Skrējēja piezīmes #2

Sveiki, draugi! Nezinu pat, ar ko lai sāk. Iepriekšējo rakstu pabeidzu ar teikumu par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Pirms starta to zināja tikai pāris cilvēki, jo pārāk savu plānu nevienam neteicu. Viss notika pavisam nejauši.

Gada sākumā es biju nolēmis skriet šo distanci, bet pieteikšanās naktī vietas tik ātri beidzās, ka nepaspēju pieteikties. Tāpēc arī mani treniņi nebija tādi, kādiem tiem būtu jābūt pie šādas distances. Bet pāris nedēļas pirms starta man uzrakstīja Matīss un piedāvāja piedalīties, jo kāds no dalībniekiem bija atteicies. Kaut kādu iemeslu dēļ es piekritu. Siguldu es biju noskrējis, nav tā, ka trenējies nebiju, teorētiski pieveicama distance. Starta dienā jau pirmā sliktā zīme bija tā, ka Anete bija apslimusi un nolēmusi neskriet. Tas nozīmē, ka ir iespēja, ka visa distance būtu jāveic vienam. Bet tāpat arī tas mani neatturēja iziet uz starta. Pēdējie ceļa vārdi no Martas, kāpju autobusā un braucu uz Rīgu. Startu sagaidu pie Anetes, viņa mani pavada līdz LU. Lēnām domāju, ko vajag līdzi, ko nevajag, satieku Almu, sākās stress. Bet nu neko, lēnām iet laiks, un jādodas ārā pie Brīvības pieminekļa himnu dziedāt un startēt uz Valmieru.

Starts! Cauri Rīgai visi vēl vairāk vai mazāk kopā, Juglā jau palieku gandrīz viens. Pirmais kontrolpunkts paredzēts Garkalnē pēc 23km, līdz tam mierīgi skrienu ap 6 min/km, nekādu problēmu, viss forši! Kontrolpunktā man piesējās kaut kādi nedaudz atpalikuši video reportieri, kas mēģināja būt smieklīgi, tieku vaļā no viņiem, nedaudz paēdu un dodos tālāk! Tālāk jau sāk palikt jocīgi. Tā kā grūti, tā kā nedaudz slikti. Bet nu neko, viss normas robežās. Pie 36km kontrolpunkta saprotu, ka tomēr kaut kas īsti ar dienu nav kārtībā. Pa ceļam Guntu satieku, viņai arī veselība neļauj turpināt skriet, tas man vēl vairāk sāk iedzīt domas galvā par to, ko es vispār daru. Uzrakstu Martai, ka aizskriešu līdz Raganai un tad izdomāšu, ko darīt tālāk, jo kaut kas šodienas skriešanā nav. Un tālāk posms līdz Raganai bija brutāls. Murjāņu kalni, slikti ap dūšu, kājas stīvas. Tieku līdz Raganai nedaudz ar staigāšanas pauzēm. 46km. Brīdi padomāju un saprotu, ka šogad nebūs. Nē nu – līdz galam es tiktu, protams, kontrollaikā, bet tas noteikti būtu vairāk ejot nekā skrienot, kā arī nezinu, vai tam beigās nebūtu kādas sekas. Nolemju, ka šogad to vēl nevajag. Izstājos! Pirmās sacensības, kurās nefinišēju! Nedaudz dusmas uz sevi, bet nu šo atstāšu vēlākam laikam. Rēķini kaut kad jānokārto būs!

Aizbraucot mājās, pie sienas pieliku dalībnieka numuru motivācijai un turpināju trenēties. Maratons sāka nākt virsū, kuram mērķi arī nebija tie mazākie. Iespēju robežās mēģināju paskriet kādu garāku gabalu, kā arī kādu tempa treniņu, bet tomēr mana sākotnējā kļūda bija gada sākumā neuztaisīt sev konkrētu treniņplānu. Tāpēc treniņi bija nedaudz uz izjūtām, ne tik ļoti uz rezultātu.

Pienāca lēnām arī maratona diena, kuras otrajā pusē man vēl bija ieplānota dejošanas skate. Iepriekšējā dienā izņēmu numuru, Marta pagatavoja vakariņas pirmsstarta stilā, un laicīgi gultā. Rīts. Viss lieliski, brokastis paēstas, sajūtas labas, liekas, ka viss varētu izdoties. Pirms starta satieku vēl dejotājus, kuri maratonā starta lentu tur, kopbilde ar noskrieniešiem, un eju uz startu. Arī šajā skrējienā Anete veselības dēļ skrien pusmaratonu, līdz ar to tempa turēšana uz mani. Starts! Krastmala, centrs, Ķīpsala, Brīvības iela iet ideāli. Temps zem piecām minūtēm, tempa turētāji drošā attālumā, dzeru ūdeni, augļi, želejas neprasās, viss pēc plāna. Krasta ielas posms liekas garāks nekā parasti, satieku pazīstamus skrējējus, bet tomēr līdzi nevienam neskrienu, nolemju turēt mierīgu zem 5 min/km tempu, lai gan skrienas ideāli. Starpfinišs! Otrajam aplim laiks iekrāts pietiekami. Centrs un dodos prom uz Skansti. Gar Olimpisko centru skrienot, Katvariem jau rit mēģinājumi, pēkšņi ieraugu Martu, kas skrien man pretī un metas bučot. Spēks turpmākajiem kilometriem! Līdz Ķīpsalai viss labi, bet tad lēnām saprotu, ka kājās smagums. Lēnām krītas kilometru ātrums. Ar katru nākamo soli saprotu, ka mērķis šodien nebūs. Paskrien garām tempa turētāji uz 3:30. Līdzi nespēju turēt. Paliek grūtāk un grūtāk. Uz Brīvības ielas arī apdzen 3:45 tempa turētāji. Saņemos un līdz finišam kāpinu tempu. Finišā sprints un laiks 3:47:02. Otrs labākais maratons no trijiem, taču mērķis netiek sasniegts. Nedaudz viela pārdomām ir! Pēc finiša satieku Guntu, kas nosmej:  “Nu ko, ‘sadevām’ tam maratonam kārtīgi!”

Pēc finiša 3 kilometru gājiens uz Olimpisko centru un dejošanas skate. Marta sagaida ar masāžām, dejojot nedaudz pie sirds duras, bet kopumā izdzīvoju un mums augstākā pakāpe! Jā!

Kā jau rakstīju iepriekš, šogad nav ļoti daudz plānu attiecībā uz sacensībām un rezultātiem. Pēc diviem ne tik veiksmīgiem startiem nedaudz pārliecība iedragāta. Nedēļu atpūtos pēc maratona, atvēru kalendāru, lai izlemtu par nākamajiem startiem. Pēc maratona rekorda apdraudēšanas mēģinājuma, nolēmu izaicināt savu pusītes rekordu Jelgavas nakts pusmaratonā. Endo uztaisīju treniņplānu 9 nedēļām, lai mēģinātu tikt tuvāk tik ilgi un sen gaidītajām 90 minūtēm. Pēc pirmajām nedēļām viegli nav, treniņus ietekmē 1001 cita lieta, tad jau redzēs, kā veiksies! Pēdējās divas nedēļas nogales pavadītas dejojot, tāpēc nedaudz izpalikuši garie treniņi. Ceturtdien jau būs pagājis vesels gads un pienācis laiks ikgadējiem kilometriem – šogad 24iem, kurus šogad tipināsim Latgalē! Pagaidām tas viss! Pēc diviem mēnešiem gaidi ziņas par to, kā man veicās Jelgavā 23. jūlijā!

Pārpublicēts no https://janiskokins.wordpress.com/