SKM 2017

Katru reizi, braucot uz Siguldu deldēt serpentīnu, sanāk divreiz noskriet gar Ziediņu, un gandrīz tikpat daudz reižu tā domīgi uz to noskatīties. Katru reizi tas ir kā tāds atgādinājums, kāpēc te esmu. Man liekas, ka vēl nekad neesmu kādam skrējienam tik ļoti gatavojusies gan laika, gan apjoma ziņā. Pa vidu bijuši gan veiksmīgāki, gan arī ne tik izdevušies starti, taču pēc uzvaras Līgatnē bija skaidrs, ka treniņprocess ir izdevies. Biju spēcīga, ātra un pats galvenais – pārliecināta. Tagad bija atlicis tikai stāties Ziediņa pakājē un nosvinēt ieguldīto darbu.

Ja nebūtu tauriņi vēderā, kā gan citādi zināt, ka tuvojas kas svarīgs? Pirmssacensību mandrāža man nav sveša, un pārsvarā esmu iemācījusies to izmantot savā labā. Pirmo reizi to sajutu jau kaut kad nedēļas vidū, un kopš tā brīža īsas uztraukuma epizodes mani apciemoja līdz pat sestdienas rītam. Un kā nu nebūs satraukums – esmu gatavojusies, man pašai ir augsti mērķi, taču arī citi sagaida zināmu rezultātu, un tas pēdējais pa nerviem spēlē pat vairāk. Ar draugiem pat taisījām totalizatoru, vai pulss būs augstāks kā pirms PČ, bet nekā – pilnīgs miers. Tādā pat mierā pamodos sestdienā, saliku mantas mašīnā un braucu uz Siguldu. Cik neinteresanti. Vien pirms pašas Siguldas, ieraugot šosejas malā trases marķējumu, notrīcēja rokas, bet nācās ātri savākties, jo man tūlīt jātaisa kreisais pagrieziens un tad man trīcošas rokas nevajag.

Smaidīga komanda pirms starta.

Noliku mašīnu pie paša sacensību centra un zināju, ka vēlāk vakarā to ļoti novērtēšu. Tālāk viss kā jau ierasts sacensībās – paņemt numuru, uztaisīt bildi ar komandu, saģērbties, nolikt mantas starpfinišā, instruēt atbalsta komandu, nokāpt lejā pa Ziediņu, patipināt ar Veroniku un Ingu, un tad jau bija laiks stāties uz starta līnijas. Kas ir satraukums? Nezinu tādu. Zinu tikai to, ka priekšā gara, aizraujoša diena, un jūtos gatavam visam, ko tā piespēlēs. Izņemot tuneli.

Aiziet! Starts ir dots, un skrējēju bars sāk kustību augšup. Apzināti nelīdu pašā priekšā, lai nevajadzīgi nepavilktos līdzi pašiem ātrākajiem, taču izrādījās, ka daudzi priekšējie ir krietni vārgāki, un tad nu sparīgi kāpu viņiem garām, taču īpaši aizelsusies nebiju. Laikam jau tomēr vajadzēja startā būt pašā priekšā, tomēr pat ar visu bremzēšanu Ziediņu pieveicu kā trešā meitene. Vairs tikai trīs reizes palikušas! Starpfinišā nometu jaku, un tad jau sākusies arī skriešana. Pirmais noskrējiens gan tāds šķietami neveikls, citi maisās pa kājām un pati vēl nevaru atrast ritmu, taču tieku uz asfalta, šo ceļu esmu skrējusi daudzkārt un ir pavisam cita lieta. SKM ir sācies.

