Siguldas kalnu maratons (Jānis Kūms)

Siguldas kalnu maratons (SKM) ir mana pēdējā pietura šī gada taku skriešanas kalendārā un pēdējā iespēja kaut nedaudz, bet uzlabot savu ITRA performance index. Pirms sezonas biju plānojis sezonas izskaņā būt tuvu 750 ranga punktiem vispārējā kotācijā, bet diemžēl ārzemju sacensībās, kurās skrēju, nenostartēju plānotajā līmenī, tāpēc pirms SKM biju knapi pārspraucies pāri 700 ranga punktiem. Tā kā pēc Skotijas norāvu kaut kādu vīrusu un kvalitatīvai atjaunošanās noteikti par labu nenāca arī Līgatnes StirnuBuka posms, tad pēdējā brīdī pirms pieteikšanās uz SKM tomēr nolēmu skriet pusmaratona distanci (35 km+), kaut sezonas sākumā biju plānojis skriet maratona distanci (70 km+), jo tā vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts taku skriešanā.

Motivācijas problēmas pirms starta pēc salīdzinoši garās sezonas un intensīvā septembra mēneša darīja savu, bet pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem starta dienā un iespējai revanšēties Modestas Bacys par zaudējumu CETā lika man sasparoties. Pirms starta biju nospraudis divus mērķus – distanci noskriet 3 h vai ātrāk un veikt to kopā ar pasaules līmeņa taku skrējēju Andri Ronimoisu (atšķirība tāda, ka es skrietu 2 apļus, bet Andris – 4 apļus). Mans plāns sakrita arī ar Andra plānu, kurš bija izvirzījis sev ļoti augstu latiņu un pirmos divus apļus plānoja skriet 2 h 45 min – 2 h 50 min! Iesildoties jutos gana optimāli, lai mēģinātu turēties kopā ar Andri, tomēr reāli apzinājos, ka visdrīzāk turēšos aiz viņa un cerēju to darīt maksimāli ilgi.

Starta kalns nekādus pārsteigums man nesagādāja, zināju, ka varu to pievarēt ļoti raiti, jo visās iepriekšējās reizēs esmu bijis gana konkurētspējīgs, lai būtu tuvu arī jaunu kedu iegūšanai. Šoreiz gan sevi nedaudz bremzēju un kalnu pieveicu kopā ar ātrākajām dāmām, bet, atšķirībā no lielas daļas apkārtējo, uzreiz spēju kāpināt tempu uz sev vēlamo un, noskrienot lejā pa Pilsētas trasi, jau biju sacensību vadībā, t.sk. priekšā arī visiem 15 km distances skrējējiem. Uzreiz aiz manis bija Gints Jakovels, kuru pirms sacensībām uzskatīju par vienu no pretendentiem uz TOP 3 distancē 35 km+. Līdzenajos posmos jutos labi, noskrējienos arī, bet pirms starta reāli apzinājos, ka kāpumos vēl neesmu pietiekoši labā līmenī, it īpaši tādos, kuri ir stāvāki (lielākā daļa Siguldas kāpumu). Pie Kordes kāpuma mūs noķēra arī Andris un jau tā beigās pārņēma sacensību vadību. Viņam tik noteicu, ka tagad trase priekšā ir “tīra”. Sekojošais noskrējiens un līdzenā daļa līdz Kaķīškalnam bija vienīgais trases posms, kuru veicu kopā ar Andri, jo Kaķīškalna kāpumā Andris no manis nedaudz atrāvās un pietuvoties viņam es vairs nespēju. Interesanti, ka konkurentu arī tuvumā nebija, tātad temps jau sacensību sākumā bija ļoti augsts. Andri pēdējo reizi manīju uz Kājinieku tilta pār Gauju, pēc tā sekojošo kāpumu atstrādāju, bet Andra muguru augšā vairs neredzēju.

Pēc kāpuma sākās trases līdzenais posms jeb balkons, kurš ir klāts ar mulču. Jau pagājušajā gadā man šis posms nepatika, jo mulča ir slapja un katrs solis prasa papildus piepūli, kājas izslīd un sanāk tāda kā muļļāšanās. Tas mani tracina, ka tik maucamā posmā nevaru attīstīt ātrumu zem 4:00 min/km un ir sajūta ka teju stāvu uz vietas nevis skrienu. Iespējams, šim posmam nedaudz būtu palīdzējis, ja skrietu ar Inov-8 X-talon 230 apaviem, nevis Roclite 290, jo protektora dziļuma atšķirība ir 2 mm. Slinkot neslinkoju, bet nu nepatika man šie 2 km līdz tiku pie sarežģītākā noskrējiena uz Gaisa Balonu pļavu – tur noskrējiens ir pa zemajām trepēm. Pieredze darīja savu un uz trepēm vispār nekāpu, jo zināju, ka tās mēdz būt ellīgi slidenas un nokrist uz mutes/muguras ir elementāri, tāpēc maucu gar trepēm, brīžiem arī pa brikšņiem, lai saķere būtu kontrolējama. Ēdināšanas punktā padzēros tikai ūdeni, jo manā mugursomā  bija 1,0 l ar Isostar long energy sporta dzērienu. Garmin laika ņemšanas punktā man ziņoja, ka Andris ir priekšā 1 min, kas realitātē bija gandrīz 2 min. Trepes uz serpentīnu pieveicu skrienot un lejā pa serpentīnu noskrēju distances ātrāko kilometru, kas vienlaikus bija arī otrs km zem 4:00 min/km visā distancē.

Pieskrienot pie Ziediņkalna, redzēju, ka Andris ir gandrīz kalna augšā, tā nu bija skaidrs, ka viņam zaudēju aptuveni 2-3 min. Tātad īstenībā Ziediņkalns pēc pirmā apļa bija pēdējā vieta, kur Andri redzēju un nu 20 km tiks aizvadīti lepnā vientulībā, ja nekas katastrofāli nemainīsies! Uzrāpjoties augšā, paskatījos lejup un pie Ziediņkalna pakāpes manīju vienu stāvu, bet nebija skaidrs vai tas ir 15 km distances skrējējs, vai arī kāds mans tiešais konkurents, tāpēc nākamais check būs Kaķīškalnā.