaļ, un tad sākās burvība. Zvaigznes atspoguļojās jūrā, tālumā redzamas gaismas un pirmo reizi jūra man likās dzīva. Lasot, ka jūra tiek salīdzināta ar rāmu, bet spēcīgu dzīvnieku, es nesapratu, kā tā var būt. Šoreiz sapratu. Tiešām kā dzīvnieks. Lukturi ieslēdzu tikai tad, kad zvaigžņu gaismā ieraudzīju kādu šķērsli. Pamanot spraugu kokos, cirtu iekšā, jo nebija plānā skriet daudz. Miglainas apkures sezonas dienas smarža. Drusku pamanījos apmaldīties, bet kaut kur aptuveni pareizajā virzienā dūru tik uz māju. Ak jā, un pirmoreiz man izdevās šitik daudz noskriet atsperīgajā, bet grūtajā baskāju tipiskajā solī.

17.11.2013. 27.30 km. 2h:48m:44s
Latvijas kontūras skrējiens. Fantastiska vienotības sajūta, tik daudziem skrienot kopā. Bija negadījumi arī – daži, ieskaitot mani, kādu reizīti norāva uz mutes, bet labākais bija vīnogu salūts, kad vīnogu nesējs ieskrēja stāvošā automobīlī. Patika arī dzērājs, kas ar vaļā šņabi paskrēja kādu metru līdzi.

28.11.2013. 29.04 km. 2h:43m:33s
It kā ziemīgs, bet tad uznāca pērkons, sniegs, krusa un kaut kas tamlīdzīgs. Tad jau laikam drīkst zemē sēdēt.

5.12.2013. 30.02 km. 2h:57m:18s
Sākumā bija melna nakts, tad zvaigznes pamazām izdzisa un sāka svīst gaisma. Retie mākoņi iekrāsojās rozā, tad austrumu puses mākonis atmirdzēja zeltā un visbeidzot uzausa saule. Pēc kādas stundas palika blāvāka, beigās vispār nomācās. Ja būtu piecēlusies parastajā brīvdienu laikā, nemaz nezinātu, cik skaists rīts bija.

14.12.2013. 16.38 km. 1h:27m:51s
Sākās viss ļoti skaisti – biju nodomājusi taisīt jauku, naksnīgi noskaņotu pusgaro pitonu pa ierasto Mežotnes ceļu. Izskrienot no pilsētas, slēdzu iekšā pieres lukturi, kas atāķējās no siksniņas un izšķīda pa asfaltu. Uz vietas nebija nekā, kas līdzētu man to sataisīt. Kad nopratu, ka būs vien jācilpo pa apgaismotajām ielām, garastāvoklis devās tur, kur saule neiespīd. Bet ziniet, ko? Paskrēju, un noskaņojums uzlabojās! Pilsētā arī visādi līdzjutēji grozās – no jauniešu “Veiksmi sportiņā!” līdz žūpas uzmundrinošajam, neartikulētajam brēcienam. Kad apnika blandīties pa pilsētu, devos uz apsarmojušo, vientuļo stadionu. Kilometri savākti, miers mājās!

28.12.2013. 11.08 km. 1h:05m:07s
Kamēr kaulainais darbnīcā, man beidzot ir laiks kārtīgi izpriecāties pa kūrortu! Nebija, kur ieliet ūdeni, ielēju viskija pudelē. Atskrienu atpakaļ, Krišjānis ierauga pudeli un prasa, kur ta es īsti biju – skriet pa jūru vai sēdēt ar Kauguru sportistiem?

30.12.2013. 10.21 km. 54m:27s
Aizskrienu līdz jūrai, ieraugu, ka tālāk lietus līst. Ok, aizskrienu līdz lietum, izdomāju, ka jāskrien atpakaļ. Lietus beidzas, toties man attaisās kaut kādas enerģijas rezerves vaļā. Normāli izskrējos. Aizeju uz darbnīcu paskatīties, ko Krišjānis dara, izrādās, ka taisa man zobenu. Apsēžos uz savas dzimtas simtgadīgā krēsla, kas tur restaurācijai nolikts, krasavčiks nopriecājas, ka esmu atpakaļ, un attaisa man Bvit sporta dzērienu, un iedod rokā. Normaļok!

