Septiņu pauguru maratons Lisabonā (Mārtiņš Auziņš)

Trīs dienas līdz startam

Lisabonas lidosta atrodas praktiski pilsētas centrā, un no tās gan uz Lisabonas maratona ekspo, gan pilsētas centru var nokļūt kājām. Ir saulains ceturtdienas rīts, un brīvās sešas stundas var pavadīt romantiskā pastaigā ekspo virzienā ar diviem vidēji lieliem koferiem, velkot tos pa ne pārāk viesmīlīgo Lisabonas trotuāru bruģi. Daudz vieglāka pārvietošanās ir pa riteņbraucēju joslu, kur velosipēdi parādās reti un konfliktos neiesaistās. Ekspo atrodas Težu upes krastā netālu no delfinārija. Visu trīs kilometrus garo ceļu ir jāiet NO kalna un bēniņos sāk iezagties šaubas par it kā plakano Lisabonas maratonu. Arī diena ir iesilusi, un saulē liekas visi trīsdesmit grādi. Ap šo laiku pēc trīs dienām jau sen vajadzētu būt finišējušam, bet kaut kā neliekas, ka pāris stundas agrāk būtu īpaši vēsāks. Ekspo nav nekas grandiozs, apmēram basketbolzāles lielumā, ar dažiem veikaliem, pāris izklaidēm, numuru saņemšanu vienā zāles pusē un kreklu saņemšanu otrā. Šogad ir nopelnīts īpašais starta koridors – SUB 6 hrs glīti uzdrukāts uz numura – tas pat nav kaut kur pa vidu, tas ir pats pēdējais koridors. Lai nebūtu starta rītā jāiespringst, tomēr griežos pie orgiem, un tavu brīnumu pēc minūtes puisis jau nāk ar izdrukātu akurātu uzlīmi. Šādam pavērsienam acīmredzot viņi bija gatavi. Paņemu kreklu, trases karti, banānus (visu, ko dod, ņemam) un ekspo apmeklējumu noslēdzam. Par laimi dzīvokļa saimniece ir pretimnākoša un ļauj mums ievākties pāris stundas ātrāk, un mēs varam beigt nogurdinošo somu vilkšanu pa bruģi. Pat vairāk – uzzinot, ka mēs esam trīs kilometru attālumā, laipnā Rita piedāvā mums atbraukt pakaļ. Smalki. Pa ceļam uzzinām, ka ne pārāk attīstītā Lisabonas priekšpilsēta drīz tiks sakopta un šajā pilsētas daļā pašvaldībai ir lieli plāni, kā arī par to, ka rajons, kurā mēs dzīvosim, ir īpaši elitārs divstāvu jūras tirgoņu mājokļu rajons. Realitāte ir daudz, daudz skarbāka un viens vārds izlauzās saimniecei aizejot – D…Š (nerunā patiesību). Ir viens liels pluss – dzīvoklis nav trāpījies kalnā, kas būtu ļoti nepiemēroti pāris dienas pirms maratona. Vēl tikai pēdējais tempa treniņš pa naksnīgo Lisabonu, un divu dienu atpūta ar ogļhidrātu uzlādi var sākties.

Lisabona no augstākā no pauguriem.

Divas dienas līdz startam.

Kā vislabāk sagatavoties maratonam? Protams, trīs mēnešus krāt kilometrus, pārmaiņus izklaidējoties ar intervāliem, tempa un garajiem treniņiem. Divas nedēļas pirms starta izņemt no ēdienkartes maizi un gāzētos dzērienus. Nedēļu pirms starta  trīs dienas mocīties ar bezogļhidrātu diētu. Tas viss ir labi un strādā. Tad kāpēc, divas dienas pirms starta, tā vietā, lai gulētu ar kājām gaisā, tu dodies iespaidiem pārbagātā ekskursijā uz UNESCO sarakstā esošo kalnu pilsētu Sintru…? Vienkārši – visi jau nav atbraukuši skriet. Kad Sintras cietoksnis ir ieņemts, ceļu lejā tomēr izlemjam baudīt ar moto – rikšas palīdzību, nedaudz pasaudzējot kvadraciklus (kvadricepsus), kuri varētu ievērojami ciest, kāpjot lejā pa stāvo serpentīnu. Nu ļoti viss te atgādina SanMarino.

Sintra. Augstāk uzkāpt vairs nevarēja.

Viena diena līdz startam.

