Skrējējas trimestru piezīmes 9. Pēdējais ieraksts (tempi un pulsi)

Tā nu sanācis, ka šis laikam būs pēdejais ieraksts šajā sērijā, iekļaujot gan apsolītos novērojumus par tempiem un pulsiem, gan arī piezīmes par pēkšņo pauzi skriešanā marta beigās, kas sākotnēji bija plānota izdalīšanai atsevišķā ierakstā, bet jo tuvāk nāk diena X, jo savdabīgāks ir laika tecējums un apkārtējās pasaules uztvere. Skriešana (un rakstīšana par to) šobrīd šķiet tik attāla, it kā no citas pasaules, acīmredzot stipri tālu no manas dzīves fokusa. Bet solīts ir solīts, un man patīk zināma pabeigtības sajūta. Tāpēc, vēl nedaudz par skriešanu, gaidībās esot…

Pirmais trimestris

Pirmajā trimestrī nekādas ievērojamas pārmaiņas nedz skriešanas tempos, nedz pulsa zonās, kurās parasti skrienu (vidējam tempam treniņos saglabājoties pie 6:00-6:30min/km), netika novērotas. Ja gribējās skriet ātri, to varēja darīt tikpat ātri, kā pirms grūtniecības pie aptuveni tiem pašiem pulsiem. Pārmaiņas pārsvarā bija motivācijā, ēšanas sajūtās (jeb rīta nelabumos) un hormonu vētrās. Ir lasīti arī stāsti, ka pirmajā trimestrī hormonālo un asins sastāva izmaiņu rezultātā (lielāks sarkano asinsķermenīšu skaits) sportiskie rezultāti tieši uzlabojas. 70.-80.gados Austrumvācijā pat klīda baumas, ka agrīnā grūtniecība tiek izmantota kā dopings sportā.

Papētot detalizētāk skriešanas piezīmes, atklājās, ka ne viss bija bez izmaiņām. Diezgan ievērojami pirmajā trimestrī pieauga rīta miera pulss, sākot svārstīties 60-75 sitienu robežās. Parasti treniņsezonā man tas ir 50-60 sitienu robežās, nonākot pie zemākās vērtības kāda ultraskrējiena gatavošanās beigās. Acīmredzot, sirdij pirmajā trimestrī tomēr nākas vairāk strādāt un tā vēl nav paspējusi adaptēties šīm izmaiņām. Uz pirmā trimestra beigām miera pulss atkal atgriezās pie vidēji 60 sitieniem, tā saglabājoties līdz otrā trimestra beigām.

Otrais trimestris

Līdz pat otrā trimestra vidum skriešana saglabāja gan tempu, gan pulsus. Daļēji skriešanu aizvietoju ar orientēšanos, kas nozīmēja mīkstākus segumus, bet interesantākus maršrutus, lielākoties arī zemākus vidējos pulsus, kas gan nav vienmērīgi skrējienu laikā, bet drīzāk atgādinaja nevienmērīgus intervālus – te augšā, te lejā, te skrienu, ko kājas nes pret kalnu, te jāpastāv un jāpaorientējas. Skriešanas tempus orientēšanās īsti nevar salīdzināt, pārāk daudz kas atkarīgs no maršruta, tekošās kartes un arī orientēšanās spējām, bet ar laiku, protams, spējas pieaug, un temps pēc sajūtām arī (ne vienmēr gan tas ir apstiprināms ar skaitļiem). Šis periods, kad nelabumi jau garām, bet vēders vēl nav izaudzis, ir ļoti patīkams no skriešanas/sporta viedokļa grūtniecībā.

Janvāra sākumā vienā no Magnētiem, paskrienot aktīvāku orientēšanos (bet ne gluži līdz maksimālajiem pulsiem), mans Garmin samērīja arī t.s. atjaunošanās pulsu (recovery heart rate), un 2 minūšu laikā pulss samazinājās par 57 sitieniem – tātad, ja turpina skriet, vispārējais fitnesa līmenis grūtniecībā saglabājas tīri labs arī pie mazākiem apjomiem. Bija traka ideja iziet arī komplekso testu sporta laboratorijā, bet manai ārstei šī ideja nelikās nemaz ne tik laba, tāpēc palika nerealizēta. Iespējams arī, ka neviena no laboratorijām mani nepieņemtu, esot jau otrajā trimestrī.