1.01.2014. 3.11 km. 18m:06s
Es: “Iešu paskriet.” Krišjānis: “Tagad? Traka sāc palikt?” Es: “Nē, esmu jau palikusi.” Bet vajag, vajag jaungada rosolus drusku pakratīt. Visapkārt lēni, saguruši Jaunā gada zombiji.

3.01.2014. 15.15 km. 1h:41m:47s
Kamēr vīrietis aizbraucis uz autoservisu un tehnisko apskati, tikmēr man meiteņu lietas – ekspedīcija uz kūrorta otru galu. Kas tie bija par purviem un pārpurvotiem mežiem, es nezinu, bet mani mierināja doma, ka ziemeļos ir jūra, bet dienvidos vilciens. Vispār priecājos, ka man ir endomondo – ja kaut kādi purva orki mani noslīcinātu akacī, draugi, attapīgi būdami, mani atrastu. Ļoti patika taku skrējiens. Kad iedomājos, ka diez vai tas ir labi manām ļurkainajām potītēm, potīte man atriebās un nogāza uz mutes. Jā, uz mutes. Mm, ņam ņam, garšīgā purva zeme! Kad izkūlos līdz kaut kādam ceļagalam, kur bija zīmīte “Beigas. Slokas ezers”, telefons to saprata burtiski un izslēdzās. Gabaliņu skrēju, cenšoties iedzīvināt telefonu, pie Jaunķemeru rehab centra tas izdevās, tad ieslēdzu endo pa jaunam. Skraidīju pa kāpām, domājot: “Cēsu eco trail, gaidi mani!” Ienāca prātā “gaidi mani dienas saulainajā pusē, es jau nāku pilnu klēpi rudzupuķēm…” Pie jūras ienāca prātā “kaija, kaija, krā krā krā, tavi bērni jūrmalā”. Tā kā potīte īpaši labi nejutās, ripoju uz mājām. Bija labi!

23.01.2014. 17.03 km. 1h:36m:53s
Pirmā no manas elpas sasala šallīte, tāpēc centos lieki negrozīt galvu. Smuka tomēr, negribas salauzt. Tad ievēroju, ka ūdens pudelē pārvēršas par ledusūdeni. Tad aizsala sporta korķītis. Nekas, var jau atskrūvēt un pakrumšķināt ledusgabalus. Tad arī tas aizsala. Atpakaļceļā bija traks pretvējš, kā rezultātā mana elpa leduskārtas veidā nonāca uz manas sejas. Uz beigām vējš tika cauri pat dūraiņiem. Bet vispār jau forši, jutos labi. Tilta strādnieks: “Tev pudele sasals!” Es: “Jau sasala!”

6.02.2013. 25.22 km. 2h:22m:50s
Vassarraibumu barošana saulainā ziemas dienā. Dzinu taukus nost no sava skaistā ķemeņa un dzinu kaut kādu pretīgu, rejošu, zobus rādošu suni nost no savām skaistajām kājām.

10.02.2014. 10.05 km. 54m:25s
Ideāls laiciņš skriešanai! Smidzeklis un tumsa, lukturis kā tālās gaismas pa miglu. Neko neredz, skrien tikai.

15.02.2014. 21.25 km. 2h:11m:58s
Iemēģināju jaunās trail botas. Smiltis, zeme, mežs, pārpurvots mežs, bezceļš, krituši koki, akmeņi, sniegs, ledus, apledojis asfalts, asfalts, grants, purvs, dzelzceļa akmeņi – viss ok! Sajūta brīnišķīga – beidzot kūrorts! Svaigs gaiss, priedes, Ķemeru nacionālais parks… Sēravots pa gabalu jūtams. Satiku Nikolaju, pastāstīju, kur skrēju, izrādās, ka vietējie tur neskrienot.

