SKM14, trešā ultra pirmā ultru gada laikā.

Tā slava, tā mulsina. Bet uzmanība ir patīkama. Jā, es varu (lepni)!

[Ikvienam patīk, ka uz viņu skatās, nevienam, ka uz viņu blenž. Mērfijisms.]

Rezultāts 7h35.

72. vecuma grupā + 2 + 21 + 2 = 97. starp vīriešiem.

+5 +3 = 105. Pavisam kopā no 185.

Pa apļiem 1. 2:02:45   2. 2:35:58   3. 2:57:47.

Mērķtiecīgu treniņu nebija. Skrēju savas pusītes šogad kā TT.

Pirms mačiem nebija skaidrība kā skriet. Varbūt ar kādu kopā. Varbūt Rihardu, kurš par to ieminējās Jūrmalā, varbūt Laumu, kura par manu nodomu neko nezināja. Konkurētspējīgu rezultātu parādīt nevaru, tas bija pilnīgi skaidrs. Starts parādīja patiesās tieksmes – skriet savu spēju robežās.

Skrējiens – spēju pārbaudījums. Kaut kur 3. aplī iedomājos, ka Lelde būtu lepna, līdzīgi kā par Laulasmā. Par sevis pārvarēšanu? “Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt un uzvarēt” Rainis.

Tātad “Jā, es varu!” vietā: “Jā, es varu vairāk!”

Pirmais prieks un domas par laika apstākļiem. Dienas iepriekšs sola… mākoņainu. Domāju, vai uz tik daudz pozitīvu cilvēku sanākšanu kopā var būt draņķīgs laiks? Bija skaists laiks. Nelielais sals neļāva veidoties pārmēru daudz dubļiem, saule sildīja un priecēja.

Otrais prieks par cilvēkiem. Šķiet visi smaida pirms starta. Cilvēku pozitīvisms ievērojams. Šis ir spēks. Kas palīdz, dod ticību. Ne vien šajā dienā, bet arī vēlāk, ne vien šiem cilvēkiem, bet arī cilvēkiem apkārt.

Morālās problēmas par biedriem.

1. Ar Ilmāru, kurš kādā brīdī vēlējās kļūt par biologu. Teica, lai ejam, bet patiesībā būtu gribējis, lai palieku. Bet neko, pēc iepazīšanās ar Magniju aizskrēja braši.

2. Ar Raineru, pēdējo pusapli skrienam apmēram kopā. Vienu brīdi viņš aizskrien no manis, bet priekšpēdējā nogāzē noķeru. Līdz finiša kalnam skrienam kopā. Saku, ka varam finišēt kopā. Saka, ka nevajagot, ka es ātrāks, lai skrienot pa priekšu.

Saprasts, ka šādā distancē jau laikam nevar skriet kopā, ja vien nav patiešām līdzīgi spēki. Jo šis tāds savu spēku pārbaudījums, un katram savā laikā veras elpa utt.

Startā skrienu kā pašam šķiet normāli. Jau pēc pārdesmit metriem redzu, ka nemaz ne tik daudz cilvēku ir priekšā. Gandrīz vai nožēla, ka nemēģināju skriet uz ātrumu. Tiesa, tur vajadzēja iesildīties. Kad tikts kādās ⅔ kalna jūtu, ka nu jau gana aukstā gaisa savilkts plaušās. Pāris turpmākos km caur siekalām jūtama asins garša. Visu atlikušo sacensības daļu nespēju dziļi līdz galam ievilkt elpu.

Pirmā kalna kāpienā bija vietas domām “vēl tik daudz priekšā, vai man to vajag?”, bet šādā organismā tādas domas ilgi nedzīvo.

Vakarā ārstējos ar “Tērveti” un kokteili “balzāms ar kolu”, pirti, baseinu. Palīdz. Kaut arī nākamajā rītā ir nedaudz sajūta: “alkohols nav priekš manis”.

Pirmo apli skrienu normāli. Būtu forši, ja tā varētu visu. Nav nekāda sajēga, kā sadalīt spēkus, un vai pirmā apļa skriešana lēnāk palīdzētu vēlāk. Beigās esmu gandarīts, ka pirmo apli noskrēju raiti. Otrajā aplī notika laikam jau neizbēgamais – nolūzu. Diezgan pamatīgi. Bet morāle saglabājās augsta visas sacensības garumā, tas priecē. Pat nezinu kam būt par šo pateicīgam.

Nebija ne mazāko domu par izstāšanos pēc 2. apļa. Galu galā distances laiks arī vēl cienījams. Paskaitļojām, ka varēs iztikt bez lukturīša, tā arī izrādās.

Atklāta jauna pārvietošanās poza – slidotājs. T.i. ejot kalnā ar rokām balstīt muguru kā ātrslidotāji.

Atziņa – neskaties tālumā. Mērķis ir un ar to pietiek, paturi prātā. Skaties kā vari nolikt nākamo soli, tas ir tas, kas vislabāk palīdzēs sasniegt mērķi. Vnk palika bail paskatoties kādus kalnus un attālumus pieveicām un bailes jau nav ne padomdevējs, ne palīgs.

Svētdienas vakarā, augšstilbi kārtīgi sāp, ja tiek noslogoti. Otrdienas vakarā augšstilbi joprojām pilni sāpju. Tikai piektdienā sāpes un stīvums augšstilbos beidzās. Nogurums liek sevi manīt vēl pāris nedēļas, īpaši nevelk skriet.

