Līdz 2011. gada pavasarim skriešana bija, manuprāt, vissliktākais sporta veids. Skolā es to nevarēju ciest un tie 1,6 – 3 kilometru skrējieni (otrais variants bija ļoti reti) bija tās pašas sliktākās sporta stundas. Tagad gan domāju, ka viss varētu būt bijis savādāk, ja skriešana skolā būtu bijusi ar kaut kādu sagatavošanos. Nevis vienā reizē pasaka un pēc 1 vai 2 reizēm jau ir skriešanas ieskaite. Bet nu, kas bijis tas bijis.
2011. gada pavasarī, domājot par tuvojošos Nordea Rīgas maratonu, tika nolemts – šoreiz mēs skrējienā ar Bite Latvija komandu varētu uzaicināt arī savus sociālo tīklu draugus (sekotājus). Nu ko, izdomāts un pēc dažām dienām jau skrējēji uzaicināti.
Un tad man vadītājs saka: “Kaspar, you must run with your team!” Es tajā laikā jau strādāju ar sociālajiem tīkliem Bitē. Un tā es sāku skriet. Lai varētu vismaz to piecīti pieveikt.
Dažas dienas pēc šīs sarunas es vienkārši gāju ārā un mēģināju – 3,13 km aptuveni 20 minūtēs. Grūti, bet pirmo trīnīti biju pievarējis. Pēc divām dienām mēģināju nu jau piecus kilometrus, sanāca. Vēl pēc divām dienām – atkal 3 km, tad aptuveni 4, tad 5. Tā pa 3 reizēm nedēļām, pa 3, 4, 5 km, kā kurā reizē, un pēc pāris nedēļām noskrēju 7 km, bet vēl pāris – arī savu pirmo 10 kilometru skrējienu. Joprojām bija grūti, bet man tas bija iepaticies.
2011. gada aprīļa vidus bija arī laiks, kad es tikko biju nopircis savu pirmo īsto viedtālruni (Symbian Nokia par tādu neuzskatu) – HTC Legend. Biju atklājis Endomondo aplikāciju. Un skriešana līdz ar to jau no pirmajām reizēm bija interesantāka – es skrēju nevis vienkārši tāpat, bet es zināju, kā man veicas. Cik daudz jau esmu pieveicis un cik ātri vai lēni.
Maijā turpināju jau pa piecu un reizēm vairāk kilometru skrējieniem, un 22. maijā arī notipināju 5 km distanci kopā ar vēl vairākiem tūkstošiem. Bet jau maija sākumā es zināju – es gribu noskriet pusmaratonu. Es jutu, ka es to varu. Un tāpēc gribēju to izdarīt. Diemžēl sākotnējais mērķis, izdarīt to pēc mēneša, neizdevās, jo jūnijā saslimu un pēc dažām izlaistām nedēļām tā arī tajā gadā vairs neturpināju skriet. Tā tas viss apstājās.
Pagāja nepilns gads. 2012. gada aprīļa beigas, Nordea Rīgas maratons jau pēc mēneša, skriet gribas, bet – 5 vai 10 km? Šaubas pat par to, jo jau atkal gads ir pagājis un nekā neesmu gatavojies. Pieteicos 5 kilometru distancei.
Bet, protams, trenējoties sapratu, ka arī desmitnieku varētu. Nu neko, bet tagad jau atkal sev teicu: “Es gribu noskriet pusmaratonu. Un es to izdarīšu!” Galvā izdomāju plānu, ka to vajadzētu izdarīt jūnijā, vislabāk līdz Jāņiem. Lai svētku laiks un brīvdienas neko nesabojā. Un tā skrēju, skrēju, skrēju līdz 19. jūnijā noskrēju savu pirmo pusmaratonu – 21,14 km 2 stundās un 7 minūtēs.