Neesmu pat tikusi līdz tiltam, kad par līdzskrējēju piesakās Kaspars Adijāns, un pirmo apli tā arī kopā noskrienam. Par kompāniju nesūdzos, var pārmīt kādu vārdu, priecāties par pirmajiem 2km, pēc 10km pajokot, ka nu jau vairs tikai 70km palikuši līdz atpūtai, un pasmaidīt par līdzjutējiem, kas skubina skriet ātrāk, lai gan pulkstenis pēc noskrējiena tikko nopīkstējis 4:13/km. Solis ir viegls un ātrs, sajūtas tik lieliskas, ka pat uzņemtais temps nebiedē. Noskaņojums ir tieši tik labs, lai brīdī, kad uz balkona dzirdu kādu tuvojamies un ieraugu, ka tas ir neviens cits kā Andris Ludriks, atceros par #noķerAndri, un nolemju šo pakaitināt, un iegūstu tieši to reakciju, ko gaidīju. Laimīga. Pēc brīža gan viņš nolemj pamest manu un Kaspara kompāniju, un kā punktiņu uz i atvados ar vārdiem, ka spēle ir sākusies.

Krimuldā pirmo reizi satieku Andri un Spaidiju, kuri mani ir ieraudzījuši vēl ilgi pirms pamanu viņus. Nevar taču viņu priekšā slinkot, līdz ar to kāpumu pabeidzu spēcīgi. Nākamreiz viņus ieraugu dzirdināšanas punktā, kur varu tik atbildēt, ka viss ir labi un nekas nesāp, un turpināt ceļu. Priekšā ir trases jautrākā daļa. Dzelzceļam tieku pāri bez liekiem kavējumiem, tā ka palikušas tikai divas reizes, ko kāds vilciens varētu izbojāt. Pēc tam viens noskrējiens tāds, ka savu sajūsmu paužu arī skaļi. Pirmo reizi gan tur lejā tieku samērā veikli, un tad var gan sadzirdēt, gan arī ieraudzīt tuneli. Abi ar Kasparu arī uzreiz dodamies tā virzienā, taču tiesnesis aizsūta atpakaļ. Nu neko. Nākamajā aplī tā vieta jau ir nomarķēta, lai būtu grūtāk šādu pašu gājienu atkārtot. Tiekam pāri upītei ar vienu slapju kāju, jo tiltiņa vēl nav, un spriežam, ka tas palīdz noskaņoties tunelim. Tieši pirms stāva, slidena un kopumā riebīga kāpuma kāds skrējējs paskrien garām un saka, ka jāpieliek solis, jo otrā meitene jau ir tepat aiz muguras. Tik tiešām – uzkāpju augšā, paskatos atpakaļ, un Linda turpat vien ir. Neko darīt. Nav prāta darbs tagad sākt kāpināt tempu, bet atslābt arī nevar. Šis pavērsiens vismaz novērš domas no tuneļa, kas gribot negribot tuvojas. Priecājos, ka man te ir parādījusies kompānija, un vismaz pirmo reizi nebūs tas jādara vienai. Ūdens ir traki auksts un dziļāks nekā gribētos. Slidināmies cauri, vairākas reizes pārbaudot līdzsvaru, aiz muguras dzirdami Lindas spiedzieni, pēdas jau vairs nejūt… It kā gaisma tuneļa galā ir, bet tuvāk tās beigas nenāk. Briesmīga vieta, bet arī ne tik šausmīga kā likās. Visbeidzot esmu ārā, varētu sākt skriet, bet kājas ir tik nejūtīgas, ka tas īpaši nesanāk. Pirmajā reizē gan tas ātri pāriet, un drīz ātrums ir atgūts.

Pie šosejas jau atkal satieku atbalsta komandu, kuriem var pasūdzēties par nosalušajām pēdām un skriet tālāk. Pa veco šoseju augšup skrienas gaužām viegli, un drīz jau klāt Laurenči, aiz kuriem noskrējienā saplēšu apavus. Vismaz atrisināta problēma par to, kā izmantot vinnēto dāvanu karti, arī labi. Esmu tikusi līdz kāpumiem, kas, lai arī nebūt nav viegli, man tomēr padodas. Vajag tikai turpināt strādāt. Satieku tos pašus līdzjutējus, ko pie kājnieku tilta, un šoreiz viņi jau ir iemācījušies manu vārdu, vairs neesmu Agate. Arī atbalsta komanda turpat ir, atkal pamanot mani pirmie. Efekts gan tam ir vēlamais un neļauju sev slinkot, jo nekad nevar zināt, kad kāds vēro.

Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā… Apļa beigas ir nudien skarbas. Linda turpat vien ir, brīžam pat tik tuvu, ka var parunāties, bet jūtos labi un skrienu savā tempā. Pirms pilsētas trases mani jau sagaida Andris, noskaidro KP vēlmes, un man paliek tikai pēdējais lejā-augšā, pirms var ievilkt ķeksīti pie pirmā no trim apļiem. Ziediņā arī iegūstu lielāku pārsvaru pār Lindu. Starpfinišā viss jau ir sagatavots, uzlieku somu, atdodu tukšo pudeli, pēc atgādinājuma izmetu tukšos želeju iepakojumus, un aiziet otrajā aplī. Jūtos tīri labi, tāpēc ilgāk uzkavēties nav vajadzība, arī apkārt daudz neskatos, kas laikam izskaidro to, kāpēc nepamanīju visus tos, ko šajā brīdī apdzinu.

Pirmais aplis paiet viegli un ar smaidu. Fonā arī 1. apļa TT Kaspars.

Asfalts sagaida ar smagākām kājām, ko varu izskaidrot vien kā kāpienu sērijas sekas. Varētu tā kā sevi pažēlot, bet man itin nekas nesāp, tāpēc aizmirstu par slinkošanu un tikai kustos uz priekšu. Gan pāries. Tas palīdz, drīz kājas atdzīvojas un atceras, kā ir skriet pa līdzenu zemi. Pēc Vikmestes takas sāku kāpt augšā uz Krimuldu, esmu jau kādu gabalu uzkāpusi, kad ieraugu, ka Linda tikai skrien kāpumam klāt. Tas dod pārliecību, jo ar katru soli jūtos labāk. Uz balkona joprojām spēju palīst zem 5min/km, apdzenu vairākus 40km dalībniekus, no kuriem saņemu uzmundrinājumus, un kopumā noskaņojums ir labs.

KP ir, bet atbalsta komandas nav. Liekas mazliet aizdomīgi, bet tā kā arī Lelde cīnās ar 80km šodien, tad pieņemu, ka visur paspēt grūti. Neko vairāk par morālo atbalstu gan man tāpat no viņiem šobrīd nedabūt, un arī šo funkciju lieliski izpilda kāds no KP cilvēkiem, kurš izteiksmīgi paziņo, ka esmu pirmā meitene, pasaku paldies, uz ko viņš atbild, ka paldies varu teikt tikai pati sev. Pasmejamies, apēdu kādu apelsīnu, papildinu pudeles un ar smaidu pametu viņus.

Tuvojos dzelzceļam un dzirdu, ka nepārprotami tuvojas vilciens. Tad tomēr… Taču, kamēr tieku līdz pašām sliedēm, vilciens kā reiz tikko ir aizgājis un neaptur mani pat ne uz mirkli. Skrienu tālāk, ar koku palīdzību noslīdu no kalniņa, tieku pāri upītei ar vienu slapju kāju, uzkārpos atkal augšā un tuvojas savam mīļākajam trases elementam – tunelim. Šoreiz gan esmu gudrāka, pirms tā atrodu koku, ko izmantot kā atbalstu. Tas tiešām palīdz, un arī vienai tajā tunelī nav nemaz tik bailīgi. Pēdas gan ir atsalušas, un šoreiz jau vajag mazliet vairāk laika līdz tās atkal jūtu. Vēl tikai vienu reizi būs tas jāizdara, tikai vienu!

