Sigulda – Rīga

Kāpēc 4.maijs?

4.aprīļa vakarā ceturksni pirms deviņiem vakarā kā lielākais zaudētājs finišēju Supervaroņu pagalma ultru. Mēnesis bija pagājis, un tuvojās 4.maijs. Jau labu brīdi domāju par Supervaroņu izaicinājuma Sigulda-Rīga atkārtojumu, ko pirms gada 23.maijā, dienu pirms Sigitas dzimšanas dienas noskrēju kopā ar Sigitu un ultratriatlonistu Jāni Miezeru. Toreiz finišējām 10 stundās un 14 minūtēs. Tāpat kā februāra skrējienā apkārt Liepājas ezeram, arī šoreiz rēķinājos, ka takas būs jāmēro solo versijā. Galvenais uzstādījums bija noskriet pirms pavasarī tiek uzartas stigas. Piemērots būtu Lieldienu laiks, taču tad bija Backyard Ultra, kurai šogad neprātīgi pieteicos. No otras puses – Gvido, kam pieder Sigulda-Rīga trases rekords, arī skrēja pa uzartajām stigām, tāpēc īsti vīri izvēlas maija sākumu šai izklaidei, un kas gan var būt labāks par valsts svētkiem – 4.maiju. Tiesa, nākamgad to no pirmās klātienes pagalma ultras varētu šķirt vien dažas dienas, tāpēc citiem kārumniekiem apvienot būs izaicinošāk.

Baltās bikses

4.maija rītā nesteidzos uz Siguldu. Brokastis, mantu meklēšana un ceļš rezultējās ar startu pusdivos pēcpusdienā. Gaisa temperatūra +7..9 grādi bija mānīga, un dažas minūtes pirms došanās trasē vēl pārvilku baltās bikses, jo garajās šķita par siltu, taču ar tām kājas mazāk saskrāpētu.

Asinis pa degunu Kaķīškalnā

Sākums negribīgs, jo priekšā nezināmais, kaut trase pirms gada skrieta. Pirmais kilometrs tempā ap piecām minūtēm, kas šķita pieņemami, jo sekos lēnā kāpšana turpat Siguldā. Otrais kilometrs sākās ar rāpšanos Kaķīškalnā un asiņojošu degunu. Nekas līdzi nebija, tāpēc lūkojos pēc melni pelēkās sniega čupas slēpošanas trases augšdaļā. Neko daudz tas nelīdzēja, bet tomēr biju meklējis risinājumu. Ikdienā asinis pa degunu netek, pēdējo reizi – pāris reizes ziemas lielajos mīnusos, tostarp Madonas koptreniņā ar Džokeru.

Divi Garmini un labā roka ātrāka par kreiso

Pēc Laurenču noskrējiena ceļā uz Kājnieku tiltu pirmo reizi noskrēju no trases. Lielu līkumu neizskrēju, bet, tempam pieaugot, nepamanīju taciņu, kas atdalījās no grantenes. Ar nelielu pārskrējienu pāri pļavai tiku atpakaļ uz trases. Skrēju ar diviem pulksteņiem, jo paša Garmin 935 rāda tikai līniju ekrānā, pēc kuras skriets pirms gada, kā arī Grīviņa aplis un rudens izklaides ar kontūrām Rīgas un Liepājas ielās. Mēģināju aprast ar Sigitas pulksteni Garmin 945 uz labās rokas, kura ekrānā bez maršruta līnijas bija arī gana laba karte. Tajā bija ne tikai ceļi, takas un stigas, bet pat Gauja, mazi dīķīši un dažbrīd arī salasāmi objektu nosaukumi. Ar laiku sapratu, ka viena roka skrien ātrāk nekā otra, jo kilometri pīkstēja katram pa savam. Uzzinu nosaukumu pamestajam slēpošanas Batariņa uzkalniņam, kas pirms gada negaidīti uzradās un lika domāt, kur esam atvesti.

Finišs naktī?

Pirmajos kilometros pieveicot ceturtdaļu no visiem augstummetriem, nevaru cerēt uz vidējo tempu 5:15 min/km, kas būtu nepieciešams, lai finišētu septiņās stundās. Tieši otrādi, viena no pulksteņa funkcijām rāda manu finiša laiku nakts vidū. Nosmejos, ka man nav luktura, taču sāku kalkulēt, ap cikiem man būtu jānoskrien 70 kilometri līdz krēslai, lai asti pa Rīgu varētu skriet laternu gaismā, kuras gan jau nav pie dzelzceļa sliedēm. Ja saulriets – ceturksni pēc deviņiem, tad pirms desmitiem būtu jāfinišē. Nē, es negribētu šo skriet naktī kā Linda Boldāne. Apbrīnoju.