10.03.2014. 10.27 km. 58m:13s
Noķēru to vasarīgās ziemas sajūtu. To, kuras laikā ir tās skaistās saulrieta krāsas. Kad gaisa temperatūra jūtami atšķiras pakalniņos, lejiņās un pie grāvjiem. Kad gaiss smaržo pēc silta sniega. Nujā, aizskrēju uz kapiem, lai interesantāk.

28.03.2014. 14.51 km. 1h:23m:25s
Izdomāju, ka jātaisa ekspedīcija pa neskrietām vietām. Atradu Bumbukalniņu, normāla vieta, kur trail running trenēt. Tad pēc atmiņā saglabātās kartes kaut kur skrēju, tad vispār nesapratu, kur atrodos, un tad ar atvieglojumu attapos vietā, kur atceros, ka pirms gadiem 20 ar tēti gāju pārgājienā. Kaut kā jau atradu, kur jāskrien. Protams, ka īsti nesanāca, kā domāts, bet arī ir labi. Pie mājām atradu 1 centu, ko vēlāk notriekt.

3.04.2014. 5.11 km. 5.11 km
Pēdējais skrējiens Bauskā. Sagribējās tā skaisti – uz pili. Pirms pāris dienām biju izlielījusies, ka Rēzeknē uz džeku dibeniem skatīšos, tagad dibenu dievs man atriebās – paslīdēju un eleganti iesēdos dubļos.

9.04.2014. 12.01 km. 1h:25m:40s
Divplākšņu koptreniņā izlijām, aizskrējām uz lidlauku un skrējām pa jūras izmēra peļķēm. Lēkājām, šļakstījāmies, smējāmies un dauzījāmies. Slapjas kājas visā garumā, bet garastāvoklis saulaināks par saulainu.

20.04.2014. 11.07 km. 1h:09m:53s
Pilskalnu trailiņš. Loks A: atslābinošs skrējiens pa zemes ceļu, vērojot, kā mežs desmittūkstoš vizbuļu actiņām miedz. Loks B: lejā pa senleju, pāri Milzavai pa tiltiņu, augšā Baznīckalnā, pa džunglāju un zvēru takām lejā, izvairīties no dzeloņdrāšu žoga, pāri Milzavai (bez tiltiņa), augšā pa akmeņstāvkrastu līdz Vecsabiles fermai, novērtēt ievainojumus. Šodienas skrējiena formula = (A + B)x3 + A.

25.04.2014. 8.16 km. 53m:05s
Vajadzēja aizskriet vienu ceļu izpētīt, atradu tādus, kas vēl būs jāizpēta. Zalkšu skrējiens, viņi ir visur! Man likās, ka zalkši ir gudrības simbols. Nezinu gan, cik gudri ir nepavākties malā, kad kāds skrien. Ja nebūtu cītīgi skatījusies zem kājām, vismaz 4 būtu aizgājuši pie tēviem. Sastaptie cilvēki: 1) Kauguru tautas tērpā pie Orku vārtiem uz riteņa: “Zdravstvuiķe! Moloģec!” 2) Kauguru tautas tērpā sēž mežā, saulītē, priekšā nolicis SOS pudeli, nereaģē, 3) Normāli cilvēki: “Tur ir čūska! Tev iekodīs!”

9.05.2014. 26.40 km. 2h:48m:14s
Skrēju paskatīties, kur pēc pāris dienām Agnesi izvadāt. Beidzot atradu Slokas ezera skatu torni. Sākumā saulains, tad patīkams smidzeklis, un tad jau kārtīgs ģorgājiens. Vēl pirmo dzeguzi dzirdēju. Nauda nebija paķērusies līdzi, tā ka tukšais gads. Kūkoja gan daudz, tas labi. Grasos dzīvot vēl 100 gadus!