Trase aizved līdz lielajai šosejai, taču šoreiz iztieku bez pirmā apļa pārsteiguma, kad man un līdzskrējējiem uz mirkli radās šaubas, vai tiešām būs jāskrien pāri šosejai. Šoreiz aso pagriezienu zinu, drīz jau kāpnes un tur jau arī abi divi atbalstītāji. Īsa vārdu apmaiņa, viss kārtībā, jūtos labi, turpinu ceļu.

Arī šoreiz kāpumu pa veco šoseju pārvaru bez problēmām, taču tas tāds vājš mierinājums pirms visa tā, kas vēl sagaida pirms otro apli var saukt par pabeigtu. Šķiet, ka kāpšana nekad nebeigsies. Nepatīk man tie pakāpieni. Arī hamstringi sāk izrādīt savu nepatiku, tas laikam ir pirmais brīdis, kad kaut kas iesāpas. Īsām kājām gan neko nepadarīs, jākāpj vien tālāk. Kad satieku Andri un Spaidiju, daru to viņiem zināmu, un man tiek piesolīts putu rullis. Esmu gandrīz tikusi galā ar kāpumu uz Ķeizarskatu, kad panāku Zani, kura veic 40km distanci. Viņa paskatās uz mani un noprasa, kas te tā par staigāšanu, jāskrien taču! Atbildu, ka es vēl tikai mirklīti, aizskaitu līdz trīs un aizskrienu. Reizēm nemaz daudz tai motivācijai nevajag.

Drīz jau atkal esmu starpfinišā. Jūtos kā F1 – Spaidijs rullē hamstringus, Andris apgādā ar želejām, ūdeni un visu pārējo, man atliek tikai atvilkt elpu, noskaņoties beigām un pārmīt kādu vārdu ar Miķeli, kuru šeit arī apdzenu. Nūjas sākumā biju paņēmusi līdzi tāpat vien un nebiju domājusi, ka tik tiešām izmantošu, taču otrā apļa beigas ir mainījušas manu viedokli. Te gan tāda maza piebilde – ar nūjām vēl skrējusi neesmu. Gan jau ne pārāk prātīgi, bet paļaujos, ka mācos ātri un slēpošanas pieredze palīdzēs. Esmu gatava, cik nu tas ir iespējams, un ar domām par Monblānu tieku aizsūtīta trešajā aplī. Trāpīgāk laikam nevarēja pateikt.

Pirmo reizi uz brīdi soļos pāreju jau pie tilta. Pati esmu mazliet pārsteigta, bet uz priekšu neiet. Atgādinu sev, ka tas viss ir pārejoši, arī iepriekšējā aplī iekustējos un aizgāja tā lieta. Vajag tikai skriet un neļaut sev pārāk daudz domāt. Teorijā vienkārši, tomēr prakse vēl pieklibo. Velo trases kāpums, kas šķita viegls, kļuvis grūts un nebeidzams. Arī ahils sācis īdēt un sāpēt ejot, lai gan skrienot neko nejūt, un tas ir spēcīgs arguments skriet visur, kur vien iespējams. Precizitāte gan ir uzdevuma augstumos; vairākas reizes iespraužu nūjas precīzi starp pakāpieniem un nākas apstāties tās izķeksēt. Mācos gan ātri un vairāk to neatkārtoju.

Līdzens! Skrienu. Pretī nāk latviešu bariņš un jautā, uz kuru pusi ir Turaida. Vai tiešām es savos treniņos Siguldā nebūšu palīdzējusi gana daudz tūristiem orientēties, lai vismaz sacensībās man liktu mieru? Pēc iespējas pieklājīgāk nobubinu, ka nezinu, un skrienu tālāk gar spēka āboliem, gar vientuļo puiku, ka tik neapstāties.