Zaļās pieturas un dzirdināšana

Taka līdz Murjāņiem pilna ar cilvēkiem, bet es domāju par apstāšanos zaļajā pieturā. Līdz Murjāņu tiltam nepilns pusmaratons, bet biju paspējis apstāties reizes četras, piecas. Nebija īstā diena un vēl nebiju drošs, vai ar degunu viss kārtībā. Tā kā priekšā vēl padaudz stundu, vajadzēja iemānīt batoniņu un sporta želeju, kas arī izdevās. Pie Rāmkalniem gaidīja Sigitas KP1, kuram paskrēju garām. Kopā biju sazīmējis piecus dzirdināšanas punktus, jo nebija sajēgas, cik bieži vajadzēs papildināt ūdens rezerves. Nākamais KP norunāts pie Vangažu dzelzceļa stacijas, kur būs noskrieti ap 28 kilometriem.

Uzartās stigas un smilšu karjers

Atšķirībā no pagājušā gada, pēc Rāmkalniem izskrēju šosejai pareizo pusi. Pie Sēnītes atklāju tuneli, vai arī to biju paspējis pa gadu piemirst. Pēc iznākšanas no tuneļa GPS signāls bija zudis un nedaudz pariņķoju pa laukumu, līdz atskārtu riktīgo virzienu. Kad uz to sāku skriet, attapos svaigi artajās meža stigās. Bija jau piemirsts. Skrien, tad pagriezies pa labi un tur priekšā turpinājums. Pēc tam jau labāk. Tālāk karjers, kuru arī biju paspējis aizmirst. Smiltis. Lēnas smiltis. Pēc tam atgriešanās mežā.

Mototriāls

Arī krosa motociklu izbraukātā taka bija piemirsta. Reāli dod pa smadzenēm. Skrienu un nevaru saprast, vai turpināt augšā-lejā bezgalīgi daudz reižu, kam galu neredzu, vai arī skriet blakus takai pa sūnām. Nedod mieru, ka neesmu ieskatījies pagājušā gada skrējiena kartē, lai pameklētu slavenos Gudrona dīķus. Viena ūdenskrātuve izskatījās aizdomīga, tāda it kā būtu aizbērta un nolīdzināta. 29.kilometrā – Vangažu dzelzceļa stacija un Sigita. Litrs iztukšots, nomainu pudeles un dodos tālāk. Nākamā pietura Garkalnē pie 50 kilometru atzīmes.

Krievupē līdz viduklim

Vidējais temps kāpj un tuvojas vēlamajam 5:15 min/km, bet stigu svaigi uzartie posmi ir garāki nekā gribētos. Dažviet pat redzams, ka taka pēkšņi beidzas un sākas uzartā sadaļa, kas varētu nozīmēt, ka šur un tur vēl aršana ir procesā un to kavē tikai valsts svētki. Gadās pa kādai noskriešanai no trases un brīdī, kad meklēju atpakaļceļu, saprotu, ka to šajā vietā darīju arī pirms gada. Vienīgā atšķirība, ka šoreiz esmu viens un varu neapstāties un meklēt pareizo virzienu kustībā. Apstāties vajadzēja Krievupes krastā pēc 43 kilometriem, kad taku maratons bija aiz muguras. Nācās pieņemt lēmumu brist pāri upei, nevis meklēt kādu koku, pa kuru pārlīst. Diezgan strauja upīte ar dziļumu līdz viduklim. Kopējais kilometra temps tuvu 10 minūtēm. Mēģināju atgūt iekavēto, slapjām Inov8 kedām skrienot zem 5 min/km, taču jau aiznākamajā – 46.kilometrā – temps tuvu 8 min/km, jo nācās pastaigāties pa aizaugušu taku, kuru neapskriet, jo abās pusēs grāvis. Pat vēl traģiskāk, jo priekšā sagāzti jauni kociņi, kas varētu būt no nesenas grāvju tīrīšanas. Nekas cits neatlika, kā rāpties tiem pāri vai spraukties cauri. Sapnis par septiņām stundām bija beidzies.