Man nebija šaubu par to, sanāks vai nē. Man bija liela gribēšana to izdarīt. Ieplānotajā dienā darbā speciāli paēdu vakariņas, lai esot mājās uzreiz varētu skriet. Bet skriešanas laikā man ar riteni līdzi brauca Una, pie kuras bija ūdens pudele un šokolāde. Diena bija silta, bet padzēros tikai ap 14 – 16 km. Finišs, prieks un gandarījums, ka es to biju izdarījis. Nogurums, protams, arī, un tāds vispārīgs. Gribējās gulēt. Šokolādi apēdu tikai finišā.
Dažādi fakti:
Līdz pat 2012. gada maijam, līdz Nordea Rīgas maratona dienai, man nebija nekā speciāli skriešanai. Pat botas bija parastas, vairākus gadus vecas. Samainīju pret Adidas skriešanas botām, kuras vizuāli patika un kuru cenu apmierināja (~30 Ls). Ar tām skrienu joprojām.
Skriet ir grūti arī pēc vairākiem mēnešiem, arī skrienot īsākus gabalus pēc tā, ka esi skrējis 20+ kilometru skrējienus, tā tomēr ir fiziska piepūle. Bet pie tās pierod un, kas vēl foršāk – tā iepatīkas. Var teikt, ka tā rada atkarību, kad gribas iziet ārā un noskriet vismaz to piecīti.
Tas, ko es sev galvā bieži vien atgādināju, īpaši sākumā: “Skrien, Kaspar, skrien, kaut vai pavisam lēni, jo iet būs ilgāk.”
Esmu skrējis ar mūziku, tad bez mūzikas, tad atkal mēģināju ar un likās, ka tas ir šausmīgi, kā tā var. Pēdējos mēnešus skrienu bez mūzikas.
Nu jau esmu skrējis arī pilno maratonu un pavasarī domāju to atkārtot, bet par to nākamreiz.
Padalies ar savu pieredzi – kā tu sāki skriet?
Pārpublicēts no www.kasparsmisins.lv
km 
-
“Skriet ir grūti arī pēc vairākiem mēnešiem, arī skrienot īsākus gabalus ” – pilnīgi piekrītu! Biju finišējusi vairākus kalnu maratonus, vairākus asfalta maratonus, pusmaratonus… Piedalījos Nike Riga Run stafetē – šķietami nieka 2.5 km (kas gan tas ir – salīdzinot ar tām garajām distancēm!). Bet tas bija grūtākais skrējiens! [Ātrums nogalina!]
Kaut kas skolas ar to skriešanu nav labi- gandrīz visi 1600m vai 3km skrējienus atceras kā mocības. :D bet pozitīvais ir tas, ka pietiekami daudzi šo “riebumu” pārvar un sāk skriet brīvprātīgi. un tie 3km vairs nav nekādas mocības.
Es par sevi varu teikt,ka fizkūltūra skolā bija mans mīļākais priekšmets! Un tam,ka vairāk vai mazāk esmu kustējies visu laiku,man jāpateicas savam skolotājam-Ivaram Vītiņam,kurš arī 70+ gados turpina sportot!
“Skriet ir grūti arī pēc vairākiem mēnešiem, arī skrienot īsākus gabalus pēc tā, ka esi skrējis 20+ kilometru skrējienus, tā tomēr ir fiziska piepūle. Bet pie tās pierod un, kas vēl foršāk – tā iepatīkas.” – tā nu viņš ir. Dzīvot jau vispār ir grūti, vēl grūtāk ir dzīvot kustoties, taču kustoties dzīvot ir daudz interesantāk :)
Iedvesmojoši!
Paldies par stāstu!
“Esmu skrējis ar mūziku, tad bez mūzikas, tad atkal mēģināju ar un likās, ka tas ir šausmīgi, kā tā var.” – šis lika smaidīt :) Citiem vārdiem sakot – viss plūst, viss mainās.. :)
…
“Es jutu, ka es to varu. Un tāpēc gribēju to izdarīt.”
