Skarbumiņš.

Mana Stipro skrējiena debija bija pirms gada, kad startēju VSK Noskrien komandā. Bija +15 grādi, spīdēja saule, pēc finiša vēl pagozējāmies un pasēdējām piknikā. Protams, bija grūti! Protams, ūdens vannas bija līdz kaklam tiešā un pārnestā nozīmē, protams, ka vēl pāris dienu nevarējām brīvi pakustēties un bija bail skatīties uz ievainojumiem. Bet tomēr – bija silts un saulains. Un startējām aptuveni no priekšgala, kas nozīmēja, ka nebija īpaši jānīkst rindās. Vārdu sakot – kūrorts!

Šogad savācu pati savu komandu. Izrādījās, ka gribētāju ir maz, bet rezultātā startēju ar 3 puišiem. 1 pazīstu ļoti maz, bet biju droša par viņa fizisko sagatavotību, un par 2 sagatavotību nebiju pārliecinājusies, toties zināju, ka varu paļauties uz viņiem kā draugiem, kas arī ir ļoti būtiski. Varbūt nebija veiksmīgi tas, ka starp stiprāko un vājāko bija liela atšķirība, bet vienalga nogura visi, un nečīkstēja neviens.

Pirms sacensībām vinnēju Rosmes treniņtērpu, kurā man bija jāskrien. Tas sastāvēja no sporta krūštura un biksēm. Labi, ka bikses tādas diezgan caurspīdīgas, ja pietupjas, kas nozīmēja, ka jau uzreiz zināju, ka jāvelk šorti pa virsu. Augšā visi uzvilkām Spaidermena T-kreklus. Kad sapratu, ka ir nenormāli auksti, uzvilku arī džemperi. Un vēl, kad komandu starts tika atcelts, sildījāmies mašīnā un ākstoties uz galvas uzvilkām T-kreklu noplēstās piedurknes. Tā bija laba ideja – nekrita mati acīs. Prieks, ka tas treniņtērps izturēja!

Dodoties uz starta zonu, izdzirdējām, ka vēl 3 vai cik tur tās minūtes palikušas. Lieliski, var paspēt uz tualeti! Kā tad! Uzreiz arī starta šāviens, un sākām no pašām beigām. Sākumā vēl nekas, bet tad ieskrējām kārtīgā sabremzējumā garajā meža posmā. Tur vēl nebija auksti, bet uz priekšu kustēšanās nenotika. Rūga zeme, rūga iztvaikojošās drēbes, rūga arī prāti, kas sāka kurnēt par šādu stāvēšanu. Tikām ārā no meža, vējš atvēsināja ādas un prātus, un metāmies ūdeņos. Kalnos un ūdeņos, dubļos un ūdeņos, visur kur un ūdeņos. Vējš, lietus, krusa, mākoņi… Vēlāk uzzinājām, ka laikam +4 grādi esot bijuši. Kad trasei pāri gājuši 6 tūkstoši, slapji bija arī sausie posmi. Pa sākotnēji normālajām meža takām bridām gandrīz līdz ceļiem. Auksti, auksti, auksti.

Lūzuma punkts bija aptuveni trases vidū, pie 3 baļķu sienām. Man bija ārprātīgi grūti tikt pāri tam augšgalam, jo bail novandīties lejā. Trešajā sienā man tuvāk bija 2 striķi – viens gatavojās plīst pušu augšā, otrs bija jau pārplīsis pa vidu. Tiesnesis brīdināja, ka tur ir bīstami. Cilvēki prasa, ko darīt. „Neko. Ja plīsīs, nu tad jums nāks 70kg uz galvas.” Uzlīdu pa sienu līdz tai pusvirvei un ar citu palīdzību tiku pāri. Salstot pie šī šķēršļa, arī radās doma, ka drīkst jau arī izstāties, ja nu kas. Kārdinājums milzīgs, bet neviens negribēja būt tas viens, kas saka: „Labi, stājamies ārā!” Es, personīgi, nodomāju, ka tāpat būs grūti aizvilkties līdz mašīnai, bet prātā atķeksēju, ka, ja paliks par traku, tad atpakaļceļš būs.

Brīnišķīgi, ka cilvēki palīdzēja viens otram. Saskaitīt nevaru, cik reižu pateicu: „Paldies!” Viens čalis bija iestidzis dubļos mežā. Negribēju, lai viņš paliek par Cūkausīti, un izvilku ārā. Vienai meitenei uzstutēju kāju uz drošāka atbalsta, kad viņa paniski līda pāri sienai. Citiem padevu roku. Pretī saņēmu to pašu.

Jo tālāk, jo grūtāk. Patiešām izbaudījām pazemes tuneļus. Seja pa dubļiem, ceļgali pa akmeņiem, bet toties dubļi siltāki par ūdens vannām. Un aizvējš. Gandrīz vai gribējās tur arī palikt, bet spītīgi devāmies tālāk nu jau tuvā finiša gaidās. Pie pēdējiem šķēršļiem jau bija kārtīgs nespēks – nostājies kāpšanas pozīcijā un viss. Netiek. Nevar. Es tiešām nesaprotu, kā, bet tikām līdz punktam, kad vārgulīgi sadoties rokās un kā leopardiem ietenterēt finišā.

Neliela atkāpe. Bērnībā varbūt mammas pamācības par siltu cepuri tiešām bija liekas, jo katram pašam jāsaķer iesnas, jānokrīt no koka, jānobrāž ceļi un jāizbauda pārējās sekas, kas rodas, ja neklausa mammu. Bet varbūt tas viss ir vajadzīgs tieši mammām, lai viņas precīzi zinātu, kā palīdzēt saviem pieaugušajiem bērniem, kas ir lieli, gudri, stipri, paši visu var un ir iedomājušies, ka ir prāta darbs sniegā, lietū un krusā vārtīties pa dubļu peļķēm. Šoreiz, kad finišā mamma aplika ap pleciem segu, nebija vis spītīgs „Man nevajag!”, bet gan mīļš „Paldies!” Pie ugunskura kaltējām dubļus un dzinām prom drebuli, lai var saņemties tikt līdz mašīnai. Un dzērām dzērveņu dzērienu, ko arī atnesa mamma (man patīk komandas biedra „Ak Dievs! Mums arī?”). Nemazgājāmies. Pie mašīnas pēdējā saņemšanās uz striptīzu, sausas drēbes un somu restorāns.

Nākamajā dienā kopā ar 1 komandas biedru 9 ūdeņos dārzā mazgājām savas lupatas, līdz tās sāka izskatīties pēc drēbēm, ko var likt veļasmašīnā, ēdām dārzeņus, dzērām sulas, apcerējām nākamā gada stratēģiju, taisījām vaļā vārtiņus, kuriem parasti kāpjam pāri, un skatījāmies citu valstu saudzīgos stiprinieku skrējienus, pēc katra video nosakot: „Ha! Nīkuļi!” Ak, šie mazie dzīves prieciņi!