Siguldas tests: vai ir iespējams progresēt regresējot?

Par progresu un regresu.

Skriešanā progresu novērot savā ziņā ir ļoti vienkārši. Ja spēju noskriet kādu distanci ātrāk, nekā jebkad iepriekš, tātad oficiāli esmu progresējis šajā distancē! Ja es nespēju tik ātri noskriet, tad oficiāli tomēr neesmu pierādījis, ka esmu progresējis. Protams, elites līmenī bieži vien notiek arī taktiskās cīņas, kad distances sākums tiek skriets ļoti lēni, bet tas jau ir cits stāsts. Tad vēl ir dažādas ekvivalences tabulas, piemēram, iaaf, Jack Daniels’ VDOT, McMillan, Hansons, Runworks, utt, kas salīdzina dažādās distancēs uzrādītos rezultātus pēc to augstvērtīguma. Tātad, ja man distancē ar garumu X ir visaugstvērtīgākais rezultāts, un es to pārspēju, tad tas jau ir absolūtais progress.

Tagad atgriežamies pie manis. Man pēc visām ekvivalences tabulām pusmaratonā iznāk viskrutākais rezultāts: 1:17:19. Izvirzītais mērķis: noskriet atrāk. Izvēlētie mači: Siguldas pusmaratons. Datums: 07.10.2017.

Kāpēc es esmu iedomājies, ka esmu regresējis? Dažādas sīkas veselības ķibeles vai vienkārši nepilnības traucē trenēties tik bieži, kā gribētos. Dažbrīd arī treniņos vienkārši nekas nesanāk, lai kā es arī pēc vislabākās sirdsapziņas necenstos. Regresu apliecina arī spliti intervālu treniņos stadionā, Siguldas serpentīnā. Pirms gada skrējās ātrāk. Bet te nu ir neliela viltībiņa. Šogad Siguldā trase ir uztaisīta daudz vienkāršāka nekā iepriekšējos gados. Nav neviena kāpuma, tā ir arī platāka, taisnāka bez asiem pagriezieniem, kartē nav neviena 180 grādu pagrieziena. Lielāko daļu trases skriešana notiek pa svaigi ieklātu asfaltu. Visi priekšnoteikumi, lai izspiestu PB pat ar manu ne pārāk labo sportisko formu.

Sacensību kalendārs.

Pirms pāreju pie skrējiena apraksta, atļaušos pačīkstēt par sacensību kalendāru. Pēdējie mači man bija 2 mēnešus iepriekš, kad skrēju… 800m. Vēl nedēļu iepriekš bija 3000m ar pilnīgi bezcerīgu pēdējo vietu. Varētu likties, ka sacensību kalendārs ir ļoti piesātināts. Bet problēma tā, ka es savu anatomisko defektu dēļ neriskēju skriet taku skrējienus. Un ja vēl izsvītro laukā mačus, kur distance īsāka par pusmaratonu un kur trase nav sertificēta, tad vispār vairs gandrīz nekas pāri nepaliek. Gandrīz vai labākais variants: pavadīt gandrīz 5h ceļā, lai noskrietu LČ 10km. Agrākos laikos šis čempis notika tepat Mežaparkā ar daudz lielāku konkurenci.

Treniņi.

Tad nu 2 mēnešus pavadīju treniņrežīmā. No vienas puses tā pat ir vieglāk gatavoties, ja pa vidu kaut kur nav jāiespiež citi mači. Mēģinu trenēties gudri, respektējot šā brīža organisma ierobežojumus. Jauninājums: jau tā reti pa asfaltu skrienu, bet šoreiz var teikt ka vispār pa cieto segumu neskrēju, lai būtu mazāks trieciens uz pēdām, locītavām, utt. Kilometrāža liela nebija: ap 40km nedēļā. Toties gandrīz katru dienu vēl papildus daudz visādi fiziskie vingrinājumi, arī cross-training, joga, elpošanas vingrinājumi… Par kvalitāti liecina kaut vai pirmspēdējā nedēļa, kurā no aptuveni 41.5 noskrietajiem km 30 bija tā saucamie trenējošie kilometri, kas tika skrieti 95-105% no pusmaratona tempa. Tātad attiecība ap 75%, kamēr dažam labam tā ir 0-10%… Vēl jāpiebilst, ka, neskrienot mačos 2 mēnešus, par motivācijas trūkumu un sevis pasaudzēšanu sacensībās nav jāuztraucas. Dažam labam gan piesātinatā kalendāra dēļ baterijas jau bija manāmi nosēdušās…