Precīzi. Vislabākā atbilde uz neskrējēju uzdotu jautājumu – KĀPĒC?
Interesanti lasīt komentārus, ka arī citiem skolā ar skriešanu ir bijis grūti :)
Man arī skolā skriešana riebās, jo jāskrien bija tikai uz atzīmi, bez trenēšanās. No otras puses bērniem neesot labi specializēties uz sporta veidiem, kur trenē tikai atsevišķas muskuļu grupas. Daudz attīstošāki ir sporta veidi, kur liela kustību dažādība, piemēram, basketbols, teniss vai tautas bumba. Pat tādas vienkāršas rotaļas kā ķerītis un kartupeļi ir labākas vispārējai fiziskai attīstībai par monotonu skriešanu pa plakni.
Bet tāpat jau vajadzētu tiem bērneļiem pateikt, ka pēc mēneša būs ieskaite, un lai vairāk pabizo. Kaut vai mājasdarbu uzdot, kā citos priekšmetos. Domāju, ka tas būtu mazāk traumatiski nekā pēkšņi pateikt, ka šodien ieskaite krosā.
Nevarētu teikt, ka skolas laikos jau no paša sākuma man skriešana būtu ļoti patikusi. Bet es iemācījos piespiest sevi pārvarēt nepatiku, grūtības, visas sliktās sajūtas tad, kad sapratu, ka īsās sprinta distances nav manējās (kamēr tikai sāku uzņemt apgriezienus, visi jau gabalā), bet 3km varu sakost zobus un izturēt un pat apdzīt lielu daļu puišus, tas nekas ka asins garša mutē, toties prieks par uzvarām. Trennējos arī airēšanā un liela daļa izturības treniņu bija jāskrien, tiesa gan garākus gabalus par 10km neatceros. Iegūtā izturība ļāvusi izbaudīt skriešanas pozitīvās ķīmijas iedarbību un kas to izjutis, tas taču no laba prāta no skrietprieka vairs neatteiksies.
man gan skolā skriešana patika un padevās, skrēju vakaros, brīvdienās un pat no rītiem pirms skolas. Vēlāk studenta dzīves pirmssākumos ļāvos visādām citādām izklaidēm un neskrēju līdz brīdim, kad kādā fotogrāfijā ieraudzīju, ka ne tikai vaigi apaļi palikuši, bet kaut kāds peldriņķis uz vēdera paradījies :)
Skriešana (un slēpošana) skolā man bija vienīgais, kas patika, jo padevās. Vēlākajās sporta gaitās, tāpat kā flower,laika periodos, kad upe bija aizsalusi, tika daudz skriets un slēpots. Pēc tam sekoja īsāki un garāki pārtraukumi, līdz atkal atsāku skriešanas aktivitātes ap 2008.gadu. Tad gan uz labu brīdi “nobira” potīte un atkal atsāku 2009.gadā, kad drīz vien sāka plosīties anēmija un mocīt tahikardija. Nu bet tas jau normāli cilvēkiem pēc 40 :)Esmu baigo pateicību parādā dr. Noveičukai, ka atkal esmu kedās. Un šī ir pirmā ziema, kurā skrienu, nevis slēpoju. Mērķi pieticīgi – skriet tā, lai justos labi, skriet tā, lai katru gadu savam pusmaratona rezultātam kaut ko drusku nomestu. Galvenais saģērbties un iziet ārā!
Anēmija (un tās izraisīta tahikardija) nav normāli ne pirms, ne pēc 40.
dot! Es par to, ka pēc 40 ne tādas vien kaites sāk atklāties un ir jāmāk sadzīvot ar tām un tās uzveikt.
Kas ir ķerītis? Tas, kas ļeckas?
Ķerenes? Salkas?
Laikam jau tie paši sunīši vien būs..
Un rogaininga pamati tika apgūti ar “Kazaki – razboiņiki” un “Bultām”.