SKM smagais otrais aplis…

Iesākums likās ārkārtīgi daudzsološs. Ziediņā uzkāpt protams likās grūti arī pirmajā reizē… Tālāk kalns uz leju stāvot garā rindā, kā pēc desām.
Skrienot pirmo apli pētu visu, kur skrienu… Tās tomēr manas bērnības takas, kur skraidelēts daudz un dikti. Brīžiem gan liekas… Hmmm… Kur gan es esmu.. Bet aiz pagrieziena… Aaaahhh… Šite, laikam nebiju atnākusi vēl nekad… Ļoti patika posms, kas bija pēc pirmā ēdināšanas/dzirdināšanas punkta, jo tās ir vispazīstamākās vietas man un pilnas atmiņu… Bet kāpšana pāri Lorupītei… Uhhh… Tas tik bija pārdzīvojums, jo bailes iekrist bija tik milzīgas… Paldies puišiem, kas bija tik izpalīdzīgi un iedeva roku, lai justos drošāka. Skrienu un priecājos par laiku, par kompāniju, par atmiņām… Karjera… Kā nu mēs bērnībā tur spēlējāmies, ne tā, kā tagad bērni smilšu kastēs… Mums bija vesela karjera ar smiltīm :D Garām skolai, kurā mācījos… Ah, ķeizarskats, kurā tika sēdēts pēc pirmās mīlestības salauztās sirds… Tā vieta ir brīnišķīga… Pirmais aplis bez cīņām jauki pavadīts.
Otrajā aplī ieskrienu ar domu, nav tik traki, ir pat ļoti jauki… Lejā vairs nevajag rindā stāvēt… Domāju, ka varbūt būs ātrāks aplis nekā pirmais… Nesos lejā… Skrienu… Viss ir jauki… Ap karjeru sākas problēmas ar kājām… Sāk raut krampi… Sazvanu atbalstītāju komandu un saku, ka vajag magniju atvest, citādi nepabeigšu distanci… Karjerā izskrienu uzkāpju augšā… Krampis sarauj tā, ka nevaru pakustēt… Četrāpus tupu zemē un domāju… Bāc nu kāpēc tā. Tik skaistā vietā, tik forši viss, bet šitā… Nākošā liksta piemeklē nedaudz vēlāk… Sāk sāpēt galva… Ak Dievs, laikam būs jāizstājas (pie sevis domāju… Tā jau ir, ka neesmu trenējusies tik labi, kā vajadzētu), nebūs man medaļa. Ahh… Jau sāku gatavoties tam, ka nevarēšu pabeigt distanci… Netālu no bobslejtrases zvana mana atbalsta komanda un jautā, kur mani satikt, lai var iedot man magnija devu un kaut ko pret galvas sāpēm… Saku, ka laikam jau tikai starta finiša taisnē varēs, citur nekur nevarēs tā piebraukt… Uz otrā apļa beigām, pie Ziediņa kalna, vēl piemetas nelabā dūša… Domāju, nu viss ar mani ir beigas, tūlīt vēl izvemšos un iešu finišā…
Neskriešu tālāk… Tad, mans vīrietis nonāk līdz pusītei Ziediņa kalnā pretī iedot man padzerties, kaut kā tieku augšā līdz kalna galam… Saku viņam, ka viss vairs nevarēšu izturēt… Viņš saka, ka spēšu.. Iegāju uzpildes punktā paēst, iedzert silto tēju… Tad man iedeva manu magnija devu + ibumetinu (kā vēlāk uzzināju, ka to vajadzējis aizvietot ar kādu citu pretsāpju līdzekli, skrienot neesot labi, dzert ibumetinu) un dzērienam bija piejaukta glikoze… Kalns uz leju, diezgan lēnā tempā, jo vēl arvien moka nelabā dūša… Kad kalns uz leju pievarēts, sliktā dūša pazudusi, jēeee sāku jau priecāties, ka neesmu tomēr ieskrējusi finišā un atteikusies no pēdējā apļa… Pēc kāda brīža sāk palikt labāk arī ar galvas sāpēm… Un kājas ar var sākt pacilāt… Tas ir paskriet (Domāju, oho… Ko dod atbalsta komanda) Mans vīrietis skrēja man līdz, jo teicu, ka man ļoti bail par to Lorupes pāri tikšanu… Ja nu neviena vairs nebūs? Es netikšu pāri. Tad nu, viņš skrēja man līdz visu pēdējo apli (Milzīgs paldies manam lieliskajam vīrietim). Apmēram pie Lorupes palika pavisam tumšs, kad savajadzējās gaismu… Un tad nu nācās izmantot telefonu, jo mīļotais vīrietis bija aizmirsis man atnest pieres lampiņu, bet nekas, iztikām ar telefonu lampiņām. Ik pa laikam paskrienot un paejot bijām jau pie Ziediņa kalna… Es tomēr tiku tik tālu… Wouw… Tūlīt man būs medaļa… Tūlīt… tikai vajag uzvilkties augšā pa kalnu. Un tur meita mana un mamma turēja plakātu, ka es esmu varone. Paldies visiem par tik milzīgu atbalstu…
Beigās zupa un rinda uz siltajām tikko izkaltajām medaļām.

Tas tiešām bija grūti, bet tas bija to vērts… Tās skaistās vietas, tās atmiņas… Paldies Sigulda!!!