Beidzamās dienas pirms pusmaratona izvērtās satraucošas. It kā centos ievērot piesardzību. Pa veikaliem, kur dažādas baktērijas pa gaisu klejo, pārāk neblandījos. Tiem, kas ļoti gribēja man paspiest roku, laipni atteicu sanitāru iemeslu dēļ. Tomēr, kad bija palikušas 3 dienas pirms mačiem, pamostoties sapratu, ka pārāk labi nejūtos. Tāda pirmsapaukstēšanās sajūta. Tad nu daudz taisīju Wim Hof elpošanas vingrinājumus, kā arī daudz dzēru ūdeni, lai to nelāgo bacili dabūtu laukā. Nostrādāja! Pasākuma dienā jutos ļoti labi.

Siguldas pusmaratons.

Tad nu man ir izdevies nonākt līdz starta dienai. Pirmkārt, patīkami, ka starts 10:00. Stundu vēlāk kā pirms gada. Dabūju labi izgulēties. Otrkārt, šī pusmaratona burvība bija tā, ka visa reģistrēšanās un ģērbšanās notika iekšā. Arī iesildoties nebija nemaz pa āru jāskrien. Šai gadījumā tas bija īpaši būtiski lietus dēļ. Vēl viena lieta. Salīdzinājumam. Pagājušajā gadā, kad starta laukums bija pie panorāmas rata, pārģērbšanās telts bija aizpūsta gandrīz vai līdz pašai Gaujai. Tad nu toreiz nācās pārģērbties ārā, kad tikai daži grādi virs 0°C. Nav vienkārši tādos apstākļos uzsilt pirms starta.

Esmu jau pavirzījies pavisam tuvu līdz pašam skrējienam. Mani ļoti iepriecināja lietus. Statistika nemelo. No maniem 4 patiešām lietainajiem un slapjajiem mačiem PB labots 3 reizes. Vienreiz, kad lietus vietā uznāca kārtīga krusa, arī jauns PB! Haha! Vienīgā reize, kad man nekas nesanāca, bija nelaimīgajos Ozolniekos, kur es apmaldījos. It kā pēc teorijas skaitās, ka slapjā segumā saķere mazāka. Bet praksē es to kaut kā neizjūtu. Toties man ļoti viegli ir elpot. Svaigs gaiss. To, ka lietus nav šķērslis arī jaudīgākiem skrējējiem, apliecina kaut vai 1.v. labotais PB.

Iepriekšējā rindkopā tomēr vēl netiku līdz pašam skrējienam. Šajā gan būs! Tātad mana stratēģija bija uzspiest pa hronometra pogu pēc katra apļa, lai skaita pa jaunu. Orgi katrā aplī vēl bija uzstellējuši arī pirmo 3km atzīmes. Pie tām es vienkārši sekoju līdzi, lai temps nekristos. Pirmo 2km atzīmes bija uzliktas ļoti precīzi. 3.km atzīme gan bija pilnīgi šķībi (kādas 20s tuvāk pie mana tempa), bet tas nebija tik svarīgi. Galvenais bija nākamajos apļos salīdzināt ar iepriekšējos apļos redzēto.

1. aplis. Skrējiens sākās bez aizķeršanās. Lietus pieņēmās spēkā, kas mani priecēja. Kad skrējēji izretojās, centos skriet pa ceļa pašu vidu, kur bija pacēlums, un ūdens bija mazāk. Pēc kāda laiciņa iesēdos astē Mārtiņam A. un Petram P. Uz šo vīru aizmugurēm dabūju skatīties aptuveni pusdistanci. Neliels pārsteigums bija 1. apļa beigās, kur izrādījās, ka bija jāskrien 180 grādu pagrieziens. Kartē tas nebija norādīts! Neko darīt. 1. aplis pieveikts 18:57. Tātad iet uz 1:15:48 pēc 4 apļiem. Bet galvenā intriga bija tā, cik ilgi jāskrien beidzamais finiša posms. Orgi mājaslapā ielika tikai attēlu, nevis, piemēram, arī google maps uzzīmētu karti, tāpēc bija grūti saprast.

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

2. aplī turpinu skatīties uz abu veterānu pakaļām. Jūtu, ka viens puisis aiz muguras ļoti skaļi tuvojas. Apavi šim klab kā tādam zaldātam: pat skaļāk nekā man! Tas izrādās Artūrs C. Šis paskrien garām un paķer līdzi arī abus veterānus. Es pēc km atzīmēm saprotu, ka temps sācis drusku kristies. Mēģinu neatslābt. Galu galā 2. aplis noskriets 19:05. 8s lēnāk kā pirmais.