Uz otrā trimestra beigām skrējienu temps sāk kristies (vidēji 6:45 un zemāk), kas notiek gan tāpēc, ka skriet lēnāk ir komfortablāk, gan tāpēc, ka aizvien biežāk ir jāpāriet soļos augošā vēdera dēļ. Skriešanas pulsi līdz ar skriešanas tempiem samazinās, paliekot vairāk vai mazāk tie paši, kas arī agrāk pie tādiem ātrumiem.

Miera pulss, kā jau minēju līdz otrā trimestra beigām saglabājas stabils, pēc tam gan pēc pāris saaukstēšanās gadījumiem man tas pieleca līdz 65-75 sitieniem, tā arī saglabājoties līdz grūtniecības beigām (ik pa brīdim uz beigām pieaugot līdz 80).

Trešā trimestra mazā aste un gaidīšanas perioda īstais sākums

No trešā trimestra paguvu paskriet, paorientēties un pavingrot vien divas nedēļas, līdz tam visam pēkšņi nācās pielikt treknu punktu. Šajās divās nedēļās paguva izkristalizēties, ka skriešana pamazām jāsāk aizvietot ar mazāk aktīvām nodarbēm – staigāšanu, iespējams, peldēšanu (lai arī hlorēts ūdens ir neieteicams grūtniecības laikā) un eliptisko trenažieri.

Trekno punktu, protams, pielika ārste. Neiedziļinoties medicīniskajos terminos un iemeslos, ārste noteica priekšlaicīgu dzemdību risku, un šādos gadījumos tiek izslēgts jebkāds sports un vispār liekas kustības. Drīkstēju staigāt vien ap māju, līdz 1km un pēc tam noteikti bija jāatpūšas, bet arī tad ieteica pēc iespējas no pastaigām tomēr izvairīties. Vienā brīdī ārste pat piedraudēja, ka uzrakstīs nosūtījumu uz slimnīcu. Apsolījos uzvesties klusi un sēdēt mājās (ko godīgi arī pildīju). Vai mana aktīvā skriešana varētu būt par iemeslu šādai medicīniskai kondīcijai, ārste teikt nemācēja, cik nopratu no viņas un pašas izpētes darbiem interneta plašumos, tā sastopama nemaz ne tik reti un tās iemesli nav izpētīti.

Lūk, tad arī sākās īstais gaidīšanas periods, jo līdz ar skriešanu tika izslēgtas jebkādas aktivitātes, ieskaitot jogu un pat dārza darbus. Vienīgais, ko kustināju, bija rokas un pirksti rokdarbu laikā, bet tas laikam par pilnvērtīgu sportu tā īsti neskaitās. Šobrīd, kad kritiskās 36 nedēļas jau ir garām un gaidīt ir atlicis vien pāris nedēļas, es pamazām mēģinu atsākt kaut nedaudz pakustēties – iziet šad tad pastaigā, pašiverēties pa puķu dobēm, pat vienreiz vasaras Magnētā piedalījos – lēnām un prātīgi, bet prieks tāpat liels. Jāatzīst, ka vēders nu jau ir tik liels, ka staigāšana ir lēna un vairāk kā 2-3km nepadodas. Ir parādījušās arī visādas dīvainas sāpes (visas ciešamas un droši vien saistītas ar svara centra maiņu, nestabilām saitēm un cīpslām, kas stiepjas un mīkstinās, gatavojoties dzemdībām, un arī lielo svaru, bet kā skrējējai ar traumu stāžu man ik pa brīdim sākas “panika-panika, ko nu darīt, ko nu darīt?” stāvoklis). Iedvesmai palasu noskrien rakstus un bloga ierakstus, kā arī veicu zināmus priekšizpētes darbus, kad un kā varētu atsākt vingrot un skriet. Noteikta plāna gan tam vēl nav, bet mēģināšu dalīties arī šajā pieredzē.

P.S. Tā kā līdz Nordea maratonam ir atlikušas vien dažas dienas, bet man nav pārliecības, ka varēšu atbalstīt kluba biedrus klātienē, gribu izmantot gadījumu un novēlēt visiem vēsu laiku un vēsu prātu, ātras kājas un galvenais, skriešanas un kopā būšanas prieku!