Priekšā ir atradusies kompānija, kam turos līdzi, taču pēc kāda brīža attopos uz trases viena. Uzkāpju Krimuldā, satieku Andri un Spaidiju, kuriem godīgi pasaku, ka cīnos ar bedri, velk ahilu, taču būs labi, tikai jāturpina kustēties. Man jautā, vai esmu kādu apdzinusi, un tas ir vēl sarežģītāks jautājums par to, kur ir Turaida. Jā, nē, nezinu… Patiesi, nav ne mazākās nojausmas, kur palicis kompanjons, un ar to mīklu nodarbinu sevi kādu brīdi. Pašai liekas savādi, ka var tik ļoti nepiefiksēt to, kas notiek apkārt.

Balkons, kas iepriekš tik ļoti patika, trešajā aplī ir rakstura pārbaude. Daudz un bieži tiek izspēlēta viena saruna ar sevi. Tev kaut kas sāp? Nē! Tad skrien! Skrienu un spēju izspiest kaut cik cienījamu ātrumu. Pēdas virspuse sāk sāpēt kā nospiesta arī noskrējienā, kas kopā ar redzes miglošanos lēcu dēļ sagādā diezgan asas izjūtas. Pēc kājnieku tilta palaižu apavu vaļīgāk, taču nevarētu teikt, ka tas palīdzētu. Par laimi, priekšā atkal līdzens, un var skriet. Pārbaudu, cik labi esmu iemācījusies trasi, jo saskatīt marķējumu un kādu retu sakni zem lapām jau ir izaicinājums. Tas izdodas veiksmīgi, taču ne tik ātri, kā gribētos. Jo lēnāk kustos pati, jo ātrāk skrien laiks. Kā var būt pagājušas jau gandrīz septiņas stundas? Patiešām neliekas, ka es tik ilgi jau skrietu. Jo vairāk cīnos ar sevi, jo vieglāk galvā nāk uzmācīgas domas par to, ka šādi velkoties mani tūlīt panāks un apdzīs kāda meitene. Vien ēšanas plāns ne reizi nav pievīlis, tad nu želejas ēdu jau biežāk, jo galvai to cukuru šobrīd vajag vairāk. Viena kāja priekšā otrai un tik uz priekšu.

Pēdējoreiz ieskrienu KP. Sen kola nav tik labi garšojusi. Andris informē, ka piektā vieta tepat priekšā ir, jānostrādā līdz beigām un tad varēs atpūsties. Izspiežu informāciju arī par to, ka par Lindu satraukties nevajag, kas dod mazliet miera. Es to varu! Lai arī grūti, kaut kāds ritms atkal ir atrasts. Savukārt vilciena nav, un arī upītei parādījies palešu tilts, līdz ar to siltas kājas garantētas vēl kādu mirkli. Kad esmu uzkārpījusies augšā dubļainajā kāpumā, kas kļuvis tikai slidenāks, trases tiesnesis jautā, vai šis man ir pēdējais aplis, ko mans sagurušais prāts iztulko kā zīmi, ka laikam izskatos gana noskrējusies. Te nu bija visi tie komentāri, ka es skrienot neizskatos nogurusi, ha.

Tunelis vairs emocijas nesagādā. Bakstos ar nūjām un brienu tik uz priekšu. Salst. Pēc kādas mūžības beidzot esmu ārā, un izdomāju, ka jāpaskatās atpakaļ, ja reiz šeit esmu pēdējo reizi. Sev par lielu pārsteigumu, no šīs puses nav nekādas gaismas tuneļa galā, un novērtēju, ka nav šis posms jāveic pretējā virzienā.

Atsākot kustību pa sauszemi, secinu, ka ahils ir pilnīgi sasalis un ilgi negrib sasilt. Alpu zvans motivē, taču tik un tā vecā šoseja prasa trīs piegājienus. Knapi esmu tikusi slēpošanas trasē, kad atkal dzirdu zvanu. Tā noteikti nebūs 40km veicēja, ko apdzinu pēc tuneļa, kuras dēļ skan zvans, līdz ar to tās ir sliktas ziņas man. Pēc nākamajiem tiesnešiem zvans aiz muguras noskan vēl tuvāk. Jāstrādā! Skrienu kur skrienams un sparīgi kāpju pārējās vietās. Cik labi, ka ir nūjas.