3. aplī paskrienu garām Mārtiņam A. Vēl pēc kāda laiciņa arī Petras P. ir noķerts un apdzīts. Sāku tuvoties Artūram C.! Drīz noķeršu. Varbūt. Kaut kur vēl fonā patrāpās Reinis Tops, kurš izdomājis 2., 3. apli skriet 1min lēnāk kā pirmo. Šim atkal mači kaut kādā tur mistiskā treniņrežīmā. Tātad 3. aplis 18:55. 10s ātrāk kā iepriekšējais aplis un mans dienas labākais apļa laiks. Labs restarts sanācis.

4. aplī jūtu, ka nav vairs īsti labi. Ikru muskuļi pamatīgi piedzīti, labajai kājai aizmugurējo augšstilba muskuli jūtu. Smagi paliek! 1.km tikai 3:47. 10s lēnāk, kā iepriekšējā aplī. Mēģinu saņemties, bet pie 3.km atzīmes esmu jau pazaudējis vismaz 20s, ja salīdzina ar iepiekšējo apli. Jūtu, ka kāds man aiz muguras sāk tuvoties. Galvu negrozu, bet drīz vien man paskrien garām Tops. Tizlums! Mēģinu turēties aiz muguras un daudz neatpalikt. Ikri čupā, kaut kā tur mēģinu cīnīties un tirināties. 4. aplis 19:18min. 23s lēnāk kā iepriekšējais. Nu labi vēl, ka tā.

Kopā 4 apļi 1:16:13. Man palikušas vairs tikai 1:05min! Ilgāk vairs nedrīkst. Cīnos. Ieskrienu stadionā. Finišs! Nospiežu hronometra pogu. 1:17:14! Kaut kādā mistiskā veidā tomer izmocīju PB par 5s. Drusku cūcene. Paveicās. Vismaz kaut kāds solis uz priekšu.

Beidzamās atziņas.

Laimīgā Sigulda. No saviem 12 pusmaratoniem 4 esmu skrējis Siguldā. Visās reizēs PB! Atgriezīšos te vēlreiz.

Atpalicēji? Jā, tos es kaut kā šoreiz īpaši nepieminēju. Trase bija patiešām ļoti labi uztaisīta. Lielākoties plata, ar labu caurlaidību, kā arī nebija S veida līkumu, līdz ar to lielākā daļa skrēja taisni. Bija viegli apdzīt. Šoreiz atpalicējus izmantoju kā savu priekšrocību, jo bija motivācija neatslābt, pēc iespējas ātrāk apdzīt to grupiņu un tad tos nākošos utt.

Par nestandarta apļa laikiem. Man sanāca 18:57+19:05+18:55+19:18. Šādi man ir pirmo reizi. Visbiežāk ir vai nu katrs nākamais aplis lēnāks vai tieši otrādi: ar katru apli kāpinu tempu. Šoreiz sanāca pavisam ačgārni. 3. aplis, kad jau ir daudz atpalicēju, visātrākais. 2. aplis, kad trase vistukšākā un nav mīcīšanās startā, lēnāks gan par 1., gan par 3. apli. Tiešām dīvaini sanāca.

Želeja. Nu jā. Veltīgi paķēru līdzi. Tā arī visu skrējiena laiku pamesta palika manā bikšu kabatā. Nekas. Satikšu OreMani, varbūt viņam uzdāvināšu. Puisim pavisam drīz būs dzimšanas diena.

Noberztie krūšu gali. Iepriekš smīkņāju par citiem, kuriem šī problēma, bet šoreiz pats uz šito iekritu. Vaina bija tajā, ka lietus dēļ tas krekls man bija pielipis pie miesas un berza kā tāds smilšpapīrs. Lai kādas tur arī nebūtu tās īpašības sporta krekliem, bet, ja viss ir galīgi slapjš, tad starp parasto kokvilnu un šo te supermateriālu lielas atšķirības vairs nav. Vajadzēja nopirkt speciālos magnētiņus, lai numuru var piespraust pie šortiem un lai varētu skriet bez krekla. Nolikumā nav teikts, ka tā nedrīkstētu. Liela jēga no slapjas lupatas, kas piesūkusies pie ādas, nebija. Tikai traucēklis.