Sestdienas rītu gaidīju ar īpašu satraukumu. Siguldas pusmaratonā izšķīrās Skrien Latvija kopvērtējums, un par laimi vai diemžēl es varēju attālināti noskatīties, kā izšķīrās mans liktenis. Gada sākumā, kad izplānoju rudens maratonus, nevarēju iedomāties, ka varēšu cīnīties par 1.vietu V40 kopvērtējumā otro gadu pēc kārtas. Pirms pēdējā posma Siguldā es knapi turējos pirmajā vietā, ar 2 punktu pārsvaru apsteidzot Raimondu Siliņu. Trešā vieta mūs vairāk neapdraudēja – ja arī Aigars Matisons finišētu pirmais, vienalga punktu skaits viņam pietiktu tikai trešajai vietai. Un uz Aigaru es arī liku vislielākās cerības manas pirmās vietas nosargāšanā. Aigars mūsu veco ļaužu grupā ir vienīgais, kurš varētu apskriet Raimondu par 2 minūtēm. Tieši tik Raimondam bija jāzaudē pirmajai vietai grupā, lai es saglabātu pirmo vietu. Bet nu notika kā notika… Raimonds uzvarēja un ar to arī nostūma mani uz otro vietu. Tas arī būs mans pēdējais pjedestāls, jo nākošgad V40 papildinās prāvs pulciņš 1979.gadā dzimušo elites skrējēju. Bija divi varianti – uz startu svētdien iziešu pacilātā noskaņojumā vai nē… tātad nē.

Raimonds pirmais.Atzīstu sakāvi.

Lisabonas maratons ir viens no tiem retajiem, kur nav jāskrien apļos, bet no pilsētas uz pilsētu. Starts Lisabonas maratonam ir kūrortpilsētā Kaškaiš (portugāļu valodu ne ar vienu nevar sajaukt), un trase stiepjas gar Atlantijas okeāna krastu līdz pat Lisabonas centram. Visos aprakstos tiek raksturots kā skaists, vizuāli baudāms maratons – vēl nevienu maratonu nav izdevies vizuāli izbaudīt – protams, ievēro dažas lietas – kāpumus piemēram, pretvēju un tml. Lasot vairākas reizes arī uzdūros vārdam FLAT (plakans) – tas ir pat vairāk kā melots. Īpaši aizdomīgu padarīja šis plakāts no pagājušā gada.

Ēdu kalnus brokastīs.

Karboloudings.

Starts.

Svētdiena iesākas ap vieniem naktī, kad es uztraukuma par aizgulēšanos vadīts pārbaudu telefonu un saņemu E-pastu no Lisabonas maratona orgiem – sakarā ar vētru (hurricane Leslie), maratona starta laiks pagaidām tiek pārcelts par vienu stundu un ir 9. Divas domas: pirmā – sapņoju, otrā – finišējot stundu vēlāk, diena ir par stundu vairāk iesilusi un temperatūra finišā varētu tuvoties 30 grādiem!!! Sacensību centrs ir praktiski zem logiem, tā ka jebkuru aktivitāti varēs nokontrolēt un atliek vien gaidīt rītu par stundu koriģējot rīta rituālu.

Sacensību centrs ir izkārtojies parkā blakus hipodromam. Apmēram stundu pirms starta sakrāmēju somu, kura tiks nogādāta uz finišu, un aiznesu to nodot, pie reizes izpētot startu. Cilvēku jau ir gana biezs – teicējs ziņo, ka startā iziešot ap 5000 dalībnieku. Starta koridori aizstiepjas savus 300m uz Kaškaiš centra pusi, savukārt starts atrodas pilsētas zemākajā punktā, un pirmais kilometrs ir pret kalnu – ar tādām pirmā kilometra pārķeršanas zālēm vēl nebiju sastapies. Vēl atgriežos, lai veiktu pēdējā brīža ekipējuma korekciju un papildinātu ogļhidrātu rezerves. Pasakāmies par uzņemšanu un lēnā riksīti var doties uz startu. Pēdējie uzmundrinājumi no manas labākās puses un ieslīdu koridorā piecas minūtes pirms starta, nostādamies uzreiz aiz uzvarētājiem. Viss lieliski! Neko negribas! Nekas nesāp, nespiež, neberž! Želejas ar matu gumijas palīdzību kaut kā karājas. Gaidām startu.

Treš…doiš…um    ŠTARTAIŠ!!! – to es izdomāju, bet apmēram tā skan portugāļu valoda.

Gar Atlantijas okeānu no Kaškaiš uz Lisabonu.