Garkalnes bļoda

Februārī bija mērķis 50 kilometros apskriet Liepājas ezeru un iekļauties četrās stundās. Tagad 50 kilometri prasīja par pusstundu ilgāku laiku. Sigita trešajā KP, kas bija iekārtots Rīga-Valmiera pirmajā kontrolpunktā, gaidīja ar zefīru un kolu. Negaidīts pavērsiens. Arī tas, ka dzelzceļa pāreja bija smuki izremontēta un šovasar Kliņķa skrējējiem būs kāds necerēts jaunums. Garkalnes smilšainā bļoda nepārsteidza. Vairāk tracināja, ka tālākā ceļā Rīgas virzienā nespēju atgūt zaudēto vidējo tempu.

Vilšanās

Pirms starta biju iztēlojies, ka pēc Garkalnes būšu zemākajā punktā un tālāk lidošu finiša virzienā, un viss būs manās rokās. Tomēr posms gar sliedēm bija smilšaini lēns un neciešams. Sigulda-Rīga bija mani uzvarējusi, jo kājas šķita iznīcinātas un muskuļi piedzīti nekustīgi. Ap 60.kilometru brīžam vilkos pa smiltīm tempā ap 5:30 min/km vai pat vēl tuvāk 6 min/km. Nožēlojami, bet šis posms likās visbēdīgākais varbūt tāpēc, ka uzartās stigas nebiju aizmirsis, taču smilšainās takas gar sliedēm nebija manā atmiņu programmā iekļautas. Sestajā stundā tās ir jūtamas, un nespēju ignorēt. Startā ar svaigumu gan jau nejustu.

Pierīga

Izskriet no trases un meklēt ceļu atpakaļ var arī pie Baltezera, kā arī Bukultu pusē, ieskrienot neriktīgā teritorijā un meklējot ceļu atpakaļ. Pirms tam ceturto kontrolpunktu pie Juglas kanāla nodrošināja Sigita. Tas nozīmēja, ka aiz muguras 66 kilometri, un priekšā noslēdzošā stunda. Kola un trešais dzēriena litrs iepakots Inov8 vestē. Pie Juglas kanāla vecā dzelzceļa tilta uzradās Airavs, kuram biju nosūtījis savu atrašanās vietu. Nebijām neko runājuši par skriešanu kopā, bet tā kā izrādīja interesi par pasākumu, tad links ar punktu kartē bija pieejams. Izrādās, ka nebija uzspējis mani sastapt pie Murjāņiem, kad devies atceļā ar ģimeni no pastaigas Līgatnē. Tagad izdevās un pavadīja noslēdzošajos 10 kilometros. Sākumā uzdeva dažus jautājumus, mēģinot mani izprovocēt uz garu runāšanu. Kaut ko atbildēju. Tad Airavs saprata manu tempu un skrēja kādu gabaliņu pa priekšu. Nevarēju atpalikt un tesu pakaļ tempā 4:40-50 min/km. Lizuma ielā pie Alfas bija Sigitas pēdējais – piektais kontrolpunkts, kurā tikvien kā apstājos un apslapināju galvu, jo šķita, ka esmu uzkarsis pie kāpinātā tempa, kas līdz finišam turējās zem 5 min/km.

Finišs – 7:11:35 un Covid-19 pozitīvs

Septiņas stundas pulkstenī nopīkstēja jau teju centrā, tuvojoties VEFam un tad šķita, ka tās zaudētās 11 minūtes bija ceļamas. Bet nav sajūta, ka šo vajadzētu skriet vēlreiz par spīti tam, ka četras dienas vēlāk veiktais Covid-19 tests bija pozitīvs. Visticamāk, slavenais vīruss trasē pavadīja jau 4.maijā, ja reiz pirms tam jau bijuši 28 kontakti dienā, ko uzrādīja mobilā lietotne “Apturi Covid”.

Finišs ceturtdaļstundu pirms deviņiem, gandrīz identiskā brīdī, kā tieši pirms mēneša, apstājoties Backyard Ultra 4.aprīļa vakarā. Jācer, ka 4.jūnija piektdienas vakars iztiks bez ultras. Vecā dzelzceļa līnija Vaiņode-Grobiņa vasarā būs saudzīgā koptreniņa režīmā.

Publisks paldies Supervaroņu šefam Džokeram par jauko trasi!