Noklumpačoju lejā pa Kaķīškalnu, pēc kura palaidu apavu vēl vaļīgāk, jo tas nekam neder, ja pat lejā skriešana tāda nosacīta. Tas palīdz, taču pārsvars rūk. Kāpjot Kordē pēkšņi parādījās avantūriskas domas, un nolēmu mēģināt pārkāpt pāri kokam, kam visus iepriekšējos apļus biju mierīgi izlīdusi pa apakšu. Lieki teikt, ka ideja bija slikta un ātri attapos sēžot uz koka un nesaprotot, tieši kāpēc man tas bija jādara. Skaidrs, ka pēc astoņām (jau!?) stundām trasē domas ir visādas, un visām noteikti nevajag klausīt.

Pēc Kordes arī esmu panākta un drīz vien arī apdzīta. Tagad vismaz ir kāds, kam turēties astē, un tas veiksmīgi izdodas gandrīz visu priekšpēdējo kāpienu. Finišu jau var sajust, un tas dod spēku. Skrienu gar slimnīcu, tūlīt jau pilsētas trase… Pretī nāk divi puiši, virpinādami pirkstos atslēgas. Vienam tās izkrīt, un viņš manāmi sašutis sūdzas, ka vēl jāliecas tām pakaļ. Iesmejos, taču no sava komentāra viņu pasargāju.

Skrienu pa pilsētas trasi lejā, un jau dzirdu, ka man ir atbalstītāji. Viktora balsi zinu, taču Uldi gan atpazīstu vien tad, kad esmu viņam gandrīz blakus, jo tieši tik skaidri redzu. Puiši glaimot māk un aizelsušies stāsta, ka paši šeit tik ātri nebija skrējuši. Atbalstītāju un bungu rīboņas pavadījumā atlicis tikai Ziediņš. Ceturto un pēdējo reizi. Kāpju un pazūd domas, ka  ir grūti, ka kaut kas sāp, ka trešais aplis ir prasījis daudz. Es būšu to izdarījusi. Abi Rieksti aizelsušies spriež, ka vajadzēja Ziediņu sadalīt uz pusēm, un man gribas pasmieties, bet jākāpj. Novērtēju, ka man palīdz atrast labāko trajektoriju. Uzmundrina. Vēl mazliet. Pēdējais solis pāri malai, finiša spurts un viss. Viss! 8:43:14.

Laime, ilgi gaidītais finišs un komanda, kas ir klāt un atbalsta ik uz soļa.

Mirkli pasēžu, taču ilgs tas prieks nav. Jāceļas kājās, tieku pie jakas, medaļas, īsas intervijas, daudz apskāvieniem un garda malka alus. Apkārt ir mana komanda, kas atbalstījusi un ticējusi man visu šo laiku, pilnam komplektam trūkst tikai Andris un Spaidijs, kuru diena vēl nav galā, jo trasē ir Lelde. Grūti noticēt, ka es to tiešām esmu izdarījusi. Visi treniņi, visas reizes, kad serpentīns ir gandrīz bijis stiprāks par mani, viss ir bijis tā vērts. Ar pamatīgu pārsvaru finišēts pirms meitenēm un tikai 6 puiši palaisti priekšā, lai gan pirms nedēļas Andra plāns par top10 likās patiesi izaicinošs. Pilnai laimei trūkst tikai iekļaušanās 8h30, tomēr zinu, ka izdarīju visu, ko tajā dienā ar tā brīža spējām un pieredzi varēju izdarīt. Tāpat arī zinu, ka tas nebija viss, uz ko biju spējīga, un šī vieta izaugsmei motivē strādāt tālāk.