5.06.2014. 12.34 km. 1h:14m:03s
Piedzīvojumiem bagāts skrējiens ar Pārdaugavas koptreniņa dalībniekiem. Gandrīz tika nokavēts starts (es nebiju vainīga!), tad Vecrīgā klausījāmies tusētāju iespaidus (“Re, mēs tagad mājās ejam, bet citi skrien!”), tad kādam likās, ka 2 bērni pieturā ir tie paši, kas bija iepriekšējā pieturā, un tad viņi mums māja no tramvaja. Sētnieks uzsauca: “Sveiks un vesels!” Aizskrējām paskatīties to jauno grafiti, bet autostāvvietas sargs pajautāja, vai tur esot sporta laukums, un veltīja mums tādus vārdus, kādu nav mūsu ikdienas leksikonā. Atpakaļceļā nopeldējāmies Ķīpsalā (mums tagad būs augoņi) un beigu beigās vēl es lidoju pret asfaltu, jo riteņbraucējs man uzbrauca virsū.

20.07.2014. 21.12 km. 2h:47m:54s
Izlēmu doties ekspedīcijā. Līdz Melnezeram viss bija skaisti – melleņu vietā uz kārā zoba liku lācenes, odus nomainījuši dunduri, bet visumā daba skaista. Dūru pa pārejas purvu it kā Putnezera virzienā. Kājas slapjas, bet daba fantastiska. Sapratu, ka no purva jau tā īsti nemaz nav jabaidās, ja saglabā vēsu galvu. Takas beidzās un tad man tā vēsā galva arī pamazām sāka beigties, jo atpakaļ griezties negribējās, bet uz priekšu bija tikai priežains purvs. Izdomāju, ka jādodas kokainuma virzienā. Mežs kļuva arvien brikšņaināks un aizaugušāks, un dūksnaināks. Knapi vilkos uz priekšu, cīnoties ar zariem, lapām, krūmiem un mitrumaugiem, kas aug dūksnājā. Slapjas melnzemes peļķes, pilnīgs bezceris un es saprotu, ka nemācēšu vairs tikt atpkaļ. Nonāku niedrājā, kur niedres pāri galvai. Piezogas izmisums, jo vispār neko vairs nesaprotu. Ienāk prātā doma zvanīt Krišjānim, lai viņš paskatās endomondo, kur es esmu, un pasaka man, kurā virzienā lauzties, bet tad nolemju, ka tas viss ir priekš mīkstajiem un es varu tikt galā bez modernajām tehnoloģijām! Apstājos, padomāju un eju tai virzienā, kur dzirdu ceļu. Nu nesanāk nekas! Niedres, mežs, dūksnājs. Izdzirdu suni. Nekad nebiju bijusi tik priecīga, dzirdot suni! Bet arī tajā virzienā turpinājās floras džungļi. Pa baļķi tiku pāri kaut kādam dūksnainam grāvim un nonācu citos džungļos. Lauzos pāri, līdz ieraudzīju māju. Jesjes! Izlauzos līdz ceļam, paskrēju, ieraudzīju pieturā, ka esmu Bigauņciemā, un sapratu, ka nu jau līdz mājām tikšu. Aizskrēju līdz pludmalei. Ak, jūra, mīļā jūra, pie tevis vismaz nevar apmaldīties! Ieraudzīju, ka kājas visā garumā ir zemjainas un pušumainas, rokas melleņlillā, un ar cerību, ka vismaz seja ir īstajā krāsā, dūru māju virzienā, Kauguru vietējiem morāli piepalīdzot. Vēlāk, skatoties kartē, redzēju, ka daudzreiz esmu bijusi dažu soļu attālumā no takas, stigas vai kaut kā cita civilizēta, bet spītīgi devusies dziļākajos džungļos.

24.08.2014. 8.74 km. 48m:02s
Izmeta mani Ragaciemā, aizbrauca sagaidīt Klapkalnciemā. Es ar basām kājiņām gandrīz vientuļā pludmalē. Jūrmalas flora ir brīnumskaista un neparedzama.

5.09.2014. 4.53 km. 28m:05s
Ceru, ka nenomaldīšos svešā pilsētā, bet mierinu sevi ar domu, ka Ālborga skaitās viena no pasaulē drošākajām vietām. Rāms saulriets un fjords pilns ar kuģiem.

Nu ko, ceru, ka izdevās parādīt mazliet atmosfēras, kas valda manos skrējienos. Ceru, ka iesi tagad skriet un vēlāk padalīsies ar iespaidiem!