Ir forši, dikti forši, ka ir atbalstītāji, līdzi jutēji. Skrēju 2. un 3. aplī un domāju vai finišā sagaidīs Rolands ar Raimondu. Sagaidīja. Forši.

Pirmajā aplī divi kritieni, pirmais pirmajā pusē tā mīksti ar plaukstām lapās. Otrais beigu galā uz nokalna ledus. Ir tik ciets, ka jau iepriekš slidinoties un klaigājot rodas doma, ja krist, tad uz sāniem, jo muguru un iespējams pakausi sasist būtu trakāk. Jā, ir, krītu. Tātad uz sānu. Bet labais celis mežģās, par laimi ne līdz galam un pēc ½ km jau vairs nejūtu. Labā plaukstas locīgava gan paliek jūtama līdz pat finišam, bet ar to jau neskrien. Tikai plaukstai pašai sevi mazliet grūti noturēt, bet tas ir dzīves sīkums, Paspaidu, palocu, skrienu. Pēc kritiena šķita, ka Frax1s padod roku, bet laikam jau kļūdījos.

Otrajā aplī, kad spēki pazuda ik pa laikam paklūpu aiz labāk kājas purngala, tātad nevaru vairs pacelt labo kāju. Bet vairs nekrītu.

Otrā apļa sākumā dzirdu: “Sveiks, kaimiņ!”. “Uz aklo” neatbildu, jo sveiciens ne gluži ikdienišķs, atskatos, ieskatos – Zigis. Prieks. Jautā, no kurienes izturība, vai no tenisa, saku ka nē. Gluži skaļi nesaku, ka nav jau izturība garāka par pusmaratonu, bet tā viš i, šobrīd. Kur treniņi, tur rezultāts. Man treniņi bija līdz ½ maratonam, tiktāl arī bija rezultāts. Pēc tam plīsiens un… jauns, nebijis treniņš. Pirmo pusotru apli skrēju, tad nolūzu. No tā brīža vairs nevienu neapdzinu, apdzina tikai mani.

Zigis malacis, laikam jau Rogainingu “bērnu” (6h) distancēs satrenējies.

Ceturtajā, t.i. trešajā aplī trases elementi sāk jukt vietām, galvā veidojas kokteilis. Labi, ka trase labi atzīmēta, labi, ka vēl gaišs. Trases tiesnesi lēkā uz ceļa. Es izmantoju ieganstu, ka ir minimāls kāpums un eju. Apjautājas, kā ta i, saku, ka labi. Jautāju viņam, viš sak’, ka labi, tikai ar saules rietēšanu sāk palikt vēsāks. Hmm, pats vēl nepamanu ne vēsumu ne rietēšanu, tātad – paldies par info.

Pirmajā aplī skrienot dūšīgi džemperītis sasvīda, otrajā aplī apgriezienus samazinot pamazām žuva, trešajā aplī uz vēsumu jau bija izžuvis – ideāli.

Karjers jāskrien, tur pūš.

Kad sāk krēslot velku ārā… brilles.

Kāpu finišā un domāju, vai nodot savu personību, vai būt par vēl vienu kalnā kāpjošo. Izvēlējos otro, līdz biju tapis gana tuvu, reizēm pacēlu galvu, līdz atskanēja “tas taču Edgars!”. Tā enerģija, kas tanī brīdī plūda no līdzjutējiem, iespaidīgi.  Bet tur pēc tam kaut kā… nu ja, nav jau laika aprunāties kā ta ietās, pateikties, pēc 20 metriem finišs.  Paldies GunaiO, minikin, Rolandam, Raimondam, pārējiem.

Galā dod pakavu. Man viņu labpatika saukt par enkuru.

Pēc finiša smadzeņu centrs, kas atbild par informācijas analīzi/domāšanu atslābst. Vairs nav jāsargā potītes no ļodzīšanās, rumpis no krišanas.

Tas stereotipa novēlējums… (pēc VOMax rezultātiem).

Tas Aivara secinājums… Haanja

Bet man vēl ir veselība, kas nav pilni 100%, man vēl ir gribasspēks, kas vēl nav 110%.

Pie upītes visas trīs reizes rausos augšā pa taisno, pa krauju, 3. aplī palīdzēju uzstumt puisi, un viņš padeva man roku.

Veselības sadaļa.

Startēju ar neveselu labo potīti. Kaut kas tajā liedz pēdai saliekties uz augšu cik nākas. Pēc 40-50 km tas rezultējās sāpēs papēdī zem ahileja. Nekas traks, bet veselība tā nav.

Kritienā savainota plaukstas locītava, skrienot pa matu traucēja, jo sāpēja turot roku saliektu elkonī. Bet jau pēc 2 dienām gandrīz vesela.

Pirmajā kalnā sarautais aukstais gaiss neļāva elpot pilnu krūti visu distanci. Bija jautra pieredze ar asins garšu mutē, pirmos pāris km. Vakarā ārstēju ar balzāmu, šķiet apārstēju.

Kad sāka reibt galva vai sirds klapēt tad piebremzēju slodzi.

Labās ziņas:

Traumu nav.

Ceļi šito skriešanu atzina par pieņemamu.

Pēdas lai arī mazliet nospiestas, tomēr ne pār mēru.

Tulznu nav.

Prozit!