Pirmajā kilometrā ir 26 augstuma metri. Tā ir apmēram 8 stāvu māja. Otrā kilometra laikā gan tikpat ir arī jānoskrien uz leju, bet tas daudz nemierina. Jūtams ļoti spēcīgs pretvējš ar ļoti stiprām brāzmām no okeāna – Leslija vēl joprojām plosās – tāpēc izlemju konservatīvi nosēdēt grupiņas astē līdz U pagriezienam, lai kāds arī temps nebūtu. Bet temps noturās sub 4min/km un tas ir labi, nesanāks pārķert startu, bet arī plāns A uz 2.45 nebūs gluži sasniedzams. Trases pirmie 7 kilometri ved prom no Kaškaiš gar piekrasti Atlantijas okeāna virzienā, tad seko U pagrieziens un jāmēro 7 kilometri atpakaļ līdz Kaškaiš, kur astotajā stāvā ir jāuzskrien vēlreiz un tad jau taisnais (ne plakanais) gabals līdz Lisabonai. Pēc U pagrieziena visas grupiņas sašķīst un tālāk līdz Lisabonai katrs skrien pats par sevi. Pirmie 10 kilometri ir noskrieti 39 minūtēs bez īpašas piepūles. Ja starts bija pilsētas nomalē, tad atpakaļceļā ir jāizskrien cauri pilsētas centram, un tur atbalstītāju netrūkst, arī mana atbalsta komandiere filmē ar telefonu un paspēj iedot arī pieci! Tālāk kilometri pīkst raiti ar tempa noturēšanas uzdevumu katrā otrajā kilometrā, kad atkal ir kārtējais kāpums. Nez, vai tas ir optisks māns vai kā citādāk, bet sajūta ir tāda, ka ceļš ir slīps uz okeāna pusi un labā kāja visu laiku skrien zemāk. Tas sāk nedaudz kaitināt labo celi un gūžu, un, kā rodas iespēja, cenšos skriet pa ceļa otru malu. Pusmaratons noskriets 1 stundā un 22 minūtēs.

Kaut kur pa vidu.

Ar visiem uzdevumiem, tempu izdodas noturēt plus mīnus robežās. Nav pilnīgi nekāda cīņa, nekāda sacensība. Tu viens pats un ceļš. Pa laikam kādu apdzenu. Pa laikam kāds apdzen mani. Taktikā nekas nav mainījies – viss skrējiens sadalīts četrās želejās un tam pakārtota arī ciešanās. 10-20-30-35. Karstums, nevis nav šķērslis, bet viņa vienkārši nav (Leslija bija aizpūtusi arī to), un biežajiem ūdens punktiem, ik pēc katriem trīs kilometriem, nav nekādas jēgas, bet instinktus nesalauzt un, ja dod, tad ņem. Padotas tiek pudelītes, un tas ir ļoti ērti. Vienīgi, sākot no 30. kilometra prasījās, lai kāds tās arī atver – tirkšķi taisīt palika arvien grūtāk. Ap trīsdesmito kilometru bija pēdējais kāpums un tā vērtība arī bija mērāma 8 stāvosk un uz noguruma fona tas rezultējās ar lēnāko kilometru 4.15. Taču cerību viesa tas, ka beidzot skatam bija pavēries slavenais 25.aprīļa tilts (Ponte 25 de Abril – garākais vanšu tilts pasaulē -apm.2km), kas nozīmēja ka 37. kilometrs jau nav nemaz tik tālu. Atlikušie 12 bija pilnīgi gludi, tas mierināja. Pēc trīsdesmitā kilometra, nākošais mazais mērķītis bija pārkāpt no divcipara uz viencipara atlikušajiem kilometriem. Tad 35. kilometrs ar pēdējo kofeīna želeju, un īstais maratons var sākties. Pēdējie septiņi, un pa galvu maisās pulks domu, no kurām visskaļāk bļauj atgādinājums “IZBAUDI – TEV PĒC PUSOTRA MĒNEŠA TAS IR JĀDARA ATKAL”. Pēdējie kilometri bija grūti daudziem – starp 21. kilometru un finišu es pakāpos par 15 vietām.

Neatdošu!

Ap 39. kilometru nomērķēju uz vēl vienu puisi zilā kreklā ar bārdu un copi matos. Viņš mani prom nelaida un tālāk skrējām blakus. 40. un 41. kilometrs bija pa taisnu garu ielu kuras galā bija gala stacija, no kuras vilcieni izbrauca uz Kaškaiš, un turpat arī pilsētas centrs. 40. kilometrs bija otrais lēnākais, bet 41. un 42. atkal bija pieļaujamās robežās. Viss 42. kilometrs veda pa bruģi un tas jau tā stīvās kājas un dibenu sapurināja vēl vairāk. Līdz finišam trīs 90 grādu pagriezieni – viens pa kreisi un divi pa labi. Apmēram 500 metrus pirms finiša mans jaunais draugs ar copi kaut ko man portugāliski sāka stāstīt, laikam nogurums man neļāva saprast nevienu vārdu, un, nesaņēmis no manis atbildi, pirmajā pagriezienā pa kreisi viņš paātrinājās. Par košanos vispār nebija nekādas domas. Lai tikai tas viss vienkārši beidzas. Nākamajos 200 metros mēs strauji pietuvojāmies vēl vienam atpalicējam un otro pagriezienu jau izskrējām viens aiz otra. Nopīkst 42.kilometrs līdz finišam 200 metri, GPS kļūdas nav. Seko pēdējais pagrieziens un tajā pašā brīdī mēs izlīdzināmies ar atpalicēju un, tikai ieraugot finiša vārtus, es varēju sevi nomotivēt skaistai finiša bildei. Manam portugāļu draugam nebija ko atbildēt, un varēju lepni finišēt ar paceltiem rādītājpirkstiem 2st.48min.35sek, kas deva 36.vietu kopvērtējumā un 5.vietu vecuma grupā.

Mans 15. Ieskaitīts.